Vista bez galvas "Raudupietē" bija īsts izaicinājums... Ciemojamies Valmieras teātra aizkulisēs

Ciemošanos Valmieras drāmas teātrī sākam ar šīs sezonas jaunuma – Bunkura – apskati. Tā ir īpaši izveidota spēles telpa zem Lielās zāles skatuves izrādei Meža meitas, kas vēsta par sieviešu pretošanos padomju varai, patvērumu rodot mežā.

Izrādes režisors Mārtiņš Eihe sadarbībā ar teātra vadību atklājis šo vietu, kas skatītājiem un aktieriem radītu ilūziju par atrašanos īstā bunkurā. Savukārt telpas sienu oriģinālais rotājums – teātra darbinieku un aktieru seju ģipša atlējumi – ir izrādes scenogrāfa Māra Ruskuļa ideja. Teātra sabiedrisko attiecību un reklāmas vadītāja Zane Ceriņa aizrautīgi stāsta, ka dekorāciju tapšanā piedalījušies tikai drosmīgākie kolēģi, jo sejas ģipša atlējumu iegūšanas process ir ne tikai laikietilpīgs, bet arī modelim ne īpaši ērts.

Līdz brīdim, kad aktieri sāks gatavoties vakara kulminācijai – izrādei Vidzemnieki, vēl ir pāris stundas, tāpēc sekojam Zanei pa ēkas gaiteņu labirintiem un stāviem, lai aplūkotu teātra dzīvi “no iekšpuses”.

Ieskatāmies šuvēju darbnīcā, kur top visi izrādēm nepieciešamie tērpi, apjomīgā kostīmu glabātavā, kā arī Māldera zālē ēkas augšējā stāvā. Te saimnieko skatuves dekoratore Inta Skrastiņa. Viņas pārziņā ir ne tikai teātra dekorāciju izgatavošana, bet arī pilsētas svētku rotas. Brīdī, kad ienākam telpā, top milzīgs Lieldienu zaķis, un koka grīda, gaidot pavasari, ieguvusi koši zaļu krāsu.

“Grīda, radot dekorācijas, tiek pārkrāsota regulāri un tik priecīgā tonī ir reti,” smejoties stāsta Inta, bet mūsu uzmanību jau piesaistījis prāvs kaņepju pods un melns manekens, kura pleci kalpo par savdabīgiem svečturiem neskaitāmām nopilējušām svecēm... Te ir tik daudz kā interesanta, ka acis zib uz visām pusēm. Izrādās, kaņepju pods ir tikai niecīga daļa no izrādes Muiža kaņepēs dekorācijām, ko Inta ielikusi podā atmiņai par izrādi, kuras skatuves mūžs tikko beidzies.

Kaņepju lauku viņa pati savām rokām audzējusi (lasi – darinājusi) visu 2016. gada vasaru, savukārt iespaidīgie sveču uzpleči tapuši izrādei Klusa nakts, dzēra nakts, izmantojot vissmalkāko spolīšu diegu un karsto līmi, nevis parafīnu, kas dekorācijai būtu pārāk trausls. Katra izrāde Intai ir jauns izaicinājums, un pirmā nedēļa pēc uzdevuma saņemšanas parasti tiek pavadīta pārdomās, kā un no kāda materiāla veidot dekorācijas.

Atbildot uz jautājumu par sarežģītāko darba uzdevumu, māksliniece steidzas meklēt vistu bez galvas, kas tapusi izrādei Raudupiete. Režisors bija iecerējis, ka no tās kakla lēnām pilēs asinis, bet, kad uzdevums paveikts, radošā grupa pārdomājusi, jo ar pilošajām asinīm var viegli nosmērēt aktieru baltos tērpus. Lai nu kā, vista joprojām ir uz goda – izskatās kā īsta.

Izstaigājam Lielās zāles aizkulises, aplūkojam telpu, kurā izrādes laikā aktieri gaida savu uznācienu uz skatuves, un dodamies uz grimētavām, kur gaitenī jau manāma rosība.

Vispirms ielūkojamies izcilā latviešu teātra režisora Oļģerta Krodera (1921–2012) istabā, kur viņš ne tikai strādāja, bet arī dzīvoja. Par telpas nozīmību pie durvīm joprojām vēsta plāksnīte ar uzrakstu Kroders. Pēc Meistara aiziešanas aizsaulē tā izremontēta un nu kalpo par sarunu telpu vai vietu, kur pabūt vienatnē.

Šoreiz gremdēties dziļās pārdomās nav vaļas, jo turpat blakus – frizētavā – aktieri cits pēc cita ieņem vietu meistaru krēslos, lai tiktu pie lomai atbilstošas sasukas vai grima. Daudzi, tostarp Elīna Vāne, grimu klāj paši.

Aktrise skaidro, ka tas nav sarežģīts un tādējādi var ātrāk sagatavoties lomai, turklāt jau pavisam drīz uz Lielās skatuves paredzēts iesildīšanās mēģinājums – izrādes deja. Vidzemnieki – Rūdolfa Blaumaņa nestāstītie stāsti trīs daļās –teātra repertuāru Indras Rogas režijā papildina kopš 23. februāra. Izrādē piedalās piecpadsmit aktieri, katrā cēlienā tiek izspēlēti vairāki stāsti, un līdz ar to arī starpbrīžos frizētavā notiek liela rosība, jo aktieriem jāpārtop citos tēlos.

Pirms mēģinājuma Elīna ļauj ielūkoties savā grimētavā, kas tiek dalīta ar aktrisēm Ievu Puķi, Māru Menniku un Ilzi Lieckalniņu. Nelielo telpu mājīgu padara aktrišu personīgās lietas un ar izrāžu citātiem aprakstītās sienas. Lai gan ikdienā grimētavā tiek pavadīts daudz laika, visīpašākās vietas teātrī, protams, ir skatuves Lielajā, Mazajā un Apaļajā zālē, kur notiek gan mēģinājumi, gan izrādes.

“Tās pieredzējušas gan priekus, gan bēdas, gan asaras un pat asinis – ja gadās kāda trauma, tāpēc gaisotne ir visai bieza,” stāsta Elīna un atceras, kā Indra Roga, kļūstot par teātra māksliniecisko vadītāju, savā pirmajā darbadienā sarīkoja talku, kad visi kopīgiem spēkiem atbrīvojās no lietām, kas teātrī sakrājušās gadu laikā.

Pēc deju mēģinājuma, ko vērojam no skatītāju rindām Lielajā zālē, Elīna Vāne un Ieva Puķe mūs aizved uz vēl kādu īpašu vietu teātra augšējā stāvā – Krodera personīgo bibliotēku. Plašo, gaišo telpu aizpilda pamatīgu grāmatu plauktu rindas. Neticami, ka tas viss kādreiz piederējis vienam cilvēkam.

“Te vietā teātra zinātnieces Lilijas Dzenes teiciens par grāmatām, ko Kroders iekļāva arī vienā savā izrādē, – es grāmatas nelasu, es ar tām sarunājos. Kādreiz tā tiešām ir, un es domāju, ka arī Olim tā bija,” stāsta Ieva Puķe. “Viņš izjuta dziļu pietāti pret grāmatām un uzdāvinātu grāmatu, pat ja viņu tā sevišķi neinteresēja, viegli projām nekad nedeva. Katrai bija sava vieta. Ieejot Rīgas dzīvoklī, likās, ka esi bibliotēkā, un arī te tās atradu savu vietu. Kad Kroders no Rīgas pārcēlās uz Valmieru, visas grāmatas tika atvestas uz teātri, un Valmieras integrētās bibliotēkas bibliotekāre tās sakārtoja pasūtītajos plauktos kā īstā bibliotēkā.”

Laika gaitā bibliotēku papildinājušas citu aktieru grāmatas, un tās ir pieejamas ikvienam teātra darbiniekam, kam ir interese par lasīšanu. Elīnai tā esot arī vieta, kur gūt mieru. “Dažreiz man liekas, ka, jau būvējot teātra ēku, šī telpa tika paredzēta Krodera grāmatām,” saka Elīna. Līdz bibliotēkas izveidei tajā atradās mākslinieku darbnīca, kur tapa dekorācijas teātra izrādēm.

Izstaigājuši bibliotēku, dodamies atpakaļ uz pirmo stāvu, kur jau sāk ierasties skatītāji un aktieri veic pēdējos sagatavošanās darbus. Neilgi pirms izrādes sākuma esam liecinieki īpašam mirklim – rituālam, ko trupa veic pirms katras izrādes. Aktieri sadodas rokās un visi kopā pasaka spēka vārdus. Šoreiz ir klāt arī teātra direktore Evita Ašeradena – viņa novēl aktieriem veiksmi – laba ceļa vēlējumu, un mēs steidzamies ieņemt savas vietas zālē, lai baudītu izrādi.

Nākamajā dienā, vēlreiz lasot izrādes anotāciju, acis apstājas pie vārdiem “īpašs Blaumaņa nestāstīto stāstu iestudējums, bet cilvēka sirds – arvien tā pati”. Tā pati – visos laikos un vecumos alkst mīlestības. Paldies par piedzīvojumu, valmierieši!