Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

"Madaras" dizainere Liene Drāzniece: "Nav iespējams būt perfektai"

29. aprīlī 06:44
Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
Izcilā grafikas dizainere Liene Drāzniece bez darba nevar. Viena no Latvijas lepnuma Mádara Cosmetics līdzdibinātājām, viņa ir tās vizuālās identitātes – sākot ar logo, iepakojumiem, reklāmām līdz veikalu iekārtojumiem – autore. Vēl – pasniedzēja Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā un divu bērnu mamma.

Liene atzīst, ka nekam vairāk kapacitātes un laika nepietiek un tikt galā ar visu šo jau mēdz būt sarežģīti. Toties ir tik interesanti, ka viņa nepamana sliktus laika apstākļus un dažkārt pat aizmaldās ar mašīnu, ja galvā tajā brīdī formulējas ideja.

Esi no modes aprindās labi pazīstamās Drāznieku dzimtas – tēva brālis bija fotogrāfs Aivars Drāznieks, modes dizainere Ingrīda Drāzniece – viņa sieva. Arī tavs tētis ir radoša personība?

Ļoti radošs. Tētis mācījās Liepājas lietišķajos, pēc tam Mākslas akadēmijā, studēja pie Aleksandra Dembo, vēlāk darbojās kā dizainers, pārzināja tipogrāfijas lietas.

Es bērnībā visiem stāstīju, ka būšu keramiķe. Mani centās atrunāt, ka tas ir smags darbs, mitrs materiāls, ka nevajag...

Savu pirmo objektu no māla uztaisīju, kad man bija gadi astoņi, sanāca diezgan sakarīgs veidojums. Skolas laika līniju burtnīcās, kur ir kaut kādi sacerējumi, rakstīts, ka būšu māksliniece vai veterinārārste. Par veterinārārsti pēc tam nekad vairs neesmu gribējusi kļūt, bet iestāšanās Rīgas lietišķajos patiesībā man bija glābiņš. Man bija ļoti sliktas atzīmes un grūta galva. Knapi noliku pamatskolas eksāmenus. Ķīmijā, matemātikā gāja pavisam švaki.

Tagad, kad pašas bērns otrajā klasē mācās reizrēķinu un man jāpārbauda rezultāti, atkal jau ir sajūta, ka galvā krakšķ zobrati. Bet matemātiku man vajag. Jāzīmē, jārasē, precīzi pēc izmēriem jānodod mēbeles un citas lietas. Dažkārt lūdzu palīdzību projektu vadītājiem, viņi atceras visādus pī er kvadrātā un tamlīdzīgas formulas.

Foto: Oļegs Zernovs

Tavs ceļš uz grafisko dizainu bija apzināts?

Drīzāk neapzināts. Lietišķajos iestājos dekoratoru noformētāju nodaļā, kas tagad ir reklāmas dizains un interjeristi. Vienkārši mājās visu laiku redzēju, kā tēvs ar senajām tehnoloģijām taisīja, piemēram, plakātus – ar fotopalielinātāju pārfotografēja fontus, tad grieza ārā, līmēja pa vienam burtam saukļus, atkal pārfotografēja, kombinēja iekšā zīmējumus...

Faktiski es bērnībā ļoti ilgi gulēju pie sarkanās gaismas kā fotolaboratorijā. Tētis attīstīja kaut kādus savus burtiņus, ko pēc tam graizīja. Man tas viss šķita ļoti normāli. Protams, nezināju, ka tas ir grafiskais dizains.

Tad tētis sāka strādāt par maketētāju Dienā, viņam bija viens no pirmajiem kompjiem, un viņš to atstiepa uz mājām. Tāds mazs, smieklīgs pirmais makintošiņš. Es uz tā taisīju līniju ritmus lietišķajiem. Tā nedrīkstēja, jo dators skaitījās ļauns.

Pasniedzējiem šķita, ka kompis atņem spēju zīmēt ar roku un tamlīdzīgi. Skolā datora nebija, ar datoru darītas lietas nebija vēlamas. Toreiz arī kopētājs bija kaut kas ļoti stilīgs. Piemēram, mana kursa biedrene, māksliniece Evelīna Deičmane izcēlās ar to, ka planšetes taisīja ar kopētāju. Pārkopēja, kaut ko pārkrāsoja, bet arī tas nebija īsti kā vajag. Velce, rokas darbs – tolaik tās bija prioritātes.

Tagad ir pavisam citādāk, nevar skolniekus dabūt nost no datora.

Tu tātad esi arī pasniedzēja lietišķajos...

Jā, tajā pašā nodaļā. Mana toreizējā pasniedzēja Ruta Linīte tagad ir nodaļas vadītāja.

Ko māci?

To, ko pati mēģinu saprast. Nosaukumi ir visdažādākie – darbs materiālā, kvalifikācijas prakse, kompozīcija, viskautkas...

Cenšos izdomāt uzdevumus, kas ir piesaistīti realitātei, lai viņi var patrenēties praktiskas lietas, kā būtu strādāt ar klientu, lai sāktu domāt par auditoriju, – kāpēc kas kur iepakots, kas tas ir, kāpēc tā ir darīts?

Bet par datoru šodien... Redz, dators jau ir tāds pats darba instruments kā cirvis. Tev jāzina, ko tu ar to gribi izdarīt. Ja piesēdies un sāc dizainēt, nezinot, ko gribi, vienkārši bīdi smukus laukumus, var šķist, ka ir okei, tīri labi izskatās, tas kaut kam var derēt, būs smuki. Pret to gribu iebilst.

Tev ir jāzina, ko gribi izdarīt. Pirms ķeries pie kaut kā realizēšanas, galvā jābūt pilnīgi skaidrai ainai, tev jāzina, kāpēc tu to darīsi. Bet jaunieši – ir stunda, atver datoru, sāk zīmēt – o, man logotips jau gatavs! Kam? Kāpēc? Viņiem šķiet forši pasteigties ātri visu sadarīt. Piemēram, ja runa ir par zīmola identitāti, izdomā logo un saliek to visur. Bet nepadomā, ka identitāte var būt daudzdimensionāla, to veido visdažādākās lietas, pat nepamanāmas, tas var arī nebūt logo, bet materialitāte, krāsa vai atmosfēra, kas šai identitātei atbilst.

Foto: Oļegs Zernovs

Kas tevi pašu visvairāk interesē dizainā?

(Apsmejas.) Es tieši pirms pāris dienām domāju: nu, kāpēc tā ir? Es taču vienreiz varētu darīt to, ko jau zinu, kur ir pilnīgi skaidrs, pārbaudīts, ka būs labs rezultāts. Bet, nē, nevar vien iztikt bez kaut kādiem eksperimentiem. Un sanāk tā, ka pati sevi novedu līdz stresam, līdz situācijai, kad pēdējā mirklī ir sajūta – vai nu būs baigi slikti, vai būs riktīgi forši. Tas nav skaidrs līdz pēdējam mirklim, kad saliek visas lietas kopā.

Piemēram, tikko Alfā atvērām Mádaras jauno veikalu, kuram taisīju interjeru, mēbeles. Līdz pēdējam mirklim man tirpst rokas, nesaprotu, kā būs, man ir baiga sajūta. Viss, šī ir pēdējā reize, kad to daru! Nekad vairs! Mēs visu taisām paši, zīmēju, domāju proporcijas, meklēju materiālus...

Tik viegli vari kļūdīties materiāla izvēlē, ja pats līdz galam neesi pārbaudījis, ja nezini, kā tas strādā. Vai tam tiešām ir forša materialitāte, vai tikai tajā mazajā gabaliņā liekas forši? Kā tas viss būs lielajā masā? Tās ir tehniski grūtas lietas, un remontnieki vēl nolaiž lažas, un, protams, es redzu tās buktes, bedres un neperfekcijas – un man liekas, ka tas ir ārprāts. Vienmēr saku: viss, es tagad darīšu tikai to, ko zinu.

Bet tas būtu garlaicīgi, vai ne?

Tur jau tā lieta. Tad domāju: nē, tomēr kaut kas labs tajā visā tomēr ir. Esi izeksperimentējies, saproti ko jaunu. Skaidrs, ka nav interesanti atražot. Tas būtu vieglāk. Tieši tas ienāk prātā tajā brīdī, kad tev zvana un saka: “Liene, tev jābrauc, man liekas, ka viss ir galīgi slikti.” Tobrīd vienkārši nomirsti. Beigās izrādās, ka viss ir labi.

Tu esi tāds dizaina visēdājs? Interjers, iepakojumi, grāmatas...? Viss interesē, viss padodas?

Tur arī ir risks. Man pašai liekas, ka ne, ka galīgi nepadodas. Es tiešām vienmēr pēc iespējas mēģinu atrast foršus profesionāļus, ar kuriem sastrādāties. Bieži arī izveidojas tiešām super komanda un vari citiem atdot darbus. Bet ir situācijas, kad nevar. Tad jādara pašam.

Ar kuriem saviem darbiem esi visvairāk apmierināta?

Tie visi jau dzīvo savu pašu dzīvi. Vairs neredzu, kur mans darbs ir sācies un kur tas ir beidzies. Forši, ka visi darbi, ko esmu veidojusi, ir dzīvotspējīgi, attīstās. Bet nav tā, ka tas ir tieši tas, ko izveidoju. Tas viss jau bijis diezgan pasen.

Ērenpreiss, Valmiermuižas identitāte, interesantais kim? sākums, kuram ar Agnesi Krivadi izdomājām konceptu, nosaukumu un logo. Viņi visi paši par sevi ir forši, idejas, kurām bija patīkami būt klāt un sadarboties. Valmiermuižas Frišs bija pēdējais darbs, ko biju paņēmusi. Nu jau diezgan sen vairs nestrādāju ar citiem pasūtītājiem, esmu pilnīgi ar Mádaru un vēl pasniedzēja lietišķajos.

Nav vairs kapacitātes neko citu paņemt. Es jau Mádaras darbu nevaru paspēt izdarīt. Pasniedzēja esmu tikai tāpēc, lai man būtu vēl kāda cita perspektīva.

Iemācīties neplivināties

Starp citu, kā sākās tava sadarbība ar Mádaru?

Tajā laikā strādāju reklāmas aģentūrā, bet visu laiku savam asumam mazliet darīju kaut kādas papildu lietiņas – taisīju, piemēram, izstāžu katalogus, Neputna grāmatas. Man vajadzēja, lai paralēli aģentūras darbam būtu kaut kas taustāms.

Aģentūrās ar dizainu sanāk mazāk darīšanas, tur vairāk ir reklāma, kas nāk un aiziet, tādas netveramas lietas. Man vienmēr ir sajūta, ka gribas strādāt ar materiālu. Tādēļ arī izpaudos ar mākslinieku katalogiem. Piemēram, bija ļoti forša sadarbība ar Daigu Krūzi.

Tā atnāca arī Mádara. Bija 2006. gads, meitenes izdomāja ideju un teica: nu, uztaisi, Liene, iepakojumu! Viss sākās pamazītēm. Nebija gatavs ne nosaukums, ne produkts. Nosaukumam bija dažādi varianti, testējām, sūtījām ārzemju draugiem, lai saka, ko domā, kā tas skan, jo uzreiz bija zināms mērķis, ka darbosimies ne tikai Latvijā. Diezgan ilgi vēl varēju to apvienot ar darbu aģentūrā un citiem interesantiem papildu projektiem. Tolaik neapzinājos, cik šī komanda ir spītīga, tālredzīga un mērķtiecīga.

Foto: Oļegs Zernovs

Ko tev deva darbs reklāmas aģentūrā?

Tur savācās kopā daudzi ļoti mērķtiecīgi, prasīgi cilvēki, tur vispār kopumā enerģija bija tāda superprasīga. Pat, ja tev varbūt tas darbs nesanāk ideāls, kā dzīvē reāli notiek, – mēģini dabūt cauri idejas, pārliecināt, ka tas būs forši, bet nesanāk un nesanāk –, aģentūras iekšējā sajūta rada vēlmi, ka tu tiešām gribi izspiest maksimāli labāko no katras situācijas. Forši arī tas, ka iemācies pamatot to, ko tu dari, un saprast, kam tu to dari.

Aģentūrā neviens neko nedara tāpat vien, tāpēc, ka iegribējās vai ienāca prātā. Tur ir auditorija, vajadzība, mērķi, tas viss tiek likts kopā un domāts tajās robežās. Ņemot vērā tieši tos svarīgos punktus, tev jāizdomā maksimums – trāpīgs, kodolīgs un labs.

Tas man dzīvē vienmēr ir palīdzējis. Iemācies nedomāt kaut kur plūstoši abstrakti, neplivinies: o, varētu kaut ko tādu izveidot vai šitādu… Nē, jādara ļoti konkrētas lietas. Protams, centies attīstīt savu rokrakstu, bīdīt cauri savas idejas, bet principā tevi diezgan ātri apskalda no visām pusēm, un tu spēj strādāt profesionāli, neņemot vairs tik ļoti pie sirds, ka tava ideja netiek pieņemta. Tu norūdies, saproti, ka tas nav jāuztver personīgi. Tas man arī ir daudz palīdzējis. Jā, aģentūra bija laba dzīves skola. Nesen biju ciemos uz McCann Riga, forši!

Bet lietišķie un akadēmija arī bija laba skola. Nevaru sūdzēties vispār ne par ko, viss ir bijis tik interesanti. Tad vēl aizbraucu uz Milānu...

Un studēji labi zināmajā Marangoni institūtā..

Tā bija jocīga izvēle. Laikam izvēlējos to tāpēc, ka maģistrantūra tur bija viens gads, negribējās būt prom divus. Protams, savā vidē prestiža skola. Bet ātri apjēdzu to, ka Itālija kopumā nav dizaina valsts. Objektu dizains cita lieta, bet ar grafisko un reklāmas dizainu viņiem galīgi nav labi. Nav kā Skandināvijā, kur ir sajūta, ka pat vismazākajā izkārtnē ir redzama izpratne par fontiem, proporcijām, krāsām. Itālijā ne. Nav viņiem tādu gaumes tīrības standartu, kādi mums te ielikti.

Bet pats Marangoni?

Tur bija okei. Marangoni man deva ļoti daudz. Tur pirmo reizi sapratu, ka mana galva māk loģiski sakārtot informāciju, pamatot, nodot kādam darbus. Izvēlējos disciplīnu “design direction” un iemācījos to, cik mans darbs īstenībā ir saistīts ar entajām sadarbībām. Ja mēģini vadīt kādu tiešām lielu procesu, tad nevari tās lietas izdarīt viens. Tev jāstrādā ar fotogrāfiem, stilistiem, dekoratoriem, meistariem, galdniekiem... Tieši tur iemācījos pamatot, kāpēc, ja tavam zīmolam neatbilst noapaļota kante, tam neatbilst, teiksim, arī pārāk romantisks rokturis vai mežģīņu priekšauts.

Vari loģiski salikt mood bord, parādīt stilistam un izstāstīt, kāpēc man ir vajadzīgs tieši šāds izpildījums. Piemēram, gatavojoties fotosesijai, man jārunā gan ar grimētāju, gan stilistu, gan fotogrāfu, cilvēku, kas meklē vietu, tērpus... Visām šīm lietām jābūt vienotam kodam, ziņai. Ja izvēlēsies ne to vietu vai ne tādu fotogrāfu, uztaisīs neatbilstošu grimu vai tērpi būs neatbilstoši, mums vajadzīgais rezultāts vienkārši nesanāks.

Marangoni skolā mācības bija izveidotas ļoti loģiski, dodot iespēju saprast ļoti daudzas lietas. Gan par to, kur un kā modē tiek ņemtas inspirācijas, kā veidojas atsauces uz vēsturiskiem darbiem, par vebdizainu, par nākotnes paredzēšanu... Kā pasaules notikumi ietekmē to, kā cilvēki domā, kādas būs viņu vēlmes. Piemēram, var kaut kas ļoti krasi mainīties un cilvēki pēkšņi var negribēt vairs staigāt melnā, viss.

Nu, nu, nezinu gan, vai tā varētu notikt...

Tas gan. (Smejas.) Man bija trakums ar melno. Tagad, kad kļuvis gaišāks, varu atkal vilkt melno. Bet ziemas tumšajā periodā, kad mājās tumšs no rīta, tumšs vakarā, tu ar telefona lampiņu starp saviem simts melnajiem mēģini atrast īsto melno, un tad ej pa gaisu, jo visā tajā melnumā nevari īsto atrast, – tad es ieviesu krāsas. Es ļoti mīlu uzsēsties uz melnā, bet kaut kādos brīžos ļoti strādāju, lai tā nebūtu.

Dodiet man, lūdzu, darbu!

Tas, kāda ir Mádara, ir mainījis arī tavu dzīvi, domāšanu, dzīves stilu?

Šeit, līdzīgi kā aģentūrā, esmu ļoti aktīvā, mērķtiecīgā, darbīgā kolektīvā, kas nemitīgi pārvērtē paveikto un tiecas izdarīt labāk un labāk. Tas noteikti maina. Ja nevari to ātrumu vai dinamiku izturēt, nākas kaut ko mainīt savā raksturā. Vai manā gadījumā – izkopt komunikācijas prasmes, kuras man diezko nav bijušas.

Esmu visai savrups un intraverts cilvēks, tāpēc strādāt simts cilvēku kolektīvā ir mazliet čelendžīgi. Bet ļoti interesanti. Apkārt ir cilvēki, no kuriem visu laiku vari mācīties. Un pati no sevis vari mācīties, kādai viņi liek tev būt kaut kādās situācijās. Tas ir forši.
Iekšējās cīņas ar sevi?

Drīzāk darba duna un apjoms. Spriedze ir diezgan intensīva, bet ļoti forša un radoša.

Pati esi zaļa?

Es nekļūstu apsēsta ar šo ideju, ar to, lai viss obligāti būtu. Man tas automātiski sanāk. Man vienkārši pēc taustes nepatīk sintētiskas lietas. Nevaru. Man nepatīk dzert no plastmasas glāzes, lai kāda tā būtu vai cik ļoti būtu modē. Nepatīk un nevaru.

Man nepatīk puķes celofānā vai koka izskata plastmasas imitācijas galds, vai ļoti modernas flīzes, kas izskatās kā dēlis, bet nav dēlis. Man nepatīk, jo tās imitē dēli. Ļoti vienkārši.

Nākamais jautājums ir par dabiskajiem materiāliem, kur kāds cieš, teiksim, par ādu un tamlīdzīgi. Nē, es nestaigāju dermatīna apavos, bet, ja man ir iespēja izvēlēties kvalitatīvu, jaunu, stilīgu risinājumu, kas piedevām nelieto dzīvnieku izcelsmes materiālus, bet citus, dabiskus – super! Par to ļoti priecājos un to izvēlos.

Bet es nekļūstu muļķīgi koncentrējusies uz zaļajām lietām tur, kur tas kļūst pašmērķīgi. Cenšos ēst veselīgi, bet tāpat sanāk apēst kādu draņķi. Mēs jau arī elpojam to, ko elpojam, un tāpat neesam pasargāti no visa.

Arī bērniem mēģini iemācīt kādus zaļos principus?

Mēs daudz runājam par visām šīm lietām. Mans piecgadīgais prasa: “Tur ir palmu eļļa?” Bet tas nav pārspīlēti. Mēs vienkārši tiešām daudz par viskautko runājam, viņi cenšas saprast un tad arī uzdod jautājumus. Viņiem ļoti der tādi argumenti: nē, tas nav pietiekami labs, kvalitatīvs produkts, to mēs nepirksim. Ļoti izteikti par mantiņām.

Viņiem nevajag nopirkt, lai tikai būtu kaut kas košs un smuks. Pasaku: “Nē, tas ātri salūzīs, tas ir ražots Ķīnā”, un tas strādā. Piemēram, pēdējais stāsts bija par Lego cilvēciņiem, kuri mums kļuva aktuāli. Puika izdomāja: atradīs internetā un pasūtīsim.

Sapratu, ka atrastais ir Ķīnas plaģiāts. Lego pat ir rakstījis vēstuli, lai šos ražojumus aizliegtu. Saku savam piecgadīgajam puikam: zini, šis ir  slikti darīts pret taviem mīļajiem Dānijā ražotajiem cilvēciņiem, nē, mēs tādus nepirksim. Viņš iedziļinās, saprot, un viņam vairs nevajag, viņš tādu negrib. Nākamreiz atrod kaut ko internetā un prasa, vai tas ir īsts. Viņi ļoti viegli pieņem šīs lietas. Nav nekādas iespītēšanās: gribu, vajag...

Pirms dažiem gadiem bija interesants gadījums, kad holandiešu firma Droog Design Ķīnā izstādīja pašu kopētus Ķīnas priekšmetus, parādot, ka kopijas procesā lieta var kļūt nevis sliktāka, bet pat iegūt kādu inovāciju. Imitācija var kļūt par iedvesmas avotu. Piemēram, viņi bija nokopējuši tradicionālu Ķīnas tējkannu, bet izveidojuši tai daudz izturīgāku rokturi.

Parasti, kad ķīnieši kopē labus Eiropas dizaina paraugus, priekšmeti kļūst sliktāki, nekvalitatīvāki. Tāda dizaina atbilde šai problēmai. Te mums baigi jāturas pretī – lai varētu noturēt to Eiropā ražoto. Viena no tēmām, kas mani diezgan satrauc. Tas tiešām kļūst masveidā tik izdevīgi. Īpaši jāpiedomā to nedarīt.

Foto: Oļegs Zernovs

Kas vēl tevi uztrauc?

Tas, kas visus. Tas, ka lauki tukši un mājas brūk. Mēs diezgan daudz braucam dabā. Tā ir padrūma realitāte. Brauc – pamests, pamests, pamests. Skaistas mājas, arhitektoniski daudz izcilākas par Rīgas pievārtē redzamajām privātmājām. Izcilas, bet brūk kopā.

Dažkārt šķiet, ka varētu kaut kādā veidā iegūt papildu spēkus un kaut ko atjaunot, atdzīvināt. Bet apzinos, ka nevaru būt vienā laikā visās vietās. Es pat nevaru nodot galdniekam uzrasēt mums skapi. Nu, nevaru, man nav laika ar viņu saskaņot krāsu, proporcijas, materiālus. Kur nu vēl veselas mājas atjaunot. Tas ir darbs, kad nevari neko citu darīt. Pat, ja es iegādātos īpašumu, man tas tāds arī stāvētu. Man totāli nav laika sakārtot vidi ap sevi. Diemžēl.

Darbs un bērni...

Apmēram tā. Bērniem ir pieci un astoņi gadi. Mājās esmu desmitos, labi, citreiz ātrāk. Bet paēd un ej gulēt. Neko daudz vairāk nav spēka izdarīt. Varbūt kādu filmu noskaties. Ja lasi, tad aizmiedz. Tāds periods šobrīd.

Bet es nesūdzos. Es strādājot arī atpūšos. Darbs man dod enerģiju. Bez darba es neesmu es. Nespēju sevi iedomāties tikai atpūšamies. Man tad ir ļoti garlaicīgi. Ja esmu aizbraukusi uz ārzemēm ceļojumā bez datora un ēpastiem ilgāk par nedēļu, es vairs nevaru izturēt. Man nav interesanti. Man gribas tās jau iegūtās emocijas, jaunās sajūtas likt lietā. Gribu jau kaut ko darīt. Dodiet man, lūdzu, darbu!

Bez atpūtas brīžiem, protams, arī nevar. Sabalansētība vajadzīga. Tāpat kārtīgi izsportoties, attīrīt galvu.

Kad dzima bērni, arī nepārtrauci strādāt?

Mazliet mājās pasēdēju, bet... Veselība man bija laba. Kad gaidīju Dārtu, pēdējā dienā vienkārši atteicu sapulci, teicu: jūtu, ka šodien laikam nevajag iet. Pēc tam forši, viss labi, sākas atkal kaut kādi ēpasti, sapulces. Es nevaru izturēt ar ratiņiem staigāt tos riņķus. Mana galva jau domā kaut kādas domas.

Esi paņēmis darbus, kas tev ir interesanti, radoši pavelk, esi jau nonācis līdz sajūtai, kad viss ir skaidrs, varētu darīt, bet fiziski nav, kad. Netiec klāt ne pasēdēt pie datora, ne norealizēt, ne satikties – un sāc sprāgt pušu. Sevī tik ļoti to visu turi, ka vairs nevari... Tā ir briesmīga sajūta. Ja man nav iespējas realizēt lietas, kārtīgi izteikties un strādāt, varu kļūt diezgan neciešama.

Ģimenē visi zina, ka man vajag ļaut kārtīgi pastrādāt, būt apmierinātai ar rezultātu, vajadzīgs mazliet laiks arī sev, vajag, lai mani atbalsta, palīdz... Viss jau nenotiek vienā dienā. Kādu laiku bija sajūta – kā tad es tagad? Esmu nonākusi ģimenē, un viss? Kamēr pielāgo visas lietas, lai varētu darīt to pašu, ko esi darījis pirms tam, un vēl kāpināt jaudu... Bet tagad ir izveidojies kaut kāds ritms. Ir labi.

Mobili un fokusēti

Šogad esi Latvijas Dizaina gada balvas žūrijā...

Darbu iesniegšana ir beigusies, bet neesmu tos vēl redzējusi. Gaidu. (Saruna notika pirms balvas pasniegšanas. - Red.)

Bet ikdienā taču tu arī vēro, kas jauns notiek Latvijas dizainā?

Sekoju līdzi. Nevaru teikt, ka zinu pēdējos jaunumus. Bet noteikti ievēroju, ja ir kas foršs radies.

Piemēram?

Konkrēti nenosaukšu. Bet, manuprāt, daudz kur, katrā jomā ik pa laikam redzu foršas lietas. Padomāju: o, labi, ka esam tā izdarījuši! Piemēram, aizeju uz izstādi, man patīk iekārtojums. Tagad gribu aiziet uz Arsenālu, jo lasīju, ka Andris Eglītis ir izstādes scenogrāfs/iekārtotājs. (Izstāde Nākotnes valsts, kas bija apskatāma līdz 20. maijam. – Red.) Man uzreiz šķiet, ka jābūt kaut kam foršam.

Tie cilvēki, kas te, Latvijā, darbojas, dara lietas labā līmenī. Ir forši modes dizaineri, kvalitatīvas lietas, veikalos parādās smuki dizainēti, saprotami, laikmetīgi, stilīgi, patīkami produkti, ko gribas kādam aizvest, uzdāvināt. Sajūta kopumā ir laba.

Problēma tā, ka viss nemainās līdzi vienā solī, fons paliek tāds sabrucis, bet atsevišķas lietas izmirdzas. Noteikti nevaru teikt, ka pie mums viss ir slikti un nekā nav.

Bet kas ir tas, kas tev sāp?

Piemēram, tas, ka nevar sakārtot to, ka centrs ir tukšs. Cilvēki vācas ārā no centra, viņiem šķiet ērti dzīvot privātmājās vai Purvciemā. Nav sakārtots tas, kur mēs braucam, kur liekam mašīnas tuvu centram. Sapnis – centrā dzīvojam, braucam ar riteņiem, ir foršas vietiņas, pilnas kafejnīcas, patīkami iet pa ielām bez humpalām.

Tu pati dzīvo...

...Āgenskalnā. Un priecājos, kā tas attīstās. Var neiziet no Āgenskalna. Tur ir tik daudz foršu vietiņu. Mums ir tā sauktais Bruklinas rajons – tur, līdzās Fazendai, Nometņu ielā rindā ir kafejnīca pie kafejnīcas, visas pilnas, viss kūsā. Notiek dzīvība. Ir Smiļģa bārs, kur ir superīga atmosfēra.

Protams, ir bēdīgi, nezinot, vai atjaunos tirgu. To varētu tik forši attīstīt, pacelt kā konceptu ar vietējiem produktiem, vietām, kur ikdienā var ieskriet pusdienās, paķert svaigus dārzeņus. Jā, tā ir mana lielākā rīdzinieka sāpe.

Foto: Oļegs Zernovs

Bet savas darba dienas pavadi Mārupē, kur tagad bāzējas Mádara.

Birojam nav nekādas vajadzības būt centrā. Mēs varam būt jebkur, bet tas ir ērti, jo tur ir ražotne. Man tā ir viena no lieliskākajām priekšrocībām, ko es kā dizainers izbaudu – es tiešām varu noiet lejā pie iekārtas un apskatīties, kur tad ir tā problēma. Kāpēc šito nevar sapakot? Vai – kāpēc šitas nāk vaļā? Kādēļ lūst maliņa vai berzējas nost krāsa?

Man parāda – redzi, šeit, tas, te ir tā problēma. Man tiešām ir ļoti svarīgi, ka man to nepastāsta kāds trešais, kurš kaut ko no kāda ir dzirdējis vai novērojis, un pie manis tad atnāktu jau interpretācija par situāciju. Es to ļoti izbaudu. Strādā, iedomājies: hmm, kāds gan bija šā produkta aromāts? Notipinu lejā, paprasu paraugu, paostu – galīgi neatbilst, mēs nevaram taisīt tādu bildi tādai smaržai, kaut kas jādara savādāk. Tā, sasaucam visus kopā.

Tas notiek ļoti organiski, dinamiski, visi izrunājas no visām pusēm, visi uzreiz kaut ko maina, dara. Pa vidu nav birokrātijas, saskaņošanas, nav jāgaida, ka pēc nedēļas kāds projekta vadītājs kādam kaut izstāstīs un tas sāks darīt. Tas ir fantastiski, cik mobili un fokusēti var izdarīt kaut kādas lietas. Man ļoti patīk. Tā ir tā sajūta, kas dod to draivu – ka tu vari nevilcināties. Tas par to dinamiku – tu visu laiku jūti, ka vari salikt tos kauliņus visādās kombinācijās, tev visu laiku ir iespēja izanalizēt, saprast, izdarīt, labot kļūdas, nemitīgi kaut ko pilnveidot... Tā ir super sajūta. Uhh. Tā spēcīgi.

Apkārt ir ļoti kompetenti cilvēki, katrs pārzina kaut kādu vienu īpašu lietu. Viņš zina par iekārtu, par produkta iepildīšanu un aiztaisīšanu tehniski, un viņš nāk un man stāsta – re, ir tā, bet mēs gribam tā. It kā sīkums, bet tas viss ir tik nozīmīgi. Uzzini arī daudzas lietas, par kurām neesi pat iedomājies, ka tās varētu būt saistītas ar grafisko dizainu.

No kurienes tu dabū iedvesmu, ko pēc tam vari pārradīt tajā, ko dari?

Man noteikti vajag ik pa laikam izbraukt padzīvoties kādā citā sabiedrībā. Ja gadu nekur neizbrauktu, sāktu mazliet sašļukt. Nesen aizbraucām uz Berlīni. It kā tikai četras dienas, bet uzreiz iedod tādu jaudu. Paskaties, kā cilvēki dzīvo, kur viņi iet, ko viņi dara. Likās, ka daudz iešu uz izstādēm, skatīšos, bet pietika pat vienkārši būt sabiedrībā, aiziet uz koncertu un pavērot. Jau sajūti citas vēsmas. Tas ļoti iedvesmo. Man patīk izbraukt arī dabā, bet iedvesmai vajag citu sabiedrību.

Tev ir kādas īpašās vietas, kur to dabūt?

Nē. Visur. Nav tā, ka gribas konkrēti atgriezties vienā vietā. Drīzāk – jo vairāk maini, jo labāk. Daudz braukts uz Itāliju, gan uz mēbeļu mesām, gan biennāli. Biennāle ir foršs laiks, kad vari gan mākslu redzēt, gan sajust Itālijas šarmu. Nīderlande. Kaut vai uz vienu dienu Kopenhāgena. Ņujorka. Londona. Varu skaitīt visu pēc kārtas. Principā vienalga.

Pēc tam šīs atsauces ilgi dod spēku, saprašanu par to, kā strādāt; savu kritēriju latiņu nenoliec pret sabiedrību, kurā esi, bet pret vispārējo pasaules cilvēku.

Bet dzīvot tur kaut kur neprasās?

Nē. Ne tāpēc braucu, lai muktu, nē. Ir forši aizbraukt satikties, izrunāties, saprast, kā iet, kā ir, izstaigāties un – braukt atpakaļ strādāt. Man patīk dzīvot Latvijā. Nevaru iedomāties dzīvi kaut kur citur. Nekad neesmu mēģinājusi iedomāties. Kamdēļ gan? Citi sūdzas, ka ir auksts vai dubļains, sūdzas par kaut kādām situācijām, par politiku, par visu. Var jau sūdzēties. Bet es, lai izdarītu visas tās lietas, kas man jāizdara, esmu tik ļoti nokoncentrējusies, ka pat neredzu daudzas lietas sev apkārt.

Man tas aiziet garām. Nepievēršu sliktajam tādu uzmanību, lai par to ilgstoši kurnētu. Es vienkārši ļoti koncentrējos uz mērķi, kas man ir jāizdara, ko es gribu forši izdarīt, un meklēju iedvesmu vai lieku kopā situācijas tieši tā, lai varu maksimāli novirzīt enerģiju tur, nevis – slapjdraņķis nepatīk...

Ja esi aizrāvies ar to, ko dari, pat nejūti lietu vai sniegu...

Nepamani, vai ir sarkana vai zaļa gaisma... Nu, labi, pie sarkanā gluži nebraucu, bet man ir gadījumi, kad esmu tik ļoti aizdomājusies, tik ļoti esmu savā galvā, ka aizmirstu nogriezties, tad braucu sazin kur apkārt, lai tiktu tur, kur man vajag. Ja man tajā brīdī galvā formējas īstā doma, es nevaru koncentrēties uz ko citu... Vai no rītiem, kad jātiek ārā no mājas, bet es nevaru atrast kaut kādas lietas, – mana galva jau ir darbā un jau kaut ko dara, bet man vēl fiziski turp jātiek.

Šai ziņā nevaru uzsist sev uz pleca, ka esmu foršs vecāks. Atjēdzies – ā, šodien bija vecāku sapulce? – nevaru vairs paspēt. Kedas ir aizmirstas, krāsas nav nopirktas, korķīši ar burtiņiem nav salīmēti, kaut kādi materiāli nav iedoti... Visu laiku. Bet bērni to pieņem. Sākumā tev šķiet, ka vajag būt perfektam. Tad saproti, ka nekā, tas nav reāli.

Visu laiku sanāk balansēt. Būtu jau labi uzlikt bērnus kā prioritāti. Bet nedomāju, ka stāsts ir par to. Drīzāk – lai vispār viss kaut cik būtu iekš kontroles. Pārredzams. Kaut cik okei. Lai nebrūk tur un nebrūk šur. Nobalansēt. Ja uzliksi kaut ko par prioritāti, tad kaut kur kaut kas aiz muguras toč sabruks. Tāda šobrīd sajūta.

Tev ir kāds sapnītis, ko gribētos tiešām paveikt?

Es jau visu laiku paveicu kaut kādus mazos sapnīšus. Tagad...
Kaut kādā ziņā tie sapnīši tiešām ir saistīti ar uzņēmumu. Gribas, lai tas tā arī turpinās. Ir uzņemts foršs kurss. Atceroties, kāda biju kā frīlanca dizainere, redzu, ka tagad ir daudz jaudīgāk un visādā ziņā profesionālāk, interesantāk. Būtu forši, ja tas turpinātu attīstīties. Ja tas nekur nepazustu.

Šis varētu būt tava mūža darbs, misija?

Jā. Jo reāli tie pienākumi... Man nav rutīnas. Mērķi arvien ir citi, jauni, tālāki, un notiek nemitīga attīstība. Jā, šis varētu būt mūža darbiņš. Kaut gan esmu izdomājusi sev arī vairākas profesijas vecumdienām.

Lasāmgabali