"Kaut nu kilometru garais tilts izturētu mūsu svaru..." Liesma Kalve stāsta par savu Santjago ceļu. 3. sērija

Liesmas stāsta 1. un 2. sēriju lasi šeit un šeit

Kallu ceļš un virinātājs.
Itāļi, itālīši..
Stilīgā alberģe un veļas striķis.

Ilgi nebija jāgaida, tikai diena, un es dabūju par savu mēdīšanos uz jaudīgo vācieti. Kad esam ar godu pavadījušas saulīti dusā dodamies arī mēs (komatu ielieciet pēc saviem ieskatiem).

Mana vieta starp 26 gultasbiedriem ir augšā. Atzīšos – pirmo reizi mūžā. Tirinos uz metāla trepeles un dzirdu spalgu čīkstoņu pa visu istabu.

Ia, ia, iaaa, iiiiaaaa – pavada katru manu kustību, vēl ar mazu astīti pēc tam, kad  esmu sastingusi.

–    Maaam, beidz! Te visi jau guļ! - meituks mani bar no kaimiņgultas.
–    Neviens neguļ – es  redzu – visi ar lukturīšiem lasa vai lūr telefonos.
–    Ne, takš! Tu visus pamodināji, beidz dīdīties!

Iiiaa, iiiaa, iiaa, iiaa – pagriežos uz savu klasisko gulēšanas sānu. Nē, tas nav īstais. Iiaa, iiiaaaa, iiiaaaa palieku uz muguras, jo baidos kustēties tālāk – kāds jau aizrādoši krekšķina.

Zīlītei žubītei
Melnums astes galiņā.
Nesmejat, citi putni,
Ka jums ar tā neiznāk.

Skaitu savu mīļāko tautenīti un sāku dziļās elpošanas vingrinājumu, lai aizmigtu iespējami drīzāk.

Tā arī noguļu līdz pat 4:30 rītā – kā zaldātiņš, izstiepies uz muguras, rokas gar sāniem, pilnu pūsli.

Kolīdz jūtu, ka pārējie sāk rosīties, arī es saņemu dūšu un ar iiia, iiaaa, nosvempjos zemē.

Laukā tumšs, bet pilnmēness gaismā redzu, kā uz kāpnēm varoņa pozā sevi staipa makan muskuļots itāļu ceļinieks. Ne no sirmo septītnieka, bet tas, kurš turpmāk pamanīsies būt it visur, kur mēs un pulcināt ap sevi pielūdzējas un apbrīnotājas.

Pulkstenis rāda sesto stundu un guļamistaba jau praktiski tukša. Izejam vienas no pēdējām, jo Anita ir atradusi izslavētu privāto alberģi nākošajai naktij un izlūgusies pierezervēt mums vietas vēl nepabeigtā jaunbūvē (pašvaldību alberģēs rezervāciju nepieņem). Steigties īsti nav kur, bet jāiet, kamēr vēl nav traki sakarsis gaiss.

Lielajā kartē izskatās, ka turpmākais ceļš iet gar okeānu, tomēr praktiski esam pakāpušās kalnotā meža apvidū, kur starp eikaliptu biezokņiem laiku pa laikam ieraugām sirdsmīļo okeāna plašumu.

Ejamā ceļa segums – milzu akmeņu bruģis – liecina par to, ka esam uz sena, vēsturiska iekarotāju un ceļotāju iemīta maršruta.

Koku ēnā gar malām zemi mūri, bet klajumos tie ir varen augsti – tā, lai gājējam būtu patvērums ēnā.

Akmens siena kā ziedošs dārzs – veldze un drošs sargs. Tādu baudām gandrīz visu dienu.

Esam sasniegušas kartē norādīto lielāko šodienas augstumu, ko horvātu pāris – tēvs ar meitu bija izvēlējušies kā svarīgāko sava ceļojuma apmeklējuma vietu – Costelo do Neiva reģionā.

Viņu sejas pārvērtās līdz nepazīšanai, kad tuvojāmies baznīcai. No noguruma vairs nebija ne vēsts! Kamēr mēs kunkstēdamas stenēdamas atmetamies paēnā, lai atpūtinātu muguras, šie abi teciņus vien – noliek somas, uzmet krustu skatā uz templi un klusēdami dodas tā virzienā.

Neesmu katoliete (bet pareizticīgā), tādēļ nezinu neko par šo īpašo svētvietu.

Tomēr var nojaust, ka te ir pieredzēts kas cilvēka prātam neaptverams. Dieva dēla dzīvesstāsts attēlots daudzās jo daudzās gleznās, ko aplūkojot, var nemanot uzkāpt kalnā vēl augstākā. Rāpos, cik spēka, tomēr ne līdz galam.
Jo mani pārsteidza kāda dīvainība.

Piekalnē, kur paveras brīnumskaista panorāma uz pilsētu un ūdens klājienu – vietā, kur visizjustāk var baudīt 3D perspektīvu, zemē iestiprināti 3 milzu krusti, gluži kā Golgātas kalnā.

Dīvainība ir tajā, ka krusti mugurpusē aprīkoti ar kāpnītēm un, kad pieložņāju pavisam tiem klāt, sapratu, ka te cilvēki rāpjas augšā un izmanto iespēju tikt “piesistiem”. Naglu vietā gan ir tikai ādas aproces, kur var iemontēt savas rokas un kājas.

Es tiešām no sirds atvainojos, ja esmu paviegli muļķīgā formā aprakstījusi ko īpaši svētu, bet man tas šķita kā teātra dekorācija un es ļoti gribu cerēt, ka uz šejieni neplūst cilvēku masas, lai kādā nebūt noteiktā laikā pakarātos pie krusta un provētu iejusties Kristus ādā, kad Viņa Zemes ceļš bija galā, kā vēsta leģenda.

Esam diezgan sagurušas un atsēžamies uz apmales. Novelkam zābakus un – ak, vai! Man ir četras nopietnas tulznas, kas steigšus prasa apkopi. Kamēr tās apbrīnoju, kalnā ir uzrāpušies arī poļu pāris, ar kuriem praktiski kopā gājām visu dienu. Vīrs uzreiz saprot, ka man ir problēma un metas palīgā.

Esot mediķis, visu man sakopšot. Es gan spirinos, ka esmu mediķa sieva un visu pati sadarīšu, kā nākas. Atrunas netiek pieņemtas. Manas tulznas tiek dezinficētas, apsmērētas ar ziedi un notītas ar trīs veida plāksteriem. Cepuri nost!

Dziękuję bardzo!

Abi aš salecas to dzirdot,

–   Jūs poliete?
–   Ak, nē, jel! Varšavas radio manā jaunībā bija vienīgās ārzemes, ko radio varējām labi dzirdēt, – atsmeju un pasaku vēl ko par pani, kura neko citu nerazumje poliski, kā vien dažas pieklājības frāzes.

Turpmāk tiekoties jautri sasaucamies un allaž apliecinu, ka viņa medicīniskā palīdzība bija vienkārši izcila. Taču, ceļojuma noslēgumā, atkal saskrienoties, poļu vīrs dīvaini novēršas un apgalvo, ka neatceroties mūs. Nē, nu visādi var notikt, saule, nogurums un tā..

Atklāsme atslīdēja lēnām kā ēna. Tāda pat ēna, kāda bija sieva šim vīram. Viņa allaž turējās tam aiz muguras, nekad neko nerunāja, tikai vēroja notiekošo. Ļoti saspringti, bažīgi un aizdomīgi. Cietējas un liktenīgi nolemtās sejas izteiksme nemaz neprasīja daudz manas fantāzijas, lai apjēgtu, kas notiek ar šo pāri pēc tam, kad palikuši divatā.

Pieņēmums izrādījās taisnība. Kādā brīdī Stefans mani sagaida ap stūri un, pavilcis maliņā, čukstus aši paskaidro, ka ļoti labi mani atceras, gribējis ar mums turēties kopā, bet sieva esot tādu skandālu uzrīkojusi, ka viņam nācies samelot – pat neatceroties  mūs!

Labi jau labi, viss ir vienkārši – apmaināmies e pastiem – ja nu man kas Polijā vai viņiem Latvijā un tādi pagalam sveši arī nevainīgiem skatiem atrodam savējos. #Pieaugušobērnudārzs.

Pēc mūsu plāna – tuvojamies šodienas izcilākajam objektam – kilometru garam tiltam uz pilsētu pār upi.

Pievarētais ceļa posms man joprojām smaržo atmiņā kā eikaliptu lapas, trūdi, pogaļas un mizas. Katram komponentam sava specifika, bet viss kopā – reibinoša buķete ar kallu ziedu majestātiskumu grāvjos un meža ielokos kā sirreāla dekorācija.
Gribam gājienu noslēgt bez stresa, tāpēc, iznākušas no  meža, piesēžam uz akmeņiem ievilkt elpu.

Sēžam tā un pēkšņi redzam – pa ceļu nesas mūsu paziņa Katarina, jauna vāczemes dakterīte, poļu izcelsmes, spāņa līgava (perfekti zina visas šīs un vēl citas valodas). Nekas labs nav viņas žestu valodā nolasāms – dusmas, sašutums, bailes – viss juku jukām.

–    Katarīn, kas ar tevi? - mēs lecam kājās un skrienam pretim.
–    Maita, draņķis, es viņam vēl parādīšu, - savu bambusa nūju nikni gaisā kratot un apmetoties ripā uz atpakaļu, pilnā balsī kliedz smalkais meitietis.

–    Kas noticis?
–    Jūs ko, neredzējāt? Tur, re – tur aiz tā akmeņu krāvuma ps pss vīrelis stāvēja. Pasauca mani un rāda savu pliko krānu, ņirdz, kretīns!

–    Un ko tu?
–    Ko es, paķēru telefonu un sāku šo fotografēt. Rokas dreb, uz pogu trāpīt nevaru, bet tas tur momentā sasēja jostiņu un aizlaidās, padla!

Nevaru sapast, kāpēc šis mirklis tā sanervozē cilvēkus. Laikam tāpēc, ka nekad neesmu satikusi īstu virinātāju.

Bet par šo gadījumu man ir ko teikt. Patiesībā tieši aiz tās akmeņu kaudzes ieskrēju uz cisu. Vispār šis ir cita stāsta sižets – cilvēka fizioloģiskās vajadzības, bet, ja nu reiz sāku, tad jā – tualetes visa ceļa garumā ir tikai krūmos un ēstuvēs.

Tā kā pirmo ir vairāk un biežāk, tad tos arī izmanto visi un visur. Neesmu izņēmums un Tajā Vietā  iebridusi, ilgi meklēju, kur pietupties. Zāle visapkārt nomīcīta, vietām pat izkasīta tāda kā stirnu gulta.

To arī izvēlējos – vismaz smilgas nekutina dibengalu. Izrādās, ne stirnai, bet āžam te bijusi vieta iekārtota. Ej tagad saproti,  kurš kuram ko ir rādījis? Nē, nu nav salīdzināms, bet, ja tā padomā.. :(

Padzeram aukstu apelsīnu sulu, uzsaucam čarku šņabīša Katarīnai, lai nomierinās, un dodamies pāri brīnumskaistam kilometru garam tiltam. Ak, jel! Ko tik es nevēlējos! Dažas lietas piepildījās nekavējoties. Piemēram – kaut tilts izturētu mūsu svaru un mēs pavadītu vakaru rāmā saulrietā, jaukā kompānijā.

Cepuri gan liktenim neuzticēju, to noņēmu un sažņaudzu saujā, lai neiepūš upē. Tikko piedzīvoju vieglu paniku, kad manu galvassegu vējš rotaļīgi norāva un iemeta savrupmājas pagalmā aiz augsta žoga. Zvanam, saucam – nekā, neviena nav mājās.

Nu kā bez cepures tālāk? Silga riskēja ar ļoti daudz ko – rāpās pāri metāla pīķotai sētai un glāba manas galvas drošību. Ticu, ka viņa iemestos arī ūdenī no tilta, ja kas. Bet, vai vajag?
Ejot cauri pilsētai, vēl iekļūstam rallija līdzjutēju rindās. Ielas pilnas policistu un skatītāju.

Sastopam ceļotāju grupiņas, kuri pārguruši un izmisuši maldās no vienas alberģes uz nākamo – nekur nav brīvu vietu. Kolīdz mūsu ceļā kāda naktsmītne, pretimnākošie jau iztālēm brīdina, ka viss ir pilns un jāmēģina tikt nākamajā pajumtē – tur un šitur (rāda mums kartē).

Izbaudu savu meiteņu veiklību neta dzīļu uzaršanā un mierīgi saku visiem

–Paldies, mums ir rezervācija!
Laikam jau šī ir paaudzes priekšrocība – uzticēties vispirms internetam un tikai tad, ja nu galīgi viduslaiku pasākums, par kuru tīmeklī nav ne vārda, izmantot dabas dotu iespēju.

–    Hei, meitenīši! Sanāk, ka rīt svētdiena – re, kur balts zirgs! - dzenu vecu joku, bet zirgs  ir īsts! Uz kraujas, dzelzceļa malā ganās pievakares saules gaismā. Tad apjaušam, ka  esam pazaudējušas nedēļas dienas. Sākam rēķināt – nu ja, šodien jābūt sestdienai, tātad rīt..

Gluži kā ceļotāju paradīzē, ieejam savās šīvakara naktsmājās.
Tiešām – priekšā izteikti jauni cilvēki. Saimnieks laipni izrāda un izstāsta noteikumus – te trauciņš ziedojumam par gultasvietu, te par zupu no katla, te par vīnu no bāra, virtuvē saimniekojiet droši – visi trauki un plītis visiem.

Aprunājamies ar jauniešiem no Londonas. Jā, varot atrast šādas stilīgas un mīlīgas vietiņas bookingā, ja labi pameklē. Rītdienai arī esot līdzīga noskatīta. Anita jautā, vai var pateikt adresīti. Nope, nevarot gan, jo paši vēl neesot izdomājuši vai apmetīsies tur vai citur.

–    Tiešām? Varbūt tad rīt no rīta, gan jau, ka pa nakti izdomāsiet.
Bet no rīta jaunieši ir tikpat izvairīgi un savu atradumu tur milzīgā slepenībā. Ej nu saproti cilvēkus. Likās, ka jauki sapratāmies, labi uzvedāmies.

Nu, katrā ziņā ne tā, ka itāļu mačo, tas, kurš šorīt 4:30 varoņa pozā muskuļus klosterī staipīja.

Tumsnējais nākamā stāsta varonis, joprojām iespīlējies riteņbraucēja tērpā, aizņēmis visu virtuves laukumu - nostājies pie galda un plaši izplājis visus produktus, ko griezīs salātos.

Aizkrāmējies priekšā vīna bāram, izliekas nedzirdam kluso lūgumu pasniegt man pudeli sarkanā. Nedzirdēt nevarēja, jo es skatījos viņam tieši acīs un itāliski palūdzu (paldies Roberto Meloni par valodas stundām).

Tā vietā Antonio, žestikulējot ar gaļas tuteni vienā rokā un salātu jaucamo dakšu otrā, proponē retoriku par sieviešu un sieviešu attiecībām laikā, kad visapkārt ir talantīgi supermeni – vīrieši. Klausītājas, dāmas ap 50, sastājušās puslokā, kāri ķer katru vārdu.

Pēc trešā lūguma orators beidzot pievēršas man ar visu savu itāļa būtību.
–    Bella donna molesta! (Jaukā, uzmācīgā sieviete) laikam arī jūs neciešat vīriešus, ja vīns jums ir svarīgāks par manu domas izklāstu!

–    Ko jūs, vīriešus es cienu un mīlu,  narcisus un klaunus gan nepanesu.
–    Nu, tad piebiedrojieties, tieši par šiem es grasos uzsākt diskusiju.
–    Jūs nopietni? Ar ko? Ar sevi? – kļūstu rupja, jo frustrēju pēc sarkanā. Tomēr vakars, nogurums, gribas ieslīgt saulrieta klusumā.

Pametu diskusiju klubiņu un izprasu pudeli saimniekam. Ienirstu dušā, izmazgāju sīku apģērbu un eju dārzā izžaut. Starp ābelēm izvikts veļas striķis, bet piekārts pilns. Redzu, ka stipri liels gabals nevienam nevajadzīgs karājas gar stumbru. Paņemu to, nostiepju, atsienu un pakaru savu dvieli un mežģīņu apenes. Smuki izskatās saulrieta atblāzmā, vēl nopriecājos.

Tieku vērota. Pagriežu galvu un redzu, ka Antonio ar visu savu svītu ir izvilcies pagalmā, rokas uz krūtīm sakrustojis met ar galvu manā virzienā

–    Uzreiz var redzēt, kas par nāciju. Ņem, kas nav piesiets, dara ko grib, uzvedas kā mājās.

Principā man nevajadzēja to dzirdēt, bet dzirdēju. No rīta sapratu, ka dabūju mizā par privātā veļasstriķa aizskārumu.
Tomēr vakara gaitā drošības pēc pārjautāju, kā itālīšam šķiet – kādu nāciju es pārstāvu. Francijas zemniecību – šim domāt. Opā! Visu ko biju dzirdējusi un domājusi, šo man piedēvē pirmo reizi. Kompliments patiesi.

Saulīte grasās iekrist ābeļu dārzā, kad no mājas izveļas mūsu senie labie draugi  7 šarmantie itāļu seniori. Šaura gan tā taka!

Berzē acis un izskatās tik aizkustinoši mīļi. Hmm, kā tas nākas, ka 35 km lielo attālumu šie nosoļojuši ātrāk par mums?

Ja alberģēs 22:00 noskan pēdējais krekšķis un gaisma tiek izslēgta, tad šeit jautrība tikai sākas. Sliktā ziņa ir tā, ka atpūsties un baudīt viesu nama burvību brauc visāda kalibra frīki, bohēmisti un parasti atvaļinātie. To iznāciens pēc krietnas diendusas kā reiz bija laikā, kad apzinīgam pilgrimam jālaižas miegā, lai atgūtu spēkus jaunai, smagai pārgājiena dienai.

Neko darīt. Daļēji aizmigt palīdzēja ausu aizbāžņi, daļēji pamatīgais nogurums.
Rīts uzausa brīnumjauks un spirgts. Tātad, arī diena tāda būs.

Informācija uzziņai
#Zīmodziņu svētceļnieka pasē var palūgt un saņemt it visur – veikalā, kafejnicā, tirgū. Dažviet pie alberģēm vai informācijas punktiem viss nepieciešamais ir atstāts ārpusē – ej un zīmogojies pats, cik gribi!

#Ikvienā alberģē vai naktsmītnē tu vari izmantot pakalpojumu - palīgus, kuri nogādās tavu somu līdz nākamajai pajumtei, norezervēs gultasvietu. Samaksa – 12 eiro par 5 kg, plus 5 par katru nākamo kilogramu (iespējama algoritma sīkkļūda).

Atziņas.
# Ja dodies ceļā bariņā, tu vienmēr vari atdalīties un pabūt vienatnē, cik ilgi gribi. Bet, ja esi pārgalvīgi drosmīgs – ej viens, bet rēķinies ar to, ka pieslēgties svešiem ceļabiedriem vari vien uz mirkli. Ilgstošai sadarbībai te neviens nav diži atvērts.

# Sievietēm vienatnē ceļot noteikti nevajadzētu. Tas ir ļoti bīstami. Tas ir kā smieties liktenim sejā.

# Klauni, narcisi un āksti ir arī svētceļnieki. Galvenais – esi pati un turies kā dāma.

# Domā, ko domā, tad nebūs jādomā, ko runā. Varbūtība, ka atrodas kāds, kurš saprot tavu valodu, svešā zemē ir 50:50.