Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X
Mārtiņš un Santa Pīlēni. (Foto: Oļegs Zernovs)

Viņi dzīvo ar šampanieša vieglumu. Santa un Mārtiņš Pīlēni par ikdienu, kura ir kā svētki

11. janvārī 06:02
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Viņi iepazinās pie šampanieša glāzes un šampanieša vieglumu cenšas ienest arī kopdzīvē. No slavenas arhitektu dzimtas nākušais Mārtiņš Pīlēns un bērnu apģērbu zīmola Paade Mode radošā direktore Santa Pīlēna audzina trīs bērnus, projektē vīna muzeju Itālijā un pašā Rīgas centrā atvēruši šampanieša bāru Modernists.

Pirmdienas rīts, trokšņains Rīgas stūris – kā tam piestāv šampanietis?
Mārtiņš: – Tas piestāv gan mūsu dzīvei, gan jebkurai pilsētai. Pirms pāris gadiem man piešķīra Šampanieša kavaliera ordeni, un es, uz ceļiem krītot, solīju mīlēt šo dzērienu un skolot sabiedrību, radot izpratni par šampanieti kā par kaut ko skaistu un svinīgu, bet vienlaikus – ikdienišķu.

Ceļojot esam bijuši vietās, par kurām domājam – varbūt aizbrauksim vēlreiz... Tad Santa teica: “Varbūt nebraucam, bet atveram bāru šeit?” Tas bija pirmais impulss.

Ja mēs baudām šampanieti tikai dzimšanas dienā un Jaunajā gadā, tad kaut ko darām nepareizi. Patiesībā vakariņas no sākuma līdz beigām var baudīt šampanieša pavadībā – izmantojot to gan kā aperitīvu, gan kā steika pārinieku, tikai pareizi jāizvēlas.

Ne velti mūsu plauktos ir 180 marku, katram dzīves gadījumam. Jokojam, ka šampanietis atrisina visas problēmas – var gan atzīmēt panākumus, gan noslīcināt bēdas.

Vai abi satikāties pie šampanieša glāzes?
Santa: – Jā! Šampanietis Latvijā kļuva arvien populārāks, šis dzēriens ieinteresēja arī mani, un dzīve man piespēlēja cilvēku, kurš par to zina visvairāk.

Atceraties, kad viens otru pirmo reizi ieraudzījāt?
Mārtiņš: – Nevar teikt, ka mēs, viens otru ieraudzījuši, uzreiz iemīlējāmies. Viens otru jau zinājām, jautājums – kurā mirklī satuvinājāmies.

Santa: – Viens pasākums, otrs, un tad Mārtiņš kafejnīcā no blakus galdiņa uzsauca man šampanieti.

Foto: Oļegs Zernovs

Tad jau saprati, ka Santa tevi interesē?
Mārtiņš: – Tajā mirklī – protams!

Un ka šampanietis ir īstā...
Santa: – ... atslēga.

Mārtiņš: – Atslēga vienmēr ir kaut kas no sevis, un šampanietis... Skaidrs, kaut kāds signāls tas ir. Nav jau tā, ka mēs dzeram šampanieti katru dienu. Tā ir mentalitāte, dzīvesveids, kurā ir kaut kas zemniecisks un vienlaikus aristokrātisks. Ikdienā smagi strādājot, reizēm vēlamies sevi palutināt. Mums viss ir veselīgās devās.

Jūs droši vien nebūtu tik daudz sasnieguši, ja ļautos šim priekam neierobežoti.
Mārtiņš: – Pilnīgi droši!

Santa: – Mēs vispār esam ārkārtīgi godīgi. Vairāk vēstneši, nevis lietotāji. Bārā reizi nedēļā paši apkalpojam cilvēkus. Kā itāļu restorāniņā, kur saimnieko ģimene.

Mārtiņš: – Pie durvīm ir zvanu poga, kur rakstīts ... Champagne. No vienas puses – niansēti smieklīgi un skaisti, no otras – sniedz sajūtu, ka esat ieradušies pie mums ciemos. Mēs dalāmies ar stāstiem, piedzīvojumiem – tā ir šīs vietas galvenā misija.

Šeit savāktās pudeles iemieso dzīves un draudzības stāstus, zinu katra vīndara personību, ar katru esmu ilgi sarunājies. Piedāvājums ir pārdomāts – lai noķertu zinātkāro, kas šampanieti vēl tikai atklāj, bet arī negarlaikotu to, kurš jau zina.

Ko jūs viens otrā ieraudzījāt?
Mārtiņš: – Santā ieraudzīju sievieti, kurai vēlos būt blakus. Tas ietver gan gara radinieku, gan būtni, kuru var dievināt, lolot un ar kuru visur būt kopā.

Santa: – Dēvējam sevi par komandu – gan viens otru, gan mazos cilvēkus, bērnus. Esam ļoti labi draugi. Draudzība pastāv mūža garumā. Tā iet roku rokā ar cieņu un mīlestību.

Mārtiņ, Santa ir tavs draugs?
Mārtiņš: – Labākais. Gribas teikt, ka arī es esmu viņas labākais draugs.
Santa: – Noteikti!

Mārtiņš: – Varbūt izklausās neticami, bet mēs visu laiku esam kopā – darbā un atpūtā. Esmu uzdevis sev jautājumu – kad tas apniks? Bet neapnīk! Visu svarīgo uzticam viens otram, nevis kādam no malas, kurš varbūt nav tik atbalstošs kā ģimene, kuru paši esam veidojuši – tādā paplašinātā variantā...

Tev nebija šaubu, ka spēsi dzīvot tādā paplašinātā variantā? Santai divi bērni jau bija.
Mārtiņš: – Nē! Ļāvu Santai saprast, ka man nav ne baiļu, ne šaubu – te nu es esmu, varam dzīvot kopā.

Santa: – Bērni man vienmēr ir blakus un tiek iesaistīti visā, ko daru.
Mārtiņš: – Es nekad neesmu bijis īpaši vieglprātīgs. Bērni nozīmē lielu atbildību. Ja mēs būtu vieglprātīgi, no šādām situācijām muktu pa gabalu.
Santa: – Ir taču sievietes bez bērniem...

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Mārtiņš: – Latvija ir maza, cits citu zinām, arī personīgi nepazīstot. Nebiju pārsteigts, ka otrajā tikšanās reizē Santa teica – zini, man ir bērni.

Kā jums izdodas veidot attiecības, sapratni? Ja ieej ģimenē, nevari būt vienmēr labs, tev jāizvirza arī noteikumi, savu reizi jāpasaka skarbāks vārds.
Mārtiņš: – Protams!

Santa: – Mans uzdevums bija pareizā veidā iesaistīt Mārtiņu mūsu jau esošajā šūniņā. Izvēlējos, lai viņš bērniem būtu draugs. Šķiet, bērni Mārtiņu tā arī uztver, uzticas un, iespējams, dažreiz stāsta viņam vairāk nekā man.

Tu tomēr esi tas lielais vīrietis ģimenē.
Mārtiņš: – Citu lomu es nemaz negribētu. Būt ģimenei blakus, neiesaistīties, nomaksāt kādu rēķinu... Tas nav moderna vīrieša uzdevums. Svarīgi ir būt ģimenes atbalstam. Tas ietver gan kādu skarbāku vārdu, gan ārkārtīgi lielu mīlestību.

Santa: – Bērni spēj uzkāpt uz galvas jebkuram. Sievietes uzdevums ir parūpēties, samīļot un nekad nekļūt histēriskai.

Esmu salīdzinoši stingra, man ir noteikumi, lai sistēma funkcionētu. Bet, kad jāpasaka kaut kas nopietnāks, saucu: “Mārtiņ...!” Man nepatīk bļaut, arī bērni neuztver histērisku māti, tas nedarbojas. Mārtiņš stingri pasaka, un visiem viss kļūst skaidrs.

Vai atceraties savu pirmo kopīgo piedzīvojumu?
Santa: – Lāčplēša diena. Pirms diviem gadiem gājām ar bērniem nolikt svecītes. Tas bija ļoti jauks mirklis. Noslēgumā – mazliet svinīgākas vakariņas.

Mārtiņš: – Šķiet, zināmā mērā mūs satuvināja aukstums. Bērniem vajag, lai viņus sabužina, sasilda, un tas dabiski pārvēršas tādā ģimeniskā siltumā.

Tu, Mārtiņ, Bauhaus universitātē Veimārā studēji arhitektūru. Vai nedomāji par palikšanu tur?
Mārtiņš: – Protams, esmu domājis. Bet Latvija ir iespēju zeme, daudz kas vēl nav realizēts. Šeit varēju nodibināt biroju, pierādīt sevi, apdedzināties, gūt pirmos panākumus. Modernists Latvijā ir pirmais šampanieša bārs, es saskatīju šo nišu.

Santa: – Tas ir labs atspēriena punkts uz pasauli, iespēja savā valstī salīdzinoši ātri paveikt kaut ko lielu. Visi esam viena zvana attālumā, tiekam klāt jebkuram cilvēkam. Kāds ierauga šo vietu, nospriež, ka viņam vajag tādu pašu Maskavā vai Ņujorkā, tā veidojas nākamie projekti. Mārtiņa birojs varbūt vairs nefunkcionē, bet darbs ar interjeru turpinās.

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Kā esam definējuši – viņš zīmē, es krāsoju. Mārtiņam ir ļoti laba telpas izjūta, man – krāsu un faktūru redzējums.

Mārtiņš: – Esmu tehnisks cilvēks, staigājoša enciklopēdija. Studiju gados centos laiku nenotrallināt, meklēju iespēju paplašināt redzējumu, tāpēc daudz zinu par amatniecību.

Esmu nodarbojies arī ar galdniecību un metināšanu. Es ieceri veidoju tehniski, apvienojot ar jaunradi, bet projekta noslēgumā vajadzīgs drosmīgs krāsu salikums un jauni materiāli – tas ir Santas uzdevums.

Esat dzīvokļa vai mājas cilvēki?
Mārtiņš: – Noteikti lielpilsētas dzīvokļa cilvēki.

Santa: – Man vienmēr gribējās dzīvot klusajā centrā, tagad tur esam. Ilgus gadus šķita, ka varētu dzīvot Parīzē, biju uzsūkusi tās īpašo sajūtu un domāju, ka Rīgā, visticamāk, tāda neeksistē. Tagad man šķiet, ka mūsu māja ir Parīzes spogulis, nekur vairs nav jābrauc.

Uzbūrāt Parīzi?
Santa: – Manuprāt, jā. Gan interjerā, gan sajūtās.

Mārtiņš: – Mēs dzīvojam telpās, ko agrāk izmantoju kā biroju.

Pirmā doma – telpas bija ļoti askētiskas, bet tad ienāca Santa un pielika aizkarus…
Mārtiņš: – Tieši tā arī bija! Man arī pirms tam šķita, ka telpas birojam ir par krāšņu, ka gribētos tajās pavadīt vairāk laika, izdzīvojot vairāk nianšu.

Arhitektūra runā pati par sevi, mēs ļaujam dominēt ēkas aurai, ļaujam telpai būt pašai, nenākam ar savu uzslāņojumu, nebojājam. Autentiskums izmirst, mūsdienās cilvēki skrien, nezinot, kurp, pa ceļam visu sabojājot.

Santa: – Es ienācu ar antikvariātu, Mārtiņš – ar savām dizaina mēbelēm.

Mārtiņš: – Tas virziens turpinās Modernistā. Lietām ir stāsti. Man patīk, ja tie ir nedaudz dīvaini.

Foto: Oļegs Zernovs

Jums ir kāda lieta ar īpašu stāstu, ko esat atraduši, teiksim, kādā lauku mājā Latvijā, Francijā, Itālijā?
Santa: – Galvenais mūsu istabas elements. Spogulis.

Mārtiņš: – Santa vasarās vēlas ilgāku laiku būt prom, atpūsties. Pirms gada noīrējām māju Itālijas laukos, protams, ar stāstiem un auru. Staigājot pa netālās pilsētas laukumiem, atklājām antikvariātu. Meklējām kaut ko citu, jo spoguli bijām nolēmuši pirkt Parīzē.

Santa: – Zinājām, ko gribam, – tipisko, zelta rāmī, garu. Necilais antikvariāts bija pārbāzts ar visādiem brīnumiem.

Mārtiņš: – Ejot ārā, starp krāvumiem ieraudzīju pasteļzaļu spoguļa maliņu. Kad izpakojām, sapratām, ka tieši to esam meklējuši. Nezinot ne vārda itāliski, mistiski vienojāmies par darījumu. Palūdzu spoguli šausmīgi rūpīgi iepakot, jo tas ir vecs, trausls, un pārdevējs, kurš nerunāja ne angliski, ne vāciski, to apsolīja.

Santa: – Spogulis ir izgatavots Neapolē 19. gadsimtā.

Mārtiņš: – Kādu dienu saņēmu ziņu no transporta kompānijas, ka spogulis ir atbraucis. Ieraudzīju to uzliktu uz Opel Kombi jumta – vienā celofāna maisiņā, kā atstājām Itālijā... Momentāni sapratu – viss, vecais spogulis ir pagalam, sadrupis. Taču, nesot augšā, nekas negrabēja. Izpakojām...

Santa: – ... un pilnīgi vesels!

Mārtiņš: – Ne skrambiņas! Skaists stāsts – tātad spogulis bija paredzēts tieši mums. Reizēm nesaplēšot ir grūti no Francijas atvest šampanieša pudeli...

Spoguli uzskata par mistisku priekšmetu.
Santa: – Mums ir vēl citas antikvāras lietas, un katrai, protams, līdzi nāk sava aura. Ar tām ir līdzīgi, kā ienākot dzīvoklī: ja tev patīk, neko sliktu nejūti, nav pretestības – viss kārtībā. Ir bijuši arī tādi priekšmeti, kuri šķiet skaisti, bet... ir tā jocīgi. Tādu turēt mājās nevajag.

Mārtiņš: – Manuprāt, sajūtām jāuzticas.

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Tu uzticies intuīcijai, pat ja prāts saka ko citu?
Mārtiņš: – Pirmā sajūta vienmēr ir dominējošā, un šīs maņas mums nav dotas tāpat vien. Protams, ir lietas, kas jābūvē, balstoties uz aprēķiniem, taču dzīve nav gara – vajag arī ļauties, tas piešķir vieglumu.

Ja lēmums jāpieņem ļoti smagās diskusijās, varbūt tas bijis lieks, jo apgrūtina. Man šķiet, ka cilvēkam, kurš izdomā – es varētu būt arhitekts, bet tāds nav pēc būtības, ir grūti. Tāpat ir ar jebkuru profesiju.

Jūsu mazulīte ir plānota?
Mārtiņš: – Viņa nav plānota...

Santa: – Vai esam cilvēki, kas šausmīgi pragmatiski plāno bērnus? Noteikti nē. Mēs viņus ļoti mīlam un neesam egoisti.

Bērni, protams, tavu ego ieliek pilnīgi citā plāksnē. Mārtiņam līdz šim bērnu nebija, bet viņš tos ļoti gribēja. Mēs esam par lielām ģimenēm, un mums nav izrēķināts, vai šobrīd varam atļauties, varbūt labāk aizbraukt piecos ceļojumos...

Jūs daudz strādājat, bet jums patīk arī baudīt – kā to var savienot ar lielu ģimeni?
Santa: – Mēs visu darām kopā.

Mārtiņš: – Frīdai ir tikai deviņi mēneši, bet jau esam ar viņu daudz ceļojuši. Gribu viņai veltīt nedalītu uzmanību un laiku, nevis prombūtnes laikā uzticēt kādam citam. Kamēr bērnu nav, tu nezini, kādu pacēlumu viņi rada. Ja tev ir bērns, kurš uzsmaida... Neviens ceļojums nav tā vērts, arī neviens darbs un neviena bauda.

Santa: – Esam runājuši, cik svarīgi ir nepazaudēt saikni. Tā veidojas, esot kopā, nevis atstājot bērnu auklītei – tagad dzīvosim paši sev. Latviešu sabiedrībā pēctecīgums sastopams ļoti reti. Varbūt provincē dēli no tēviem pārņem kādas lauksaimniecības gudrības, bet pilsētā katrs turas pie sava. Mēs gribam bērnus iesaistīt.

Dzirdēts, ka bērni jums palīdz apkalpot viesus.
Mārtiņš: – Jā! Bērni ar mums ceļo, ir redzējuši vīndarītavas. Reiz Maija pieskrēja pie klientiem: “Te ir karte, un šis ir mana gada šampanietis, ļoti labs!” Protams, cilvēki izvēlējās tieši to šampanieti.

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Cik maksā jūsu dārgākais šampanietis?
Mārtiņš: – Mazliet virs 200 eiro, bet vispār mūsu piedāvājums ir demokrātisks – starp 30 un 60 eiro.
Santa: – Pie mums brauc cilvēki no Maskavas, kuri var atļauties jebko, un viņus pārsteidz cenas. Tiešām – par mums Krievijā runā!

Mārtiņš: – Viņi brauc, lai atklātu šampanieti no jauna. Viņus nevar pārsteigt ar lielajiem zīmoliem, viņus intriģē mazie. Tas zināmā mērā ir mūsu dzīvesveids – braukāt uz Šampaņu, runāt ar mazajiem vīndariem, kuri saražo pāris tūkstošu pudeļu, un mums jāsarīko mazais skaistumkonkurss, lai varētu 60–90 pudeles atvest uz Latviju.

Santa: – Mārtiņu ir grūti nepamanīt (smaida).

Mārtiņš: – Protams, viens garais ar ļoti labām zināšanām un zīdaini uz rokas paliek atmiņā. Smaids, ko izraisām mēs abi ar Frīdu, ir lipīgs, un sadarbības partneri mūs mīl.

Šampanietis ar Modernista etiķeti ir jūsu zīmols?
Mārtiņš: – Jā, Modernist champagne. Saražotas tikai 220 pudeles. Katra pudelīte ir numurēta.

Kur tas top?
Mārtiņš: – Šampaņas dienvidos, pie pašas Burgundijas. Tur top gatavāki šampanieša tipi, ne tik skābi, bet bagātīgi, zeltaini. Šis ir 2008. ražas gada, ļoti konceptuāls.

Ņemot vērā, ka tas mums ir pirmais, tas veidots ar matemātisku atskaites sistēmu. Svarīgi, ka tas ir ziemas šampanietis – daudz lēnāks, zeltaināks, bagātīgāks nekā vieglprātīgie, slaidie stili, kas piemērotāki baudīšanai vasarā.

Ir trīs dažādi veidi – viens ir Parīzes viesmīlis, tērpies smokingā – jau izmirstoša kultūra, otrs – mūžam skrienoša modes dāma ar atvērtu šampanieša pudeli rokā, steidzoties uz pasākumu, kurā tiks piedāvāts pavājš proseko, bet viņai jāparūpējas par savu labsajūtu. Trešais – veltījums Mikelandželo darbam, kurā rodas gaisma un enerģija.

Jums ir kāds traks jaunības piedzīvojums, teiksim – skriešana ar atvērtu šampanieša pudeli rokā, lai izdzertu to kāpās?
Mārtiņš: – Savā iepazīšanās reizē izpildījām kaut ko ļoti līdzīgu.

Santa: – Jā, nav jāmeklē ļoti dziļa jaunība. Kā jau teicām, Mārtiņš kafejnīcā uzsauca šampanieti. Bijām draugu kompānijā, ne jau tā, ka vīrietis sēž pie viena galda, sieviete – pie otra... Tad visi barā ar atvērtām šampanieša pudelēm – no Mārtiņa krājumiem – devāmies uz ballīti.
Mārtiņš: – Skarbāku!

Santa: – Man jau šķiet, mēs cenšamies sevī saglabāt to... labo vieglprātību.
Mārtiņš: – Vieglumu. Jāsmejas tad, kad ir smieklīgi, un jāraud, kad tiešām ir skumji. Nesmieties tāpēc, ka tā nav pieņemts, arī nav pareizi.

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Franči bērnus ar vīnu iepazīstina jau kopš piecu gadu vecuma – kā jūs pret to izturaties?
Mārtiņš: – Tas ir pareizi, tad viņiem neveidojas greiza attieksme, nav vēlmes trīspadsmit gadu vecumā ar pudeli doties nezin kur. Tas pat nešķiet interesanti.

Santa: – Mūsu bērni, protams, neko negaršo. Katrā dzērienā ir sava smarža, viņu uzdevums ir uzminēt, kas to veido. Bet nezinu, vai gribētu dot bērniem ar ūdeni sajauktu vīnu... Itālijā redzēju – mazie bakstās glāzē. Līdz tam vēl neesam nonākuši.

Vai tavs tēvs, slavenais arhitekts Uldis Pīlēns, nav teicis – ko niekojies ar glāžu paliktņiem, vīna plauktiem...? Varbūt gaidīja no tevis lielās arhitektūras formas?
Mārtiņš: – Vecāki jau vienmēr kaut ko gaida, taču cilvēkam jādara tas, kas interesē un padodas. Vismazāk es vēlos projektēt privātmājas cilvēkiem, kuri paši nezina, ko grib. Man ir svarīgi, lai aiz manis tiešām kaut kas paliek. Puspabeigtība šim laikam ir ļoti raksturīga, ir tik daudz uzņēmēju-uzmetēju...

Santa: – No vecāku puses ir aplami uzspiest bērnam savu pasaules redzējumu, jo ambīcija par to, ka veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš izveidojis iedomātu apskaužamu karjeru un nopelnījis miljonu ir un paliek ilūzija, kam nav saiknes ar garīgo izaugsmi.

Varbūt skan primitīvi, bet vienlīdz laimīgi, manuprāt, var būt gan apkopēja, gan atzīts arhitekts. Laime un veiksme nav mērāma maka biezumā. Man šķiet, Mārtiņš savu ceļu ir atradis. Un man prieks, ka viņš necenšas nevienam neko pierādīt.

Mārtiņš: – Sabiedrība ir tik ļoti mainījusies, ka vairs nevar tā klusi darboties tikai vienā profesijā. Mēs gribam plaši dzīvot, ceļot, gūt panākumus, tāpēc strādājam vairākās jomās. Šobrīd nodarbojos ar vīna produktu dizainu, gatavoju internacionāli augstu novērtētas plauktu sistēmas un citus vīna aksesuārus.

Vienlaikus iepazīstinām ar šampanieti un projektējam vīndarītavas muzeju Itālijā. Te parādās mana unikālā loma, ar ko pēkšņi esmu kļuvis ārkārtīgi interesants visā pasaulē – man ir gan arhitekta bekgraunds, gan ļoti augstas zināšanas par vīnu un šampanieti, gan uzņēmēja gēns.

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Tādu kombināciju nevar pasūtīt nevienā arhitektu birojā. Latvijā mēs vēl tikai mācāmies būt drosmīgi savās idejās. Ceru pusotra gada laikā Itālijas projektu pabeigt, un tas būs jauns sākums. Mūsu dzīves uzdevums visu laiku transformējas. Es teiktu, ka esam vīna arhitekti.

Mārtiņš ir brīnišķīgi teicis: “Vienalga, kāds režģis, galvenais, ka pudele ir mierīga un laimīga.” Santa, vai viņš tikpat iejūtīgi izturas pret sievieti?
Santa: – Jā! Tik atslābusi kā tagad laikam neesmu bijusi nekad. Varu darīt visus savus darbus, un kāds vienmēr atver durvis, nes somu... Arī dzīves smagumu.

Tevī vairs nav izdzīvošanas sasprindzinājuma?
Santa: – Vairs nav, bet vienmēr ir bijis. Es visu pati, pati, pati varu izsist. Mārtiņš saka: “Vai tu vari beigt?!”

Mārtiņš: – Vienīgā reize, kad varam jautri sastrīdēties, – kad Santa uzņemas pienākumus, ko mierīgi varētu izdarīt viņas vīrs. Piemēram, aizbraukt kaut kam pakaļ uz noliktavu.
Santa: – Latviešu sieviete ir pieradusi, ka var visu, un – es arī varu.

Mārtiņš: – To neviens neapšauba.
Santa: – Un nu viens cilvēks mēģina iestāstīt, ka man tas nav jādara... (smejas)

Mārtiņš: – Vīrietim jāsaprot – ja viņš uzņemsies mazliet vairāk netīrā vai smagā darba, saņems daudz skaistāku un patiesāku smaidu. Tas atmaksājas trīskārt.

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Tajā ir arī kaut kas merkantils?
Mārtiņš: – Protams!

Santa: – Tā ir, jā. Es nemaz neesmu vērsta uz feminismu, man patīk šis aizgājušo gadsimtu iedalījums. Ja sieviete var būt mazliet dāma, princese, tas ir ļoti jauki un pareizi. Laimīgāki jūtas visi.

Tev agri piedzima bērni, Mārtiņš pa to laiku studēja smalkās vietās. Vai, tavuprāt, tev dzīves garozas ticis vairāk?

Santa: – Esmu ļoti dzīvespriecīgs un viegls cilvēks, vienmēr ar visu lieliski tikusi galā. Man nekad nav šķitis, ka man klājas slikti.

Tā garoza, pieredze... Bērni, protams, tevi ievirza mazliet citā plānā. Skrēju, darīju darbus, viņi vienmēr bija man līdzi. Pat nezinu, ko saukt par garozu. Iekšējā dzīvesprieka, iekšējā bērna dēļ man nekad nav bijis grūti. Svarīgi būt pateicīgam par to, kas tev ir, nevis domāt par to, kā nav, un visu laiku būt neapmierinātam.

Mēs abi bieži pārspriežam, ka dzīvojam ārkārtīgi labā laikā. Ja padomā, kam gājuši cauri vecvecāki... Mums klājas vienkārši izcili! Ja kāds saka: “Ko jūs tik daudz ceļojat, vai nevajadzētu vairāk strādāt?”, mana dzīves filozofija skan – tu nezini, kas būs rīt. Mēs smuko krūzīti netaupām svētku reizēm, bet liekam uz galda katru dienu.

Tu esi arī apģērbu zīmola bērniem Paade Mode radošā direktore un brauksi ar kolekcijām uz Florenci un Parīzi…
Santa: – Jā, radošā direktora amats ir ļoti nopietna pozīcija. Es atbildu par uzņēmuma vīziju, par to, kā kolekcija izskatīsies, par pārdošanas stilu, mārketingu, šovu – ārkārtīgi daudz ko, kas veido vizuālo tēlu, stāstu, sajūtu. Turklāt visam ne tikai labi jāizskatās, bet jābūt arī pozitīviem pārdošanas rezultātiem.

Tas ir milzīgs izaicinājums. Mūsu pārdošanas vietas ir vairāk nekā divdesmit valstīs – gan Parīzē un Nicā, gan Dienvidkorejā, kur ir pavisam cita mentalitāte, arī Krievijā, Amerikā... Ārkārtīgi dažādas kultūras. Radošajam direktoram ar iekšējo maņu jāsaprot, kā visiem šiem cilvēkiem iepatikties (smejas).

Ja tev būtu jānosauc trīs vaļi, uz kuriem balstās tava koncepcija...
Santa: – Galvenais – lai apģērbs bērnu nenomāc, ir ērts, patīkams, pārmantojams. Lai nav pēc vienas sezonas jāmet miskastē. Otrs “valis” – ielu modes un luksusa apvienojums. Piemēram, zīds ar nevīžīgiem adījumiem. Turklāt tajā visā ir ārkārtīgi daudz romantikas. Jūtu, ka mans pienesums būs ļoti gaisīgs.

Kas ir romantika jūsu izpratnē?
Santa: – Gaisīgs vieglums. Vismaz man.
Mārtiņš: – Zināmā mērā – dzīves svinēšana. Spēja ikvienu situāciju mazliet pārvērst svētkos. Arī, ja tie vēl nav notikuši. Man šķiet, šāda attieksme svētkus izprovocē.

Santa: – Vīrs bieži nāk mājās ar rozēm. Kad viņš kārtējo reizi atnāk ar puķēm, uztraucos – vai atkal esmu kaut ko aizmirsusi? (Smejas.) Mūsu attiecībās nekad neatceros datumus.
Mārtiņš: – Bet puķes jau uzrodas arī bez tiem!

Santa: – Man prieks, ka ziedu dāvināšanu Mārtiņš māca arī Andrejam.

Mārtiņš: – Viņam šis prieks ir pielipis. Kad atnāku ar puķēm, viņš skrien pie durvīm pirmais, paņem vienu nost, jo grib uzdāvināt Frīdai vai mammai. Tās ir mazās, pozitīvās infekcijas.

Saistītās ziņas

Būt nemitīgā radošajā lidojumā: ciemos pie elegantās Santas Pīlēnas
Interesanti fakti par gardo dzērienu, kuru neprecīzi mūždien dēvējam par šampanieti
Santa Bindemane un arhitekts Pīlēns pavēsta par ģimenes pieaugumu. FOTO 36

Tad tev jāpērk ar rezervi.
Mārtiņš: – Kad man ir svarīgi, kā pušķis izskatās un neesmu gatavs dalīties, tā arī daru.
Santa: – Andrejs ir mazs džentlmenis, ceru, ka tāds arī izaugs. Man nepatīk, ja vīrieši pret sievietēm ir neuzmanīgi.

Mārtiņš: – Andrejs jau plāno, ko dāvināt mammai par futbolā nopelnīto naudu.
Santa: – Ceru, ka mēs audzinām personības ar manierēm. Maijai mēģinu ierādīt sievišķību.

Kas tas ir?
Mārtiņš: – Spēja pieņemt komplimentus.
Santa: – Ar to iet grūti, bet mācāmies. Arī parūpēties par savu tēlu, pieklājīgi ēst.
Mārtiņš: – Man šķiet ļoti svarīgi nodot bērniem galda kultūru. Arī mājās, parastā otrdienā.

Santa: – Zini, ko Maija teica pirms dažām dienām: “Klasē esmu vienīgā, kas ēd ar dakšiņu un nazīti.”

Mārtiņš: – Nu, es vienkārši kūstu...

Foto: no Pīlēnu ģimenes arhīva

Santas un Mārtiņa ģimenes TOP 5, lai radītu svētku sajūtu:

1. Dzīvot tā, it kā katra diena ir īpaša. Novērtēt to, kas mums ir, nevis tiekties pēc tā, kā nav. Mūsu laime ir bērni, ģimene un miers.

2. Ziedi. Svaigi griezti ziedi mājās rada īpašu gaisotni. Mums mīļākās ir rozes.

3. Sveču gaisma. Minimizējot mākslīgo apgaismojumu un iededzot sveces, telpa iegūst svinīgumu un romantisku gaisotni.

4. Smaids. Labais vairo labo, tāpēc nekad neskopojamies ar smaidu, mīļu pieskārienu un kādu iedvesmojošu vārdu.

5. Svētku servīze ikdienā. Trakums ir nomirt ar kāzu servīzi skapī, tāpēc lietojam to katru dienu!

Lasāmgabali