Romeo un Džuljetas latviskā versija – Mārtiņš un Vanesa. Ko par šo gadījumu saka eksperti?

Kad 12. februārī vidusskolniece Vanesa aizgāja no savām mājām Ventspilī un nozuda, viņas mamma Kristīne Iekļava Facebook profilā izmisīgi lūdzās: “Mīļo, meitiņ, lūdzu, attopies un nāc mājās... jo ilgāk iet laiks, jo viss kļūst sarežģītāk... Mēs tiksim ar visu galā, apsolu! Ļoti mīlu Tevi! Lūdzu, nāc mājās...” Liktenīgajā dienā meitene satikās ar draugu – liepājnieku Mārtiņu. Nākamajā dienā abi nozuda bez pēdām. Cik noprotams, jaunieši aizbēga, jo Vanesas mamma bija pret abu romantiskajām attiecībām. Abi it kā devās uz Lietuvu un tika izsludināti starptautiskajā meklēšanā. Mārtiņš strādā Liepājas teātrī par garderobistu, Vanesa mācās Ventspils 1. ģimnāzijā.

Viedokļi. Diskusija internetā

Tūkstošiem portāla kasjauns.lv lasītāju nepagurstoši seko katrai jaunai informācijas druskai, kas parādās par aizbēgušo mīlas pāri. Visas vēstis par Mārtiņu un Vanesu ir apspriestāko ziņu topa virsotnē. Komentētāji sadalījušies divās pretējās frontēs – vieni aizstāv jauniešus, kas esot izlauzušies no vecāku paspārnes, ļāvušies romantiskām jūtām, uzdrīkstējušies spert neprātīgu, tomēr skaistu soli. Ar vēsāku galvu domājošie nostājas vecāku pusē un apgalvo, ka jaunos, kam nav ne prāta, ne atbildības, dzīve izmācīs. Daži prāto, ka Mārtiņam nav ne izglītības, ne ienesīga darba, citi piebilst, ka meitene ir izlutināta un egoistiska. Vēl citi jauniešiem vienkārši novēl laimi.

•    Vai tad puse no mums nav dzimuši šādas jaunības trakošanas un neklausīšanas vecākiem rezultātā? Pasaule tak apstātos griezties, ja jaunieši sāktu klausīt vecākus. Mīkstčauļi un gļēvuļi, ņuņņas izaug no paklausīgajiem.

•    Man jau patīk, kā te plosās tīnes – lielās mīlas un dzīves pazinējas. Ir jau viegli spriedelēt vecāku aizvējā, ar kabatas naudu maciņā, zīmolu drēbītēm mugurā un smartphone rociņā. Tad visādi citādi nenodarbinātais prāts nesas uz pieaugušo dzīves priekiem. Un neviļus pašām sāk likties, ka ir lielas ekspertes šajā jomā, un vēl pieaugušos pamācīs, kā dzīvot. Ne nieka jūs vēl nesaprotat ne no dzīves, ne cilvēkiem, ne attiecībām. Un jau pēc gada pašām liksies, cik stulbi iepriekš esat spriedušas, domājušas un darījušas.

•    Ah, skaistā jaunība!!! Nu un, ka aizlaidās? Patrakos, pabaudīs brīvo dzīvi un atgriezīsies. Kad tad iztrakosies, ja ne jaunībā? Kad būs četrdesmit? Tad visi bļaus, ka pusmūža krīze iestājusies. Un māte ar draudiem un varu neko nepanāks. Te, lūk, rezultāts! Tad kas ir svarīgāks – paklausīga meita, kas neieredz savu māti, vai savstarpēja sapratne un atbalsts?

•    Tie bērni, kam ir labas un rūpīgas mammas, neprot to novērtēt, neprot cienīt savus vecākus. Pajautājiet bērniem bērnunamos, kāds ir viņu lielākais sapnis. Un atbilde būs, ka tie nav visādi gadžeti un drēbes, bet gan mīloša ģimene. Varbūt pēc šā soļa tiešām bāriņtiesai vajadzētu Vanesu izņemt no ģimenes un ielikt bērnunamā, lai izbauda dzīvi bez mammas mīlestības un rūpēm.

•    Kontrolējošas mātes (visbiežāk) – tā ir liela problēma. Viņām liekas, ka tikai viņas visu zina. Viņas uzrauga, regulē, nosaka bērnu dzīvi, bet nesaprot, ka jaunieši pieder pie citas paaudzes, viņi ir cita laikmeta bērni. Viņu sajūtas, uztvere, skatījums atšķiras, jo mātes nāk no bērnības, kas pagāja padomju laikos. Viņu psihē ir neizdzēšami nospiedumi, klišejas, kas šodien vairs nav lietojamas. Nākotnē dzīvos pašreizējie pusaudži, un tajā nevarēs rīkoties pēc veciem principiem. Kāpēc mēs tā gribam jaukties citu dzīvē? Mums nav tiesību to darīt, pat ja tie ir mūsu bērni.

•    Tikai nodarbinātības aģentūrā nav tādas vakances “jauka meitene”. Puisis arī tāds šaubīgs, darbs pēc sistēmas “nāku, kad gribu”. Interesanti, vai par tām dažām dienām mēnesī viņš arī algu saņem, cik grib?

•    Liela daļa noliek meitenes māti, priecājas par jauniešu mīlu, drosmi utt. Šobrīd tas ir mūsu sabiedrības vislielākais posts – atbildības trūkums. Atbildība pret saviem tuviniekiem, draugiem, darbu, skolu, pret savu pienākumu. Pusaudzis – pasaules naba, kuram ir tikai tiesības, un katrs citādi domājošais, piemēram, vecāki, rūpējoties par bērna tagadni un nākotni, ierobežo, viņaprāt, neaizskaramās tiesības. Un tad ir jābēg, jālec ārā pa logu, jāslīcinās. Mani neatstāj domas: vai viss ar viņiem labi, vai nav noticis kas ļauns? Šodienas sabiedriskā doma par bērnu tiesībām veido neveselīgu dzīves uztveri pusaudžiem un jauniešiem. Bet mammas nosodītājiem novēlu sastapties ar šādu “pareizi domājošu”, spurainu, neadekvātu bērnu.

•    Neviens bērns nepiedos to, ka vecāki viņu kontrolē vai, vēl trakāk, jaucas attiecībās. Meita tak muka ne jau tāpēc, ka mamma mīļa (vai nemīļa), bet tāpēc, ka acīmredzot daudzos jautājumos viņām neizdodas atrast kompromisu.

•    Attiecības starp puisi un meiteni varbūt nebūs visa mūža garumā, bet mamma un meita būs mamma un meita arī pēc šā skandāla. Man ir gadījies pieredzēt, ka šādas attiecības nekad neuzlabojas un arī četrdesmit gados meita var būt nikna uz māti, un tas nav patīkami. Kādam, kuram ir vairāk kontroles iespēju (ar pirkstu nerādīšu, bet mamma), šādās situācijās ir jāpiekāpjas, jāplāno uz priekšu un jāaudzina bērni par pieaugušiem cilvēkiem, nevis vergiem. Tad nenotiktu šādas sacelšanās un brīvībā izlaušanās.

•    Te vēl ir liels jautājums, kurš bijis bēgšanas idejas autors, iniciators un aktīvākais realizētājs. Nav izslēgts, ka meitene. Meitenes piecpadsmit, sešpadsmit un septiņpadsmit gadu vecumā mēdz būt nobriedušas un ļoti aktīvas, lai gan prāta vēl pamaz. Toties puiši vēl divdesmit gadu vecumā ir bērnišķīgi naivi – tādi, kam ar lego klucīšiem jāspēlējas. Tad nu mazgadīgās pieaugušās princeses infantilos zēnus pamudina uz traku rīcību, neprātīgiem gājieniem. Tomēr, lai nu kā tur būtu, gribu novēlēt Vanesai, Mārtiņam un abu vecākiem visu to labāko.

•    Tagad tāda mode – mātes audzina bērnus vienas. Gan jau izaudzināšu pati, kā kāpostu vai burkānu. Ja jaunais cilvēks tempā nevar saorganizēt lielu māju un glaunu mašīnu, viņš netiek uzskatīts par perspektīvu. Rezultāts ir redzams – jaunā caca nav iemācīta rēķināties ar elementārām problēmām. No mazām dienām bērnam ir jāiedzen galvā: ja nedzīvo viens kaut kur mežā, ir jārēķinās ar sabiedrību, rakstītiem un nerakstītiem likumiem. Lielu, pieaugušu var sākt tēlot, kad esi spējīgs iziet pa durvīm, īrēt dzīvokli, uzturēt sevi un maksāt visus komunālos.

•    Nesaprotu, kāpēc visa sabiedrība pielēkusi kājās un aizrautīgi vairāku nedēļu garumā seko divu no ligzdas izmukušu putnēnu mīlas dēkai. Mutes pavēruši, skatās kā hokeja maču vai meksikāņu seriālu. Stāsts vecs kā pasaule. Hormoni trako, vējš galvā, un jaunie metas dzīvē. Tā vienmēr ir bijis un būs. Manā jaunībā – pirms gadiem trīsdesmit – bija tāpat. Skuķis naktī lēca laukā pa logu, lai satiktos ar čali. Tēvs ar zapiņu un siksnu dzinās pakaļ. Jaunie slēpās kolhoza lopu kūtī. Vēlāk tik un tā sagāja kopā, pameta skolu, bet pēc pusgada nokārtu degunu vilkās mājās.

Jaunībai viegli aplauzt spārnus

Vai mūsdienu jaunieši spēj adekvāti novērtēt dzīves īstenību un kādas ģimeņu problēmas iekrāso abu jauniešu bēgšanas stāsts?

Bailes ir veicinošs faktors

Es tev uzticos, bet bez manis tu tāpat nespēsi iztikt.

– Mēs, vecāki, prasām no bērniem patstāvību, bet vienlaikus baidāmies, saudzējam viņus, neuzticamies, neļaujam būt pašiem. Saviem pacientiem es saku: “Jūs mīlat savus bērnus, bet kāpēc neļaujat viņiem mīlēt sevi?” Mūsdienu jaunieši ir ļoti gudri, savā ziņā gudrāki par vecākiem, bet mēs neieklausāmies viņu viedoklī un neļaujam izpausties.

Mārtiņš strādā, tātad ir patstāvīgs. Ir vecāki, kas neļauj pieaugušajiem bērniem strādāt, jo domā, ka tas viņiem būs par grūtu. Mums, vecākiem, gribas bērnus ilgāk paturēt pie sevis, jo ir bail viņus zaudēt. Līdz ar to bērnus padarām nevarīgākus, nekā viņi ir. Ar savu uzvedību mēs sūtām informāciju – jā, es tev uzticos, bet bez manis tu tāpat nespēsi iztikt. No kā tad mēs īsti baidāmies? No tā, ka meita paliks stāvoklī, pametīs skolu, baidāmies no atkarībām. Nereti ar savām bailēm mēs to veicinām. Ja visu laiku bērnam liekam apakšā spilvenus, tad nav brīnums, ka četrdesmit gadu vecumā viņš vēl dzīvo pie mammas un tēta. Vēl vecākiem ir bail, ka viņi bērnam vairs nebūs vajadzīgi.

Super, ka Vanesai un Mārtiņam ir mīlestība un patstāvība. Es augstu vērtēju, ka puisis ir uzņēmies atbildību un uzrakstījis, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Te jāvaicā vecākiem, vai tad viņi neatceras, kā bija, kad paši iemīlējās? Turklāt jaunieši grib veidot attiecības, nevis tāpat vien pāris reižu satikties, un tas mūsdienās ir daudz. Ja vecāki būtu runājuši ar šiem bērniem, varētu izveidoties draudzīgas attiecības. Dažreiz vecāki uzskata, ka pat divdesmit piecu gadu vecumā precēties vēl ir par agru. Muļķības! Tas sievietei ir produktīvs vecums. Dažreiz lēmumu pieņemam, izdabājot kaut kādiem standartiem, pretēji savai iekšējai sajūtai un vērtībām, jo uztraucamies, ka mūs nosodīs, ka izskatīsimies nepareizi.

Varmācīgi stihiju nesavaldīt

Viņus vada pašapliecinošas jūtas – kopā mēs esam spēks.

– Šajā stāstā parādās Bonijas un Klaida, arī pazudušā dēla sindroms. Jaunības neprāts, ilūzijas, vēlme būvēt pasauli no jauna – tas ir spēks, ko vecākajai paaudzei ar savu prātu nesaprast un neapturēt. Mēs, pieaugušie, zinām, ka šī enerģija, kas ir kā vētra un stihija, var radīt lielu postu, bet tajā pašā laikā tā aizslauka lieko. Neviena filma vai grāmata neaizstās reālo pieredzi, ko gūs jaunieši, zaudējot daļu ilūziju.

Šobrīd viņus vada pašapliecinošas jūtas “kopā mēs esam spēks”, īpaša solidaritāte, ko viegli var nosaukt arī par mīlestību. Viņi paļaujas viens uz otru – viņa puisim ir maigā, mīļā meitene, bet viņš kopā ar meiteni kļūst īpašs, varonīgs. Viņi neiet ar kājām pa zemi, bet lido. Tā ir milzīga enerģija, ko nevar tā vienkārši iesprostot, ielikt rāmjos. Jā, un vai mēs gribam aplauzt jaunības spārnus? Šajā, literārajam sižetam līdzīgajā stāstā parādās vēl kāda tēma: mūsdienu jauniešiem ir lielas ambīcijas – viņi grib visu, ko pasaule dod. Problēma ir tā, ka viņi redz tikai iespējas, bez izvērtējuma, vai tas, ko es vēlos, saskan ar to, ko es varu.

Uzdrīkstēšanās, robežu pārkāpšana – tas ir labi, bet, kad dzīve jaunieti apsēdina, rodas iekšējs konflikts. Jaunieši var iet savu individuālo ceļu, bet, nenojaucot tiltus, kas paliek aiz viņiem. Vanesas un Mārtiņa stāsts ir dzīvs, un tas nekas, ka šķībs un nepareizs. Taču – tas ir pārāk dzīvs, un mēs nezinām, kur viņu rīcība, līdzīgi kā lodveida zibens, iespers. Vecākiem šādos gadījumos ir jāpasaka – mums nav vienalga, kas ar tevi notiek, mēs gribam tevi aizsargāt, jo risks ir liels, tomēr jāatceras, ka varmācīgi stihiju savaldīt nav iespējams.

Lielajiem bērniem ir jāļauj kļūdīties

Nedrīkst nepārtraukti kontrolēt, ar ko pusaudzis draudzējas, kur iet, ko dara.

– Bērna pāriešana jaunieša fāzē ir ļoti sarežģīts process. Mūsdienās daļai vecāku ir tendence pastiprināti rūpēties par jau pieaugušajiem bērniem. Tas, ko jaunieši izdarīja, ir ekstrēma rīcība, un izlaušanās no vecāku aprūpes, bez šaubām, sāpina mammu. Turklāt viņi aizbēga ne vien no ģimenes sistēmas, bet arī no valsts. No vietas, kur ir labi, nebēg. Tas liecina, ka emocionālajā ziņā bija problēmas.

Sabiedrībā pārāk maz runā par vardarbības formu hiperaprūpi, jo mums šķiet, ka rūpju un mīlestības nekad nevar būt par daudz. Var! Bērns burtiski katru dienu pieaug un kļūst patstāvīgāks, tāpēc vecākiem ir jāpārrauj nabas saite, viņi nedrīkst nepārtraukti kontrolēt, ar ko pusaudzis draudzējas, kur iet, ko dara. Cilvēkbērns piedzimst ar mērķi dzīvot patstāvīgi – pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Vanesa un Mārtiņš cenšas paši kaut ko sākt, un viņi ir gatavi pacīnīties. Tādā ziņā viņu priekšā var noņemt cepuri.

To saku tāpēc, ka centrā Dardedze aizvien biežāk ir gadījumi, kad mammas nebeidzami rūpējas par pieaugušiem bērniem, nereti trīsdesmit un četrdesmit gadu veciem. Kad pieaugušais bērns nodibina ģimeni, viņas sāk kontrolēt mazbērnus, uzmanot katru viņu soli. Lielajiem bērniem ir jāļauj kļūdīties, paklupt, izraudāt, izsāpēt, jo tas nozīmē mācīties dzīvot. Skrienot pa priekšu bērniem un viņu vietā veidojot savu iztēloto dzīvi, mammas nodara lielu kaitējumu. Mūsdienu jaunieši fizisko briedumu sasniedz agrāk nekā psihoemocionālo.

Likumā noteiktais tā sauktais nevainības vecums, kad jaunietis drīkst stāties dzimumattiecībās, ir sešpadsmit gadu. Tomēr realitātē jauniešiem seksuālās attiecības ir agrāk. Patērētājsabiedrības ietekmē ģimenēs ir notikusi vērtību sistēmas degradācija. Sabiedrība prasa, lai laimes nosacījumu pazīmes tiktu izpaustas ārēji un manifestētos noteiktu priekšmetu (aifona, zīmola apģērba, jaunas mašīnas) formā. Publiskajā telpā netiek uzskatīts, ka laimīgs ir tas, kuram ir hobiji un veselība, bet gan tas, kuram pieder lietas. Mammas atsakās no savām vajadzībām, lai nopirktu bērnam kādu lietu. Tā ir slikta prakse, jo tā tiek deformēti bērna priekšstati par lietu virzību un notikumu secību šajā pasaulē – viņam rodas sajūta, ka lietas krīt no gaisa. Bērnam jāsaprot: lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda darbs, pacietība, zināšanas. Tomēr redzu, ka pozitīva virzība ir sākusies. Sabiedrība ir aizgājusi līdz noteiktam punktam un sapratusi (vismaz daļa), ka jāgriežas atpakaļ. Ir aizvien vairāk jaunu, brīnišķīgu ģimeņu, kurās uz pasauli lūkojas no cita skatpunkta.