Pastalu meistars Alberts Brokāns: "Lai aprej un sauc mūs par pastalniekiem! Tas nozīmē, ka esi gatavs atdot visu, lai tiktu brīvā Latvijā"

Šķietami nav nekā vienkāršāka par ādas gabalu, kas apņemts ap kāju, taču, izrādās, arī pastalām ir dažādi veidi – katram Latvijas novadam savi. Vienkāršībā slēpta ģenialitāte atveras cilvēkam ar konstruktīvu, bet atvērtu, radošu prātu. Tāds ir pastalu meistars Alberts Brokāns no Ogres.

Apavi dabas bērniem

– Cik svarīga detaļa tautastērpā ir pastalas?

– Nu, tik svarīga, lai nevajadzētu iet ar pliku kāju! Tāda tā doma senatnē droši vien bija. Pie tautastērpa apaviem jābūt. Pastalas ir agrīnāks izgudrojums, vēlāk jau zābakos un kurpēs gāja uz svinībām, dancoja. Taču man šķiet, ka padomju laiku sākumā, ap piecdesmitajiem gadiem, redzēju, ka vienam otram kājās bija pastalas. Cik zinām par vēsturi, pastalās lielākoties staigāja kalpi un mazi bērni. Ļoti daudzas ir atrastas pažobelēs karājamies – labi nodilušas. Var redzēt, ka lietotas, un pamatīgi! Tātad tām bija liela nozīme mūsu senču garderobē.

– Par pastalām vairāk interesējas dejotāji vai dziedātāji?

– Dejotāji, protams. Lai gan pa kādam dziedātājam arī gadās. Ko es riktīgi atceros – no Limbažiem vesels koris pastalas pasūtīja. Biežāk gan mazākas kopas. Vienu brīdi bija modē krāsainās pastalas, tad meiteņu ansambļi daudz tās pasūtīja, arī Latvian Voices gatavoju pirms gadiem pieciem.

– Jūs pats esat staigājis pastalās?

– Jā. Neduras nekas pēdā, bet sajūta tomēr kā ar pliku kāju. Var noķert zemes sajūtu! Pilsētnieks jau ir bišķi kā kaķis – iekāpj peļķē, rausta kāju (smejas). Viņš nevar. Bet, ja uzvelk pastalas, domāju, ir drošāk. Savainot kāju nevar.

– Kā otrā āda.

– Tas ir forši, kaut gan mani mazbērni vienmēr plikām kājām staigā. Vasarā pa dārzu, pa lauku un ziemā pa istabu. Nevar viņus piedabūt uzvilkt sandali vai ko citu. Tādi viņi ir – dabas bērni.

No ķīmijas līdz mākslai

– Skolas laikā izvēlētā profesija jums bija eksakta, racionāla – par ķīmiķi izmācījāties...

– Rīgas Industriālo politehnikumu pabeidzu. Tajā laikā nāca modē un visur reklamēja: “Plastmasa, plastmasa, tā ir mūsu nākotne!” Nu, aizgāju mācīties...

– Noticējāt šim pantiņam.

– Jā. Tagad veikalā neņemu maisiņus, lai tikai ar plastmasu nepiegandētu dabu. Re, kā tā dzīve pavēršas.

– Jūs kādu laiku strādājāt rūpnīcā un tad izlēmāt mainīt dzīvi?

– Strādāju Ogres būvplastmasu rūpnīcā. Aizsūtīja mani pēc tehnikuma, ielika betona cehā par tehnologu. Bet nekas traks. Tolaik ar sievu bieži braucām uz Rīgu, uz visādām izstādēm, arī lietišķās mākslas. Trāpījāmies studijas Plastika piecu gadu jubilejas izstādē. Vēl tagad Rīgā tā studija darbojas, bet tolaik to vadīja Lonija Zubovska. Un mums tik ļoti iepatikās tie darbi, ka es pieteicos Plastikas kursos.

– Bija pārliecība, ka jums padosies darbošanās ar ādu? Jo jūsu specialitāte...

– Nebija nekādas pārliecības. Man vienkārši patika!

– Tikpat labi jūs varētu aiziet uz koncertu un sākt dziedāt!

– Es, starp citu, biju muzikants (smejas). Pie mums Elejā bija pūtēju orķestris, to vadīja Latvijas laika kara orķestra basists Jubalts. Orķestris Elejas parkā balles spēlēja. Mēs ar brālēnu sēdējām, klausījāmies, un mums baigi patika. Klau, iesim mēs arī! Mani vecāki to Jubaltu drusku pazina. Sarunājām, ka iesim mācīties. Protams, bleķi vajag! Trompeti. Brālēns, tāds žiperīgāks, pirmais pagrāba. A otras trompetes ta nav! Tā es dabūju klarneti.

– Un jums sanāca? Bija kāda dabas dota muzikalitāte?

– Varbūt (smejas). Jubalta kungs to klarneti nepārzināja. Sadabūju grāmatu Škola igri na klarnete. Elejas vidusskolas ķīmijas skolotājs bija muzikants un prata spēlēt klarneti, viņš man ierādīja pozīcijas. Un tā es sāku pūst. Mēs dzīvojām vecā kalpu mājā, baigi gara bija, tur dzīvokļi no kara laika palikuši ar interesantiem manteļskursteņiem. Laukā bija dārziņš ar solu, atceros, kā tur sēdēju un pūtu lielīgs (smejas). Pūtu, pūtu, līdz iemācījos. Pēc kāda gada jau sāku spēlēt orķestrī.

Pats sev saimnieks

– Ādas apstrāde ir diezgan piņķerīgs darbs, prasa precizitāti, pacietību. Tas nav katram dots.

– Pasniedzēja bija diezgan stingra. Ja nebija riktīgi uztaisīts, viņa deva atpakaļ un neieskaitīja. Ja ilgstoši nevarēji izpildīt darbu, varēja atskaitīt no kursiem. Nu, ja nevari, tad nevari. Viss. Man liekas, tur mācīja pat labāk nekā Mākslas vidusskolā, jo to pabeigušie nāca mācīties pie Zubovskas. Jā, tā bija.

– Un tad jūs kādu laiku abi ar sievu taisījāt grāmatas un kārbas?

– Nē, tas bija tikai hobijs, lai gan trīs gadu kursus pabeidzu. Pa vidu bija visādi citādi darbi. Cilvēki varbūt izlasīs un teiks – ahā, šis arī tulpes audzējis! Bet tas bija vienīgais veids, kā padomju laikā varēja naudu nopelnīt. Tieši tajā brīdī Ogrē sāka veidoties Daiļrades ražotne. Domāju – johaidī, jāiet tur. Tur ar ādu nestrādāja, bet rīkoja juvelieru kursus, es tos pabeidzu un sāku taisīt dzintara rotaslietas. Vienreiz mēnesī produkcija jānodod, pārējo laiku dari, ko gribi. Divus gadus nostrādāju, bet tad no dzintara putekļiem sākās alerģija – deguns sarkans, iesnas, acis asaro. Sacīju priekšniekam – viss, nevaru, jāmeklē kas cits. Viņš aicināja strādāt administrācijā. Tā es tur biju, līdz Daiļrade izjuka.

– Jums nācās sev izdomāt jaunu nodarbošanos?

– Jā, kad sākās brīvlaišana un privatizācija, Daiļrade nebija tas uzņēmums, kuru varēja saturēt. To es tikai tagad tā apzinos. Toreiz man doma bija cita – vajag turēt kopā, strādāt! Bet, ziniet, kādi ir amatnieki – kā prusaki uz visām malām! Katrs ir individualitāte, pats visu ko prot – kam viņam starpnieku vajag? Viņš notirgos tāpat.

– Kā tikāt līdz pastalām?

– Tā bija tāda kā dzimšanas diena, kad 1991. gada 16. oktobrī piereģistrēju savu uzņēmumu Jette, sāku nodarboties ar lietišķo mākslu, gatavoju viesu grāmatas, fotoalbumus. Pēc kāda laika tas vairs nebija izdevīgi, Rīga bija piebarota. Jāved uz Jelgavu, Bausku, kur labs universālveikals. Kad sāc braukt, ar divām viesu grāmatām un pieciem albumiem ir tā kā par maz, ceļš neatmaksājas. Tad sasaucu kopā vecos Daiļrades amatniekus, cik nu Ogrē bija dabūjami, un sākām strādāt kopā. Kādi septiņi astoņi cilvēki darbojāmies līdz 2008. gadam, kad sākās krīze un neviens neko vairs nepirka. Atcerējos, ka veikalos man bieži jautāja, vai netaisu pastalas. Nu, bija jāsāk!

– Atceraties, kā tapa pirmās pastalas?

– Aizbraucu uz Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļu un apskatījos, kā tās senās pastalas izskatās. Literatūrā atradu, kāda ir piegrieztne, un sāku štukot.

– Jums vajadzēja piemērotu izejmateriālu.

– Tolaik Latvijā bija tik daudz ādu rūpnīcu! Jelgavā viena, Kosmoss Rīgā un vēl kādas trīs četras… Aizbraucu, sāku runāt, ka man vajag ādu, tādu mīkstāku, lūdzos, lūdzos, kamēr izlūdzos (smejas). Tad arī pārējie pastalnieki bija laimīgi. Bet tām piegrieztnēm izbūros cauri pats, nevienam neko neprasīju, izmēģinājos un izdarījos visādi. Redz, tehnikumā mums bija ārkārtīgi laba rasēšanas, konstruēšanas mācība.

– Jums kā ķīmiķim vajadzēja rasēt?

– Arī elektrotehnika bija, metālapstrāde un rasēšana tāda, ka mati cēlās stāvus! Pasniedzējs skatās uz A1 formāta rasējumu, paņem pildspalvu un izdur caurumu, lai nevar izdzēst un pārtaisīt. Pēc tam vajadzēja kopuškās sēdēt un darīt visu pa jaunu. Lūk, kā mūs mācīja! Tagad jau ir skolēnu tiesības, bērnu tiesības. Kādas man tiesības toreiz bija? Iebakstīja, tu sēdēji un mācījies. Un es tam pasniedzējam saku paldies. Par tiesību neievērošanu.

Sakrālā ģeometrija

– Jūs savas zināšanas varējāt izmatot rasējumam pastalām?

– Jā, es varēju uzkonstruēt. Man ir savs piegājiens.

– Jūs zināt īpašus principus, algoritmu?

– Tā ir sakrālā ģeometrija.

– Kas tas īsti ir?

– (Smejas.) Nu, tā ir Dieva radīta pasaules uzbūve. Principā tā ir ģeometrija, pēc kuras tiek veidots cilvēka ķermenis, augi, ziedlapiņas… Par to es pirms gadiem desmit internetā izlasīju. Un nopriecājos – re, kā! Es šitā pat konstruēju.

– Kā Dievs cilvēku, tā jūs pastalu?

– Tieši tā. Mums jau kāja arī ir veidota pēc sakrālās ģeometrijas. Paskaties proporciju – papēdis, platākā vieta, īkšķa kauliņš, mazais pirkstiņš, garuma attiecība pret platumu un augstumu. To tikai vajag atšifrēt. Domāju, ka man tas izdevās. Pirms ko biju lasījis par sakrālo ģeometriju, es to atkodu pats pēc saviem principiem. Man vēl deviņdesmito gadu piegrieztnes stāv, kur es tieši tā esmu taisījis.

– Pētījāt pēdu?

– Vienkārši ņēmu un rasēju. Uzzīmēju uz papīra pēdu un sāku skatīties, kādas sakarības tur ir: garumu, platumu, proporcijas. To zelta griezumu jau sen zināju. To izmanto arhitektūrā, un sakrālajā ģeometrijā ir tas pats.

– Kā domājat, vai senajam latvietim, kurš nebija dzirdējis vārdu ģeometrija, arī bija kāda sajūta vai zināšana, kā to pastalu darināt?

– Viņam viss bija vienkārši – uzlika pēdu uz ādas gabala, apvilka kontūru, atstāja sānu malas, lai būtu, ar ko apņemt, un taisīja augšā! Savilka priekšu, aizmuguri, pa malām ievēra auklas – viss! Viņam sanāca.

– Cik pastalnieku ir Latvijā?

– Nu, vismaz pieci.

Lai aprej!

– Dziesmu un deju svētkos dejotāju tūkstoši ies stadionā ar pastalām. Jums tagad ir pasūtījumu ka biezs?

– Bišķiņ vairāk nekā citos Dziesmu svētkos. Tā pastalu taisīšana ir diezgan cikliska. Kulminācija ir, kad nāk Dziesmu svētki, pēc tam vēl turas, jo vecāki, saskatījušies, cik skaisti dejo, sāk laist savus sīkos pulciņos. Pēc tam pieprasījums sarūk. Tad tuvojas nākamie Dziesmu svētki, un tas atkal ceļas uz augšu. Atpazīstamība ir, deju kolektīvi pasūta un, šķiet, ir apmierināti ar manām pastalām. Tās taisu jau gadsimta ceturksni.

– Pastalām līdzīgi apavi noteikti ir arī citu tautu etnogrāfijā.

– Kaut ko jau cilvēkiem kājās vajadzēja vilkt. Dienvidos sandalītes, Centrālāfrikā, šķiet, līdz šim brīdim staigā basām kājām, kaut gan skatījos televizorā – viņiem tagad tās gumijas iešļūcenes, krokši (smejas). Arī ziemeļos ir mokasīni, čukči šuj no zvērādām.

– Atmodas laikā visi teica – kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!

– Jā. Lai aprej un sauc mūs par pastalniekiem! Tas nozīmē, ka esi gatavs atdot visu, lai tikai tiktu brīvā Latvijā. Tev nevajag ne dārgas kurpes, neko, vari uzvilkt pastalas un iet. Visi tā arī domāja. Tā bija.

– Dainis Īvāns intervijā teica, ka joprojām parakstoties zem tā teiciena.

– Es arī.