Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Zana nekļuva par cilvēku. Taču viņa kļuva par cilvēku māti. Viņas mīļākā nodarbošanās esot bijusi peldēšanās kalnu upē vairākas reizes dienā un... iedzeršana. (Foto: no žurnāla "Patiesā Dzīve" arhīva)

Sniega cilvēks jeb "Kaukāza gūstekne" Zana – lielā mīkla zinātnei un mistiķiem 8

24. februārī 06:16
Inguna Mukāne | "Patiesā Dzīve"
Deviņpadsmitajā gadsimtā Kaukāzā tika sagūstīta kāda mežonīga sieviešu dzimtes būtne, kas integrējās vietējā sabiedrībā un ir pat atstājusi pēctečus. Vai viņa pārstāvēja sniega cilvēkus, neandertāliešus vai citplanētiešus – tas ir jautājums, ko pēdējos gados ar modernām metodēm pēta pasaules zinātnieki, par pamatu izmantojot viņas dēla galvaskausu.

Viens no noslēpumainākajiem Zemes radījumiem – sniega cilvēks – jau gadsimtiem ilgi intriģē dažādu pētnieku prātus. Lai arī ir vairākas dokumentētas liecības par sniega cilvēku, to nav izdevies nedz notvert, nedz iegūt pārliecinošus pierādījumus par viņa eksistenci. Tomēr mūsdienu zinātne pieļauj, ka sniega cilvēks jeb jetijs varētu būt liels cilvēkpērtiķu dzimtai tuvs radījums, kas, iespējams, izdzīvojis kopš pirmatnējiem laikiem un mitinās kalnu reģionos Himalajos un Tibetā.

Sniega cilvēks ir viens no kriptozooloģijas slavenākajiem radījumiem. Parasti uzskatīta par pseidozinātni, šī nozare pēta dzīvniekus, kuriem vajadzētu būt jau sen izmirušiem, vai arī tādus, kuru pastāvēšanu oficiālā zinātne uzskata par neiespējamu. Kriptozoologi neizslēdz iespēju, ka sniega cilvēki varētu būt arī citplanētieši.

Stāsti par sniega cilvēku Rietumu pasaulē sāka izplatīties 19. gadsimtā, un mūsdienās sniega cilvēkam līdzīgi radījumi tiek novēroti visā pasaulē. Taču unikāls gadījums piedzīvots 19. gadsimtā Abhāzijā; plaši zināms tas kļuvis tikai pēdējos gados.

Netīras bikses kā ēsma

Tas notika vēl pirmsrevolūcijas laikā. Abhāzijas kņazs Ačba medību laikā kalnu mežos atklāja garspalvainu milzi. Viņš lika medniekiem to noķert. Izmantojot gana oriģinālu ēsmu – netīras, smirdīgas mednieku bikses, kuru smaka radījumu pievilka, – mednieki no slēpņa tam uzklupa un sagūstīja.

Pēc PSRS sabrukšanas par Igora Burceva atradumu ieinteresējās ārzemju zinātnieki, kuri nodarbojas ar neandertāliešu ģenētiskā koda atšifrēšanu. Pēc viņu domām Zana varēja būt izdzīvojusi neandertāliete.

Tuvumā šo būtni varēja labi izpētīt. Izrādījās, tā ir divus metrus gara spalvaina sieviete ar nesamērīgi lielām krūtīm. Visu viņas ķermeni, sevišķi tā apakšējo daļu, klāja pabieza, tumši brūna spalva apmēram pusplaukstas garumā – kā lācim.

Zem tās vīdēja tumši pelēka āda. Ķermenis bija masīvs un muskuļains, dibens liels un augsts, taču stilbi nezin kāpēc pavisam tievi. Milzīgajām, platajām pēdām bija gari, plastiski pirksti, tāpat arī rokām, kuru plaukstas bija bez apmatojuma. Seju klāja īsas, retas spalvas, bet mati sākās gandrīz no uzacu daļas un stiepās līdz mugurai. Uz pieres spoži melnie mati bija sasprogojušies un atgādināja kaukāziešu papahu – aitādas cepuri. Sievietes apakšžoklis bija stipri izvirzīts uz priekšu, viņas acis bija sarkanīgas.

Sniega bābieti kņazs Ačba nodēvēja par Zanu (gruzīnu valodā melns) un vēlāk uzdāvināja savam draugam kņazam Čelokua, kurš savukārt atdāvināja to kņazam Edže Genaba. Genaba aizveda Zanu uz savu īpašumu Thinas ciematā pie Mokvi upes, kas atrodas gandrīz 80 km no Suhumi. Šeit Kaukāza gūstekne arī nodzīvoja visu savu mūžu – gana raibu un neparastu.

Piecu bērnu māte

Sākotnēji kņazam nācās turēt Zanu sprostā no vertikāliem baļķiem un šķūnī pie ķēdes, jo viņas mežonīgā daba lika sevi manīt. Taču, saņemot barību un labu izturēšanos, Zana pakāpeniski aprada ar jaunajiem apstākļiem un nomierinājās. Pēc trim gadiem viņa jau brīvi pastaigājās pa ciematu kā visi citi, tikai ar to atšķirību, ka staigāja kaila, pareizāk sakot, bez apģērba, ko viņai aizstāja garā spalva. Lai arī viņa nodzīvoja cilvēku vidū aptuveni divdesmit gadu, tā arī nepiekrita valkāt drēbes, saplēšot tās skrandās. Tikai uz vecumu viņa sāka lietot gurnu apsēju.

Tāda varēja izskatīties sniega sieviete Zana. (Foto: no žurnāla "Patiesā Dzīve" arhīva)

Zanu neviens neierobežoja, un viņa bieži devās uz mežu, bet vienmēr atgriezās. Par savu dzīvesvietu sniega sieviete izvēlējās bedri, kuru pati izraka ciematā un kurā gulēja ziemu un vasaru. Reizēm viņai labpatika nakšņot siltos ugunskura pelnos. Kā atceras vietējie, Zana varēja skriet zirga ātrumā, kā arī ar vienu roku pacelt 80  g smagu maisu. Līdz pat mūža galam – un nodzīvoja viņa līdz 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem – sniega sievietei nebija manāmas nekādas novecošanās pazīmes – ne sirmi mati, ne izkrituši vai slimi zobi, ne fiziskā spēka mazināšanās. Viņas nāves cēlonis palicis nezināms.

Diemžēl viņa neiemācījās runāt cilvēku valodā – tas būtu ļoti noderējis viņas noslēpuma atminēšanā. Zana izteicās tikai ar aprautiem saucieniem, ņurdēšanu un rūkšanu. Tomēr viņa atsaucās uz savu vārdu un saprata vienkāršas komandas. Savu prieku Zana izpauda ar sīkiem, metāliskiem smiekliem, bet nekad nesmaidīja. Viens no pašas jokiem, kas viņu uzjautrināja, bija sētas vārtiņu čīkstēšanas perfekta atdarināšana.

Zana bijusi lāga būtne un nevienam, izņemot suņus, no kuriem atkāvusies ar bomi, pāri nav darījusi. Viņa esot cienījusi un paklausījusi bez vilcināšanās tikai savam saimniekam kņazam, kurš gan esot licis viņai strādāt – novilkt viņam zābakus, atnest maisus no dzirnavām un ūdens spaiņus no upes. Būtībā tas un uguns uzšķilšana ar kramu bija viss, ko viņai varēja iemācīt.

Mūsdienu zinātne pieļauj, ka sniega cilvēks jeb jetijs varētu būt cilvēkpērtiķu dzimtai tuvs radījums, kas, iespējams, izdzīvojis kopš pirmatnējiem laikiem un mitinās kalnu reģionos Himalajos un Tibetā.

Zana nekļuva par cilvēku. Taču viņa kļuva par cilvēku māti.
Zanas mīļākā nodarbošanās esot bijusi peldēšanās kalnu upē vairākas reizes dienā un... iedzeršana. Dzert vīnu viņai esot iemācījis kņazs, kurš arī kļuvis par viņas pirmo mīļāko un pirmā bērna tēvu. Taču savu pirmo bērnu Zana nosaldēja ledainajā upē. Iespējams, viņa veica tikai savai ciltij zināmu rituālu, apmazgājot jaundzimušo upē, taču jauktenis nebija tik spēcīgs, lai izturētu šādu skarbu pārbaudījumu, un nomira. Zana dzemdēja vēl bērnus, kurus pēc piedzimšanas viņai uzreiz atņēma, baidoties, ka viņus piemeklēs tāds pats liktenis.

Vietējie iedzīvotāji – kas, protams, nebija nekādi eņģeļi – dzirdīja Zanu ar vīnu, no kura tā atmaiga un ātri apreiba, kā arī izpauda savu seksualitāti. Un vienmēr atradās kāds, kurš to izmantoja, lai izklaidētos. Kā vēsta nostāsti, dzeršanas orģiju laikā kņazs Genaba pat izsolījis balvu tam, kurš apseglos Zanu. Grūti iedomāties, ka kāds varētu izvarot šo divmetrīgo, nedabiski spēcīgo sievieti, bet apdzirdīšana ar alkoholu arī bija gana amorāla rīcība pret šo būtni.

Cik pavisam Zanai bija bērnu, nav zināms, taču izdzīvoja divas meitenes un divi zēni: Gomaza, Kodžanira, Džanda un Hvits. Tikai Hvits palika dzīvot dzimtajā ciematā.

Gana dēls Hvits

Hvita augumā arī sasniedza aptuveni divus metrus, taču viņš nebija tik spalvains kā māte. Hvitu par savu dēlu atzina vietējais gans Sabekija, kurš nomira trīsdesmitajos gados. Pirms nāves viņš atzinās savai sievai un astoņiem bērniem, ka sagrēkojis un ir Zanas jaunākā bērna tēvs.

Hvits apprecējās ar gruzīnieti Natāliju Šakaju, un 1918. gadā viņiem piedzima meita Tatjana. Diemžēl, kad meitene bija tikai gadu veca, viņas māte nomira no spāņu gripas. No otrās sievas – krievietes Marijas – Hvitam piedzima meita Raisa un dēls Šaliko. Spēka ziņā Šaliko neesot atpalicis no sava tēva. Viņš varējis satvert zobos uzklātu svētku galdu, pacelt to gaisā un dejot. Citreiz viņš šo triku veicis, paņemot zobos krēsla atzveltni, un tad dejojis ar visu krēslā sēdošo cilvēku. Šaliko arī mācējis precīzi atdarināt dažādu mājdzīvnieku un zvēru balsis. Diemžēl Šaliko gāja bojā vēl jauns, iekrītot aizā.

Nespēdams atrisināt šo mīklu, Burcevs piekrita, ka Hvita galvaskauss kļūst par pārbaudījuma objektu raidījumā Ekstrasensu cīņas. To noslēpa melnā kastē, un ekstrasensu uzdevums bija sajust, kas tajā paslēpts.

Hvita 1934. gadā dzimušo meitu Raisu Thinas ciematā sastapa, iztaujāja un pat nofilmēja pētnieku ekspedīcija, kas to apmeklēja 1975. gadā. Sniega sievietes mazmeita tolaik strādāja par pastnieci, bet vēlāk gāja bojā negadījumā – viņu nosita elektriskā strāva. Viņai bija negroīda tipa sejas vaibsti, nedaudz sprogaini mati un pelēcīga ādas krāsa. “Runā, ka vecmāmiņu atrada mežā,” viņa mierīgi paskaidroja zinātniekiem. Pats Hvits jau bija miris 1954. gadā 67 gadu vecumā.

Vēlāk Roberts Kakubava, Zanas mazdēls, stāstīja zinātniekiem, ka viņa mātei Raisai Hvitovnai piemitusi fenomenāla ādas redze. Viņi pat veikuši interesantus eksperimentus – aizsējuši mātei acis un priekšā uz grīdas izklājuši avīzi. Raisa noāvusi apavus, nostājusies uz avīzes ar basām kājām un bez aizķeršanās lasījusi avīzes tekstu.

Vai arī Hvitam piemita kādas ekstrasensorās vai telepāta spējas, nav zināms. Taču tiek uzskatíts, ka Zanai bijušas pareģošanas spējas, jo viņu ilgi nevarēja noķert – viņa it kā paredzēja visas lamatas.

Kriptozoologs Igors Burcevs pat neiedomājās saistīt savas sievas un citu izrakumu dalībnieku nāvi jaunībā ar sava mūža atradumu - Hvita galvaskausu. Nelaimes turpināja vajāt viņa bērnus, un Burcevam bija jāizlemj, ko darīt ar šo reliktu. (Foto: no žurnāla "Patiesā Dzīve" arhīva)

Pētniekiem Thinā laimējās sastapt vēl vienu aculiecinieku – vietējo ilgdzīvotāju Zenobu Čokua, kurš zēna vecumā vēl bija redzējis Zanu un varēja to aprakstīt. Vecais vīrs bija arī piedalījies Hvita apglabāšanā, tāpēc varēja parādīt viņa kapavietu. Kur ir apglabāta Zana, tas gan vairs nav zināms.
Hvita – sniega sievietes un cilvēka hibrīda – mirstīgās atliekas tika izraktas. Tas aizsāka veselu notikumu ķēdi, no vienas puses, nesot nāvi un lāstu izrakumu dalībniekiem, no otras – DNS analīžu pētniecību pasaules līmenī.

Ekstrasensi šausminās

Zanas un viņas pēcteču pētniecībai visu savu mūžu ir veltījis ievērojamais krievu kriptozoologs un sniega cilvēku speciālists, vēstures zinātņu kandidāts Igors Burcevs. Tieši viņam 1971. gadā pēc vairāku gadu pūliņiem izdevās saņemt atļauju no vietējās varas un radiniekiem veikt izrakumus Hvita kapavietā. Viņš organizēja ekspedīciju, atraka kapu un paņēma no tā Hvita mirstīgās atliekas. Galvaskausu viņš aizveda uz Maskavu, kur to vairāk nekā 40 gadu glabāja savā garāžā.

Hvita galvaskauss līdzinās cilvēka galvaskausam, lai gan ir krietni lielāks. Var saskatīt arī būtiskas atšķirības uzbūvē, piemēram, pakauša kauls ir smails, bet cilvēkiem tas ir noapaļots; apakšžoklī ir trīs atveres asinsvadiem – cilvēkiem parasti ir viena vai, maksimums, divas u. c. Paleoantropologi spiesti atzīt, ka Hvita galvaskauss pieder pavisam cita tipa cilvēkveidīgajam nekā tie, kas zinātnei pazīstami, ieskaitot cilvēka senčus Kromanjonas cilvēkus, kas izspieda neandertāliešus. Kas tad bija Hvita māte?

Nespēdams atrisināt šo mīklu, Burcevs piekrita, ka Hvita galvaskauss kļūst par pārbaudījuma objektu ekstrasensiem raidījumā Ekstrasensu cīņas (16. sezonas 6. sērijā, 2016). To noslēpa melnā kastē, un ekstrasensu uzdevums bija sajust, kas tajā paslēpts. Ekstrasense no Sanktpēterburgas Viktorija Raidosa (16. sezonas uzvarētāja), kas kontaktējas ar mirušo gariem, sevišķi ar cilvēka dzimtas gariem, uzreiz sajuta, ka tās ir cilvēka – vīrieša – mirstīgās atliekas.

Hvita – sniega sievietes un cilvēka hibrīda – mirstīgās atliekas tika izraktas. Tas aizsāka veselu notikumu ķēdi, no vienas puses, nesot nāvi un lāstu izrakumu dalībniekiem, no otras – DNS analīžu pētniecību pasaules līmenī.

“Cilvēkam nevajadzēja piedzimt, vecāki par to nesapņoja, visi pat gaidīja viņa nāvi. Viņam ļoti pietrūka mātes mīlestības. Kaut kas ar viņu nav kārtībā, es viņu redzu kā invalīdu, bet reizē arī iekarsīgu, agresīvu. Viņa bērniem ir tāds kā lāsta zīmogs. Viņš bija nolādēts, bet par ko... It kā pati daba nolādējusi. Tādiem cilvēkiem nav jādzīvo, bet ja dzīvo, tad – par spīti,” Viktorija aprakstīja galvaskausa īpašnieku. Viņa pat uztvēra nesaprotamas frāzes svešā valodā, iespējams, abhāziešu. Izsaucot dzimtas garu – asinsradinieku, ko dzīvie labi atceras –, viņa aprakstīja “lielu sievieti”, bet šis gars nevarēja pateikt ne vārda, tikai izdvesa nesaprotamu skaņu.

Turklāt Viktorija uztvēra “neprāta enerģiju”: “Viņas dvēsele cieš daudz vairāk nekā viņas dēla.” Viktorija iepriekš nebija dzirdējusi par Hvitu un viņa māti Zanu. Viņa sliecās domāt, ka Zana bijusi vienkārši mežonīga, psihiski slima sieviete, kuras senči agrāk izstumti no sabiedrības.

Igors Burcevs, kurš piedalījās šajā eksperimentā, apstiprināja, ka Hvits tiešām bija invalīds – viņam tika amputēta labā roka pēc tam, kad tajā izplatījās infekcija. Brūce bija radusies no naža ievainojuma kārtējā kautiņā ar vietējiem. Pēc meitas Raisas raksturojuma, tēvs tiešām bijis drūms, agresīvs un ļoti spēcīgs cilvēks.

Trešās vietas ieguvēja Nikola Kuzņecova enerģiju no melnās kastes raksturoja kā “ne cilvēka”, bet gaišreģis Sergejs Pahomovs norādīja, ka viņa “mātes enerģijai ir cits kods, kas nav cilvēku”, ka “viņa pārstāv kādu neredzamo sabiedrību” un ka viņš bijis “pārcilvēks”, kam piemitušas ekstrasensorās spējas. Starp citu, Tibetā jetijus uzskata par leģendārās, neredzamās Šambalas valsts sargiem.

Merilina Kerro atklāj lāstu

Taču vislielāko šoku sagādāja slavenā igauņu ekstrasense Merilina Kerro, kura jau trīs sezonās ieguvusi otro vietu. Vispirms viņa precīzi aprakstīja izrakumu vietu – 1971. gada karsto vasaru, kapu bez krusta, balto zirgu, ar kuru jāja Burcovs, kā arī pašu Burcovu jaunībā un daudz entuziastu jauniešu, kuri piedalījās ekspedīcijā. Viņa pat sajuta briesmīgo negaisu, kas sākās, tiklīdz Burcovs ar pārējiem atraka Hvita kapu. Taču ar to labās ziņas beidzās.

Merilina atklāja, ka Burcova dzīvē sekoja daudz zaudējumu. Drīz pēc ekspedīcijas uz mājas sliekšņa tika nogalināts tuvs Burcova draugs, kurš piedalījās izrakumos. “Šai lietai blakus visi mirst, visi maksā par to,” turpināja igauņu ragana. Viņa pateica, ka smagi slima ir Burcova meita, kurai ir neizskaidrojamas galvassāpes un panikas lēkmes.

Zana nekļuva par cilvēku. Taču viņa kļuva par cilvēku māti. Zanas mīļākā nodarbošanās esot bijusi peldēšanās kalnu upē vairākas reizes dienā un… iedzeršana. Dzert vīnu viņu esot iemācījis kņazs, kurš arī kļuvis par viņas pirmo mīļāko un pirmā bērna tēvu.

Izrādījās, ka ļoti daudzi, kas piedalījās izrakumos, ir miruši jauni, tostarp arī Burcova sieva, kas palīdzēja atrakt Hvitu. Arī viņš pats tik tikko izdzīvojis, jo, kad vedis galvaskausu uz Maskavu, bijis smagi slims ar moskītu drudzi, kas pēdējoreiz bija fiksēts 1918. gadā Krimā. Taču Burcovam visus šos gadus pat neienāca prātā saistīt šīs nelaimes ar Hvitu. “Ja vēlaties saglabāt savu ģimeni, jums tas ir jāaprok,” Merilina paziņoja. “Tā ir ārprātīga enerģija.”

Satriektais kriptozoologs palika grūtas izvēles priekšā – bija jāizvēlas starp visa mūža darbu un savu četru bērnu veselību vai pat dzīvību. Raidījuma laikā Burcovs sliecās domāt, ka ieliks galvaskausu dzelzs kastē un apraks, bet nav zināms, vai viņš to izdarīja.

Šā pārbaudījuma laikā Merilinu pat pārņēma nesaprotama baiļu lēkme – viņa sāka raudāt un sauca, ka viss deg, viņas rokas deg. Jau pēc sezonas fināla tika uzņemts materiāls par raidījuma aizkulisēm, un tajā ekstrasenss Aleksandrs Šepss, Merilinas draugs, pastāstīja, ka todien viņa atgriezusies no filmēšanas galīgi salauzta, bet plaukstas bijušas sastingušas nedabiskā pozā, atlauztas atpakaļ. Viņi abi bija pārbijušies un nesaprata notiekošo, tikai pēc dienas Merilina atguvusies.

Šī nebija Burceva pirmā saskare ar ekstrasensiem. 1978. gadā viņš bija atgriezies Thinas kapsētā kopā ar Ņinu Vanu, ko dēvēja par cilvēku, kurš redz cauri zemei. Ar viņas palīdzību Burcevs cerēja atrast Zanas kapu, taču ekstrasense to neatrada. “It kā acīs būtu iemestas smiltis – neko neredzu,” viņa paskaidroja. Savukārt pie Hvita atraktā kapa viņai, kā jau ārkārtīgi jutīgam cilvēkam, kļuva slikti.

Neandertālieši vēl dzīvi?

Pēc PSRS sabrukšanas par Igora Burceva atradumu ieinteresējās ārzemju zinātnieki, kuri nodarbojas ar neandertāliešu ģenētiskā koda atšifrēšanu. Pēc viņu domām, Zana varēja būt izdzīvojusi neandertāliete.

Tiek uzskatīts, ka neandertālieši izmira pirms vairāk nekā 30 000 gadu. Tomēr pastāv arī hipotēze, ka viņi visi tomēr neizmira un daži ir izdzīvojuši grūti pieejamās vietās līdz mūsdienām un manīti spalvainu milžu – sniega cilvēku vai cilvēkpērtiķu (hominīdu) – veidolā. Leģendas par šiem radījumiem pastāv daudzās zemēs. Arī Abhāzijā pazīstami nostāsti par očo-koči vai abnauju – matiem noaugušiem milžiem, kas senos laikos kalnu mežos bijuši tik daudz, ka tos pat nācies izšaut.

Stāsti par sniega cilvēku Rietumu pasaulē sāka izplatīties 19. gadsimtā, un mūsdienās sniega cilvēkam līdzīgi radījumi tiek novēroti visā pasaulē. Taču unikāls gadījums piedzīvots 19. gadsimtā Abhāzijā; plaši zināms tas kļuvis tikai pēdējos gados.

Viens no Hvita mirstīgo atlieku paraugiem nonāca arī Anglijā, un 2015. gadā Times publicēja sensacionālu ziņu par tā DNS analīzēm. Cilvēka ģenētikas profesors Braiens Saikss no Oksfordas secināja, ka šīs īsti nav cilvēka atliekas, bet varētu piederēt kādai no cilvēku pasugām, kuras spējušas izdzīvot paralēli Homo sapiens. Tie varētu būt arī sniega cilvēki. Turklāt ģenētiski Zana ir bijusi “simtprocentīga afrikāniete”, lai gan tai bija maza līdzība ar jebkuru no mūsdienu afrikāņu grupām.

Saikss izvirza teoriju, ka Zanas senči varēja pārceļot no Āfrikas pirms 100 000 gadu un dzīvot Kaukāza mežonīgajos nostūros daudzās paaudzēs. Saiksa secinājumi balstījās ne tikai uz kaulu paliekām, bet arī Zanas sešu dzīvo pēcnācēju siekalu paraugiem, kurus viņš ieguva 2011. gadā.

Varbūt afrikāņu vergu pēctece?

Par Zanas afrikānisko izcelsmi pastāv vēl viena teorija, ko izvirzījuši abhāziešu vēsturnieki, uzskatot – Zana nav nekāda neandertāliete, bet tieši afrikāniete. Viņi norāda, ka Abhāzijā afrikāņi nav retums. Vēsturiski ir apstiprināts fakts, ka 18. gadsimtā kāds abhāziešu kņazs, lai palielītos pārējo priekšā, Turcijā nopircis vairākus desmitus afrikāņu vergu un izmitinājis tos uz savas zemes. Zana varēja būt to pēctece, un viņas neparastais izskats varēja radīt leģendu.

Saistītās ziņas

Vietējais gaišreģis Sindijs Anspoks brīnās, ka cilvēki joprojām tic "Ekstrasensu cīņām" 97
Kas dzīvo zem Baltijas jūras? Ekstrasenss stāsta neticamas lietas 106
Par dziednieku piedzimst vai var iemācīties? Saruna ar ekstrasensu Rolandu Tiltiņu 119

Zana varēja būt arī no vēl senākiem afrikāņiem, kas tika ievesti Abhāzijā Osmaņu impērijas valdīšanas laikā; turki iekaroja šo zemi 1578. gadā. Zināms, ka daudziem turkiem, kas apmetās uz dzīvi Melnās jūras piekrastes rajonos Kaukāzā, bija līdzi daudz afrikāņu kalpotāju. Nav brīnums, ka daļa bijušo vergu pēc tam palika dzīvot šai pusē un tā asimilējās, ka ne ar ko, izņemot ādas krāsu, neatšķīrās no vietējiem iedzīvotājiem – runāja viņu valodā, piederēja viņu reliģijai.

Patiesībā jau Pētera I laikā daži desmiti arābu, kā tolaik dēvēja afrikāņus, tika ievesti Abhāzijā no Pēterburgas, un arī viņu pēcteči šeit joprojām ir sastopami.

Tādējādi afrikāņi vietējiem iedzīvotājiem nebija sveši. Kā apgalvo Burcevs, aculiecinieki, kam viņš norādījis uz šādu Zanas izcelsmes varbūtību, visi kā viens iebilduši: “Mēs zinām nēģerus – esam redzējuši. Nē, Zana noteikti nebija nēģeriete, viņa bija spalvaina un mežonīga.”

Skeptiskākie zinātnieki vispār uzskata, ka vietējie iedzīvotāji, lai izpatiktu pētniekiem un pievērstu savam ciemam uzmanību, daudz ko šajā stāstā, tostarp Zanas apmatojumu, ir piepušķojuši. Daži arī pieļauj iespēju, ka Zana varēja būt cēlusies no kādas ārprātīgo kopienas, kas paaudzēs mitusi kalnos, pārvēršoties mežoņos, jo agrāk psihiski slimie cilvēki tika izstumti no sabiedrības.

Jebkura no šīm teorijām kādā punktā neiztur kritiku, tāpēc Zanas izcelsmes noslēpums joprojām nav atklāts. Iespējams ir viss, pat Igora Burcova hipotēze par jetijiem: “Tās ir būtnes, kas parādījās hibridizācijas rezultātā starp kaut kādiem citplanētiešiem un cilvēkiem.”

Foto: no žurnāla "Patiesā Dzīve" arhīva

Zanas pēcteči – hibrīdi

Ilgo gadu laikā, dzenoties Zanai pa pēdām, kriptozoologs Igors Burcevs sastapās ar visiem viņas pēctečiem, ko vien varēja atrast. “Man izdevās tikties ar visiem Zanas pēctečiem pa viņas dēla Hvita Sabekijas līniju un tos nofotografēt. Viņas visvecākā mazmeita Taņa dzimusi 1918. gadā. Hvita meita no pirmās sievas – gruzīnietes Natalijas Šakajas – dzīvoja ar meitu Gali rajonā Abhāzijā..

Neskatoties uz lielo vecumu, viņa bija saglabājusi bijušā skaistuma pēdas, viņas sejā nebija nekādu pazīmju par mežonīgo izcelsmi, ja nu vienīgi dziļi iegrimušās labsirdīgās acis varēja atgādināt par viņas vecmāmiņu,” aprakstīja Burcovs.

Otrai Hvita meitai Raisai gan bijuši gan rupji sejas vaibsti, biezas lūpas, pelnu pelēka ādas krāsa, liels augums. Raisas līniju turpināja meita un dēls.

Arī Hvita agri bojāgājušais dēls Šaliko atstāja pēcnācējus – divas meitas no otrās sievas. Bērni no pirmās sievas bija piedzimuši nedzīvi.

Lai nu kā, Zana kļuva par ciltsmāti veselīgai cilvēku dzimtai, un neviens no viņas pēctečiem nav mantojis tās pirmatnējās iezīmes vai ārprātu, ar ko viņu apveltījusi leģenda.

Nenoskaidrots paliek tikai jautājums, kas viņa bija un kāpēc tik ļoti atšķīrās no cilvēkiem.

Lasāmgabali