Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Apaļīgām sievietēm gados, tādām kā man, nevajagot ģērbt īsas, piegulošas kleitas, bet man tādas patīk un es tādas velku! Ja kādam nepatīk, lai uz mani neskatās. (Foto: Rojs Maizītis)

Dziedniece Valda Upeniece: "Dziednieki tagad tiešām ir uz katra stūra, taču daļa nesaprot, ko ar to īsti darīt"

Cita pasaule
13. janvārī 05:55 2018. gada 13. janvārī 05:55
Antra Krastiņa | "Patiesā Dzīve"
Valdai Upeniecei nepatīk, ka viņu sauc par dziednieci, jo tas piederoties aizgājušajam laikam. Jaunajā Zelta laikmetā, Gaismas laikā, kurā jau dzīvojam, katrs cilvēks pats sev kļūšot dziednieks – kā tas mūsos ielikts jau kopš laika gala. Vienīgi daudziem tam vajadzēšot uzmeklēt kādu, kas palīdz saprast sevi, uztaustīt īsto ceļu, kas ejams. Valda nešaubās, ka ir viena no tiem, kam dots šāds izdevums. Dievs viņai dāvājis īpašu spēju redzēt caur sajūtām, tāpēc Valda sevi dēvē par gaismas nesēju, dvēseļu ceļvedi.

Rīts, kad iebraucam Valdas bioloģiskās saimniecības pagalmā, ir rosīgs un mazliet nervozs – kuru katru minūti pakaļ gotiņai jāierodas gaļas uzpircējiem. Kūtī vēl septiņas palikšot, bet pamazām likvidēšot arī tās, tikai vienu atstāšot. Uz to uzstājot Valdas vīrs Jānis, jo kā veterinārārsts kūti bez neviena lopiņa nevar iedomāties. Savukārt dēls Edgars, kurš pārņem saimniekošanu, lopus turēt negribot. Arī Valdas dzīvē šis posms noiets – kopš viņai veras vaļā zināšanu zināšanas, saimniekošanai vairs neesot laika.

Šaubu autors ir velns

– Kad pamanīji sevī notiekošās pārmaiņas?
– Pirms desmit gadiem. Cilvēki, brīdi uzturējušies manā klātbūtnē, teica, ka izjūt karstumu, sāk kņudēt kakls vai ieduras galvā. Savukārt es viņiem gluži vai cauri sāku redzēt, neviens man nevarēja samelot. Tad arī apjautu, ka manī mostas kaut kas tāds, kā nav citiem. Protams, mums visiem piemīt intuīcija, kas ir zemapziņas čuksti, arī pieredze skolo, bet manī šī jušana bija īpaša, un es sāku apzināti strādāt pie savas zemapziņas attīstīšanas. Vispirms jau vajadzēja noņemt dažādus tai uzliktus blokus, sākot ar reliģijas uzkrāmētajiem, kuri cilvēku pazemina, piespiež pie zemes, liedzot domāt pašiem, kur nu vēl izteikt savas domas. Līdz ar to ilgi un mērķtiecīgi tika noplicināta, iznīdēta katram garam dotā brīvā griba, spēja sajust sevi, savas patiesās vēlmes. Bet Jaunajā laikā brīvā griba mums tiek atdota. Tikai daudziem to grūti saprast un pieņemt, kur nu vēl uzdrošināties būt pašam – domāt un darīt tā, kā saka iekšējā balss. Es uzdrošinājos.
– Varbūt līdzīgi noticis arī ar citiem, kuri pēdējo desmit gadu laikā kuplinājuši dziednieku saimi?
– Dziednieki tagad tiešām sastopami vai ik uz stūra, bet man šķiet, ka daļa no viņiem nesaprot, kas īsti viņiem dots un ko ar to darīt. Cilvēks kaut ko sajutis, tad salasījies gudras grāmatas, mācījies visādās skolās, pēc zināšanām braucis uz Indiju un nu uzskata, ka var dziedināt, bet būtībā šajā līmenī esošie joprojām ķepurojas aizgājušajā laikā. Arī es pusotru gadu mācījos Dziedniecības akadēmijā, ieguvu diplomu, bet mani vecā laika dziednieku lasītās lekcijas garlaikoja. Visu, ko viņi stāstīja un mācīja, es jau zināju. Man informācija nāk no augšas, es redzu caur sajūtām. Kad pēc padoma atnāk cilvēks, tās saņemšanai tikai jāsakoncentrējas. Pasaucu talkā arī eņģeļus – to klātbūtni sajūtu pēc gaisa plūsmas.
– Ikvienam no mums uz pleca sēž savs sargeņģelis.
– Viņš mums tiek piekomandēts, jau ienākot šajā pasaulē. Ja bērniņš nomirst drīz pēc dzemdībām, tas nozīmē, ka viņa sargeņģelis nav atnācis. Kāpēc tā? Tātad dvēselei šajā pasaulē tālāks ceļš nebija paredzēts, tā savu tika atstrādājusi, jau tikai atnākot.
– Vārgs mierinājums tiem, kas zaudēja bērniņu...
– Protams, tas ir smags pārdzīvojums, bet, kad būsim izauguši līdz sapratnei par dvēseļu pasauli, ka katrai no tām šeit paredzēts pavadīt noteiktu laiku un veikt savu uzdevumu, jebkuru nāvi pieņemsim viegli. Laiks, kurā esam nolikti dzīvot uz Zemes, paredzēts savas dvēseles atbrīvošanai no iepriekšējos iemiesojumos uzkrātā uzslāņojuma, jo piektās dimensijas cilvēkiem jābūt brīviem no nastas, kura velkas līdzi. Jo šajā jomā būsim izglītotāki, jo vieglāk būs dzīvot. Prāts kā traucēklis pilnvērtīgai dzīvošanai ir jāatslēdz – apzinoties, ka būtībā tas ir tumšā enerģija. Mums kā dabas būtnēm jāļaujas sajust sevi un sev noticēt, jo tad dzīves plūdums ir jauks un patīkams – tam nekas neliek šķēršļus. Un vēl svarīgi apzināties, ka tumšā enerģija ir katrs nelabs vārds.
– Ir cilvēki, kas tādus ber nedomājot.
– Ne jau cilvēks tos saka, bet viņā sēdošais nelabais. Psihologs te nepalīdzēs, pašam vien būs jānonāk pie sapratnes, ka šis nelabais jāsavalda, tātad teiktais jākontrolē. Te vietā darīt zināmu, ka katrs izteiktais vārds Visumā rezonē divus gadus. Lai neitralizētu dusmu vai citu negatīvu emociju ietekmē izteiktos, tie jāatrunā, jāpalūdz piedošana par neapdomāto runāšanu. Ja laikus to neattapsi, saņemsi kādu bliezienu no malas. Droši vien katrs piedzīvojis brīžus, kad saproti – tu tiec brīdināts, tikai to parasti neņemam vērā. Cilvēks man stāsta, ka pirms mēneša pakritis un stipri sasitis kāju. Pie sevis nolamājies, piecēlies un turpinājis rikšot ierastajā ritmā. Tagad salauzis roku. Varbūt es varot pateikt, kāpēc viņu vajājot traumas? Ko citu lai saku, ja ne to, ka jāsāk aizdomāties, ko dari, domā, runā nepareizi vai par daudz. Es pati, pirms Dievs mani atmodināja un sāka celt augšup, tiku izgājusi cauri šādām mācībām. Ejot pa taciņu, uz līdzenas vietas kāja sametās un ieplīsa kauls. Tagad zinu, kāpēc tā notika. Tolaik skrēju uz visām pusēm – biju Bioloģiskās nodaļas un sieviešu klubiņa vadītāja, nepagurusi darīju visu, ko man uzticēja. Tad Dievs, redzēdams, ka ar labu nerimšos, mani apstādināja šādā veidā.

Mums kā dabas būtnēm jāļaujas sajust sevi un sev noticēt, jo tad dzīves plūdums ir jauks un patīkams – tam nekas neliek šķēršļus. Un vēl svarīgi apzināties, ka tumšā enerģija ir katrs nelabs vārds. (Foto: Rojs Maizītis)


– Kā sevi pasargāt no otra izteiktajiem sliktajiem vārdiem?
– Teicējam momentāni jāpiedod. Ja tas nav izdarīts, vajadzīgs dziļāks attīrīšanas process. Kas tieši jādara, izstāstu tad, kad cilvēks pie manis atnācis. Tumšā enerģija iet cauri visam. Necaursitams šis lauks ir tikai tiem, kas māk sev uzlikt aizsardzību; arī es to māku un mācu tiem, kas to vēlas apgūt.
– Tam nepietiek pie sevis vai uz sevis – kulonos, gredzeno, auskaros – nēsāt īpašas aizsardzības zīmes?
– Ja cilvēks nešaubīgi tic zīmju spēkam, tās spēj aizsargāt, tomēr tiem, kam netrūkst nelabvēļu, iesaku aiziet pie cilvēka, kas spēj uzlikt aizsardzību. Protams, arī šajā gadījumā liela loma būs ticībai. Te vietā piebilst, ka Dievam vispār nepatīk šaubas, jo tās liecina, ka cilvēks Viņam neuzticas. Tad ko – turpini dzīvo savās šaubās, tici velnam, kas ir to autors.
– Kā daudzus atbaida vārds velns, tā arī daudzus vārds Dievs.
– Tas tāpēc, ka baznīca ar savām dogmām Dievu padarījusi gluži vai par briesmoni, kura priekšā jākrīt ceļos. Bet Dievs ir enerģija, mūsu glābējs un ceļa rādītājs. Pret Viņu jāizturas ar mīlestību, pateicību, un Viņu var lūgt, ar Viņu runāties gan istabā pie galda, gan strādājot tīrumā – tā, kā to darīja mūsu senči.
Man Dievs sūta vēstījumus. Tā kā šajā laikā atrodos transam līdzīgā stāvoklī, pati tos nespēju pierakstīt – to dara meitenes. Turklāt es dzirdēto neatceros, jo tie nav mani vārdi. Vēstījumi ir par pasaules kārtību, par to, kas katram no mums būtu jādara, bet tas netiek pateikts tieši – jāvar izlasīt zemtekstu. Man sākumā bija grūti pieņemt, apzināties, cik augstu esmu novērtēta, ka šie vēstījumi tiek doti tieši caur mani. Prāts uzstājīgi gribēja mani pazemināt, sakot: kas gan tu esi – parasta lauku meitene! Tad spēcināja no augšas nākošā informācija: neklausies prāta teiktajā, jo Dievs tevi nolicis šajā vietā. Uzdevums, kas man jāveic, atnāca līdz ar dvēseli. Ne velti jau sen jutu, ka man visu vajag tīru – vidi, kurā dzīvoju, ēdienu, ko ēdu. Tieši tāpēc viena no pirmajām pirms divdesmit gadiem izveidoju bioloģisko saimniecību.
– Vari minēt kādu konkrētu vēstījumu?
– Pagaidām to nav ļauts darīt, jāgaida īstais laiks. Savukārt cilvēkiem, kas prasa padomu, man jāsaka viss caur sajūtām saredzētais, jo pretējā gadījumā saņemu sodu.

Dieva dārzā aug viss cilvēkam vajadzīgais

– Pati vāc ārstniecības augus un gatavo tējas, ziedes.
– Jā, un zinu ieteikt, kam kas vajadzīgs – Dievs man dod vajadzīgo informāciju, jo grāmatās zālīšu ārstnieciskās īpašības aprakstītas tikai lielos vilcienos. Daudz kas man palicis atmiņā arī no vecmammas darbošanās, viņa ar zālītēm un apvārdotu ūdeni dziedināja visas kaites. Ancīši labi dziedē brūces, raspodiņš lieliski palīdz ne tikai pie sieviešu vainām, bet arī pie saaukstēšanās, trūkuma zālīte atjauno un spēcina organismu. Dieva dārzā aug viss cilvēkam vajadzīgais. Ziedes gatavoju uz cūkas tauku un sviesta bāzes, pievienoju mazdrusciņ medu. Iekšķīgai lietošanai paredzētajos vairāk ir sviesta, ārīgai – cūkas tauku. Gatavošanas laikā tajos ieliku savu enerģiju, ieprogrammēju vajadzīgo. Gluži tas pats, apzināti vai neapzināti to darot, notiek, gatavojot ēdienu. Kādu gan veselību var gaidīt ģimenē, kurā sieviete ēdienu gatavo, domādama – tūlīt vecis un bērni būs mājās, atkal jāgatavo – eh, kā riebjas to darīt!... Un ne jau tāpat vien Dievs nolicis, ka ēdiens jāgatavo ar rokām, bet ar nolūku, lai mēs tajā ieliktu savu gaišo, labo enerģiju, mīlestību. Kas notiek tagad? Roku vietā visu dara virtuves kombains un citādi dzelži. Tad kādu izaugsmi un attīstību mēs gribam? Tomēr Dievs visu griež uz to, kā Viņš paredzējis.
– Uz ko?
– Jau sen tiku teikusi, ka būs arvien vairāk plūdu, vulkānu izvirdumu, bet tad par mani smējās. Tāpēc tagad pagaidām muti turu ciet. Lai cik postošas cilvēkiem šķistu šīs enerģijas, tās tomēr ir radošas, un Zelta laikmetā valdošā būs, būtībā jau ir, sievišķā enerģija, ka visu piepildīs ar Mīlestību. Līdz šim dzīvojām Bleķa laikmetā, tāpēc arī valdīja aukstums, naids utt. Tagad arvien spēcīgāk nāk zelta enerģijas, un es strādāju tieši ar tām – man tās atsūta, es tās tā arī sajūtu. bet citi var sajust citādi. Es to redzu masējot, kāda enerģija ir katrā cilvēka enerģētiskajā centrā.

Mani vecā laika dziednieku lasītās lekcijas garlaikoja. Visu, ko viņi stāstīja un mācīja, es jau zināju. Man informācija nāk no augšas, es redzu caur sajūtām. (Foto: Rojs Maizītis)


– Dziedinot strādā gan viena, gan kopā ar kādu – agrāk ar otru dvēseļu ceļvedi Viju, tagad ar, kā tu viņu sauc, eņģeļu meiteni Kristīni. Kāpēc tā iegājies?
– Domāju, ka viņu uzdevums bija un ir man palīdzēt izprast lietas, mani sakārtot. Vijai saku lielu paldies par to, ka viņa palīdzēja lauzt manu ego. Vēl vienā posmā tiku savesta kopā ar astroloģi, no viņas daudz ko vērtīgu un sev noderīgu uzzināju. Tagad mani turpina skolot Ilona – arhitekte no Rīgas, un Mārīte no Saldus puses. Sākumā viņas lūdza manu palīdzību, tad tagad mācīšanās process kļuvis abpusējs, jo viņas, strādājot ar sevi, ir krietni izaugušas. Mans prāts mani joprojām grib pazemināt, bet Ilona un Mārīte tam neļauj notikt, viņas stiprina mani ceļā uz manu uzdevumu.
– Piedalījies šovā "Īstās latvju saimnieces". Agrākos laikos katra īsta saimniece bija raganiņa – gan laiku paredzēja, gan zināja, kādu tēju pie kuras vainas dzert, gan ļaudis atpazina. Arī paburties mācēja, zināja vārdojumus.
– Viņas tiešām bija zinošas sievas – gudras raganiņas, tikai vēlāk šis vārds nez kāpēc ieguva negatīvu nokrāsu. Šovā daudz kas notika citādi, nekā biju iedomājusies, bet šovs ir šovs. Bija, kas brīnījās, ka es māku visus lauku darbus – sienu grābt, govis slaukt, maizi cept, sieru siet, bet tam tak tā jābūt. Arvien vairāk cilvēku atgriežas pie lauku dzīves, un viņu skaits pieaugs, jo mūsos atdzimst vēlme pēc dabīga dzīves ritma, ēdiena. Arī pēc pamatīguma un savas iekšējās būtības – latviskuma. Un kas gan cits mūs stiprinās, ja ne tautasdziesmas – to vārdos ir dziļa gudrība, latvju zīmes, ozoli un bērzu birzis, atgrieztās spēka vietas – svētvietas! Vācu kungi bija gudri, zināja, ka baznīcas jāceļ šajās vietās. Ticīgie saka – ieejot baznīcā, viņus pārņemot īpaša sajūta. Bet kā citādi, ja tā atrodas uz enerģētiski spēcīgas vietas! Tas ir vienīgais īpašās sajūtas radītājs, ar reliģiju tam nekāda sakara.

Un kas tad ir Bībele? Ar mērķi pakļaut cilvēkus cītīgi rakstīta un pārrakstīta grāmata. Tev nebūs, tev nebūs, tev nebūs! Vēlot, liekot kādam kaut ko darīt, brīdinot, Dievs NE vispār nedzird, tātad cilvēkam tiek likts darīt pretējais. Tāpēc baušļi būtu jāpārraksta, tāpat Tēvreizē vārds neieved jāaizstāj ar citu.
– Uz tava galda deg svece ar Austras koku. Vai ir labi dedzināt spēka zīmes?
– Ka tas nav labi, tev domāt liek prāts! Neļaujies tā diktātam, jo, līdzko par kaut ko domājam negatīvi, tas tāds arī kļūst. Bet es zinu, ka, degot šai zīmei, ar tās spēku piepildās visa māja, mēs to uzņemam arī sevī.

Fiziskajā ķermenī atspoguļojas zemapziņā sakrātais

– No izdziedinātajiem esi saņēmusi daudz pateicību?
– Palīdzēts tiešām daudziem, tikai es būtu ļoti priecīga, ja cilvēki pēc tam piezvanītu un pateiktu, ka viss ir kārtībā, veselība atgriezusies. Bet kur nu – kad jūtas labi, par to piemirstas. Vairākkārt gadījies izdziedinātos satikt pēc pāris gadiem, tad gan viņi attopas pateikties.

Daudzus esmu atbrīvojusi no locītavu sāpēm, ar masāžu savedu kārtībā mugurkaulu. Manas rokas sajūt problemātiskās vietas un pašas zina, ko darīt. Dažkārt cilvēkam sāp vienā ķermeņa vietā, bet rokas man liek strādāt pavisam citā, jo tieši tur atrodas problēmas cēlonis – enerģētiskais sabiezējums. Masāžas laikā izmantoju arī kristālus – uzspiežu ar tiem uz vajadzīgajiem punktiem. Katrā kristālā ielieku savu programmu, un tās strādā. Kad vajag, to nomainu pret citu. Un, redzi, kā sanācis – Rīga pilna visādu masieru, bet es divas reizes mēnesī braucu uz Rīgu masēt. Cilvēki jūt manu enerģiju, roku spēku un novērtē no tām iegūtās sajūtas. Iziet masieru kursus un pareizi masēt jau nav liela māka, bet es nevienu nemasēju pēc grāmatas.

Tagad jāpalīdz vienam vīrietim, kurš savos septiņdesmit gados joprojām ir ļoti frišs, turpina strādāt. Viņš brīnījās, kāpēc pēkšņi sākušas sāpēt kājas. Ko tu brīnies, es viņam teicu, vai tad nesaproti, ka tev apkārt gana daudz skauģu, kuri domā – ko tas vecis vēl velkas uz darbu, labāk būtu gājis pensijā un sēdējis mājās! Tas tad arī nostrādāja uz kājām.
– Par ko vispār liecina sāpes?
– Sāpes kājās pamatā liecina par to, ka vai nu cilvēks pats negrib, vai vai kāds viņam neļauj iet nolikto dvēseles ceļu. Roku sāpes vēsta, ka viņš dara darbu, kas dvēselei nepatīk. Tikai cik daudzi šodien var atļauties darīt to, ko tiešām vēlas? Tad ko brīnāmies, ka kājas un rokas sāp gados arvien jaunākiem cilvēkiem. Savukārt muguras, spranda, krustu sāpes, kas tālāk jau spiež uz kājām, liecina, ka esam sev uzkrāvuši lielāku darba, pienākumu, atbildības nastu, nekā mūsu dvēselei atļauts. Ja sāp sirds, cilvēkam bijuši lieli dvēseliski pārdzīvojumi. Viss, ko zemapziņa dzīves laikā sevī sakrāj, ar laiku atspoguļojas fiziskajā ķermenī.

To saprotot, esmu aizdomājusies, ka savu bērnu veselību daudzām problēmām pakļauj paši vecāki, visādi viņus ierobežojot, uzstājot apgūt profesiju, kādu viņi nevēlas. Tas ir tik aplam! Bērniem jau kopš mazotnes jāļauj izvēlēties to, kas patīk, kas interesē viņus, – tikai tā varam izaudzināt personības, cilvēkus, kuri domā ar savu galvu. Tāpat nevajag viņus ierobežot, nomākt ar: tu nemāki, tu nevari, tu neko nesaproti. Nu, kur rakstīts, ka esi gudrāks par viņu, varbūt bērna dvēsele ir trīs reizes vecāka un gudrāka par tavējo! Un tās apsēstās vecāsmammas, kuras nemitīgi bāž degunu savu bērnu un mazbērnu dzīvē, jānoliek pie vietas. Es tā arī daru. Tad viņas skatās uz mani lielām acīm. Bet, piedodiet, ja negribat sabendēt viņu dzīvi, ir jāsaprot, ka katram sava vieta, jāpieņem fakts, ka jums nav valdīšana pār bērniem un mazbērniem.

Kādu gan veselību var gaidīt ģimenē, kurā sieviete ēdienu gatavo, domādama – tūlīt vecis un bērni būs mājās, atkal jāgatavo – eh, kā riebjas to darīt! (Foto: Rojs Maizītis)

Labi man padodas visādu veidu rožu noņemšana. Pirms pievērsos dziedināšanai, man pašai bija sejas roze. Turklāt ļoti neganta, tāda, ar kuru dzīvo dienas četras. Seja bija vienās vātīs, tās tā tecēja, ka sēdēju gultā un pie sejas turēju dvieli. Dēls, vairs nevarēdams noraudzīties, kā mokos, bija gatavs mani vest pie jebkāda speciālista. Palīdzēja divas dziednieces, rožu vārdotājas. Tā, redz, notiek – lai citiem varētu palīdzēt, iejusties viņu ādā, pašam visam kam jāiziet cauri. Viena no dziedniecēm bija Lietuvā, un viņa man teica, lai gaidu lielu Dieva dāvanu. Pie sevis tad nosmēju – interesanti, kādu un par ko – un braucu mājās. Bet saņēmu taču – spēju redzēt un sajust.
– Roze tagad ir ļoti izplatīta. Kāds tam ir iemesls?
– Stress, pārpūle, apkārtējās tumšās enerģijas.

Svētki, kad dvēsele grib svinēt dzīvi

- Kas saimniecei darāms, lai ēdiens nestu svētību?
– Svarīgākais, kā jau teicu, – ēdiens jāgatavo ar mīlestību, jāieliek tajā vislabākās domas un vēlējumi. Viss jāmaisa pa saulei, jo tā ēdienā tiek ielikta augšupejoša, visu veicinoša enerģija. Man svētku diena ir saulgrieži, jo es atzīstu senču tradīcijas, arī bluķa vilkšanu, kam ir dziļi simboliska jēga; bluķī ieliekam visas negācijas, likstas, bēdas un tad tās ugunskurā sadedzinām. Tā atbrīvojamies no tumšajām enerģijām, sevi attīrām un stiprinām. Es vispār esmu pret svešu tradīciju ievazāšanu, kaut kādu ķirbju grebšanu – mums pašiem ir daudz brīnišķīgu svētku, kas gaidīt gaida savu atdzimšanu. Un saulgrieži jāsvin īstajā, enerģētiski spēcīgākajā laikā – kad debesis vaļā. Un svētki sev jāuzrīko vienmēr, kad dvēsele saka – esmu priecīga, es gribu svinēt dzīvi! Pirmdienas vakars? Nu un tad! Uzklāj galdu, sarūpē ēdienu, garšīgu dzērienu un svini – dari laimīgu sevi, savu dvēseli! Beidzot taču jāsāk saprast, ka jādzīvo sevis dēļ, nevis citu dēļ, un jādzīvo tā, kā gribi pats.

Es jau sen klausos tikai tajā, ko saka mana iekšējā balss, nevis citu izteiktajās, manu gribu ierobežojošajās pamācībās par to, kas ir pareizi un nepareizi, kas labi, kas – slikti, kas smuki, kas – nesmuki. Apaļīgām sievietēm gados, tādām kā man, nevajagot ģērbt īsas, piegulošas kleitas, bet man tādas patīk, un es tādas velku! Ja kādam nepatīk, lai uz mani neskatās.
– Kas īpašs jādara saulgriežos, lai nākamais gads būtu veiksmīgs?
– Ugunī ne tikai jāsadedzina sliktais, pie tās jāvēršas arī ar pateicību par visu, kas šajā gadā ticis dots, jādod ugunij zieds. Tad ugunij jāizsaka vēlmes, kuras gribam piedzīvot īstenojamies nākamajā gadā. Cik ātri tas notiks, atkarīgs no pašiem; kad būsim gatavi to saņemt, tad arī saņemsim.
– Pilsētniekiem ir maz iespēju sakurt ugunskuru.
– Kā obligāti nav Dievu iet lūgt baznīcā, tā šo rituālu veikt ārā pie ugunskura. Derēs arī simbolisks – saliec sērkociņus trejdeviņi un aizdedzini. To var aizstāt arī sveces liesma.

Visiem novēlu mazāk ņemt vērā prāta uzliktos ierobežojumus, bet ļauties notikt tam, kas notiek. Jo mēs neesam galvenie lēmēji, visuvaroši. No rīta piecēlies, palūdz Dieva apsardzību visai dienai, vakarā pasakies par notikušo – gan doto, gan atņemto, jo arī atņemts nekas netiek bez nodoma. Ja tā dzīvosim, tad ceļš vedīs kalnup.

Citi šobrīd lasa

Supermodele Ella Makfersone atklāj, kā 54 gados lieliski izskatīties peldkostīmā 1
Vietējo jūtūberu saimē uzmirdz 15 gadus vecā Elizabete - piemīlīga vegāne no Rīgas centra skolas 38
Sabiedrībā zināmi ļaudis novērtē pirmo “Dizaina un garšas festivālu” 3

Регина Дубовицкая рассказала о последних днях умершего от рака Задорнова

Отец Мамаева назвал причину пьянства и драк сына 1