Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Normunds Jakušonoks: "Tā padomju cilvēka nostalģija liek pa reizei uzdziedāt krievu dziesmas" 61

14. maijā 06:08
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Normunds Jakušonoks ar lepnumu piekrīt titulam ballīšu karalis. Pats viņš sevi sauc par slinku darbaholiķi ar patoloģisku tieksmi palīdzēt. Kamēr viņš tautu lustina Dziesmu duelī, Normunda rūpals – ikoniskais krodziņš Četri balti krekli – nosvinēja zaļos 18.

Lai gan saticīgs un draudzīgs, mūziķis Normunds Jakušonoks nav īpaši ērts, jo pa īstam atbilst tikai pats saviem iekšējiem standartiem – tajā, kas attiecas uz izglītību, biznesu, mūziķa dzīvesveidu, attiecībām ar sievietēm, naudu un vecākiem...

Kad šādi paskatās uz viņa personību, iespējams, var noticēt, ka viņš kādos brīžos varot būt arī ass. Daudzi apsmaidīja, ka koru karos vadītā Zelta kora panākumi esot sakāpuši Jakušonokam galvā; viņš bijis ar mieru nostāties lielā Freda vietā grupā Labvēlīgais tips.

Ir pagājuši pāris gadi, un projekts sevi ir pierādījis – Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu Zelta mikrofons šlāgeru mūzikas nominācijā saņēma albums Notikums – Normunds Jakušonoks un Tipa orķestris. Bet pašam sev viņam nekas nebija jāpierāda.

Koncertā izsvīstu litru

– Kā uzspīd siltāki saules stari, tā arī muzikanti ir ielās. To var teikt arī par tevi?
– Es pilnīgi uzskatāmi esmu ielās! Līvu laukuma vasaras dārza terasē ceturtdienas ir Jakušonoka dienas. Kā jau simtgadē pienākas – latviešu mūzika. Mani visu laiku ir kaitinājis, ka alus dārzos un citās izklaides vietās vairāk orientējas uz ārzemniekiem – kantri, blūzs, rokenrols...

Pēdējoreiz Līvu laukumā spēlēju pirms deviņiem gadiem, un ir pienācis laiks to atsākt. Man teica, ka tagad arī ārzemnieki vairāk  gribot dzirdēt vietējo mūziku, un kurš vēl labāk to varēs, ja ne es ar kolēģiem! Esam specializējušies uz tā saucamajām zelta dziesmām, cenšamies iepazīstināt viesus ar labāko, kas latviešu mūzikā ir.

– Tevi var saukt par ballīšu karali? Tāds imidžs tev der?
– Droši vien. Es tā ceru. Jā, es varu uzrīkot ballīti šā vārda labākajā nozīmē. Repertuārs pa šiem vairāk nekā trīsdesmit gadiem uz skatuves ir izveidojies plašs. Tikai žēl, ka nedziedu citās valodās. Krieviski – jā, jo esmu Padomju Savienībā ražots modelis. Jau divdesmit trīs gadus ar Kasparu Tīmani esam duets Karakums, kas dzied padomju laika kino dziesmas, un mums joprojām ir savs fanu pulks – no tālajām deviņdesmito gadu beigām.

– Kad bija bārs Karakums Lāčplēša ielā…
– Lāčplēša ielā 18 – tas radās no Radio SWH rīta programmas Karakums, kuru vadīja Fredis un Ufo. Toreiz bija interesanti, katru vakaru dzīvā mūzika, ļoti pieprasīta vieta. Un Karakuma programma joprojām dzīvo – Pesņa pro zaicev, Baltā tuksneša saule, Deņ roždeņja kā apsveikums dzimšanas dienās skan tiem, kas atceras multenītes par Čeburašku. Ja dziesma ir izturējusi 20–30 gadu, tā tomēr ir vērtība, kas jāsaglabā. Duetā ar Daigu Petkeviču izpildām to, ko kādreiz dziedāja Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Dziesmas tiešām ir labas.

Mūziķi Normunds Jakušonoks un Daiga Petkēviča trolejbusā. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

– Esi sapratis, kas tā par nostalģiju, ka mums tās krievu dziesmas reizi pa reizei vajag uzdziedāt?
– Tā ir tā padomju cilvēka nostalģija – domāju, gan mana gadagājuma, gan mazliet jaunākiem cilvēkiem un pat viņu bērniem. Tā ir mūsu publika, kas klausījās tās krievu dziesmas toreiz un arī tagad nāk uz koncertiem un dzied līdzi. Saku – ja dziesma ir laba, tad nav svarīgi, kādā valodā tā izpildīta. Pat jaunā paaudze, kas varbūt nesaprot, par ko dzied, līksmo līdzi.

Mūzika paņem, neko nevar darīt. Nostalģija, protams, ir katrā no mums. Jaunībā zāle bija zaļāka, debesis bija zilākas, viss bija interesantāk. Tie bija citi laiki, un tagadējā jaunatne nesapratīs, kā ir meklēt, kurā veikalā desa būs, jāstāv rindās, uz taloniem produkti, cigaretes, alkohols… Tam visam esam gājuši cauri.

Cilvēkam no mūzikas vienmēr rodas emocijas, un tas ir galvenais. Un, ja es varu tās izraisīt, tad man tas vienkārši jādara. Tā ir mana sūtība šajā pasaulē – tā es to redzu. Esmu darbaholiķis, un man pirmajā vietā ir koncerti – neatkarīgi no tā, kas apkārt notiek. Tam esmu pakļāvis arī savus tuvos cilvēkus, un tā cenšos savu sūtību šajā pasaulē veikt.

– Muzikantus uzskata par dienaszagļiem – viņi guļ līdz pusdienlaikam, tad aiziet, pastrinkšķina ģitāru, cilvēki samet naudiņu, viņi to noplītē...
– Savā ziņā taisnība ir. No malas tiešām – aizbrauc, notrinkšķini… Tā varētu padomāt. Bet jebkura balle, kāzas vai saviesīgs pasākums pamatīgi atņem spēkus, teikšu atklāti. Pa koncertu izsvīstu kādu litru un kilogramu nometu stabili.

– Es saprotu – tur ir atdeve, nopietnība...
– Es nemāku strādāt bez atdeves. Vai man priekšā ir divi cilvēki, desmit tūkstoši vai pusmiljons kā Eirovīzijā… Man vispār nav tādas opcijas – neatdot sevi visu. Cits jautājums – kā tas nāk atpakaļ, jo svarīga ir enerģijas apmaiņa. Koncertā es atdodu visu, kas man ir, to litru no sevis izlejot (smejas). To apliecinās kolēģi.

Ja atnāk enerģija no publikas, tas ir ideālais variants, un parasti tā arī notiek. Ļoti reti ir gadījumi, kad man ir grūti paņemt publiku. Un tad aiziet vēl vairāk enerģijas. Trīsreiz jānospļaujas, bet gandrīz vienmēr ir izdevies iekustināt. Kā jau teicu, esmu darbaholiķis, prasīgs pret sevi un kolēģiem. Ļoti.

– Ir brīdis, kad tu uzsit dūri galdā un vari kļūt ass?
– Ikdienā es esmu ass.

– Tiešām?! Par tevi radies priekšstats kā par mierīgāko un labestīgāko cilvēku…
– Tā varētu būt. Zināmā mērā es sevi varbūt piepulcinu komiķiem. Vairāk vai mazāk viss notiek ar jautrību – jebkurš pasākums.

– Gribi teikt, ka tā ir tava skatuves seja?
– Īstenībā jā. Lai gan arī kompānijās esmu tā saucamais zavoģila. Man galva mūžīgi ir pilna anekdotēm, varu stāstīt dienu un nakti no vietas. Tas man no tēva, viņš arī ir kompānijas cilvēks. Bet jā, zināmā mērā tas ir stereotips, ka visa dzīve notiek tādā vieglā jautrībā. Man ir tas nelabums, ka mūžīgi sanāk citu likstas risināt daudz vairāk nekā savējās. Apkārt ir ļoti daudz draugu, paziņu un radu, kas nevar paši izrisināt, un tad viņi visi vienmēr vēršas pie manis.

– Jo tu atsaucies. Citādi jau nevērstos.
– Es pat reizēm uzprasos, godīgi sakot. Man ir patoloģiska tieksme palīdzēt. Patoloģiska! Domāju, tas varētu būt pat slimības līmenī (smejas).

– No kurienes tas tev? Tāds piedzimi?
– Es nezinu! Tiešām. Nu, audzināts tiku diezgan klasiski, skolotāju ģimenē, dikti pareizi un pēc visiem kanoniem, stingri. Protams, bērnībā ir jāspiež spēlēt, mācīties. Lai gan, par laimi, man tas nekādas grūtības nesagādāja. Gan skolu, gan mūzikas skolu pabeidzu ar medaļu.

2015. gada 18. novembrus. Grupas Labvēlīgais tips koncerts "Brīvības nianses" Arēnā Rīga. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Par spīti skeptiķiem

– Tu vidusskolu pabeidzi ar zelta medaļu?! Esi izcilnieks?
– Nu, jā. Kā skolotāju atvase es citādi nevarēju. Kad gāju bērnudārzā, mana mamma bija audzinātāja. Kad aizgāju uz skolu, arī viņa tur aizgāja. Es visu laiku biju pieskatīts, zem lupas.

Kad jau sākās tā bohēma, mūziķu laiks, protams, maisam gals vaļā, vajadzēja ālēties un ņemties. Mūziķi ir riska kategorijā, visu laiku vairāk vai mazāk saskaroties ar neadekvātiem cilvēkiem (smejas). Teiksim tā. Nu jā, darbs ir tāds, bet, paldies Dievam, arī ar to es uz vecumdienām esmu ticis galā. Cik nu… Man pašlaik ir 47 gadi, jau sāk saukt par vecmeistaru. Tā nepierasti pašam.

– Jaunieši?
– Arī mana gadagājuma. Piecpadsmit gadu nostrādāju skolā gan par fizikas, gan latviešu valodas skolotāju. Iesāku jau sešpadsmit gados – par fizikas laborantu. Nesen Vecrīgā pienāca iesirms kungs un teica – sveicināti, skolotāj, iepazīstināšu ar savu divdesmitgadīgo meitu.

Nu, ir bišķīt tāda jokainības sajūta – beidzot saproti, ka kaut kāds vecums ir pienācis. Kaut sirdī joprojām jūtos tā ap trīsdesmit. Jā, ir ļoti daudz sastrādāts – gan Eirovīzija, gan 25 gadi ar Tipu koncertēts pa visu Latviju un ārzemēs. Esmu Ameriku izbraukājis, padzīvojies tur. Nu, kaut ko esmu šajā pasaulē redzējis. Ir sarakstīts vairāk nekā 250 dziesmu.

– Pats esi autors?
– Tas it kā ir mūsu kopdarbs, bet autors praktiski esmu visām Tipa dziesmām. Līdz šim biju rakstījis tikai Fredim, esmu viena dziedātāja komponists. Bet no manis gaida vēl, sevišķi pēc Mūzikas ierakstu balvas saņemšanas ar Tipa orķestri. Andra Freidenfelda garā atvaļinājuma laikā aizgāju Freda vietā par solistu, beidzot sarakstīju kādas dziesmas sev.

Pat necerēti, godīgi sakot. Ar debijas albumu Notikums nogrābām balvu par labāko šlāgernieku – uzreiz, pirmajā gadā! Lai gan – kāda debija, uz tās skatuves esam jau ilgi un dikti. Tie paši vēži tikai citā kulītē. Bet šādā sastāvā – tā ir debija, arī Tipa orķestris iekaroja savu pulku.

– Bija daudz skeptiķu, kuri domāja, ka bez Freda Labvēlīgais tips vispār nevar pastāvēt.
– Nu, tā bija mūsu atbilde šai skepsei. Pierādījās, ka tomēr varam. Tiešām esmu ļoti priecīgs, ka prata mūs novērtēt gan žūrija, gan klausītāji. Uz rudens pusi būs jāķeras klāt jaunam albumam. Vasarā ir brīvdabas pasākumi, vairāk gribas ārā būt. Laiciņš arī kļūst silts. Uzstāsimies daudzās estrādēs, būs atkal iespēja izbraukāties pa Latviju. Man tas tiešām patīk! Lai kur es būtu, tik skaistas dabas kā Latvijā... Tā man ir mīļa un tuva – mazās pilsētiņas, ciematiņi.

Cigaretes, kafija, desmit kvadrātmetri

– Esi rīdzinieks?
– Rīgā dzimis, Rīgā audzis. Nav man nekādu lauku, uz kurieni aizbraukt. Lai gan man Rīgā ir savrupmāja, arī pa pusei nost no pilsētas, vecajā Ziepniekkalnā – klusi, mierīgi, blakus mežs, dārziņš, siltumnīca, savs pleķītis zemes. Tāpēc īpaši nejūtos kā metropolē. Esmu netālu, bet galīgi nost no visa.

Foto: Rojs Maizītis

– Tas dārziņš un siltumnīca ir tavā vai Daigas ziņā?
– To mani vecāki uzkopj, pamatā mans tētis.

– Dzīvojat kopā?
– Mums ir divstāvu māja – viens stāvs vecākiem, otrs mums.

– Esat atraduši to formulu, ka divas ģimenes var sadzīvot zem viena jumta?
– Pilnīgi mierīgi! Esmu ļoti pieticīgs. Man vajadzīgi desmit kvadrātmetri, cigaretes, kafija, gulta, televizors. Viss! Brīvā laika ir maz. Skriešanas arī bez koncertiem ir regulāri. Jārēķinās, ka divas, pat četras naktis nedēļā esi prom no mājām.

Mans mūzikas klubs Četri balti krekli tikko nosvinēja 18 gadu jubileju, tas arī prasa laiku, uzmanību, pieslēgšanos. Kā saka, ceļa rullis rullē, mehānisms darbojas, viss notiek, bet vienalga roka uz pulsa ir jātur, repertuārs jāveido, remonti jāveic. Tēvs, darbmācības skolotājs, man ir iemācījis visus tehniskos darbus – no elektrības darbiem līdz zāģēšanai, visu varu savām rokām izdarīt. Kreklos būs vasaras dārzs, jau pagājušogad vienu mēnesi to iemēģinājām, tagad bliezīsim augšā.

– Tev ir vairāki Krekli?
– Nē, vieni. Jelgavas Krekli palika kompanjonam, nevarēju īpaši izsekot, tāpēc no tiem atbrīvojos. Man ir bijušas vairākas kafejnīcas Vecrīgā – Zup Zup lounge, ABBA bārs Jāņa sētā. Man ir bijuši arī ēdināšanas uzņēmumi, jaunībā ēdināju Rīgas Tehnisko universitāti Ķīpsalā. Paralēli notiek visādi biznesa projektiņi. Vēl es remontēju datorus, televizorus, magnetofonus, visādu sadzīves tehniku saviem draugiem, paziņām. Ļoti daudzi no viņiem neorientējas tehniskajās lietās.

Ja vajadzīgs dators vai televizors, nevar saprast, kādu pirkt, kādi savienojumi vajadzīgi, kas labāk... Visiem atrodu divreiz lētāk, nekā viņi iecerējuši, ja kāds vēlas kaut ko iegādāties vai saremontēt. Tas ir kaut kas tāds, ar ko visi nāk pie manis. Vakar, piemēram, trīs saremontētus datorus atdevu, jau gaidu nākamos. Tas ir mans hobijs.

– Esi to mācījies?
– Pašmācība. Jau piecu gadu vecumā savu pirmo lenšu magnetofonu biju izjaucis un salicis atpakaļ. Un es to visu daru par velti. Kas arī ir ļoti pievilcīgi (smejas). Neņemu par to naudu.

Pat ja tur kaut kas ir jāiegulda, es to mierīgi izdaru. Jo man ir svarīgi, lai citam cilvēkam... Jau teicu – man ir patoloģiska tieksme palīdzēt. Par laimi, ļoti daudzi to neizmanto savtīgi. Bet ļoti daudzi arī izmanto. Es to saprotu, bet neko nevaru darīt – ja cilvēkam vairāk vajag tajā momentā...

– Daiga tevi nezāģē – ģimenes budžetā varētu ienākt kāda kapeika...
– Es varu nopelnīt citādi. Man ir pietiekami labas autoratlīdzības. Daudzi iegulda savos hobijos, pērkot ceļazīmes, braucot slēpot... Es ieguldu naudu savā palīdzībā citiem, teiksim tā. Ja cilvēkam ir problēmas, nav darba vai kā, palīdzu arī finansiāli, uzturu tos, kas man apkārt. Cik varu to izdarīt, cik ir manos spēkos. Nu, pamatā es nodarbojos ar to.

Biznesiņš un kriminālā ekselence

– Kad tavi vecāki tev stāvēja blakus vidusskolas izlaidumā un tu turēji rokā sarkano diplomu, viņi necerēja uz gaismas pilīm, kuras iekarosi? Varbūt konservatoriju?
– Jā, interesanti – man ir tikai bērnu mūzikas skolas izglītība, kas tajā laikā bija septiņas klases. Ar medaļu pa taisno varēju stāties kondženē, pat apejot mūzikas vidusskolu. Ģeniāla iespēja! Bet es jau 14 gadu vecumā sāku spēlēt pirmajā profesionālajā kolektīvā – bērnu ansamblī Rondino.

Maša Naumova bija soliste, Ivars Bajaruns spēlēja saksofonu, brāļi Krūskopi pie bungām – vairāki pašlaik latviešu estrādes mūzikā ļoti labi pazīstami vārdi. Bijām padsmit cilvēku, pat divas grupas, jaunākie un vecākie, pilns sastāvs ar pūtējiem, diviem taustiņinstrumentālistiem, bundziniekiem, perkusionistu.... Bija ļoti labs skolotājs Igors Jakovļevs, lai viņam vieglas smiltis, kurš daudzām latviešu filmām bija skaņu režisors.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Viņš bija pirmais, kurš man mācīja, kā vispār jāskan kolektīvam, kādas ir katra instrumenta funkcijas. Protams, kad palika astoņpadsmit, vēl pavilku kādu laiciņu, jo man tiešām patika un biju arī nepieciešams sastāvam. Bet bija laiks iet lielajā dzīvē. 1988. gadā sāku spēlēt dejas Tiem, kam pāri 30 arodbiedrību klubā Vecrīga. Vaļņu ielā tas joprojām darbojas. Toreiz man klubā bija sava kafejnīca, kur glabājās avīzes Atmoda eksemplāri; Elita Veidemane lielo noliktavu tur iekārtoja.

– Kāpēc?
– Nu, tā bija Vecrīga, pats centrs, vieta, kur operatīvi visu pārvietot, izdalīt... Puča laikā joprojām spēlēju dejas klubā Vecrīga, bet jau biju kļuvis par saimniecības daļas vadītāju, diezgan ātri uzdienējos pārvaldīt visu māju. Man bija divi videosaloni – viens klubā, otrs skolā, kurā strādāju. Jaunieši varbūt nezina, kas tas ir. Noliku videomagnetofonu, divus televizorus, uzliku Komando vai Rembo, jaunākās filmas par kungfu ar Brūsu Lī, un tā piecus seansus dienā.

Skolā bija tikai melnbaltie televizori, tos pašus aktu zālē izvietoju, pieliku savu videomagnetofonu, kas man bija vienam no pirmajiem Latvijā. Lai gan pirms tam bija jāslēpjas – savācās kompānija pie kāda mājās, ieslēdzās, aizklāja visus logus un skatījās videofilmas. Kādu laiku nodarbojos ar valūtas spekulācijām, kurss svārstījās – kā jau juku laikos.

Uz Jēkabpili braucu pēc Kanādas dolāriem, kurus Rīgā mainīju pret Šveices frankiem, tos nodevu, saņēmu naudu, pirku parastos dolārus, tos atkal mainīju... Vārdu sakot, bija finanšu shēma, ar kuru varēja ļoti labi pelnīt. Avīzēs bija rakstīts, kurā pilsētā kādi valūtu kursi, un bija jāpēta, kur ko var nopirkt, kur pārdot.

Man centrālajā unītī bija točka – oficiāls valūtas maiņas punkts, viens pazīstams cilvēks bankā strādāja... Nu, šausmīgi interesanti. Un diezgan pamatīgi. Kamēr beigās ielidoju – gribējās, tā teikt, samainīt dolārus par izdevīgāku kursu, bet sapinos ar kaut kādiem melnajiem, un notika apjāšanas moments. Īsi sakot, kādi 26 tūkstoši rubļu, ko biju iekrājis, aizgāja pie pieskari.

– Veči, kuri nāca no kompartijas, deviņdesmitajos gados nosmēla krējumu un šodien dzīvo zaļi...
– Piedzimu pāris gadu par vēlu. Biju Ļeņina rajona komjaunatnes komitejas sekretārs, bet tajā laikā viss aizgāja pa pieskari. Būtu es kā Priedītis – daži gadi, un sava banka. Protams, es līdz tam būtu aizgājis, jo visu darīju plānveidīgi. Man bija iekšā. Un arī tagad ir, godīgi sakot.

– Ja tu labo par velti, nekāds bizness nesanāk.
– Nu ja, lūk, tas ir... Es jau ceru, un man dzīvē kaut kā vienmēr ir iekārtojies tā… nav tā bijis, tpu-tpu-tpu, ka man kaut kā īpaši trūktu. Man nav tās vajadzības. Uz tādām miesiskām vajadzībām esmu ļoti ekonomisks (smejas).

– Tev nevajag mākoņu māju Lilastē pie jūras, apsardzi?
– Nē. Mani absolūti tas neinteresē. Pieticība mani izdaiļo.

Kā straumīte iegriež

– Vai bija kāda krīze tavā dzīvē vai kas ar tevi notika, ka tu izlēmi nomest svaru?
– Sevis paša, veselības labad, lai uz piekto stāvu var mierīgi kāpt bez aizdusas – tas tomēr ir baigais pluss. Atteicos no cukura. Jau gadus desmit to pie ēdieniem un dzērieniem nelietoju.

Atteicos no maizes un miltu produktiem. Pirms tam biju mēģinājis dažādas diētas, bet šī bija visefektīvākā. Nometu arī alkohola lietošanu. Lielākā problēma tiem, kas met nost svaru, ir tā, ka nāk atpakaļ. Mana Daiga ļoti ilgu laiku ir ņēmusies ar diētām, izmēģinājusi daudz, bet vienmēr nāk atpakaļ. Man vairāk vai mazāk svars ir nostabilizējies. Arī kuņģis samazinājies – izrādās, tas saraujas.

TV3 raidījums Koru kari 3. 2013. gada martā. Rīgas Zelta saules koris un vadītājs Normunds Jakušonoks. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Man bija šoferītis – maziņš, 160 ar kapeikām, tieviņš, bet rija ārprātā! Apēd trīs karbonādes, pēc tam trīs rasolus un prasa vēl – viņš esot iestiprinājies, tagad pusdienas jāēd. Nu, es ļoti minimāli esmu ēdis, bet svars ir nācis klāt, jo vielmaiņa nepareiza. Arī alkohols tai neļāva darīt savu darbu. Tagad, kad jau ilgstoši nelietoju, tas dod stabilitāti, un tiešām esmu priecīgs – uzskatu, ka saviem gadiem esmu diezgan normālā fiziskā formā.

– Tu arī vingro?
– Lūk, tur ir tā lieta, ka ne! Esmu pārāk slinks pēc dabas, teikšu atklāti. Slinks darbaholiķis (smejas).

– Tu savu enerģiju citādi tērē.
– Es to atdodu koncertos. Reizēm esmu tik tukšs, ka... Ja nebūtu publikas atbalsta, tiešām varētu mirt uzreiz nost. Varbūt tāpēc man arī tās prasības nav tik lielas. Nav brīvā laika, lai kaut kur brauktu atpūsties. Man tagad ir vēl viens pluss – varu savu pieredzi nodot tālāk. Esmu savācis jauniešu grupiņu, ko mācu. Viņi nosaukušies par godu man – NorMoon. Četros baltos kreklos viņi spēlē ballītes, arī Lido ir spēlējuši, būs arī vasaras dārzā Līvu laukumā, cerams, kāds koncertiņš.

– Ar tām pašām zelta dziesmām?
– Arī. Viņi izpilda dziesmas visās valodās – latviski, krieviski, angliski, franciski, itāliski, spāniski, portugāliski… Mareks, grupas solists, muzikālo materiālu pārvalda ļoti labi, viņam ir divdesmit gadu pieredze karaokes dziedāšanā, puišiem atliek vien piespēlēt franciski vai angliski. Tā kādreiz Dziesmā manai paaudzei man nāca čigānu puikas klāt un teica – tu nespēlē latviski, spēlē krieviski! Un jāsaprot, kā tas ir – spēlēt latviski vai spēlēt krieviski, jo ir savas nianses.

Ar Dziesmu manai paaudzei piecpadsmit gadus braukājām pa Latviju, un princips bija, ka ikviens cilvēks no ielas var atnākt, mēs ar viņu strādājam un laižam uz skatuves. Pa vienu dienu bija jāuztaisa aptuveni simt dziesmu. Tur arī jutos kā zivs ūdenī, jo zināju, ka es to varu, ka jebkurā gadījumā uztaisīšu to priekšnesumu baudāmu. Tā ir ļoti liela dzīves skola, par ko esmu pateicīgs liktenim. Godīgi sakot, esmu pieradis, ka dzīve visu saliek pa plauktiņiem. Lai kā tu censtos īpaši pie kaut kā piestrādāt, dzīve tomēr ievieš kādas korekcijas un parasti ierāda pareizo ceļu. Ja man būtu jādzīvo otrreiz… Jā, ir lietas, kur, šķiet, kaut ko varētu darīt citādi, bet kopumā esmu ļoti apmierināts ar to, kā eksistēju.

– Pagājušajā rudenī jūs ar Tipu nosvinējāt Sudrabkāzas. Tev ar Daigu arī ir sudrabkāzas?
– Nesen rēķinājām, kā mēs un ko... Mēs sākām kā Gunāra Meijera bekvokāls. Tā dziedājām, dziedājām un pēc vairākiem gadiem sapratām, ka mums tik labi kopā skan un sapas, tad izvēlējāmies to ceļu iet kopā.

– Arī dzīvē.
– Jā. Pašlaik ir posms, kad mums katram ir vairāk vai mazāk jābūt pie saviem vecākiem. Daigai mamma ir stipri gados, vajadzīga praktiska palīdzība ikdienā, tāpēc varbūt esam mazāk kopā, bet saikni neesam zaudējuši. Mums ir pietiekami daudz koncertu. Šobrīd dzīve visu ir salikusi. Mans uzskats ir, ka vajag pa to peldēt – tā upe,tā straumīte tevi iegriež, un tu tikai...

– …ļaujies?
– Es ļaujos. Jo dzīve ir pierādījusi, ka tu vari lauzties un darīties, bet viss vienalga iznāk... Nekas šajā dzīvē patiesībā nav tā, kā tas izskatās. Nekas.

Latvietis ir bravūrīgs

– Tu varētu uzzīmēt, kā tev no muzikanta pozīcijām izskatās – kādi mēs esam?
– Drīzumā atkal braukšu uz hokeja čempionātu, un tur, ārzemēs, latviešus var redzēt vislabāk. Tas ir ļoti interesanti. Varbūt tur tiešām aizbrauc tikai tie, kas grib ālēties, ņemties, bet īstenībā, domāju, ka latvieši ir diezgan bravūrīgi.

– Kad iedzer?
– Jā. Kā Edgars Liepiņš teica – ātri reibst un ilgi tur dullumu. Jau desmito gadu braucu čempionātā muzicēt hokeja faniem, kas atbalsta Latvijas izlasi. Uz to laiku atveram krodziņu Baltie krekli. Mūsu pirmais brauciens bija pirms desmit gadiem – vajadzēja taču uz Kanādu aizlaist! Atvērt tur savu krogu, savākt visus latviešus, kas ālējās pēc katras Latvijas spēles. Ja tā uzvarēta, ir iemesls priecāties, ja zaudēta – iemesls bēdāties. Un šogad būs arī desmitā jubilejas balle. Vairāk nav laika, bet uz trim spēlēm varam aizšaut uz Dāniju.

Foto: Rojs Maizītis

To rīkosim divatā ar dziedātāju un ģitāristu Valdi Blaubuku. Kādreiz braukājām ar Gunāru Meijeru, tagad bišķīt esmu nomainījis partneri, jo Gunāram ir darbi un gadi. Bet mēs uzturēsim latviešu garu, kā esam darījuši katrā hokeja čempī. Un tur jau tos latviešus ļoti labi var apskatīties. Kā saku, kad ir iekustējušies, tad ņemas un līdz galam.

– Un kaut kas mums ir ar to dziedāšanu, vai ne?
– Ir! Vienmēr esmu teicis – katrā latvietī snauž dziedātājs. Jautājums tikai, cik dziļi viņš iemidzis. Mans uzdevums, mana misija ir modināt šo aizmigušo...

– …Saulcerīti.
– Jā, es to arī daru, un, kad viņu pamodina, tad aiziet traļi vaļi, visi priecīgi, un viss ir kārtībā.

Lasāmgabali