Dita Lūriņa-Egliena 40. dzimšanas dienā atzīst: "Apzinos, ka dzīvoju aiz bruņām. Gribētu no tām izlīst"

Kā radās ideja, ka jubilejas izrāde ir tieši tāda?

Ļoti nevainīgi. Vasarā ar «Undertango» sataisījām koncertprogrammiņu, pēc kuras teātra direktors Ojārs Rubenis ieminējās, ka vajadzētu uzdziedāt. Impulss nāca no viņa. Kad sākām no viena gala «skrubināt», sapratām, ka vienkāršs koncerts nevienu vairs neaizrauj.

Tā domājām, līdz nonācām pie tango – kā filosofijai par to, kas ir tango, kas notiek starp diviem, kas dejo tango... Tad arī atnāca visa tā izjūta par valstīm, kurās tango dejo, ieskaitot Spāniju, pamazām piepildījās vēlme savienot visas teātra lietas.

Lielākoties izrādēs dramatiskā spēle ir pirmajā plānā, bet šeit savienojam līdzvērtīgus spēles partnerus: mūziku, vārdu, deju, trikus un kustību, ko saprotam ar jēdzienu – fiziskais teātris.

Īpaši uzsvēršu trikus, jo mēģinājumā redzu, ka augstpapēžu kurpēs staigā pa balkona maliņu... Kas ir lielākā avantūra bez jubilejas izrādes, ko esi piedzīvojusi pēdējā laikā?

Anglijā iekāpu brīvā kritiena karuselī – tajā, kur vairāki cilvēki apsēžas apkārt stabam, un pēkšņi visa platforma milzu ātrumā krīt lejā. Mazākie brāļi mani tur ievilka, viens sēdēja vienā pusē, otrs – otrā, arī dēls nāca līdzi un drausmīgi priecājās, ka piekritu.

Bija traki! Sajūtas – ārprātīgas. Pat nevar paspiegt, šķiet, ka plaušas ieiet smadzenēs! Bet es nenožēloju, ka to izdarīju. Tas bija tieši tas, ko tajā brīdī vajadzēja. Esmu sapratusi, ka kaut kas traks – tā ir mana lieta!

Pārsteigums jubilejas izrādē ir tavs partneris – ne aktieris, bet dziedātājs Daumants Kalniņš! Kāpēc viņš?

Ko vēl var vēlēties, ja ne Daumantu? (Smejas.) Esam kopā piedalījušies vairākos projektos. Kad bijām Maskavā viesizrādēs, sapratu, ka man pretī nebūs aktieris, bet Daumants...

Kolēģei Agnesei Vanagai pilnu vacapu par viņu pierunāju, prasot, ko viņa domā. Uz to man atnāca atbilde – nu, klausoties, kā tu par viņu runā, ir skaidrs, ka tas ir viņš un neviens cits. Tīri intuitīvi, emocionāli... Protams, ieraugot, cik Daumantam būs teksta kā aktierim, sabijos, ko es viņam lieku darīt. Bet jau pēc pirmā lasījuma manī iestājās miers.

Skatoties uz jums mēģinājumā... Ja nezinātu, ne mirkli nešaubītos, ka Daumants ir aktieris.

Vai ne? Kopā atlasījām arī izrādes dziesmas. Fināla skaņdarbs vispār ir brīnums. Kad Daumants atsūtīja divas dziesmas, vienu no tām nemaz neievēroju. Pēc ļoti ilga laika, kad jau biju izklausījusies visus Balkānus, pēkšņi atradu lielisku fināldziesmu un aizsūtīju to noklausīties Daumantam. Liels bija mans pārsteigums, kad viņš atbildēja, ka tā ir dziesma, ko man sūtījis jau pašā sākumā. Abi bijām domājuši vienu dziesmu precīzi vienā vietā.

Vīrs Mārtiņš teica – tad tu saproti, ka pasaulē ir tikai viena dziesma, kas der jūsu finālam! Interesanti, ka dziesmas ir mani intuitīvi uzrunājušas, pat nezinot, par ko tajās ir. Vēlāk iztulkojot izrādījies, ka vārdi ir kā rakstīti tieši mūsu uzvedumam.

(Dita pēkšņi koncentrējas uz to, kas notiek pie griestiem uz virves.) Es tevi redzu, Uģi, viss kārtībā!

Ko viņš tur dara?

Mēģina savu triku. Labi! (Uģis no paliela augstuma, ķēdēm žvadzot, iekrīt skatuves bedrē.)

...Ārprāts, tur matracis ir apakšā?!

(Mierīgi.) Mhm... (Pievēršas Uģim, kurš izlien no bedres.) No šitāda augstuma ir brīnišķīgs efekts, un tādu mēs to arī taisām.

Krīti, lai liekas, ka tā tev ir tāda deja, tad kritiens sanāks negaidīts, Un ir smuki, kad izstiepts ķermenis un galva uz leju. It kā dejā lēnām planētu lejā...

Neraugoties uz to, ka aktieri māk dejot, droši vien uzsvars uz tango tev prasīja pastiprinātu pievēršanos šai mākslai?

Protams! Un paldies Agnesei Vanagai un Andrim Kačanovskim, kas ņēmās ar mums, dzenot iekšā tango. Tas nav viegli, kā saka, tango sāk dejot tikai pēc četru, piecu gadu treniņa.

Jau kad izrādē «Sieviete» gaisu paostīju, kas tango tāds ir, teicu, ka tas būtu aktierkursa studentiem jādejo četrus gadus. Ne tāpēc, lai ļoti skaisti dejotu, bet tāpēc, ka tango māca partnerību uz skatuves un dzīvē. Cik ļoti katrs stāv uz savām kājām un izjūt pretspēku. Ja nav pretspēka, padejot tu nevari. Tu nevari uzkārties uz partnera, viņš tevi nenesīs, tu nevari vilkt viņu pie sevis, ir katrs uz sava centra. Tāda svētīga lieta...

Kāpēc tango ir «bez asinīm»?

Tas izriet no stāsta, kā divas dvēseles izlīdzinās ar sevi, likteni, dievu un viena ar otru, bez asinīm. Mēs varam dejot tango un nodejot dzīvi bez asinīm.

Ņemot vērā, ka tā ir jubilejas izrāde, skatītājs caur to mēģinās izlobīt pašu Ditu. Izrāde raisa sentimentu, skumjas... Šķiet, tās ir izjūtas, ko uz tevi kā sievieti neattiecinām. Nebaidies tapt pārprasta?

Kā saka – tango ir skumja doma, kuru var izdejot. Ikdienišķais uz skatuves mani neinteresē. Ir jābūt tam maģiskajam slānim, pie kā pieskaitāmas arī skumjas. Liekot tekstus kopā, ko esmu izvēlējusies, man pašai ir daudz atklājumu par sevi.

Mēģinājumos mēdzu pat iesmieties. Piemēram, Daumants saka: «Sieviete visu vēroja, it kā tas uz viņu neattiektos. Pa laikam kāds uz viņu atskatījās, jo viņa vairs nebija jauna un izskatījās vientuļa...» Mums ir daudz tādu tekstu, acīmredzot kaut kur tā tēma manī arī ir.

Mums ir arī tādi vārdi: «Viņa savilkās ciešā kamolā, pievilkdama ceļus pie krūtīm, juta pati savu kamolā savilkto augumu, savītu kā gliemežvāku, kas viņai patika. Viņa bija čaula un dzīvnieks – pati sev patvērums. Un sev pašai viņa bija viss, nekas viņai nevarēs nodarīt ļaunu, kamēr paliks šādā pozā...»

Izlasīju teātra žurnālā, kurā raksts par mūsu kursu – šogad četrdesmitgadniekiem. Tur mēs cits par citu izsakāmies, un par mani kursabiedri stāsta, ka jau studiju laikā esmu bijusi pareiza, profesionāla un perfekta. Tad sapratu, ka tā skrupulozā attieksme pret sevi un to, ko daru, ir aizsardzība – tas ir mans vairogs, patvērums. Nejūtos ne tik droša, ne tik brīva, lai tā vienkārši lidotu, man bruņas ir vajadzīgas. Šī ir reize, kad pati, īsti nepamanot, to esmu sākusi šķetināt – kas ir tā čaula, kurā esmu paslēpusies.

Vai, tuvojoties apaļajam gadskaitlim, jūties īpaši? (Intervija notika dažas dienas pirms Ditas jubilejas)

Man prāts tik daudz aizņemts ar visu, kas jādara, ka izfilozofēties par vecumu nav laika. (Smejas.) Dažkārt esmu aizdomājusies, kā man vajadzētu sevi sajust, piemēram, attiecībā pret jaunākiem kolēģiem.

Taču, nespēdama izdomāt, kā man tagad attiekties pret sevi un citiem, par to pārstāju prātot. Taču, ja teiktu, ka nejūtu vecumu, es koķetētu. Un otrādi. Esmu vienkārši es, un man ir interesanti doties uz priekšu. Nevienu brīdi nav vēlmes apstāties, gribu mesties dullībās un citus tajās ievilkt. Tāpēc paldies visai manai komandai, kas uz šo izrādi parakstījās!

16. aprīlī – savā dzimšanas dienā – ar izrādi būsi uz skatuves. Svinības rīkosi teātrī?

Ja mana jubileja nebūtu uz skatuves, es nezinātu, ko darīt, tad tiešām būtu depresijā. Jā, šajā mājā kārtīgi nosvinēsim to, ko esam sastrādājuši!

Ko gribētu sev uzdāvināt?

Vēl lielāku iekšēju brīvību. Izkāpt no čaulas un sākt lidot.

DITA LŪRIŅA-EGLIENA
•    Dzimusi 1978. gada 16. aprīlī Liepājā.
•    Nacionālā teātra aktrise kopš 2000. gada.
•    Ģimene: ar vīru Mārtiņu Eglienu audzina dēlu Ernestu (11) un meitu Grētu (3).
•    Pērn saņēma 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
•    Izrāde «Tango bez asinīm» būs skatāma arī septembrī.