Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kad ģimene iestājās adoptētāju rindā, viņi bija simtu divdesmitie, kas gaida zīdainīti. (Foto: Shutterstock)

Reāls māmiņas stāsts: kā patiesībā notiek zīdaiņu adoptēšana Latvijā 29

Bērni
14. martā 07:55 2018. gada 14. martā 07:55
Mammamuntetiem.lv
Arvien biežāk dzirdami aicinājumi adoptēt bērnu namos esošos bērnus, lai viņiem nodrošinātu iespēju uzaugt ģimenē šeit pat, Latvijā. Ja arī jūsu ģimene ir apsvērusi šādu soli, noderēs reālas māmiņas pieredze, kura pirms pusotra gada adoptēja dvīņu meitenītes.

Adopcijas process līdz reālajai adopcijai

Mēs adopcijas procesu uzsākām 2014.gada rudenī, kad iesniedzām visus nepieciešamos dokumentus bāriņtiesā. Pagāja aptuveni pusgads, kamēr bāriņtiesa izvērtēja mūsu atbilstību adoptētāju statusam. Tas sevī ietvēra mūsu iesniegto  dokumentu pārbaudi (mums vajadzēja iesniegt izrakstus no bankas par maniem un vīra ienākumiem, medicīnisko izziņu un apliecinājumu no Zemesgrāmatas, ka dzīvoklis ir mūsu īpašumā), divas vizītes pie psihologa, psiholoģiskā testa veikšanu, pāris sarunas ar mums piesaistīto kuratoru un dzīvesvietas apmeklējumu.

Pēc pusgada bāriņtiesa lēma mums piešķirt adoptētāju statusu un mēs iestājāmies rindā, lai varētu bērniņu adoptēt. Tobrīd rindā bijām simt divdesmitie.

Tā kā mēs vēlējāmies adoptēt bērniņu līdz divu gadu vecumam, līdz konkrētam piedāvājumam bija jāgaida divi gadi. 

Tā kā mēs vēlējāmies adoptēt bērniņu līdz divu gadu vecumam, līdz konkrētam piedāvājumam bija jāgaida divi gadi. Adoptētāju, kuri vēlas mazu bērniņu, ir daudz, turpretim juridiski brīvu mazuļu ir maz. Juridiski brīvi ir bērni, kas tiek atstāti glābējsilītēs. Mūsu gadījumā no mazuļiem māte atteicās dzemdību namā, kas nedod iespēju uzreiz bērnu adoptēt, jo māte un viņas tuvinieki ir identificējami, tāpēc ir jānokārto virkne formalitāšu, lai bērns tiktu uzskatīts par juridiski brīvu – no bērnu tuviniekiem jāiegūst apstiprinājums, ka tie piekrīt adopcijai un bērnu šķiršanai no brāļiem/māsām, ja tādi ir. Mūsu gadījumā māte jau slimnīcā no meitām atteicās, bet ir ļoti daudz gadījumu, kad mazuļi tiek izņemti no ģimenēm  (vardarbība, neatbilstoša aprūpe, alkohols, narkotikas u.c.) un bāriņtiesas uzdevums ir ar šādu ģimeni strādāt, lai sekmētu to, ka vecāki pēc laika spētu nodrošināt bērnam atbilstošu aprūpi. Tikmēr bērni atrodas krīzes centros, dzīvo audžuģimenēs. Nereti laiks iet, vecāki nemainās, un pirmos dzīves gadus, kad bērniem visvairāk vajag vecāku gādību, rūpes un mīlestību, viņi to nesaņem. Savukārt, kad bērnus  iespējams adoptēt, liela daļa jau ir krietni paaugušies, un potenciālie adoptētāji uz šiem bērniem vairs nepiesakās. 

Foto: Shutterstock

Sākumā dvīnītes nogādāja zīdaiņu namā, mums nedeva!

Mums pašiem nebija skaidrs, kāpēc, ja māte slimnīcā no meitenēm atteicās uzreiz, mēs par viņām varējām sākt rūpēties tikai pēc deviņiem, desmit mēnešiem! Mums paskaidroja, ka meitenēm neesot bijusi deklarētā dzīvesvieta, tāpēc nebija iespējams noorganizēt tiesas sēdi. Tas ir absurds! Tāpat meitenes pēc dzimšanas trīs mēnešus pavadīja zīdaiņu aprūpes namā un tikai tad nonāca audžuģimenē. Uz šo mums atbildēja, ka Latvijā pietrūkst audžuģimeņu, kas uzņemtos rūpes par zīdaiņiem, turpretim audžuģimene mums uzsvēra, ka viņi meitenes būtu uzņēmuši daudz ātrāk, taču neesot bijis tāda piedāvājuma. Ļoti pretrunīga informācija! Kad iepazināmies ar dokumentāciju, redzējām, ka ir neskaitāmi protokoli un lēmumi  par to, ka brāļi/vecāki/vecvecāki atsakās no meitenēm. Lai to sarakstītu, ir vajadzīgs laiks!

Mums pašiem nebija skaidrs, kāpēc, ja māte slimnīcā no meitenēm atteicās uzreiz, mēs par viņām varējām sākt rūpēties tikai pēc deviņiem, desmit mēnešiem!

Manuprāt, bāriņtiesai gadījumos, kad māte no bērniem ir atteikusies jau dzemdību namā un tēvs nav zināms, vajadzētu ne tik daudz rakstīt papīrus, bet veltīt visus spēkus, lai bērni pēc iespējas ātrāk nonāktu pie adoptētājiem. Realitātē notiek citādi. Piemēram, pavēste par to, ka bāriņtiesai jāierodas uz tiesas sēdi, kurā tiks skatīts jautājums par mātes tiesību atņemšanu dvīņu mammai, bija atsūtīta piecus mēnešus pēc meiteņu piedzimšanas, savukārt pati tiesas sēde notika vēl pēc trīs mēnešiem. Acīmredzot arī tiesu sistēmā bērni nav prioritāte. Mēs ar vīru būtu bijuši ļoti priecīgi, ja meitenes pie mums būtu nonākušas kaut trīs mēnešus ātrāk. Kad savu neizpratni izteicām bāriņtiesas sēdē,   mums atbildēja, ka bāriņtiesu regulē dažādi likumi un noteikumi, lai mēs paši nākam pie viņiem pastrādāt, tad redzēsim, kā tas notiek! Manuprāt, tieši bāriņtiesas darbiniekiem, ja viņi sistēmā pamana nepilnības, vajadzētu runāt par nepieciešamajām izmaiņām. Jo šobrīd šķiet, ka ierēdniecība ir ļoti tālu no bērnu vajadzībām, katrs dzīvo savu dzīvi. 

Bērnu izvēlēšanās

To, ka ir pienākusi mūsu kārta un mēs varam adoptēt bērniņus, uzzinājām, kad mums piezvanīja no Labklājības ministrijas. Uz e-pastu mums tika nosūtītas bērnu bildes. Ja apstiprināsim savu vēlmi ar bērniem iepazīties, Labklājības ministrija izsniegs rakstisku atļauju un turpmāk visas tālākās darbības veicamas ar savu bāriņtiesu: tā mums sniegs detalizētāku informāciju par meitenēm, kā arī brauks mums līdzi uz pirmo tikšanos. Sazinoties ar bāriņtiesu, izteicām vēlmi iegūt papildu informāciju par meitenēm, uz ko saņēmām atbildi, ka ar to varēsim iepazīties dienā, kad dosimies viņas satikt. Taču tā nenotika. Vēlāk mūs informēja, ka iepazīties ar papildus informāciju varēsim tikai atkal dodoties uz bāriņtiesu, bet visticamāk arī tur nekas vairāk par to, ko jau zinām, nebūs. Ja paši nebūtu bijuši ļoti uzstājīgi, mums tiktu tikai pats ziņu minimums, kas bija bāriņtiesas rīcībā. Mēs aizgājām pie sava ģimenes ārsta, kurš mums ieteica uzdot noskaidrot konkrētus faktus. 

Lēmums par labu konkrētiem bērniem jāpieņem 10 dienu laikā

Tā kā meitenes bija dzimušas priekšlaicīgi un grūtniecības laikā mātei bijušas problēmas, mums bija svarīgi redzēt visus izrakstus gan no dzemdību nama, gan bērnu slimnīcas, gan bērnu sociālās aprūpes centra, kurā meitenes atradās līdz nonākšanai audžuģimenē. Daļa izrakstu bija bāriņtiesā, daļu lūdzām bāriņtiesai pieprasīt, kā arī caur bāriņtiesu pieprasījām informāciju par meiteņu veselības stāvokli no tagadējā ģimenes ārsta. Kaut gan bāriņtiesai bija zināmi meiteņu vecvecāki un brāļi, tai nebija nekādas informācijas par viņu garīgo un fizisko veselību. To noskaidrojām mutiski no attiecīgo pašvaldību bāriņtiesām. Kad bijām saņēmuši visu iespējamo informāciju, atkārtoti gājām pie sava ģimenes ārsta. Jāpiebilst, ka desmit dienās kopš pirmās tikšanās ar meitenēm mums bija jāpieņem lēmums par adopciju, tāpēc arī visu informāciju par viņu veselību mums bija jāpaspēj saņemt šai laikā. Tas radīja papildu nevajadzīgu spriedzi.

Desmit dienās kopš pirmās tikšanās ar meitenēm mums bija jāpieņem lēmums par adopciju, tāpēc arī visu informāciju par viņu veselību mums bija jāpaspēj saņemt šai laikā. Tas radīja papildu nevajadzīgu spriedzi.

Tik ļoti vēlējāmies atbalstu

Pēdējā laikā presē daudz tiek runāts par to, ka patiesībā uz ārzemēm tiek adoptēti bērni, kas nav nemaz tik slimi, kā varētu domāt. Arī mūsu gadījumā iedrošinošus vārdus no bāriņtiesas nesaņēmām. Pēc pirmā meiteņu apmeklējuma kopā ar bāriņtiesas pārstāvi mums pat bija izjūta, ka viņa mūs cenšas atrunāt – meitenēm konstatēta liela atpalicība motorajā attīstībā, vēl nevar zināt, kā meitenēm būs ar runāšanu. Vislielākais atbalsts šajā laikā mums bija ģimenes ārsts, kurš iedrošināja un, vadoties pēc medicīniskajām diagnozēm, izstāstīja reālo situāciju par iespējamajiem riskiem. Jebkurā gadījumā tie nebija tik traki, kā mums mēģināja pasniegt. Pieļauju – ja citiem adoptētājiem nav kāds, kas spēj visu izskaidrot un viņus iedrošināt, viņi no bērniem uzstādītajām diagnozēm var nobīties.

Ar meitenēm satikāmies vienu reizi kopā ar bāriņtiesas pārstāvi un vēl divas reizes tikai divi vien. Satikšanās biežums netiek ierobežots, kas ir pozitīvi, jo mūsu gadījumā pēc pirmās reizes nebija 100% pārliecība par adopcijas lēmuma pareizību. Tālāk jau paši komunicējām ar audžuģimeni par satikšanās laikiem un vietu.  
Audžuģimene bija ļoti atsaucīga. Jau pirmajā reizē no viņiem uzzinājām pietiekoši daudz par meiteņu veselības stāvokli un meiteņu radiniekiem. Audžuģimene neliedza zvanīt un jautāt arī tad, kad meitenes jau dzīvoja pie mums un joprojām sveic viņas svētkos.

Foto: Shutterstock

Adopcija un bērnu pabalsti

Saskaņā ar Darba likumu, kad bērni tiek nodoti pirmsadopcijas aprūpē (6 mēneši), darbā tiek noformēts bezalgas atvaļinājums. Kad šis laiks ir pagājis un bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu, ka adopcija ir bērnu interesēs, adopciju apstiprina tiesa un tiklīdz tiesas lēmums stājas spēkā, tiek piešķirts bērnu kopšanas atvaļinājums. 
Vecāku pabalstu jeb tā saucamo māmiņalgu maksā līdz bērna pusotra gada vecumam. Mūsu gadījumā meitenēm bija desmit mēneši, kad viņas nonāca pie mums, tātad mēs pabalstu saņēmām atlikušos mēnešus līdz meitenēm apritēja pusotrs gads. 
Līdz pusotra gada vecumam tiek maksāts bērnu kopšanas pabalsts 171 eiro mēnesī par bērnu un tas visiem ir vienāds, un pēc tam līdz divu gadu vecumam apmēram 40 eiro mēnesī par bērnu. Tikpat lielu – 171 eiro lielu pabalstu mēnesī - valsts paredz arī par laiku, kamēr adopcija tiesā vēl nav apstiprināta. Pašvaldība savukārt maksā uzturlīdzekļu pabalstu par bērniem, kas atrodas audžuģimenēs līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā un šis pabalsts katrā pašvaldībā var atšķirties.
Kad adopcija ir apstiprināta tiesā un bērniem noformētas jaunas dzimšanas apliecības, tiek izmaksāta vienreizēja atlīdzība par adopciju, kas ir visiem vienāda – 1422 eiro.

Mūsu gadījumā pozitīvi bija tas, ka mēs saņēmām arī bērnu piedzimšanas pabalstu, jo bērnu māte to nebija pieprasījusi un bāriņtiesa darīja visu iespējamo, lai mēs to saņemtu. 

Kopumā uzskatu, ka valsts atbalsts ir pietiekams, ja runa ir par mazu bērniņu adopciju, taču nav padomāts par tiem vecākiem, kas adoptē bērnus, kas ir vecāki par pusotru gadu. Pieļauju, ka adoptētāji Latvijā nav motivēti adoptēt vecākus bērnus, jo ne visi var atļauties nestrādāt. Arī, pieņemot divgadīgu vai trīsgadīgu bērnu, visiem ir vajadzīgs laiks vienam pie otra pierast, nevajadzētu bērniņu uzreiz vest uz bērnu dārzu. 

Instanču uzraudzība pēc adopcijas

Kad meitenes nonāca pie mums, pārbaudes pirmsadopcijas aprūpes laikā (pirmie seši mēneši) bija aptuveni reizi mēnesī. Tad pie mums ieradās kuratore no bāriņtiesas puses. Pārbaudes parasti ilga aptuveni stundu pie mums mājās. Bāriņtiesas pārstāve vērtē, vai bērniem tiek nodrošināti viņu drošībai un attīstībai nepieciešamie dzīves apstākļi. Tāpat kuratore apmeklējuma laikā vēro bērnu un adoptētāju savstarpējās attiecības, jautā par dienas režīmu, par to, kā visi jūtas.

 Apmeklējumi bija patīkami un pozitīvi. Vienīgi daudz laika aizņēma protokolu pildīšana, kuros kuratore rakstīja visu, ko novērojusi un ko mēs stāstījām. Saprotu, ka notiekošais ir jādokumentē, bet, manuprāt, daudz efektīvāk būtu sagatavot anketas ar konkrētiem jautājumiem un atbildēm, lai atbilstošāko vienkārši atzīmētu. Tas ieekonomētu kā bāriņtiesas darbinieku, tā mūsu laiku.

Pārbaudes notiek arī turpmāk – reizi pusgadā vēl divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā. Man šķiet, ka tā ir lieka formalitāte. Ģimenes, kurās bāriņtiesa iepriekš nav konstatējusi riskus, manuprāt, varētu izslēgt no turpmākām pārbaudēm un resursus tērēt nelabvēlīgām ģimenēm, kuras Latvijā diemžēl netrūkst.

Valsts pārvalde joprojām ir ļoti birokrātiska – ik uz soļa tiek uzturēti papīru kalni, aizpildīti neskaitāmi protokoli, sūtītas ierakstītas vēstules, kuras jāiet saņemt uz pastu, jo vēl joprojām nav nodrošināta elektroniskā dokumentu aprite. Ir virkne pakalpojumu, kurus nav iespējams izdarīt elektroniskā vidē. Piemēram, kad gribējām meitenes EDS sistēmā reģistrēt uz vīra vārdu, lai saņemtu nodokļu atvieglojumus, šāda opcija adoptētiem bērniem nav paredzēta, to var izdarīt tikai, dodoties uz Valsts Ieņēmumu dienestu.  

Saistītās ziņas

Ilze: "Kad mazais nonāca pie manis, viņam bija izpuvuši visi zobiņi!" Grūta, bet vajadzīga saruna, kā varam palīdzēt bērnunamu bērniem 41
Māksla būt par mammu. Lindas un viņas meitiņu stāsts par adopciju un audžuģimenēm 17
Pieņemt savā ģimenē svešu bērnu - ko tas nozīmē. Jēkabpiliešu Elīnas un Sandra Bataragu stāsts 47

Citi svarīgi jautājumi adoptētājiem

Vai ir iespējams saņemt psiholoģisku un medicīnisku palīdzību

Rīgas sociālo pakalpojumu aģentūrā ir iespējams saņemt bezmaksas psihologa palīdzību. Tā kā pati to izmantojusi neesmu, nezinu, cik ilgi uz to jāgaida. Lai saņemtu cita veida medicīnisko aprūpi, adoptētājiem nav nekādu priekšrocību. Kad adoptējām meitenes, zinājām, ka nepieciešams ātri tikt pie fizioterapeita un osteopāta, taču, kad interesējos par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, mani informēja, ka pie šiem speciālistiem meitenes var pierakstīt vien pēc diviem trim mēnešiem. Tā kā meitenes bija dzimušas priekšlaicīgi un viņām bija motorās attīstības traucējumi, bija ļoti svarīgi laicīgi nokļūt pie minētajiem speciālistiem.

Mums ir labs ģimenes ārsts, kurš ātri noreaģēja un uzreiz mums ieteica izmantot Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā pieejamo bezmaksas programmu priekšlaikus dzimušajiem bērniem (visiem ne tikai adoptētajiem). Līdz ar to speciālistu pakalpojumus meitenes saņēma ātrāk. Taču vienalga mēs meklējām arī savu osteopātu, kuru apmeklēt par saviem līdzekļiem, jo minētā programma piedāvāja vien fizioterapeita pakalpojumus. Piezīmēšu, ka, manuprāt, dīvains ir fakts, ka meitenes, kamēr atradās audžuģimenē, šīs programmas pakalpojumus nesaņēma, lai gan visiem priekšlaikus dzimušiem bērniem būtu regulāri slimnīcā jāatrādās.

Ģimenes, kurās bāriņtiesa iepriekš nav konstatējusi riskus, manuprāt, varētu izslēgt no turpmākām pārbaudēm un resursus tērēt nelabvēlīgām ģimenēm, kuras Latvijā diemžēl netrūkst.

Īpašs valsts atbalsts medicīniskiem pakalpojumiem tieši adoptētajiem bērniem nav. Šis jautājums paliek adoptētāju ziņā – ja pakalpojumu saņemt nepieciešams ātri, jāmeklē ārsts, par kura sniegtajiem pakalpojumiem jāmaksā pašiem, ja līdzekļu nav – stāvi garās rindās. Jautājums, vai citkārt pakalpojuma saņemšana nav novēlota, jo jāsaprot, ka bērniņi, kuri tiek adoptēti, nav ar labāko veselību, jo viņu mātes nereti bijušas alkoholiķes, narkomānes, nav bijušas grūtniecības uzskaitē. Pirmajā dzīves gadā vēl ir iespējams ļoti daudz darīt bērniņu attīstības labā. Mūsu meitenes audžuģimenē nonāca jūlijā, bet fizioterapeita nodarbības un masāžas saņēma vien oktobrī, kad jau bija pie mums... 

Vai vērts apmeklēt speciālos kursus audžuvecākiem un adoptētājiem?

Mēs ar vīru apmeklējām starptautiski atzītu apmācību programmu adoptētājiem, aizbildņiem, audžuģimenēm, viesģimenēm “AIRI vecākiem” (jeb Attīstība, Informācija, Resursi, Izglītība vecākiem). To organizēja nevis bāriņtiesa, bet Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija. Mums tika piedāvātas arī apmācības no bāriņtiesas puses, bet laika trūkuma dēļ mēs apmeklējām tikai minētās, jo tās bija deviņas trīs stundu garas tikšanās. Apmācības sevī ietvēra dažādas noderīgas tēmas, praktiskus uzdevumus, informācijas apmaiņu starp dalībniekiem, diskusijas.  Tajās iepazināmies ar cilvēkiem, ar kuriem joprojām uzturam kontaktus. Kad bija jāsniedz galīgā atbilde, vai meitenes adoptēsim, tikāmies arī ar mūsu grupas vadītājiem, lai saņemtu atbalstu un padomu mūsu situācijā.   

Nebija skaidrs, kāds vispār ir adopcijas process un ko kurā brīdī kādam jautāt. Nebija skaidrs arī jautājums par pabalstiem: kur, kādus varam pieprasīt. 

Arī bāriņtiesas organizētās apmācības šķita pietiekoši apjomīgas, taču no bāriņtiesas puses tās mums tikai rekomendēja apmeklēt, tā nebija obligāta prasība. 

Uz kādiem jautājumiem bērnu adopcijas procesa laikā joprojām atbildes iegūt ir grūti?

Bija sarežģīti iegūt informāciju tieši par konkrētajiem bērniem, viņu veselības stāvokli, bērna radiem un viņu veselību. Tāpat nebija skaidrs, kāds vispār ir adopcijas process un ko kurā brīdī kādam jautāt. Nebija skaidrs arī jautājums par pabalstiem: kur, kādus varam pieprasīt. Piemēram, lai tiktu līdz Rīgas sociālā dienesta atbildīgajam darbiniekam un noskaidrotu, kādi dokumenti un kur man jāiesniedz, reizes piecas mani sūtīja no viena darbinieka pie otra. Manuprāt, katras  konkrētās pašvaldības bāriņtiesai vajadzētu iedot adoptētājiem sarakstu, kad, kur un kādus pabalstus adoptētāji var pieprasīt.  

Diemžēl mūs nepameta izjūta, ka ierēdņiem pašiem nav skaidrs, kas katram jādara - no dažādiem avotiem saņēmām dažādu informāciju.

Tāpat trūka skaidras norādes par procesu līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā un pēc tās: kurā brīdī varam saņemt tiesas spriedumu, ko ar to iesākt tālāk, vai tas jānes uz Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentu vai Dzimtsarakstu nodaļu, kā un kur saņemt jaunas dzimšanas apliecības. To visu paši noskaidrojām, taču tas prasīja laiku.

Viens piemērs: bāriņtiesā mums sacīja, ka dzimšanas apliecības varam izņemt jebkurā dzimtsarakstu nodaļā, kad zvanīju attiecīgajai nodaļai, man atbildēja, ka jādodas uz Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentu (tas strādā tikai divas ar pusi dienas nedēļā). Kad tur nokļuvām, mums paziņoja, ka viņi tiesas spriedumu jau saņēmuši no tiesas un tas jau ir izpildīts (dati par meitenēm  viņu reģistros laboti) un ka dzimšanas apliecības varam saņemt sev ērtākajā Dzimtsarakstu nodaļā.

To varot izdarīt arī pie viņiem, tikai konkrētajā dienā uz vietas nebija speciālists, kas varēja papīrus parakstīt. Tā mēs beigās sazvanījām tuvāko dzimtsarakstu nodaļu un saņēmām dzimšanas apliecības tur. Diemžēl mūs nepameta izjūta, ka ierēdņiem pašiem nav skaidrs, kas katram jādara - no dažādiem avotiem saņēmām dažādu informāciju. 

Kad meitenes nonāca pie mums, 10 mēnešu vecumā viņas knapi vēlās, par sēdēšanu vai rāpošanu pat nebija ko domāt!

Kā saprast, vai bērniņu adoptēt vai tomēr ne?

Pēc mūsu pieredzes varu sacīt: labi, ka no meitenēm uzstādītajām diagnozēm nenobijāmies. Bet kā jau sacīju: mums bija labs ģimenes ārsts, ar kuru varējām konsultēties. 

Kad meitenes nonāca pie mums, 10 mēnešu vecumā viņas knapi vēlās, par sēdēšanu vai rāpošanu pat nebija ko domāt! Taču mēs nenobijāmies, atradām labu osteopātu, kas ar meitenēm strādāja. Savas mājas un laba aprūpe ir ļoti dziedinoša! Jau pēc pāris mēnešiem meitenes rāpoja, vēl pēc diviem mēnešiem – sāka staigāt.

Aprīlī māsiņām paliks divi gadi un viņu vispārējā attīstība ir ļoti laba. Vienīgi meitenītes ir augumā ļoti mazas, taču tas ir izskaidrojams, jo mazākā māsiņa piedzimstot svēra vien pusotru kilogramu. Taču citādi viņas dara visu to pašu, ko vienaudži. Tāpēc arī citus cilvēkus, kas apsver domu par adopciju, gribētu iedrošināt. 

Sadarbībā ar:

Citi šobrīd lasa

Iepazīstam sieviešu basketbola pasaules galvaspilsētu Tenerifi 7
Maestro Pauls: "Kāpēc vajadzēja aizdzīt "Jauno vilni", ja tagad taisa to pašu? Tikai trīsreiz sliktāk..." 85
Izskan versija par traģēdiju Daugavpils pusē, kur, rokot aku, noindējušies divi vīrieši 6
Skatīt visus komentārus

Подруга Пугачевой назвала истинную причину ее небывалой стройности

Беременная Собчак прилюдно поссорилась с мужем: причина удивляет 1