Vai tu elpo? Pareiza elpošana palīdz ar skaidru prātu kontrolēt savu dzīvi

Jāņa biogrāfija varētu būt aizraujošas filmas vērta. Sanāktu stāsts par sportisku un dzirkstoši atvērtu ventspilnieku, kurš izvēlas militāro karjeru un pārliecinoši kāpj pa karjeras kāpnēm aizvien augstāk un augstāk. Dienests Latvijas bruņotajos spēkos, studijas militārajā akadēmijā Vācijā, piedalīšanās starptautiskajās misijās Āfrikā un Afganistānā, vairāki gadi mūsu armijas elitārākajā struktūrā – speciālo uzdevumu vienībā. Līdz nāca pēkšņa atskārta, ka ar profesionālo piepildījumu vien ir par maz.

To, ka dzīvē kaut kas tomēr nav kārtībā, Jānis visskaudrāk sāka just attiecībās. Pēc katras iepazīšanās kā neizbēgamība sekoja šķiršanās, turklāt pēc vienas piegrieztnes – otrs kļūst traucējošs. “Toreiz vēl nezināju, ka mana zemapziņas programma bija tāda, ka jūtos vientuļš un pamests. Tas, ka attiecībās viss varētu būt labi, šajā programmā nebija paredzēts. Ja tā notika, distancējos, līdz atkal piepildīta ierastā realitāte – viens… Protams, viss risinājās caur plosošām sirdssāpēm un apstiprinājumu pārliecībai, ka divu cilvēku kopābūšana vienmēr lemta neveiksmei.”

Tad Jānis nonāca līdz īpaši kritiskām un emocionāli toksiskām attiecībām, kurās viens pār otru nepārtraukti izgāž savu nemieru un rūgtumu, bet izšķirties nespēj. “Tika sasniegta fāze, kur satiekas divas sāpes, kas viena no otras barojas. Neprasme tikt ar situāciju galā tā nomocīja, ka vairs nespēju fokusēties darbam. Bija brīži, kad jāvada paaugstinātas bīstamības apmācības, bet domas ir citur. Mani padotie, profesionālie instruktori, centās palīdzēt, bet sapratu, ka tā turpināties nevar.”

Risinājuma meklējumos Jāņa racionālajā dzīvē ienāca meditācija, Ošo prakses, cigun, latviešu šamanisms, darbs ar baltu zīmēm. Uz brīdi kļuva vieglāk, taču sirdij šīs mācības pagāja garām. Savukārt Jāņa draudzene devās uz Taizemi, sacīja – uz speciāliem elpošanas kursiem. Atgriezusies bija mainījusies līdz nepazīšanai – viņas gaišums un dzīvesprieks vairs nebija savienojams ar Jāņa drūmo nomāktību. “Tas izrāva mani no rutīnas – arī es taču varu mainīties!”

Viņš paņēmu kārtējo atvaļinājumu un devās uz Koh Phangan salu Taizemē – vietu, kur pulcējas magi un viedie no visas pasaules. Pieteicās tajos pašos kursos. “Aptvert, ka elpošana, ko līdz šim tiku uzskatījis par kaut ko pašsaprotamu un nenozīmīgu, var kļūt gan par problēmu diagnostikas metodi, gan dziedināšanas iespēju – man tas bija šoks.”

Par metodes spēku un iedarbību Jānis pārliecinājās piecas nedēļas ilgos intensīvajos kursos zemapziņā slēpto traumu sazīmēšanai, atpazīšanai un palaišanai vaļā. “Biju pārsteigts, cik daudz manī ir emocionālo pārdzīvojumu radītu bloku, kas nosaka ikdienas uzvedību un reakcijas. Pārliecinājos, ka ar elpošanu šos sastrēgumus iespējams kliedēt.”  

Atvaļinājums bija beidzies, bet smadzenēs norisinājās tik spēcīga transformācija, ka atgriezties agrākajā rutīnā vairs nebija iespējams. Izkārtojis bezalgas atvaļinājumu, viņš devās uz citu garīgi nozīmīgu vietu – Bali salu Indonēzijā. Pārradies Latvijā, jau nākamajā dienā darbā iesniedza atlūgumu.

“Kolēģi bija neizpratnē, tomēr cienīja manu lēmumu. Paldies viņiem par to. Tikpat liela pateicība bruņotajiem spēkiem – tajā dzīves posmā, kas nu jau aiz muguras, šī pieredze man bija nepieciešama daudzu svarīgu rakstura īpašību apgūšanai.”

Tagad Jānis ir sertificēts atdzimšanas elpošanas pasniedzējs, vada šīs metodes apgūšanas kursus un retrītus gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Jānis joprojām ir kopā ar liktenīgo sievieti – attiecību joma viņu vairs nebaida.

Uzaicinājums piedalīties savā dzīvē

– Cik vienkārši vien iespējams, izskaidro, kā organisma visierastākā funkcija var kļūt par atdzimšanas apsolījumu?  

– Elpošana ir vienīgā sistēma ķermenī, kas ir gan automātiska, gan vadāma. Kamēr esam savā nodabā, nekādu vadāmību nejūtam, bet, tiklīdz procesam pievienojas doma un emocijas, pamanām, ka elpa ir sasaistē gan ar nervu sistēmas un smadzeņu funkcijām, gan sirdsdarbību un asinsriti. To īpaši jūtam svarīgos notikumos, kad elpošanu vai nu paātrinām, vai palēninām. Vai pat uz mirkli apturam.

Piemēram, naksnīgā parkā, kur nav neviena gājēja, pēkšņi pretī joņo milzīgs suns. Saspringums rada sajūtu, ka šķiet – elpa vēderā iestrēgusi un pat apstājusies, jo organisms izdala stresa hormonus un citas vielas, kas smadzenēs atslēdz loģisko domāšanu. Tā vietā ierunājas instinkts, kas automātiski liek vai nu sastingt, vai bēgt, vai cīnīties.

Ar trenētu un apzinātu elpošanu iespējams šos zemapziņas procesus kontrolēt un vadīt. Elpošana ir kā Dieva jeb dabas dots uzaicinājums aktīvi piedalīties savā dzīvē – te ir instrumentu komplekts piekļuvei visiem lokālajiem slēdžiem, lai tu spētu dzīvot īstāk un pilnasinīgāk.

Iemācoties kaut ko mainīt savā elpošanā, izraisām pārmaiņas arī sevī, jo visa dzīve – prieks un sāpes, tumsa un gaisma, mīlestība un dusmas – taču notiek mūsos pašos. Elpošana ir uzvedība.

– Ar ko sākt?

– Pirmais pakāpiens – apzinātība. Pabūt mirkli pašam ar sevi, pasekot līdzi, kas patlaban notiek manā dzīvē, ko es domāju, kā jūtos. Kur esmu un kur vēlos nonākt. Esmu apmierināts vai ne.

Ja ne, tad par ko tieši. Un, to darot, visu laiku koncentrēties uz elpošanu. Sekli vai dziļi elpoju. Strauji vai mierīgi. Iesaistu procesā tikai krūškurvi vai ļauju piedalīties arī diafragmai, vēderam. Cik garas ir pauzes starp ieelpu un izelpu. Kas notiek ar elpu, kad iedomājos par kaut ko patīkamu vai nepatīkamu. Tas ir viens no meditācijas veidiem – prāts tiek trenēts pievērst uzmanību tam, kas iekšā, nevis ārpus.

– Labi, brīdi rāmi sēdēšu un, sekojot elpai, ieiešu sevī. Bet kā tas mani virzīs pretī atdzimšanai?

– Elpošanas veids, ko esmu apguvis un pasniedzu – savienotā jeb terapeitiskā (nosacīti) elpošana, kas vienlaikus arī ir atdzimšanas elpa –, ir metode, kā veicināt savu atgriešanos tajā dabiskajā stāvoklī, kur visi esam gana labi, veseli, vajadzīgi un mīlēti. Atdzimšana ir tikai apzīmējums sajūtai, kas rodas brīdī, kad atlaižam bailes un saspringumu un sajūtam sevī dievišķo Visuma vieglumu un dzīvīgumu. Ikvienā no mums tas ir ielikts, tikai pāri kārtu pa kārtai blīvējušies dažādi nosēdumi – bloki. Atdzimšanas elpa piedāvā iespēju tos citu pēc cita lobīt nost kā sīpola kārtas.

– Uz kādām zināšanām un izpratni par cilvēku šāda lobīšana balstās?

– Uz pārliecību, ka mēs visi esam kompleksas būtnes, kas sastāv no šūnām, kuras visu laiku uztver un saglabā informāciju. Dvēselīte nāk no vides, kur viss ir kārtībā, tomēr mātes stress un bailes kļūst par stresu un bailēm arī bērnam. Bērna attīstības sākotnējā posmā, apmēram līdz septiņu gadu vecumam, smadzenes funkcionē tādos viļņos, kas ir vispiemērotākie, lai ātri un pa taisno veidotu paliekošu priekšstatu par sevi un pasauli, novilktu iespējamā un neiespējamā robežas. Maslova piramīdu neviens nav atcēlis – uzreiz pēc piedzimšanas bērnam vissvarīgāk ir atrasties fizioloģiskā komfortā: paēdušam, siltumā, drošībā.

Nākamajās fāzēs vajadzīgs tuvāko asistētāju (vecāku) atbalsts, emocionāls siltums, iespēja pašapliecināties, piemērs, kam līdzināties. Ja šo vajadzību apmierinājums ir nepietiekams vai neveselīgs, topošajā personībā noformējas atbilstoši greizs priekšstats par sevi un svarīgākajām dzīves pamatvērtībām. Bērns apgūst tādu attiecību modeli, kādu redz sev apkārt. Varētu pat teikt, ka līdz septiņu gadu vecumam viņš atrodas tādā kā hipnozes stāvoklī. Viss tiek uztverts tieši un burtiski, iecementējas dziļi zemapziņā un pārvēršas par domāšanas modeli, kas nosaka turpmāko dzīvi.

Pasaule ir ļauna. Jūtos nevajadzīgs. Jūtos vainīgs. Neesmu gana labs. Šīs bieži dzirdētās frāzes no visu vecumu cilvēku mutes ir tiešākā norāde uz tām bailēm un neizlēmību, ko cilvēks neapzināti pārņēmis no savas vides jau bērnībā, bet vēlāk nostiprinājis kā savu attieksmi. Tā kļuvusi par centrālo scenārija līniju it visam, kas ar viņu notiek. Par pamatu mājai, uz kura tiek būvēti pārējie stāvi.

Elpošanas laikā ir iespējams šiem neveselīgajiem uzslāņojumiem piekļūt un tos caurelpot, lai ieraudzītu īsto, autentisko un prefekto es, kāds ikvienā no mums ir Dieva un dabas ielikts.

Katrā elpā mācāmies dzīvot no jauna

– Kādiem blokiem tev pašam bija jāizlaužas cauri, lai satiktos ar savu īsto es?

– Padomju laika ģimenes klasika – tēvam alkohola problēmas un iedomāta cīņa ar dzīvi. Visas rūpes par ģimeni uz mātes pleciem, kura novesta stresā. Vecāku skandāli, tad šķiršanās.

Man izveidojās priekšstats, ka tā jābūt. Iemācījos būt viens, tomēr nevis iedomīgā pašpietiekamībā, bet kopā ar bažām, ka ģimenei neesmu vajadzīgs, neesmu gana labs viņu uzmanībai.

Pusaudžu gados aktīvi sportoju, guvu panākumus vieglatlētikā, centos būt līderis dažādās aktivitātēs skolā. Tā bija aiziešana kompensācijā – redziet, cik labs un vērtīgs tomēr esmu!

Apstipriniet to! Neapzinājos, ka šim modelim apakšā ir zems pašvērtējums, sakņots destruktīvajā domā, ka neesmu vērtīgs.
Protams, tas visvairāk izgaismojās attiecībās, jo mīlestība vienmēr spiež no zemapziņas laukā visu, kas nav mīlestība. Dzīvot ar masku attiecībās ir ļoti grūti – agrāk vai vēlāk tā krīt.

–  Kā iespējams tik nopietnus secinājumus sasaistīt ar elpošanu? Cilvēks apzināti elpo, un pēkšņi viņu pārņem kaut kas līdzīgs apskaidrībai? Vai to pasaka priekšā kāds guru – instruktors, pasniedzējs?    

– Atdzimšanas jeb savienotā elpošana, ko mēdz saukt arī par enerģijas elpošanu, organismā izraisa ļoti dziļas pārmaiņas, iedarbinot katrā ieliktu dabiskās atjaunošanās mehānismu, kas skar gan fizisko un mentālo, gan emocionālo līmeni. Cilvēks sāk tuvināties savam īstajam, dabas ieliktajam izpausmes veidam, kurā lieks viss, kas izpaužas veselības problēmās, bailēs, neizlēmībā, zemā pašvērtējumā.  Un vajadzīgās atbildes pie viņa it kā nonāk pašas. Tomēr ceļš līdz šim autentiskajam es ir atšķirīgs, jo katram ir savas mācības, kas dzīvē jāgūst. Tāpēc vispirms jāsaprot, kādu efektu iecerēts panākt.

Atdzimšanas elpošanas sesija sākas ar savienoto elpošanu – spēkpilna, dziļa ieelpa un tūlīt sekojoša relaksēta izelpa. Nekādas pauzītes. Tā pusstundu vai ilgāk. Šīs elpošanas laikā notiek apziņas paplašināšanās, var pat teikt – savienojums ar Visumu, kas ļauj zemapziņai atvirzīties no stereotipiem un traucējošām domāšanas formām. Taču elpa gandrīz vienmēr uzduras apspiestu emociju blokiem. Uz šo sastapšanos norāda dažādas ķermeņa reakcijas, kā arī paša cilvēka iekšējās sajūtas.

Tāpēc svarīgi, lai sākumā līdzās ir zinošs speciālists, kas orientējas ķermeņa valodā un var cilvēku iedrošināt no šīm neierastajām izpausmēm nenobīties un procesam vienkārši ļauties. Līdzko ļaujamies, viss notiek vieglāk, it kā pats no sevis.

– Par kādām reakcijām ir runa?

– Šādas elpošanas laikā ķermenis, satiekoties ar bloku, sāk izlādi, kas vienlaikus var izpausties fiziskajā, mentālajā un emocionālajā līmenī. Daži nejūt tikpat kā neko, bet vairākumam sāk līt asaras; raudāšana ir lielisks instruments stresa un uztraukuma menedžēšanai. Vai arī dažās ķermeņa vietās, piemēram, kājās, rokās, plecos, sākas tirpšana, parādās nejutīgums.

Tiem, kam bailes un vajadzība pēc pārliekas dzīves kontroles izteiktāka, atbrīvoties ir grūtāk, tāpēc viņiem šīs reakcijas ir spēcīgākas. Bet ķermenis saka priekšā – tu esi pārāk ciets uzskatos un stīvs domāšanā. Ļaujies vairāk! Citiem elpošanas paterns norāda uz nepieciešamību saņemties, būt aktīvākiem.

Vienlaikus zemapziņa automātiski sāk ar problēmu strādāt, no tās atbrīvojoties. Tāpēc svarīgi apzināties, ka ar dzīvespriecīgo, dinamisko un entuziasma pilno ieelpu ieaicinām sevī to, kā gribētu dzīvot, bet ar relaksēto izelpu apliecinām izpratni par ļaušanās nozīmi. Katrā elpā mācāmies dzīvot no jauna.

– Ļauties – neļauties. Stīvums vai elastīgums domāšanā – tie ir ļoti abstrakti jēdzieni. Vai vari pastāstīt mazliet konkrētāk, kā notiek aizrakšanās līdz galvenajam traucējošajam blokam?  

– Deviņdesmit procentos gadījumu centrālais sāpīguma punkts meklējams pirmajos dzīves gados vai vēl agrāk – ienākšanas mirklī pasaulē. Tāpēc atjaunojošajā terapijā īpaša uzmanība tiek pievērsta dzimšanas apstākļiem. Jāmēģina noskaidrot, kā jutusies mamma, vai bērns bijis plānots vai neplānots, gaidīts vai uztverts kā nenovēršamība, ko cerēts ieraudzīt – puiku vai meiteni. Mēs visi vienlaikus esam gan raidītāji, gan uztvērēji, tāpēc caur enerģiju, vibrācijām un frekvencēm bērns jau pirms dzimšanas saņem emociju radītu informāciju, kas tiek ierakstīta šūnu līmenī.

Visagrīnākajā dzīves posmā ir vairākas norises, kuru sekas var būt īpaši traumējošas. Piemēram, dzimšanas brīdī ap kaklu apmetusies nabassaite turpmāko dzīvi bieži ievirza tādā domāšanas modelī, kas saistās ar spēcīgu neiederības izjūtu un atsvešinātību no savām jūtām. Sastrēguma brīžos tā var novest līdz dziļai depresijai vai pat vēlmei aiziet no šīs pasaules. Zemā pašvērtējuma dēļ daudziem grūti uzsākt jaunas lietas, jo jālaužas cauri nevaru – nespēju barjerai.

Šādiem cilvēkiem apģērbā patīk vai nu augstas, piekļāvīgas apkaklītes, vai arī aukstā laikā gribas turēt kaklu vaļēju. Ļoti smagu traumu uz turpmāko dzīvi atstāj plānots ķeizargrieziens. Dvēsele vienmēr zina, kad tai jāierodas pasaulē, un tajā mirklī daba nodrošina visu vajadzīgo – sievietei izdalās nepieciešamie hormoni, arī oksitocīns, kas veido mīlestības un pieķeršanās pilnu emocionālo saiti starp māti un bērnu. Mākslīga iejaukšanās šajā svarīgajā norisē plus tajā iesaistītā anestēzija hormonālos procesus nojauc.

Liedzot tiesības pašam izvēlēties piedzimšanas brīdi, bērna zemapziņā tiek ielikta bezspēcīguma doma – es nespēju, manu procesu neciena, man vajag, lai  palīdz, bīda, glābj. Bērnam ķeizargrieziens smagi jāatstrādā, dzīvē cīnoties ar sajūtu, ka citi mani pietiekami nerespektē un ar savu iejaukšanos piespiež pārtraukt pat labi iesāktos procesus. Ja realitātē šādas iejaukšanās nav, cilvēks neapzināti sāk sabotēt sevi pats.

– Ja problēmas sakne šādā veidā uzieta, ko tālāk? Visu laiku elpot vienā veidā taču nav iespējams!

– Savienotā elpošana – ieelpa, izelpa – norāda tikai uz vienu no atdzimšanas elpošanas metodes sadaļām, bet zināšanu kopums, kas jāapgūst saistībā ar elpošanu, ir daudz plašāks. Elpošanas ritms, pauzes starp elpām, pārāk racionāla pieeja vai dīdīšanās – tie ir tikai daži no indikatoriem, kas jāņem vērā.

Jāsaprot – savs laiks, kad procesa laikā jādomā, bet savs, kad jāļaujas un galva no domām jāatbrīvo. Kā braucot pa krāčainu upi – ir brīži, kad sparīgi jāairē, un ir tādi, kad jāļaujas, lai straume nes. Ja cilvēks zina, ka gara pauze pirms izelpas parasti liecina par bailēm ļauties – tāds neuzticas ne dzīvei, ne sev, ne pārmaiņu iespējamībai–, tad viņam ir iespēja, apzināti izlīdzinot savu elpu, mainīt arī dzīvi. Ja saprot, ka pauze pirms ieelpas pauž zemapziņas minstināšanos kaut ko sākt vai uzņemties, var mēģināt šo pauzi saīsināt. Elpošana atgādina, kam jāpievērš uzmanība.

– Ko vēl var secināt pēc tā, kā cilvēks elpo?

– Virspusēja elpa nereti ir veids, kā pavēstīt – padzīvošu tikai tā, mazliet un nekaitīgi; galvenais, lai nevienam netraucēju. Sekli elpot nozīmē sekli dzīvot, neticēt sev, apšaubīt sevi. Ja izelpu ilgi tur sevī un apzināti bremzē vai ar sparu izpūš, neļaujot būt dabiskai, tas norāda uz pārmērīgu kontroli par savām emocijām un sajūtām.

Tas, kurš aizgūtnēm kampj gaisu, tāpat ķer arī dzīvi, visu laiku baiļojoties, ka paša svarīgākā var pietrūkt. Tikai tad, ja elpo normāli, izbalansēti, plaši un brīvi  –  kā vēderā, tā krūškurvī –,  cilvēks jūtas vislabāk.

– Kādu piemēru labas jušanās elpai!

– Viena no elpošanas metodēm, kuras relaksējošais efekts ir uzreiz pārbaudāms, ir šāda – ieelpa, izelpa, pauze. Tā elpot pāris minūšu. Panākot ritmu zem sešām elpām minūtē, ieslēdzas parasimpātiskā nervu sistēma, kas veicina reģenerēšanos un atjaunošanos. Jutīsimies sevī mierīgāki, vienlaikus sinhronizējot abu smadzeņu pusložu – loģiskās un intuitīvās –  darbību.

Atslābums nelīdzināsies pakusuša un izplūduša galerta sajūtai, bet ļaus mierīgumā saglabāt asu prātu. Šāda vienkārša elpošana – ar vienādmalu trīsstūri apzīmējama ieelpa, izelpa, pauze, kur katrai pozīcijai atvēlēts pa piecām sekundēm, – īpaši iesakāma tiem, kam ar skaidru galvu jādarbojas stresa pilnos apstākļos.

– Kāpēc nevar uzreiz pēc vienādmalu trīsstūra principa, bet vēl jāmokās ar bezpauzes elpošanu, kas liek birt asarām un tirpt locekļiem?

– Dabiskā elpošana – ieelpa, izelpa, pauze – tiešām būtu vispiemērotākā, taču dzīve un tās ieradumi tik spēcīgi ietekmējuši domāšanu, līdz ar to elpošanu, ka šo prasmi vairs neprotam izmantot. Elpošana kļūst spazmēta. Bet, secību  mainot, piemēram, uz ieelpa, pauze, izelpa vai ieelpa, pauze, izelpa, pauze, parādās gluži cits efekts, kaut arī elpojam ar tiem pašiem orgāniem.

Dabiskā elpa var veikt savu atveseļojošo funkciju tikai tad, ja tai nestāv pretī nekādi bloki. Tāpēc vispirms elpošanas terapija, lai no blokiem atbrīvotos. Līdzīgi kā ar puķēm – tās labāk aug un krāšņāk zied, ja izravē nezāles.

Lai šīs lietas pietiekami dziļi saprastu, vajadzīgs aptuveni piecas līdz desmit individuālās elpošanas sesijas. Pēc tam katrs var turpināt darbu ar sevi pats un visu turpmāko mūžu izmantot to ieguvumu, ko neviens nespēj atņemt.

Elpa plus doma – atdzimšana

– Dažās sesijās paelpošu, pasniedzēja iedrošināta, tad pāriešu uz dabisko, Dieva ieliktā ritma noteikto elpu, un visi mani bloki būs pazuduši?

– Elpošana tehnikas izprašana un apguve ir tikai viens no šīs metodes principiem. Nākamais, bet tikpat svarīgs, ir darbs ar domām – domāšanas ieradumu maiņa, kas zināmā mērā jau saistīta ar neirozinātni un neiroloģiju. Ieradums ir konkrētā paternā savienoti neironi smadzenēs.

Ja kāda doma, piemēram, es neesmu gana labs, izveidojusi smadzenēs savu pastāvīgo maršrutu, prātam nav jātērē enerģija, piedāvājot citu. Lai kādā situācijā cilvēks nonāktu, viņš vienmēr skatīsies uz lietām caur šo prizmu. Metodes uzdevums ir ierasto neironu saslēgumu shēmu mainīt, liekot vietā jaunu – esmu gana labs, esmu mīlestības vērts.

– Kā tas īstenojams praksē?

– Pirmām kārtām – ar afirmāciju rakstīšanu. Afirmācija ir pozitīvs apgalvojums, ko nepieciešams atkārtot, lai kādu negatīvu uzskatu nomainītu pret citu, pozitīvāku. Tas ir viens no diviem veidiem, kā iespējams efektīvi mainīt pieauguša cilvēka domāšanu, – ar hipnozi vai šādiem atkārtojumiem. Rakstīt labāk ar roku, nevis datoru, jo tad pieslēdzas gan redze, gan plaukstas motorika.

Ja teikumu vēl nolasa skaļi, klāt nāk arī dzirdes maņa un balss saišu vibrācija. Uzdevums ir iesaistīt procesā pēc iespējas vairāk maņu, sajūtu un emociju. Tāpēc darbošanās laikā ikreiz var iedegt arī konkrētas smaržas sveci vai pakvēpināt noteikta aromāta smaržkociņu – tas veicinās smaržas atmiņu. Zinot, ka  šķidrumi, īpaši ūdens, saglabā un vada informāciju, pirms tvert pildspalvu, afirmāciju var ierunāt dzērienā, ko rakstīšanas laikā pa brītiņam iemalkot. Tā veidosies pozitīvas asociācijas ik reizi, kad jutīsim konkrēto smaržu vai garšu. Smadzenes pašas sevi sāks programmēt.

Ja paredzēts domās mainīt iestaigāto man neizdodas taku uz man izdodas, nepieciešams šo afirmāciju desmit līdz divdesmit reižu uzrakstīt un skaļi sev nolasīt. To vēlams darīt ik dienu gan rītos, gan vakaros no trim nedēļām līdz diviem mēnešiem – tāds laiks neironiem vajadzīgs, lai izveidotu jaunus signālceļus.

Taču afirmāciju veidošanu vērts pārrunāt tikai sesijas beigās, kad pārliecinoši izprasts, kur ir pamatproblēma, jo dažreiz tā ir maskējusies un grūti notverama. Piemēram, sieviete ir pārliecināta, ka viņas neveiksmēs vainojamas jūtas pret mammu, tāpēc atnāk ar vēlēšanos nolīdzināt spriedzi attiecībās ar viņu. Būtu jāveido afirmācija es piedodu savai mammai.

Bet, sesiju gaitā izsekojot bloku rašanās ceļiem, kas izzināmi ar elpošanu, kļūst skaidrs, ka problēma tomēr sakņojas attiecībās ar tēvu, kurš ģimeni jau agri pametis. Protams, meiteni ievainojusi arī mātes nomāktība, bet paliekošo rētu radījis tieši tēva neesamība un mīlestības trūkums. Viņas iekšējais bērns vēl joprojām sēro un raud pēc šā zaudējuma, jo, iespējams, uzskata, ka tēvs aizgājis viņas dēļ.

Tādos gadījumos bieži izveidojas vainas apziņa, doma, ka es traucēju vai es neesmu gana laba tēvam (vīrietim). Konkrētajā situācijā jauna neironu ceļa izveide bija iespējama tikai pēc izlīgšanas ar tēvu. Kad tas bija izdarīts, samezglojumi ar mammu atrisinājās paši no sevis.

– Ja ārā dabūjamo psiholoģisko skabargu daudz, katru dienu jāpieraksta vesels afirmāciju kalns?  

– Vienlaikus labāk strādāt ar vienu – centrālo negatīvo domu. Augstākais, ar divām. Turklāt šādu domu nemaz tik daudz nav. Es neesmu gana labs. Nejūtos vajadzīgs. Neesmu gribēts. Neesmu pelnījis mīlestību. Dzīve ir grūta. Vīriešiem/sievietēm nevar uzticēties. Esmu vainīgs (vainas izjūta zemapziņā vienmēr piesaista sodu – sabotāžu). Esmu slikts. Piedzīvotās neveiksmes un sarežģījumi, dažādi variējoties, lielākoties riņķo ap kādu no tām.

Tikai notverot īsto cēloni, kļūst iespējams disocēties no senā notikuma. Saprast, ka dzīvē jau neviens nevienam tīši pāri nedara; tie, kas savulaik tika sāpinājuši, droši vien paši bija apmaldījušies savās problēmās un citādi rīkoties vienkārši neprata. Elpošanas laikā to apzinoties, vieglāk ar skaidru prātu palūkoties uz savu pašreizējo dzīvi un vecās robežas pārlikt.

Tajā mirklī notiek daba – rodas apskaidrība. Kamēr elpojam, enerģija kustas. Kopā ar elpošanu pieņemtais lēmums, kas tiek apstiprināts ar afirmāciju, tik tiešām spēj pagriezt laika sviru atpakaļ un izbalansēt emocionālo pārdzīvojumu.

Elpojot pareizi, pietiekami un kvalitatīvi, cilvēks mainās, kaut arī pilnu skaidrojumu šim fenomenam nevar sniegt neviens. Ir tikai jāpieņem, ka joprojām notiek arī tādas lietas, kas sniedzas otrpus zinātnes noliktajām robežām. Visu, kam ticam, prāts padara par realitāti.

– Elpa plus doma, un notiek atdzimšana?

– Šai terapijai ir vēl trešā kolonna – attīrīšanās, kas veicama ar četru dabas elementu palīdzību.
Attīrīties ar ūdens elementu nozīmē ne vien pietiekami daudz dzert, bet izmantot jebkuru iespēju būt saskarsmē ar ūdeni, piemēram, bieži mazgājoties vai tā klātbūtnē relaksējoties.

Ūdens izbalansē enerģētisko ķermeni. Par to viegli pārliecināties, pēc stresa pilnas dienas pastāvot zem dušas vai paturot zem tekoša ūdens vismaz rokas.
Attīrīšanās, izmantojot zemes spēku, nozīmē  lietot veselīgu pārtiku, bet pa laikam arī pabadoties, lai ķermenis atpūšas. Bieži staigāt basām kājām, regulāri sportot un turēt labā kondīcijā fizisko ķermeni.

Uguns attīra, paņem lieko, transformē. Ja nav pieejams ugunskurs, der kaut vai meditatīva pasēdēšana dzīvas uguns tuvumā – pie plīts, kamīna vai sveces. Pabūt ar sevi, paklusēt, padomāt par to, ka liesma ir dzīva un spēj gan sildīt, gan dedzināt.

Attīrīšanās ar gaisa elementu ir apzināta dažādu elpošanas veidu praktizēšana. Nav jāelpo stundu vai divas – dažreiz balansa atgūšanai pietiek ar dažām minūtēm.
Vēlams neaizmirst žāvas – žāvāšanās labi ietekmē gan sejas muskuļus, gan nervu sistēmu. Lielisks veids, kā saliedēt kolektīvu, ir visus pažāvināt. Tas pielīp un izplatās, jo sākas tā smalkās pasaules komunikācija, kur cits citu vairāk sajūt caur emocijām un enerģijām, nevis loģisko prātu.

– Kādas visbiežāk ir tās problēmas, kuras cilvēki cer atrisināt  ar atdzimšanas elpošanu?  

– Vieni ierodas, kad ir sapratuši – nu ir ziepes! Attiecības ķeras, veselība klibo, pašsajūta draņķīga, pašvērtējums zems, vainas izjūta nelaiž vaļā. Nāk tādi, kuriem jāvada lieli kolektīvi, jāveido bizness vai nepieciešams gūt lielākus panākumus sportā. Viņi vai nu vēlas sasniegt vairāk, vai grib nostiprināt savu stāvokli, patērējot mazāk enerģijas. Un vēl ir tādi, kuru virzību pa dzīvi kavē pārslodžu radīts nogurums, prioritāšu trūkums, dažreiz pārlieks perfekcionisms vai fokusa zaudēšana.

Ar katru no šīm grupām darbs ir citāds, jo arī rezultāts, ko cilvēki gaida, ir atšķirīgs. Bet kādā punktā visi ir vienoti – izpratnē, ka tas, kas ar cilvēku notiek – laime, prieks, bailes, mīlestība – norisinās mūsos pašos, tāpēc pašiem par to jāuzņemas atbildība.

Dažreiz, domājot par cilvēku dzīvi, rodas sajūta, ka daudzi ir nomiruši jau pēc divdesmit, kaut arī tiek apbedīti pēc septiņdesmit, astoņdesmit gadiem. Dzīve pagājusi, akli dzenoties pēc neīstajām vērtībām, sajaucot mērķus ar līdzekļiem.