"...jo aktieris uz izrādi drīkst neierasties tikai nāves gadījumā" - Artūrs Skrastiņš un Sandra Kļaviņa par teātri un īsto dzīvi

Artūrs: – Pirms cik gadiem bija pirmā Saldā pārīša sezona?
Sandra: – Šķiet, pirms divpadsmit gadiem.

Artūrs: – Kas tevī kopš tā laika ir mainījies?
Sandra: – Es esmu kļuvusi veca!

Artūrs: – Nopietni?
Sandra: – Jā, esmu novecojusi. Mainījusies seja, skatiens, domāšana. Vairs nav tā naivuma vai ilūziju, ka viss vēl priekšā. Daudz kas mainījies, man pagājusi vesela dzīve!

Artūrs: – Jā, man arī.
Sandra: – Tev taču tolaik vēl nebija bērnu?

Artūrs: – Nē, bet tev bija. Ko bērns tavā dzīvē ir mainījis?
Sandra: – Visu kaut ko! Manu aizņemtību, mūžīgo piesaisti viņas problēmām. Kādreiz man likās, ka bērns izaugs un kļūs vieglāk, bet ar katru gadu kļūst arvien grūtāk, un es saprotu, ka tā saite nepazudīs nekad. Es uztraukšos par viņu arī tad, kad man būs septiņdesmit gadu.

Artūrs: – Piekrītu – laiku ārpus darba pilnībā veltām bērniem. Man bērni ir iemācījuši nemētāties ar vārdiem, ko bieži vien sakām automātiski tāpēc, ka mums tā bērnībā teica. Es par to ļoti piedomāju. Piemēram, vai var bērnam teikt – padomā, kā tas izskatīsies no malas?
Sandra: – Nē. Pieaudzis cilvēks to sapratīs, jo pieaugušajam par savu rīcību ir jāatbild, bet bērnam tas nobremzēs emocionalitāti, un viņš vienmēr kautrēsies darīt tā, kā jūt pa īstam. Ir jāpaskaidro, kas ir labi vai slikti, bet tu nevari teikt – padomā, kā tas izskatīsies no malas! Tas ir tāpat, kā puikam pateikt – vīrieši neraud. Kāpēc lai viņi nedrīkstētu raudāt? Kas tas par idiotisku ierobežojumu?

Artūrs: – Bet piekrīti tam, ka ikdienā mēs šādus teicienus lietojam?
Sandra: – Es nelietoju. Atgādinu sev, ka tie izraisa liekulības standartus, un Latvijā cilvēki dzīvo milzīgos liekulības standartos, it īpaši attiecībā uz emocionālo un seksuālo pasauli. Domāju, ka arī mūsu Saldais pārītis daudzus kaitina tieši tāpēc, ka rada jautājumus – vai to var rādīt bērniem, kādai auditorijai tas ir domāts, kā viņi tur tik atklāti runā par seksu?!

Tāda liekulīga morāle – mēs to darām tikai guļamistabā zem segas un tumsā, kad neviens neredz, bet principā visiem sakām, ka to nedarām. Franči šajā ziņā ir daudz atklātāki. Viņi brīvi runā gan par seksu, gan mīļākajiem, un tas ir normāli – viņu tradīcijās ietilpstoša sastāvdaļa. Latvieši ir ļoti konservatīvi.

Artūrs: – Tomēr eksistē personības nobriešanas brīdis, kad bērns to uztver kā dabisku dzīves sastāvdaļu. Tu nevari viņu pārāk ātri iedzīt jautājumos, uz kuriem viņa personība nav nobriedusi atbildēt.
Sandra: – Jā, bet tajā pašā laikā varu teikt, ka es šajā ziņā biju absolūti traumēts bērns, jo man bija kauns un neērti uzdot šādus jautājumus. Augot padomju laikā, informāciju iegūt bija neiespējami, un līdz pat astoņpadsmit gadiem es nezināju neko. Meitai neuzbāzīšos, bet, ja viņa kaut ko jautās, – atbildēšu, jo tā ir normāla cilvēku dzīves sastāvdaļa.

Artūrs: – Cik viņai gadu?
Sandra: – Būs piecpadsmit.

Artūrs: – Nu redz, manējiem būs astoņi.
Sandra: – Tagad informācija par šiem jautājumiem ir pieejama visur, un tev par to ir jārunā, jāpaskaidro. Protams, katram vecumam atbilstošā līmenī, bet par to ir jārunā, jo tas ir dabiski. Vairāk būtu jāuztraucas, kāpēc tik daudz runājam par vardarbību, kāpēc vardarbības ir tik daudz ziņās un internetā. Viens vienīgs ārprāts!

Artūrs: – Tu būtu priecīga, ja meita izvēlētos aktrises profesiju?
Sandra: – Nē, es nebūtu priecīga. Šis darbs atņem privāto zonu, it sevišķi ja viena audzini bērnu. Man ir grūti izveidot jebkādas attiecības, jo es nevaru cilvēkiem pilnvērtīgi veltīt savu laiku. Un to nesaprot! Ir grūti arī diviem radošiem cilvēkiem, jo abi dzīvo haosā, un agri vai vēlu rodas nesaskaņas.

Turpretī disciplinētam cilvēkam saprast manu dzīvi ir neiespējami. Aktrise – tas skaisti izskatās tikai uz skatuves. Tagad mani sakopa Binnija, bet ikdienā man nav spēka, piemēram, pašai sev uztaisīt pedikīru vai kaut ko tamlīdzīgu.

Esmu laimīga, ja varu pāris stundiņas ilgāk pagulēt. No rīta izvedu suni, palaižu Žaneti uz skolu, skrienu uz mēģinājumu, pa vidu vēl iepērkos un pagatavoju ēst, palīdzu bērnam taisīt projektus fizikā un ģeogrāfijā, vakarā nospēlēju izrādi un mājās esmu ap divpadsmitiem.

Droši vien ir arī citādākas sievietes, bet mana dzīve ir histērisks skrējiens. Turklāt temps ar katru gadu paātrinās. Kādreiz likās, ka skrējienam sekos miera periods, taču tagad nojaušu, ka tāda nebūs. Tāpēc es negribētu, lai meita izvēlas aktrises profesiju, ja vien viņai nebūs ļoti turīgs, harmonisks, stabils un uzticams vīrs. Bagāts, jā – tad viņa to varētu tīri kā hobiju...

Artūrs: – Tās ir tavas iekšējās vēlmes?
Sandra: – Nē, es to novēlu savam tuvākajam cilvēkam uz pasaules. Manas iekšējās vēlmes ir sirdsmiers – lai nav jāuztraucas, kā meitai ies mācībās, kā viņai ar veselību. Esmu haosa cilvēks, tāpēc gribu harmoniju un stabilitāti.

Artūrs: – Bet viņa var iemīlēties trūcīgā puisī ar gariem matiem, kurš klausās smago roku, un būt laimīga, un viņiem var būt brīnišķīgas attiecības!
Sandra: – Es nemaz to nenoliedzu, pati tieši tādos iemīlos! Tur jau tā nelaime, tāpēc viņai novēlu kaut ko citu. (Smejas.) Un, ja arī viņa tādā iemīlēsies, dod Dievs, nejaukšos. Es tikai saku – lai šajā profesijā, visu laiku dzīvojot kaut kādās jocīgās lomās, nesajuktu prātā, blakus vajag stabilitāti.

Artūrs: – Būtībā jautājumu, ko uzdevu tev, es jautāju arī sev, jo man šķiet, ka mēs caur bērniem realizējam savus nerealizētos sapņus, un manā gadījumā tas ir izteikti. Viens radinieks man teica, ka labi vecāki nodrošina bērniem labāku dzīvi, nekā bija pašiem, un es tam piekrītu.

Manuprāt, tas ir mērķis, un es to nedomāju tikai materiālajā ziņā, arī izglītības, sapratnes – jebkādā. Zinot, cik grūti Latvijā aktierim ir izsisties pirmajā ešelonā, un viens ir izsisties, otrs – noturēties... Ko tas no tevis prasa, un bieži vien tam ar pragmatisku domāšanu vai racionālu pieeju nav nekāda sakara. Ir tā, kā tu saki – tas paņem daudz nervu, un to es saviem bērniem nenovēlu.

Tev ir kritēriji, kādiem izaicinājumiem, pareizāk sakot – piedāvājumiem, piekrīti un kādiem – ne? Arī Saldā pārīša kontekstā, protams.

Sandra: – Saldajam pārītim piekritu tāpēc, ka apmierināja partneris. Ir ļoti būtiski, lai komandā, kurā tu strādā, būtu cilvēks, kuram vari uzticēties. Šai komandai es uzticos un uzticos arī mūsu humora izjūtai.

Artūrs: – Brīžiem izdodas...
Sandra: – ...brīžiem mazāk, bet, neraugoties uz straujo darba tempu, mēs cenšamies atrast arī azartu.

Artūrs: – Partneris kā drošības tīkls arī man ir ļoti svarīgs. Interesanti, ka pēc pirmās sezonas – toreiz pirms divpadsmit gadiem – Jānis Streičs, viens no maniem guru, skolotājiem, teica, ka viņam nepatīk, ka šādā veidā runā par vīrieša un sievietes attiecībām. Viņš uzskata, ka tas nivelē, pat degradē prasmi un vajadzību būt kopā. Es par to daudz domāju un nevaru aizmirst, bet attaisnoju sevi ar to, ka, jebko parādot negatīvā gaismā, sasniedzam pretēju mērķi. Piemēram, šķietami negatīvās Filipa īpašības – viņš ir nedaudz slinks, neattapīgs... Mēs, vīrieši, skatāmies uz Filipu un, ieraugot sevi no malas, saprotam, kādi negribam būt. Tajā pašā laikā ir kāds iemesls, kāpēc viņi joprojām ir kopā. Kaut gan dziļākajā būtībā viņi ir fantastiski cilvēki un varbūt pat daudz stiprāki savā savienībā nekā šķietami intelektuāli un smalkāki ļaudis.
Sandra: – Tas ir tas pats, ko es teicu. Negribu noliegt cilvēciskās, vispār cilvēka īpašības, jo cilvēki vairojas un skūpstās vienādi... Arī starp dzīvniekiem, piemēram, suņiem daži ir aristokrāti – zilasiņu smalkie suņi, kuri nekad mūžā nespēs saprast krančus, un daži ir kranči, bet fizioloģiskie procesi visiem noris vienādi. Izliksimies – ka mēs neguļam kopā, ka neskūpstāmies? Tā ir tā liekulība!

Artūrs: – Es vairāk runāju zeķēm, kas nomestas, kur pagadās, un aliņu pie televizora.
Sandra: – Protams, ir arī izņēmumi, bet man tieši patīk tas cilvēcīgums, vienkāršība. Reālas un dzīvas attiecības. Negribu izlikties par to, kas neesmu. Neticu, ka, sadzīvē nodzīvojot astoņpadsmit gadus, kā mūsu seriāla pāris, var vienmēr uzturēt sentimentu un mīlu. Tad ir jādzīvo kā senlaiku pilī, katram savā guļamistabā, neelpojot otram virsū. Kāds varbūt tā var, bet es – ne. Tas pat nav interesanti! Tāds Filips man liksies simtiem reižu interesantāks un vitālāks nekā kaut kāds atsaldēts, ļoti pedantisks un pareizs vīrietis. Man būtu garlaicīgi, bet ar Filipu – nekad.

Artūrs: – Es vienkārši domāju, kāpēc šis seriāls cilvēkiem patīk. Filips un Simona ir vidējais aritmētiskais standarta pāris.
Sandra: – Cilvēki seriālā saskata sevi un jūtas normāli, kad redz, ka par attiecībām runā normāli, nevis kaut kā tā... No augšas. Ne velti mums ir dota humora izjūta, jo cilvēks pēc savas būtības ir smieklīgs.

Artūrs: – Cik tevī ir no Simonas?
Sandra: – Kā sievietē? Nezinu.

Artūrs: – Tā esi tu?
Sandra: – Nē, man piemīt arī ļoti liela nopietnība. No tās sievietes, par kuru tu runā un droši vien arī Streičs runāja, ir kādi piecdesmit procenti. Pavērojot mani no malas – kā es eju pa ielu, kā viena sēžu kafejnīcā vai kaut ko lasu, tu ieraudzītu pilnīgi citu sievieti, un es domāju, ka tos vīriešus, kas manī ir iemīlējušies, ir piesaistījusi tieši šī otra puse.

Savukārt Simonas puse ir bijusi tā, kas viņus ilgstoši pie manis ir noturējusi, jo ar Simonu ir jautri, un cilvēki ilgstoši dzīvo kopā tikai ar to cilvēku, ar kuru ir interesanti. Ar kuru nav mūžīgās skumjas, mūžīgā filozofēšana vai mūžīgā romantika, lai gan attiecības ietver arī to.

Artūrs: – Filmējot pirmo sezonu, tu visu laiku teici – ārprāts, cik stulba viņa ir! Atceries, tu visu laiku par to pārdzīvoji? Varbūt viņa nav stulba, bet vienkārši ir sievišķīga?
Sandra: – Toreiz es biju daudz jaunāka un varēju ar to vairāk koķetēt.

Artūrs: – Lūk, ir atšķirība starp Simonu un Filipu toreiz un tagad, vai ne? Un man liekas, ka nu viņi daudz vairāk saprot par sevi un viens par otru. Pieķēru sevi, ka ir situācijas, kuras pirms divpadsmit gadiem es spēlētu pa taisno; Filips tik tiešām nesaprot, ko dara, bet tagad viņš to dara tīšām... Un tādā veidā, apzināti provocējot viens otru, viņi arī uztur attiecības. Viņi ir mainījušies.
Sandra: – Jā, un arī apzinās savu attiecību modeli.

Artūrs: – Varbūt, skatoties šo sezonu, Streičam šķiet citādāk...
Sandra: – Nezinu, es pārāk lielas ilūzijas nelolotu. Pēc pirmās sezonas no vairākām sievietēm dzirdēju, ka šajā seriālā sieviete tiek parādīta pazemojošā veidā. Tas esot seksisms, un Simona esot pilnīga idiote – kā tu vari tādu spēlēt? Kā var ļaut sevi tā pazemot? Bet es nevienu brīdi nejutos pazemota!

Artūrs: – Godīgi sakot, nekad neesmu sapratis vārdu seksisms, jo tas var būt jebkas. Vīrietis un sieviete kadrā jau ir seksisms! Kā tev iet pa teātri?
Sandra: – Šo jautājumu es negribu. (Smejas.)

Artūrs: – Es arī ne, jo nevaru sev noformulēt... Nesen satiku Baibu Broku un ar skaudību klausījos, kā viņa runāja par to, ka teātris ir atslodze un svētki no ikdienas. Man gribas aizvien vairāk distancēties, pacelties kā dronam un paskatīties uz sevi no augšas. Mazlietiņ apstāties, izdzēst visu grafiku un padomāt plašākā mērogā ne tikai es – teātris un es – mājas. Brīžiem ir tādas kā klapes uz acīm un sāk jukt kritēriji. Piemēram, ja tu man teiktu, lai es pavisam godīgi atbildu uz jautājumu, vai teātris ir mana dzīve – banāls jautājums –, es šobrīd nevarētu uz to atbildēt, jo es to nezinu. Lai to pateiktu, drusciņ jāatkāpjas un jāpagroza prizma.
Sandra: – Jāpaver plašāk fokuss, lai ieraudzītu faktorus, kas to visu ietekmē.

Artūrs: – Jā, jo man ir bail, ka aizmirsīšu, cik fantastiska šī profesija patiesībā ir. Negribu piedzīvot brīdi, ka man riebjas tas, ko daru. Teiksim, vakar mums šeit bija laba diena, daudz izdarījām un daudz smējāmies, bija pozitīvs lādiņš.

Vakarā mājās domāju – cik forši, ka rīt atkal braukšu uz šejieni, satikšu tevi un visus šos cilvēkus un mēs strādāsim, un būs prieks. Un tad ir izrādes, kas ir spēlētas neskaitāmas reizes. Tu pēkšņi atceries vienu teikumu un saproti, cik ģeniāli tas ir, ka kāds ir uzrakstījis šādu tekstu un es varu to runāt. Ka varbūt kādam skatītājam tas apgriež kājām gaisā pasauli.

Piemēram, indiāņa monologs izrādes Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu beigās, kur viņš saka, ka viņi izraka vecmāmiņu, jo gribēja apglabāt pēc indiāņu paražām. Policisti viņus pratināja, sita un teica – kad jūs, stulbie indiāņi, sapratīsiet, ka cilvēkus glabā zemē? Bet kā lai viņiem paskaidro, ka mēs glabājam debesīs?

Izrāde ir nospēlēta vairāk nekā 50 reizes, un vakar sapratu, ka šo teikumu nekad pa īstam neesmu sadzirdējis. Tas atkal sagriež visu kājām gaisā. Gribas vairāk šādus brīžus. Bet vispār man šķiet, ka mēs sevi nenovērtējam, un tas ir tik stulbi! To gribas pārvarēt.
Sandra: – Tā ir, un esmu sev to apsolījusi, jo, tiklīdz tu pats sevi neatzīsti un līdz galam nenovērtē, arī citi sāk pieņemt spēles noteikumus, ka ar tevi var nerēķināties.

Artūrs: – Es tev jau teicu un atkārtošu vēlreiz – raidījumā par tevi Personība. 100 g kultūras. Sandra Kļaviņa tu stāsti par savām problēmām, bet tajā pašā laikā man kā skatītājam, turklāt es tevi drusciņ zinu, ir tāds lepnums, ka tevi pazīstu! Skatītājs redz kopumu – vienu fantastisku, skaistu, superīgu, stipru sievieti. Kaut gan es zinu, ka tev pašai tā absolūti neliekas. Bet es kā skatītājs no malas redzu pilnīgi citu ainu. Un, ja mēs spētu sevi ieraudzīt tā kā skatītājs, viss būtu kārtībā.
Sandra: – Paldies tev!

Artūrs: – Nav par ko! Zini, kas mani šajā profesijā kaitina? Es pateikšu! Tas, ka uzsnieg sniegs, Žagars Žagarkalnā uzpūš sniegu un es nevaru paķert bērnus, Ilžuku un aizbraukt, jo man ir jāspēlē izrāde. Nākamajā rītā pamostos, sniegs ir nokusis, un man ir brīvdiena. Tu visu laiku esi iesprostots grafikā. Taču – tu esi baigi dārgs.
Sandra: – Tu esi dārgs?

Artūrs: – Tu esi dārgs!
Sandra: – Tev tā liekas?

Artūrs: – Iedomājies, kas notiek, ja tu pirms izrādes pasaki – ai, es šodien nebūšu... Kādi teātrim zaudējumi!
Sandra: – Bet tad jau tev pašam no savas kabatas tie būs jāsedz!

Artūrs: – Nē, viņi darīs visu, lai tu būtu. Jo tu taču zini, kā ir teātrī – uz izrādi var neierasties tikai nāves gadījumā.
Sandra: – Man nesen atcēla izrādi, jo biju galīgi slima, bet tas bija “gandrīz nāves” gadījums, jo gulēju gultā un nekustējos. (Abi smejas.)

Artūrs: – Bet tā jau viss labi, ne?
Sandra: – Es sev to atgādinu katru dienu, kad gribas žēloties un nekas nepatīk, nekad nav laika un viss ir slikti. Tad es sev saku – pagaidi, pagaidi...

Artūrs: – ...Būs vēl sliktāk, tie ir tikai ziediņi. (Abi sirsnīgi smejas.)
Sandra: – Es braucu 7. tramvajā, tas kuļas cauri briesmīgiem rajoniem, cīnoties ar sniegu, dubļiem un sastrēgumiem, apstājas pie tirgus un tālāk neiet. Gaidu, kad atvērsies durvis, taču tās neveras! Domāju – stop! Kara nav, bumbas nesprāgst, mājās ir elektrība un siltums, bērnam caurmērā viss ir labi, kas ir slikti? Es stāvu drošībā – par ko es tā ņemos? Ja tā salīdzinoši padomā, kas notiek visur citur, īstenībā baigi labi dzīvojam! Paskaties, mēs filmējamies, mūs fotografē, mūs intervē!

Artūrs: – Sapnis, ne?
Sandra: – Sapnis! It kā mēs būtu zvaigznes... Nē, nu tu jau esi zvaigzne...

Artūrs: – Jā, un tu gan ne!
Sandra: – Nu es tāda zvaigznīte...

Artūrs: – Sandriņ, tas tev ir tik raksturīgi – es jau neko... Tikko izrunājām, bet nē – atkal tas pats! Tu jau esi zvaigzne, es – nē...
Sandra: – Pagaidi, kuram, filmējoties autoservisā, visu laiku nāca klāt – drīkst jums paspiest roku?

Artūrs: – Viņi vienkārši kautrējas iet tev klāt, lai nenoģībtu, saproti?
Sandra: – (Smejas). Jā, jā. Mani nemaz nepazīst! Labi, lai tā būtu.

Artūrs: – Noslēgumā par politiku. Uz Saeimas vēlēšanām ej regulāri?
Sandra: – Tu domā, vai esmu sociāli aktīva? Jā, esmu, bet arī citos veidos. Vairāk skatos, ko pati varu izdarīt.

Artūrs: – Es saprotu un arī tā gribētu, un vairāk vai mazāk tā domāju un daru, bet tajā pašā laikā ir kaut kādas lietas, ko es nevaru neredzēt un kas mani nevar nesāpināt. Piemēram, absolūti nodrāztā un novazātā Rīga.

Nesen man bija iespēja būt Viļņā, kur nebiju bijis kopš vidusskolas laikiem, un es redzēju to ārprātīgo atšķirību – par kādu pilsētu pa šiem divdesmit pieciem gadiem ir pārvērtusies Viļņa, un tā tiešām ir Eiropas pilsēta.

Un viena iemesla dēļ – tāpēc, ka Lietuvā nenozaga valsti valsts un pašvaldību līmenī. Un es eju pa Rīgu, kas ir noplukusi, bedraina, tumša, jo ir nozagta. Un man tas sāp. Tās ir šausmas, jo tas nebeidzas.
Sandra: – Arī es to redzu un saprotu, bet nespēju izmainīt. Varu kaut ko mainīt tikai no sava sīkā punkta, piemēram, iestādot pie mājas narcisi vai nošķūrējot sniegu, jo principā es tajā pat nespēju orientēties un īstenībā tieši tāpēc nevaru uzņemties par to atbildību. Es nezinu mehānismu, kā to mainīt.

Artūrs: – Ir tikai viens veids. Es tev piekrītu par narcisi, un arī es tā daru savos laukos, bet tie kretīni mums ir iestāstījuši, ka mēs tur neko nevaram mainīt!
Sandra: – Ir vēl viens, un tas attiecas uz sievietes un vīrieša dzimumu. Es esmu sieviete, zeme, tomēr haosa vide, un man ir vajadzīgs vīrietis – spēks un prāts, kas darbojas vertikāli. Tas ir iemesls, kāpēc es neuzņemos iniciatīvu. Tās nav bailes vai pasivitāte – es eju uz vēlēšanām, par to nav runa, bet es nevaru būt virzītājspēks, kas šo procesu izmainīs.

Artūrs: – Sandra, es tev novēlu tādu vīrieti, kas tev dāvās mieru, harmoniju, aizvilks aiz rokas uz Saeimas vēlēšanām...
Sandra: – Es eju uz Saeimas vēlēšanām, kāpēc tu domā, ka neeju? (Smejas.)

Artūrs: – Bet vajag ne tikai aiziet, bet arī nobalsot pareizi! Neievēlēt atkal tos pašus kretīnus vēlreiz un vēlreiz, kā tas notiek.