Guntars Račs atklāti par pagātnes grēkiem: "Psihenē nokļuvu kā depresīvs pašnāvnieks"

Latvijā 2017. gadā pārdotākās grāmatas autors Guntars Račs atzīstas, ka no jauna uzjundījušais popularitātes vilnis par viņu ieinteresējis ne tikai vārsmu cienītājus. „Parādās pat pirmie piedāvājumi iet politikā. Acīmredzot partiju pārstāvji novērtē plašo atpazīstamību un to tēlu, ko esmu izveidojis, rakstot dzeju un fotosesijās pozējot baltā kreklā,” stāsta Guntars Račs, smejot, ka viņa pagātnē ir pietiekami daudz pikantu epizožu, kas nebūt nespodrinātu viņa politiķa tēlu.

Par staigāšanu pa naža asmeni

„Piekrītu, ka cilvēkiem ir radies iespaids, ka es dzīvoju ļoti pareizi un manā dzīvē viss iet gludi. Bet tas Liepājas roks, rokenrols ir absolūti dzīvs manī, to zina mani draugi, to zina Prāta vētra, ar ko desmit gadus braukāju apkārt. Tam ir videopierādījumi, kurus, iespējams, kādreiz ar viņu atļauju nopublicēšu. Nu tās ir trakas lietas, tas ir rokenrols! Un kur vēl jaunība, kad Liepājā sākām apreibināties diezgan normāli... Tas bija periods, kad mēs daudzi staigājām kā pa naža asmeni. Ļoti nopietni,” par jaunības bohēmu teic mūziķis, neslēpjot, ka apreibinošas vielas sācis lietot 16 gadu vecumā.

Par tā perioda māksliniekiem jau daudzi saka – labi, ka viņi vispār vēl ir dzīvi. „Tā ir,” piekrīt Guntars, nopūzdamies: „Diemžēl arī esmu piedzīvojis, kad manējie aiziet. Esmu pieredzējis ļoti tuvu draugu lielas nelaimes, atkarības, ar kurām dažs joprojām cīnās. Cik varu, tik palīdzu, bet tāpat staigā pa naža asmeni, un nevar zināt, kurā brīdī kas var notikt. Es izdomāju citādi dzīvot, bet no tiem, kas turpināja, daži tagad diemžēl ir jau miruši.”

Par izglābšanos no nāves

Guntars atklāj, ka dzīvē bijis tuvu robežai, kad varēja arī vairs nebūt. No nāves ķetnām izsprucis pat vairākkārt. „Aptuveni 13 vai 14 gadu vecumā slīku Liepājas ezerā. Šo dienu visu mūžu atcerēšos. Vasarā mēs, puikas, paņēmām opīša laivu. Neviens nebija īsti ne airētājs, ne braucējs – visi tāpat tur dauzījāmies: viens ielec, peldas, otrs ielec ūdenī, pats netiek atpakaļ laivā, jo neizdomā, kā to izdarīs bez trepītēm. Tā bija arī man, jo pārējie katrs ar sevi bija aizņemts, es īsti peldēt tajā laikā nepratu... Labi, ka pēdējā mirklī puikas mani ieraudzīja. Ja nebūtu izvilkuši ārā, es tajā ezerā būtu arī palicis.”

Otrreiz sargeņģeļa tuvumu Račs sajutis jau pēc pilngadības sasniegšanas. „Kad sāku mācīties braukt ar automašīnu, no Liepājas reiz pa šoseju lepni braucu ar savu pirmo moskviču, līdz starp Skrundu un Saldu pilnīgi nejēdzīgā veidā nobraucu no ceļa. Neticamā kārtā mašīna izskrēja starp diviem kokiem, kas auga tieši tādā atstatumā viens no otra, lai auto tiktu cauri. Iebraucu kartupeļu laukā par lielu pārsteigumu cilvēkiem, kas tajā laikā vāca ražu. Kā nu ne – lauka vidū pēkšņi uzrodas sarkans moskvičs! Tajā brīdī sapratu, ka turpmāk jāpiesargās.

Moskvičam nebija iemontētā radioaparāta, man radioaparāts bija blakussēdētāja vietā. Pagriezos, kaut ko regulēju, un te skatos – o, mammīt, jau braucu lejā pa krauju! Paveicās. Ja būtu iebraucis kokā, vells viņu zina, vai šodien te sēdētu. Tas gadījums man daudz iemācīja. Kopš tās reizes automašīnā nekad neesmu regulējis radio vai darījis citas lietas, kas neattiecas uz auto vadīšanu,” teic Guntars.

Par ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā

Viens no Guntara Rača ekstrēmākajiem piedzīvojumiem saistīts ar to, kā, cenšoties izvairīties no dienesta padomju armijā, viņš nokļuvis psihiatriskajā slimnīcā. „Man nav nekas pret dienestu armijā, tikai negribējās dienēt padomju armijā, okupācijas karaspēka daļā. Un tāds es nebiju viens. Bija dažādi veidi, kā čaļi, kas negribēja dienēt, izspruka no armijas. Piemēram, viens mans draugs no grupas Saldās sejas, lai neietu armijā, tajā dienā manā acu priekšā uzmeta sev uz kājas automašīnas karburatoru. Kāja, protams, bija lauzta.

Es nebiju gatavs kāju lauzt, tāpēc domāju citus variantus. Viens no veidiem, ko man samācīja, – lai rentgena attēlā dabūtu plaušās tumšus plankumus, pirms pārbaudes vajadzēja pīpēt kaprona zeķi. Tagad jau saprotu, ka tas bija pilnīgs idiotisms un stulbums. Ja man tagad kāds piedāvātu pīpēt kaprona zeķi, lai plaušās būtu caurumi vai pleķi... Ak, šausmas! Bet arī tolaik, man šķiet, es pats smēķēju vienkārši kaut kādu belamoru, kamēr kolēģis Aldis vilka to kaprona zeķi,” stāsta Guntars.

Visbeidzot no armijas viņš ticis prom caur psihiatriskās slimnīcas durvīm. „Pat divreiz pabiju Liepājas psihiatriskajā slimnīcā. Diagnozi precīzi neatceros, bet tā bija saistīta ar depresiju. Ja nemaldos, man tika konstatēta smaga depresija, kas var izraisīt pašnāvību. Arī no armijas ar diagnozi atgriezos, un visi mani baidīja, ka nekad nevarēšu uz ārzemēm tikt, ka nevarēšu automašīnu vadīt... Par laimi, tā nebija,” smaidot teic Račs, paskaidrodams, ka depresīva pašnāvnieka uzvedību armijā demonstrējis, liekot lietā aktiermeistarību.

„Jā, tā bija tīrākā aktierspēle. Man taču bija teātra pieredze! Divus vai trīs gadus pirms tam biju pastrādājis Liepājas teātrī par skatuves mašīnistu un, liekot un novācot dekorācijas, biju noskatījies tā laika visas Krodera izrādes. Starp citu, izrādās, arī Jānis Peters savulaik ir strādājis par skatuves mašīnistu. Tas nav nekāds negods. Protams, ir atšķirība – ja tevi nosauc par skatuves strādnieku, tas bija tāds kā krāvējs, bet skatuves mašīnists jau skanēja smalkāk un cienīgāk. Varēju pat sajusties kā inženieris! (Smejas.)”