Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Liene Zemīte un Foksijs. (Foto: Toms Norde)

"Suņuks tika atrasts maisā, kas iemests Salacas upē" - 3 stāsti par aizkustinošu satikšanos

12. aprīlī 06:19
Kristīne Geida | Žurnāls "OK!"
Mēs, patērētāju sabiedrība, bieži vien pret dzīvniekiem izturamies kā pret lietām – ja nepatīk, metam ārā. Valda stereotips, ka patversmē nonāk dzīvnieki ar nepilnībām, taču šie trīs stāsti par neticamu satikšanos un nesavtīgu mīlestību pierāda pretējo.

Liepājas dāma – Džūna

Elita Kļaviņa, Jaunā Rīgas teātra aktrise

Džūna šogad nosvinēja desmito dzimšanas dienu, un suņa mūžam tas ir cienījams vecums – velkot paralēles ar cilvēka dzīves ritējumu, viņa būtu ome. Kucītei ir laipnas acis un piemīt iekšējs miers. Elita stāsta, ka Džūna nāk no vēju pilsētas Liepājas un Kļaviņu ģimenē ienākusi, kad bērni vēl bija mazi:

“Atpūtāmies pie jūras, un kaimiņiem blakus mājiņā bija kucēni. Dodoties uz jūru, bieži gājām tos samīļot un paspēlēties, līdz kādu dienu ievērojām, ka kucēni ir pazuduši. Kaimiņi teica, ka aizveduši suņukus uz Liepājas patversmi, jo nav varējuši par tiem parūpēties. Mēs uzreiz braucām turp. Izrādījās, ka kucēni, nakti bija pavadījuši, atstāti pie patversmes durvīm kartona kastē.”

Elita Kļaviņa un Džūna. (Foto: Toms Norde)

Elita jau iepriekš bija apsvērusi domu uzņemt savā ģimenē suni, un šis atgadījums bija zīme – ir īstais laiks. Džūna uzreiz izcēlās ar īpašu raksturu. “Kad patversmes darbiniece izlika kucēnus pļaviņā, lai varam izvēlēties, Džūna pagāja malā no bara un visu laiku kaut ko ziņkārīgi ostīja. Tagad, pēc desmit gadiem, nekas nav mainījies – individuālais raksturs un vēlme visu izzināt nav zudusi. Skat, viņa velk mūs staigāties pa kupenām, nevis izvēlas taciņu,” rotaļājoties ar suni, atmiņās gremdējas aktrise.

Elita ir lauku bērns, tāpēc saskarsme ar dzīvniekiem bijusi kopš agras bērnības, taču suns nekad nebija pilnvērtīgs ģimenes loceklis. Laukos suņiem ir tāds pats statuss kā visiem pārējiem dzīvniekiem. Viņu funkcija vairāk ir sargāt māju, taču nu ir citādāk: “Dzīvojot dzīvoklī, ar šo būtni izveidojušās teju vai cilvēcīgas attiecības. Džūna nekad nav bijusi agresīva, arī tad, kad bērni bija mazi un visādi spēlējās ar suni, nepārkāpa robežu.

Viņa ir sievišķīga, tramīga, uzmanīga, varbūt pat nedaudz nepārliecināta par sevi, taču tajā pašā laikā bezgala mīloša. Suns ir liela laime.” Elitas pieredze rāda, ka suns ir labākais draugs bērniem: “Nesen dēlam bija dzimšanas diena, un mēs visi kopā gājām paēst vakariņas ārpus mājas. Dēls uzstāja, ka ies tikai tur, kur atļaus būt klāt arī viņa draudzenei...” (Smaida.)

Elita Kļaviņa un Džūna. (Foto: Toms Norde)

Tā kā Džūna ir liels suns, cilvēki mēdz iet garām ar līkumu. Protams, neiztikt bez komentāriem – “pievaldi suni”, taču tādi esot reti. Aktrise pamanījusi, ka desmit gadu laikā Rīga ir kļuvusi dzīvniekiem draudzīgāka. Piemēram, klusajā centrā ir kāda itāļu picērija, kur suns drīkst vakariņot blakus saimniekiem, un vēl dažas vietas, kur suņa klātesamība nav problēma. Lielākoties, protams, ieeja četrkājainajiem ir aizliegta.

Kucēni, atstāti pie patversmes durvīm kartona kastē, bija pavadījuši nakti.

Elita nav Džūnas galvenā saimniece – ģimenē šo uzdevumu pilda abi dēli, viņi sadala pienākumus – kurš vedīs ārā, kurš baros vai kā citādi parūpēsies par suneni. Taču kucītei vārdu izvēlējusies aktrise: “Atceros, kā skatījos uz viņu – tādu melnu kunkuli, un prātā nāca zilbes, kas saistās ar šo krāsu – “dž”, “džū” – fonētiski šķita ļoti atbilstoši.”

Ja cilvēkiem bail adoptēt bezšķirnes suni, jo raksturs ir neparedzams, bažas ir aplamas. Pirms gala lēmuma pieņemšanas ir iespēja pavadīt laiku kopā ar suni, un galvenās rakstura iezīmes uzreiz ir skaidri redzamas. Pārējais ir audzināšana. Sunim piemīt kaut kāda sestā maņa, viņš visu atceras – gan pāri darījumus, gan mīlestību.

Elita saka, ka viņa nekad nav vēlējusies kādas īpašas šķirnes suni: “Man nav svarīgi dižciltīgi radu raksti vai populāras šķirnes nosaukums. Tas ir līdzīgi kā ar apģērbu – citam patīk dārgi, kliedzoši zīmoli, savukārt citam tas nenozīmē neko.”

Daļa cilvēku nesaprot, cik liela atbildība ir suns – gan laika ziņā, gan finansiāli. Arī Džūna jau ir piedzīvojusi divas operācijas. Suni nedrīkst uztvert kā lietu, kas sniegs tikai prieku, ir arī smagi brīži. Nepietiek tikai ar gribēšanu, jāizsver visi par un pret. Tas ir kā jauns ģimenes loceklis. Tomēr tādu mīlestību, kādu sniedz suns – tik nesavtīgu un īpašu –, nespēj dot neviens cilvēks.

Draudzīgā lapsa – Foksijs

Liene Zemīte, Lapsas mājas īpašniece, kūku feja

Liene nepārprotami ir dzīvnieku mīle. Kamēr sarunājamies, apkārt staigā ne vien galvenais varonis – suņu puika Foksijs, bet arī kaķis. Viesistabā mājvietu radusi zivs Anna. Ģimenes mīluļi sadzīvojot labi – kaķis, kā jau saimnieks, dzer no suņa bļodas, guļ Foksija vietā, bet citkārt abi mīļi viens otru nomazgā.

Liene Zemīte un Foksijs. (Foto: Toms Norde)

Foksijs ir dzīvesprieka iemiesojums – te izskrien ārā, te spēlējas ar savu mantu, bet jau pēc brīža noguļas saimniecei pie kājām. Liels, skaists un stalts, kažoks dzintara krāsā – grūti noticēt, ka sunim nav augstdzimuši radu raksti vai dārga šķirne. Foksijam ir divi gadi, bet, kad Lienes ģimene suni adoptēja, viņam bija tikai gads.

“Mums palaimējās, ka satikāmies – ka patversmē ļāva ar viņu pastaigāties,” sirsnīgi smaidot saka Liene. Foksija stāsts ir skumjš, taču ar laimīgā beigām. Gadu vecais suns uz patversmi tika aizvests, jo saimnieki no viņa atteicās, bet jau pēc mēneša Foksiju savā ģimenē uzņēma Liene.

Interesanti, ka pēc sižeta raidījumā "Ķepa uz sirds" bijušie saimnieki sazinājās ar Lieni: “Mēs neesam tikušies, bet zinu, ka Foksijs bijis labās mājās, bija mīlēts un arī mācīts. Ziemassvētkos suni aizveda uz patversmi, taču šādam lēmumam bija nopietns iemesls.”

Arī Lienes pieredze ar suņiem ir sāpīga – pirms sešiem gadiem pazuda ģimenes toreizējais suns: “Pēc Arčibalda pazušanas man likās, ka suni nekad vairs neņemšu. Saprotu, ka tā nav mana vaina, bet jūtos vainīga. Arčibalds dzīvoja pārsvarā ārā. Bijām aizbraukuši ciemos, tā bija sveša vieta, teritorija, ko viņš nepārzināja. Suns aizskrēja pakaļ meža zvēriem.

Foksijam joprojām ir bail kāpt mašīnā, Liene spriež, ka sunim šķiet – viņu atkal vedīs prom – uz patversmi.

Mēs ilgi meklējām, pat iesaistījām kaimiņus un mežsargus, taču bija par vēlu – viņš pārāk ilgi bija klīdis apkārt; Arčibaldu neizdevās izglābt. Turklāt viņam nebija nekādas pazīšanas zīmes – siksniņas ar numuru vai vārdu. Foksijam tādu uzlikām pirmajā dienā.” Pēc pārdzīvojumiem daudz domāts un pārvērtēts, kas darīts nepareizi. Liene stāsta, ka viņai tolaik bija ļoti daudz darba, mācības, mazi bērni: “Šķiet, ka tāpēc nepievērsu sunim tik daudz uzmanības, kā vajadzētu. Viņš bieži muka prom, gāja pie visām kucītēm pēc kārtas, nebija īpaši dresēts.”

Liene Zemīte un Foksijs. (Foto: Toms Norde)

Tomēr Liene ar ģimeni nepārstāja braukt uz patversmi kā brīvprātīgie: “Gājām pastaigās un mīļojām patversmē esošos suņus. Braucām arī lietainā laikā, kad šķiet, ka jāsēž mājās; tas ļāva bērniem saprast, kāda atbildība ir dzīvnieks, ka viņš jāved ārā, vienalga, kādos laikapstākļos.”

Liene dzīvē ļoti vadās pēc iekšējās intuīcijas, sirdsbalss, tāpēc ar Foksiju viss uzreiz bija skaidrs: “Pirmām kārtām man nostrādāja vārds – Foksijs –, fonētiski tas skan līdzīgi angļu valodas fox, kas tulkojumā nozīmē lapsa. Pēc izskata viņš arī nedaudz atgādina lapsu. Kad pirmoreiz vedām viņu pastaigā, suns bija iedots meitai, bet visu laiku skrēja pakaļ man. Viņš mūs visus apbūra ar savu izskatu, aktīvo raksturu un izrādīšanos.”

Liene uzsver, ka šāds lēmums – paņemt suni – ģimenei ir jāpieņem kopā: “Atceros, kā pirmajā pastaigā vīrs (uzņēmējs Oskars Zemītis – Red.) teica – jā, šādu suni varētu mājās... Viņam nav bijuši suņi, bērnību pavadījis dzīvoklī, un vecāki uzskatīja, ka suns dzīvoklī – tā būtu dzīvnieka mocīšana. Lielā vēlme atkal kļūt par suņa saimniekiem nāca no manis. Sākumā nevienam neko neteicu, tikai ievācu informāciju, no kurienes ir suns un kāda ir viņa vēsture.

Pēc nākamās pastaigas mājās bija pārrunas, visi piekrita, bet viena meita – Annija, – nebija Foksiju redzējusi. Oskars teica, ka šāds lēmums jāpieņem visiem kopā. Nākamajā reizē uz patversmi braucām ar Anniju, viņai bija galavārds, teica – jā. Tad sekoja saruna par pienākumiem – kurš vedīs ārā, kurš baros, kurš pa dārzu vāks kakas... Protams, apzinājos, kam būs jāveic lielākā daļa šo darbu.” (Smejas.)

Lai labāk iepazītu Foksiju, ģimene pieaicināja kinologu. Viņš atzina, ka suns ir mācīts, klausa pavēlēm, kaut kur tālos radu rakstos redzamas vilku šķirnes iezīmes. Liene smejas, ka paši izdomājuši Foksijam šķirni: “Uz ielas daudzi cilvēki nāk klāt un jautā, kāda ir Foksija šķirne, tāpēc sakām – Āfrikas smilšu vilks, ļoti reta šķirne, jauna Latvijā.” (Smejas.)

Liene neslēpj, ka pirmie divi mēneši ar Foksiju bija grūti: “Viena ar bērniem un suni ārā nemaz nevarēju iziet. Pirmkārt, viņš visu laiku bija jātur pie pavadas, jo tāpat vien blakus negāja, otrkārt, katru reizi, kad pacēlu augšā rokas, lēca un it kā spēlējoties koda rokās. Ik pa laikam viņam uznāca greizsirdības lēkmes – piemēram, nācu pa vārtiņiem iekšā, un viņš metās virsū, sasmērējot kleitu un jaku.”

Protams, arī tagad Foksijs ir aktīvs un priecīgs suns, bet daudz mierīgāks un nosvērtāks. Liene saka, ka viņš visu saprot, ļoti jūt: “Ja nāku mājās satraukusies, arī viņš uzvelkas. Jūt, kad esmu bēdīga, un tad mierina. Staigā man pakaļ, kad ravēju dobes...”

Tāpat Foksijam joprojām ir bail kāpt mašīnā, Liene spriež, ka sunim šķiet – viņu atkal vedīs prom – uz patversmi.
Foksijs ir pilnvērtīgs ģimenes loceklis: “Galvenais saimnieks ir Oskars. Es viņam esmu tikai mīļa būtne, kas sabužina un pabaro. Vīru Foksijs klausa uz vārda. Viņš arī zina, kā ar viņu jāspēlējas, kur ir robežas. Viņiem abiem ir savs rituāls – rīta rosme. Suns ir milzīgs prieka avots – tu vari atnākt mājās noskumis, bet te nu viņš ir – vienmēr priecīgs un mīlošs.

Tu vari paņemt šķirnes suni ar dižciltīgiem rakstiem un priecāties, vai suni no patversmes un izdarīt labu darbu. Un patiesībā priecāties vēl vairāk, jo suns jūt, ka esi devis viņam jaunas mājas; viņa pateicība un mīlestība ir neizmērojama. Atceros, cik lepns Foksijs bija pirmajā dienā, kad noņēmām viņam veco patversmes siksnu un uzlikām jaunu.”

Parādījies sapnī – Orions

Dāvids, modes mākslinieks

“Es vienmēr viņu visur ņemu līdzi, viņš ir visforšākais suns, kāds man jebkad bijis,” aizrautīgi stāsta Dāvids, kura dzīvē dzīvnieku glābšana vienmēr bijusi pašsaprotama. “Atceros, kā deviņdesmitajos, kad cieņā bija būt bandītam, man kaimiņos dzīvoja krievi, kam piederēja bulterjers. Kad pienāca ziema un no Tūjas vasaras dāčas bija jāpārceļas uz pilsētu, suns tika piesiets pagrabā nomirt. Es nespēju šādu nežēlību pieņemt – atradu saimniekus un atpirku novārgušo suni par vienu latu. Gasītis pie mums nodzīvoja sešus laimīgus gadus.

Dāvids un Orions. (Foto: Toms Norde)

Atceros arī, kā laikrakstā Rīgas Balss bija paziņojums, ka Pierīgā atrasts suns; 20 grādos, piesiets pie koka, apsaldētām ķepām, viņu grasījās iemidzināt. Mēs viņu pieņēmām – Rembo pie mums nodzīvoja skaistu, garu mūžu. Tad ir bijis vesels ducis Mārtiņa Freimaņa žurku... Šobrīd ģimenē joprojām dzīvo patversmes kaķenīte – Elza – viņai ir jau 14 gadi.”

Orionam ir divarpus gadi, viņš tika atrasts maisā, kas iemests Salacā. Vietējie bērni, makšķerējot izvilka maisu ārā. Iekšā bija pieci kucēni, no kuriem divi jau bija miruši, taču trijiem tika atrastas jaunas mājas.

Dāvids stāsta: “Mums tik tikko bija aizgājis sunītis. Ilgi domājām, vai adoptēt jaunu. Bet, kad mums piezvanīja, nespējām atteikt. Orions mūsu mājās ienāca zīmīgi – tieši manā piecdesmitajā dzimšanas dienā. Turklāt divas dienas pirms liktenīgā zvana redzēju sapni – man bija trīs suņi, un es domāju, kā tos pabarot.”

Orionam ir divarpus gadi, viņš tika atrasts maisā, kas iemests Salacas upē.

Dāvids stāsta, ka mēnešus divus Orions naktīs raudāja un aizmigt varēja tikai uz mitras lupatas. Acīmredzot atminējās mirušos brālīšus un māsiņas. Arī tagad suns ūdenī ne pa kam neiet, pat svelmaini karstās dienās. Un saimnieki nespiež.

Brīžos, kad kāds no ģimenes peldas, Orionam ir milzīgs stress – skrien gar ūdenstilpi bez mitas. Dāvids ir pārliecināts, ka visas traumas ar laiku pazūd vai kļūst mazāk traucējošas, ja suni mīl un māca. Visus suņus vajag mācīt, vest uz suņu skolu. Nav nekā sliktāka par stulbu suni – vienalga šķirnes vai jaukteni.

“Viņš ir krancis, un es ar to lepojos. Pats skaistākais krancītis uz pasaules,” ir pārliecināts Dāvids, un grūti viņu apšaubīt. Šķiet, ka Orions saimnieka lepnumu jūt un staigā paceltu galvu. “Man absolūti nav jāpierāda citiem, kas esmu. Nav svarīgi pirkt dārgas drēbes, dižoties ar dārgiem suņiem vai vēl nezin ko. Esmu lepns, ka man ir krancītis, viņš ēd pašu labāko suņu barību, tiek aprūpēts un mīlēts. Toties viņš neēd desu,” Dāvids smejas.

“Viņam garšo āboli, rieksti, biešu zupa...” Modes mākslinieks saka, ka Orions ir tiešām gudrs, pat cilvēcisks. Citreiz uzmet lūpu, saprot, ka mierīgi jāgaida mašīnā, saprot, ka kaut ko nevar dabūt. Mamma Dāvidam bērnībā teica, ka suni vajag cienīt, viņš to jūt un tad arī pret saimnieku izturas ar cieņu. “Es nekaunos uz ielas pieiet kādam klāt un aizrādīt, ka nevar vardarbīgi izturēties ne pret dzīvnieku, ne bērnu. Ja mēs kā sabiedrība šādu rīcību ignorēsim, tas turpinās notikt,” strikts ir Dāvids.

Modes māksliniekam nav arī šaubu, ka dzīvnieks ir liela atbildība: “Ja bērni saka, ka grib dzīvnieku, un sola, ka paši par viņu rūpēsies, nav jābūt stulbam – jāsaprot, ka pieaugušie būs tie, kas sākumā darīs lielāko darbu.” Viņš uzsver, ka suņa saimniekam jārēķinās – dzīvnieki slimo, īpaši uz vecumu, un tas prasa ne tikai finanšu resursus, bet arī laiku un enerģiju, tomēr tas viss ir tā vērts.

Dāvids un Orions. (Foto: Toms Norde)

“Mēs ne vienmēr bijām pārliecināti, ka adoptēt jaunu dzīvnieku ir īstais brīdis. Citkārt nebija ne pietiekami naudas, ne atbilstošu apstākļu, bet vai ir labāk, ka viņš nomirst badā? Tas ir kā peldēties aukstā ūdenī – lai tajā peldētu, ir vienkārši jālec iekšā un jāpeld. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka pieņemtais lēmums nav maināms – dzīvnieks ir uz mūžu!”

Foto: Toms Norde

Tu esi atbildīgs, par to, ko pieradini

Kas jāņem vērā, ja vēlies kļūt par mājdzīvnieka saimnieku? Pārdomās dalās raidījuma Ķepa uz sirds producente un idejas autore ir Inese Kreicberga.

Pārdomā visus par un pret!

Paņemt suni vai kaķi ir ļoti nozīmīgs solis – tas prasa laiku, resursus. Varbūt tomēr šo lēmumu ir vērts pārdomāt ne tikai 100, bet 101 reizi. Māju meklēšana pamestiem dzīvniekiem jau ir seku risināšana.

Dzīvnieks nav manta, kuru, ja nepatīk, var aiznest uz patversmi. Zinu, ka daudzi teiks – ir dažādi apstākļi, kāpēc cilvēki tā rīkojas, bet neredzu tam attaisnojumu. Ja dzīvnieks tiek uztverts kā ģimenes loceklis, viņu neviens neatstās patversmē. Ja maināt dzīvesvietu un jūsu mammai, dēlam vai vectētiņam, ar kuru dzīvojāt pirms tam, neatrodas vieta jaunajā vietā vai citā valstī, jūs viņu nesūtāt uz bērnunamu vai neatstājat mežā, piesietu pie koka.

Ja kāds teiks – dzīvnieks nav cilvēks –, atbildēšu, ka nesalīdzinu abus, sakot, ka viņi ir vienādi, bet attieksmei un atbildībai jābūt tieši tādai pašai. Ja tādas nav – nevajag ņemt dzīvnieku. Suns nav domāts prestižam vai lai sargātu māju, tam ir domāti luksusa priekšmeti vai signalizācija. Kaķis nav domāts, lai ķertu peles vai piestāvētu interjeram. Ja cilvēks uztver dzīvnieku kā rūpes un klapatas, arī tas ir signāls, ka dzīvnieku nevajag ņemt.

Kas jāņem vērā, pirms tiek izlemts lēmums paņemt dzīvnieku?

Jāsaprot, ka suņa vai kaķa ienākšana tavā dzīvē ir personīga izvēle. Esmu dzirdējusi pieņēmumu: ja ir māja, tad nez kāpēc automātiski jāņem suns. Un tad suns tiek paņemts, bet cilvēks turpina savu ierasto dzīves ritmu un brīnās, ka suns demolē, kauc, bēg prom no mājas, bet ar viņu taču neviens nenodarbojas!

Jāsaprot: tiklīdz dzīvnieks ir mājās, tam ir jāvelta ļoti daudz laika, nereti 12–18 gadus. Man patīk dzīvnieku salīdzināt ar bērnu, kas nekad nepieaug. Jāsaprot, vai pašam ļoti to gribas – nevis tikai bērnam, vīram, sievai. Ja nav šā simtprocentīgā klikšķa, tad ar laiku tās būs mocības. Jāsaprot, kāds ir dzīvesveids. Slinkākiem cilvēkiem noteikti nav piemērots aktīvas šķirnes suns, un otrādi – sportisti un makšķernieki nespēs no mopša izveidot savu uzticamāko līdzbiedru.

Kam vajadzīgs suns – lai radītu mājas sarga iespaidu vai būtu kompanjons, ko ņemsiet visur līdzi? Nedrīkst no suņa prasīt, lai tas sargā māju, ir nikns un tajā pašā laikā savam ģimenes bērnam ļauj izņemt no mutes kaulu. Var būt, ka deviņas reizes suns to pieļaus, bet desmitajā reizē kādam iekodīs. Dzīvnieks paliek dzīvnieks – viņš balstās uz instinktiem un iepriekšējo pieredzi.

Kā dzīvnieki nonāk patversmē?

Pārsvarā tie ir gadījumi, kad cilvēki netiek galā ar sevi, savu dzīvi, iestājusies kāda krīze. Cilvēks izgāž dusmas un risina problēmas kā mācēdams, atkarībā no sava intelekta pakāpes.

Ja cilvēks spēj nodarīt pāri neaizsargātam dzīvniekam, tas ir jāuzskata par noziegumu. Piemēram, Lielbritānijā cilvēkiem, kuri izturējušies slikti pret dzīvniekiem, tiesa piemēro aizliegumu turēt dzīvnieku. Vēl biežs iemesls ir alerģijas, kas rodas, kad ģimenē piedzimst bērns. Nereti iemesls arī ir tas, ka ģimenē mainās prioritātes un dzīvnieks paliek otrajā plānā.

Protams, ja cilvēks vairs nevēlas dzīvnieku, pēc iespējas ātrāk tam būtu jāatrod jaunas mājas – gan patversmes ieteiks risinājumu, gan internets piedāvā dažādas iespējas. Katram nelaimīgam stāstam ir savs priecīgs turpinājums, ja cilvēkam ir sirdsapziņa, veselais saprāts, viņš darīs visu, lai dzīvnieks nonāk labās rokās.

Kāpēc izvēlēties adoptēt dzīvnieku no patversmes?

Šie dzīvnieki ir ļoti īpaši, viedāki – līdzīgi kā cilvēki, kas izgājuši cauri krīzēm. Viņi zina, kā ir tad, kad nekā nav, līdz ar to novērtē otro iespēju. Viņu pieredze padara tos unikālus, ļoti interesantus, emocionāli jūtīgus kompanjonus. Ja esat paņēmis kucēnu vai kaķēnu no smalkas audzētavas, viņš ir kā siltumnīcā dzīvojis, jo nezina, kā var būt, ja nav siltuma un barības, tāpat kā cilvēks nespēj novērtēt lietas.

Atminos vienas kaķu glābējas stāstu par kaķi Valīti, ko viņa bija izglābusi no dzīves uz ielas. Mincis bija slims, viņam bija jau nosalušas austiņas un aste, ārsti ieteica iemidzināt. Bet viņa redzēja, cik liela ir kaķa dzīvotgriba, kā viņš, būdams slims, reaģēja uz rotaļu pelīti, ar visiem spēkiem mēģināja spēlēties, un viņa nepadevās – izārstēja, un Valītis dzīvo ar viņu jau vairākus gadus.

Veidojot raidījumu, droši vien ir iekrāti brīnumaini satikšanās stāsti. Kā saprast, kurš dzīvnieks patversmē ir īstais – tavs?

Ļoti līdzīgi kā mums, cilvēkiem, satiekot savu cilvēku, jābūt klikšķim, tam nav saistības ar ideālo izskatu vai citiem parametriem – ir, un viss! Ir bijuši skaisti stāsti, ka raidījumā ierauga vienu suni, kas meklē mājas, tas ir uzrunājis, cilvēki atnāk uz patversmi, tomēr adoptē citu, jo dzīvē nav tā “klikšķa”.

Līdzīgi kā Jāņa Lūsēna un Guntara Rača dziesmā Es tevi aicinu sev līdz, kas tapusi īpaši raidījumam Ķepa uz sirds. Tur ir vārdi par sastapšanos, katram ar savu bagāžu, pieredzi, bieži vien ļoti sāpīgu. Bet, neraugoties uz to, pagātne ir nolikta malā, un ir sācies jauns dzīves posms kopā.

Ar ko jārēķinās potenciālajam saimniekam?

Dažkārt jārēķinās, ka paņemtajam sunim vai kaķim būs psiholoģiskas traumas vai uzvedības problēmas, kuras tiem radušās iepriekšējā saimnieka dēļ. Bieži tās ir bailes no vīriešiem (pārcietuši fizisku vardarbību), bailes no slotas vai lieliem zābakiem (tātad sisti ar šādiem priekšmetiem), diemžēl daudzi nonāk patversmē, jo tiem nomiris saimnieks. Bet patversmēs ir speciālisti, kas palīdzēs šīs problēmas risināt. Adoptējot sākumā ir jābūt ļoti pacietīgam, nepadoties pirmajās grūtībās, bet meklēt palīdzību.

Parasti adaptēšanās prasa līdz pat pusgadam, var būt arī ilgāk, bet, ja saimnieki tam tiek pāri, tad rezultāts ir tā vērts – brīdis, kad dzīvnieks uzticas, sāk atvērties un saprot, ka cilvēks nav bīstams, ir maģisks, viņš kļūs visuzticamāko draugu līdz savas dzīves pēdējam elpas vilcienam.

Ko darīt, ja gribas šķirnes suni, nevis jaukteni no patversmes?

Protams, ja cilvēks vēlas šķirnes kaķi vai suni, viņam ir tiesības tādu gribēt un dabūt. Ja patīk, piemēram, franču buldogi un esi gatavs sunim, ir pilnīgi normāli, ka tādu arī meklē, nav tāpēc jāiet uz tuvāko patversmi pēc milzīga vilka jaukteņa tikai tādēļ, lai izdarītu labu darbu.

Tomēr zinu, ka lielisku franču buldogu vai citas šķirnes suni var atrast arī patversmē. Ne tikai Latvijā. Arī ārzemju patversmes ir pilnas ar šķirnes suņiem un kaķiem. Internets mūsdienās piedāvā visdažādāko informāciju.

Esam filmējuši Spānijā, Kiprā, pat Arābu Emirātos – valstīs, kur diemžēl atbildība pret dzīvnieku joprojām ir vieglprātīga. Cilvēki bieži izturas pret suņiem un kaķiem kā interjera priekšmetiem vai bērna iegribu; tiklīdz tas apnīk, dzīvnieks nonāk patversmē. Viņiem nav nekādas vainas, izņemot to, ka bijis stulbs saimnieks. Patversmes ir ļoti atsaucīgas, palīdzot nogādāt dzīvnieku līdz lidmašīnai; avio izmaksas, protams, jāsedz pašiem.

Ja cilvēks izlēmis par šķirnes dzīvnieku, kur to iegādāties?

Daudzi brīnās, kāpēc jāmaksā tāda nauda par šķirnes dzīvnieku, bet pa lēto nedabūsiet kvalitatīvu šķirnes dzīvnieku, labi kucēni un kaķēni maksā daudzus simtus, pat vairākus tūkstošus eiro. Šie pa lēto sludinājumi, visticamāk, ir no nelegālo audzētāju vidus, kas savā starpā pāro suņus un kaķus ar neskaitāmām iedzimtām ģenētiskām problēmām.

Pirms dzīvnieka iegādes noteikti būtu jāizpēta konkrētā audzētava – vai tai ir visi vajadzīgie dokumenti, nav jābaidās pieaicināt kinologu vai veterinārārstu. Un arī šķirnes dzīvniekiem, kas ņemti no kvalitatīva audzētāja un par dārgu maksu, ir novērojamas izmaiņas raksturā. Zinām, kādam jābūt labradoram – mierīgam, labsirdīgam, taču ir jau novēroti gadījumi, ka izpaužas nepamatota agresija. Tā ir laimes spēle, ņemot gan no audzētāja, gan patversmē.

Saistītās ziņas

Kas jāzina par lielo un draudzīgo suni ar stāstu - sanbernāru 4
FOTO: ciemojamies Purmsātu skolā, kur bērnus māca suņi 14
Tīra mīlestība. Slaveni modes mākslinieki un viņu labākie draugi - suņi 3

Brīnišķīgi stāsti ar laimīgām beigām

* Suns Leo, skaists, liels, labsirdīgs un paklausīgs suns. Atrasts mežā – kur to, piesietu pie koka, atstājuši iepriekšējie saimnieki. Acīmredzot lai suns neietu viņiem līdzi. Blakus bija atstāta sega. Sēdi un gaidi... Suni atrada pēc vairākām dienām, glābējus viņš sagaidīja, uzticīgi turot savu sedziņu zobos. Ilgstošas saimnieku nevērības dēļ sunim kakla siksna bija ieaugusi kaklā, tas asiņoja. Leo adoptēja fantastisks senioru pāris Grobiņā – viņi suni mīl, lutina, tas ir viņu labākais draugs, kurš viņus ļoti vaktē un uzpasē; redzams, ka ļoti baidās pazaudēt.

* Raidījumā Ķepa uz sirds mājas meklēja kaķēns Laimiņš – savu vārdu mincis ieguva, jo tika atrasts kāpņu telpā. Viņu bija spārdījuši ar kājām, kaķēnam bija lauzts žoklis un kājiņas. Viņu raidījumā ieraudzīja ģimene ar bērniem. Laimiņš pilnībā atveseļojās un nekļuva atriebīgs, kā to varētu gaidīt no cilvēka, kas pārcietis vardarbību.

* Kaķis, kuram pēkšņi atteicās darboties pakaļkājas. Ārsti ieteica iemidzināt, jo neredzēja nekādas cerības. Bet saimniece nepadevās – viņa vairāk nekā pusgadu katru dienu masēja kaķim pakaļkājas. Šobrīd viņš staigā.

* Liepājā filmējām meiteni, kura visu mūžu sapņoja par bīglu un tādu arī atrada patversmē. Bīglu meitene Mollija visu mūžu tika izmantota, lai dzemdētu kucēnus nelegālā audzētavā. No turienes tika izglābta un tagad laimīgi dzīvo savā jaunajā ģimenē.

Lasāmgabali