Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X
Intervijā "Patiesajai Dzīvei" Solvita Āboltiņa atklāj gan savas privātās dzīves detaļas, gan skaidro leģendāro ūjināšanu, kas reiz tik ļoti saniknoja pensionārus. Viss nav tā, kā izskatās. (Foto: Rojs Maizītis)

Iespējams, atklātākā saruna ar politikas granddāmu Solvitu Āboltiņu. Bez komentāriem

Intervijas
25. novembrī 07:33 2017. gada 25. novembrī 07:33
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Koša un pretrunīgi vērtēta ir "Vienotības" politiķe Solvita Āboltiņa. Viena no retajiem deputātiem, kas nav remdena, spēlē ar azartu, reizēm sarīkojot pat skandālus. Pavisam drīz viņa savu mandātu noliks, bet vēl pirms tam sieviete tikusi no savas partijas izslēgta.

Ja abstrahējas no satura un fokusējas uz formu, tad šķiet, ka tieši tādam ir jābūt politiķim – aktīvam, harismātiskam, erudītam, intelektuālam. Šai buķetei Solvita Āboltiņa ir pievienojusi arī sievišķīgu pievilcību, pat gaumīgu koķetēriju, reti šķiroties no viegla smaida, un tīri cilvēciski – atvērtību, stāstot par intīmiem, privātiem un reizēm ļoti sāpīgiem dzīves pārbaudījumiem. Viņa izsauc uguni uz sevi, tāpēc nav jābrīnās, ka tiek aprunāta. Ja ne par ko citu, tad par sarkano matu vilni vai vingrošanu no rītiem. Solvita ir arī viena no politiķiem, kura apspēlēta (izsmieta) Jaunā Rīgas teātra izrādē "Kārkli". 

Izpildvarā strādāt negribēju

– Jūs droši vien iekšēji gatavojaties lielām pārmaiņām... 

– Nu jau esmu sākusi veikt arī praktiskas procedūras. Ir daudz lietu, par kurām jādomā, kas dzīvē būs darāms citādi. Bet – jā, šis ir iekšēju pārdomu laiks. Gribu teikt, ka šajos piecpadsmit gados politikā labā ir bijis vairāk. Lai gan arī ļoti daudz sāpīgā un pašas kļūdu. 

– Vai atceraties laiku, kad iegājāt politikā? 

– Jā. Zināmā mērā ticu liktenim, zvaigznēm. Ne gluži tā, ka eju pie zīlniekiem vai gaišreģiem, bet paļaujos, ka ir kaut kas, kas mūsu dzīvi zīmē ārpus mums. Mums tiek piedāvātas iespējas, un tad – ko nu izvēlamies. Pēc desmit darba gadiem Ārlietu ministrijā mana dziļākā pārliecība bija, ka nedrīksti būt malā stāvētājs, kritizētājs. Ja tev kaut kas ļoti nepatīk, ir jāmēģina darīt. Satversmē ierakstītās tiesības, ka tauta pārvalda valsti, ir reālas. Jebkurš var piedalīties un nomainīt tos, kas sen apnikuši. Man likās, ka ir īstais brīdis, ka es gribu, varu, man ir idejas, ka esmu gatava. Kā, skatoties sporta spēles, līdzjutēji dusmojas – vai tad nevarēji bumbu iemest?! Vai neredzēji, kam padot?! Mēs visi zinām, kā jāspēlē, bet reāli to dara citi (smejas). 

Atceros darbu "Jaunā laika" birojā Jēkaba kazarmās. Sākumā tur pat galdu nebija, tad lēnu garu telpas pildījās cilvēkiem. Visi bija pārliecināti, aizrautīgi, mirdzošām acīm – mēs nāksim un mainīsim pasauli. Viens no tiem, ar kuru daudz kopā darījām, bija Valdis Dombrovskis. Eināra Repšes valdībā bija ārlietu ministra vakance, un visi skatieni vērsās pret mani. Es teicu, ka noteikti nē, jo zinu, ko tas nozīmē. Man ir divi mazi bērni, bet ārlietu ministrs nekad nav mājās. Otra bija tieslietu ministra vakance, un man ir juridiskā izglītība, bet atteicos. Par ministru kļuva Aivars Aksenoks, kurš tajā brīdī vēl nebija pabeidzis juristus. Viņa galvenā padomdevēja bija mamma Rita Aksenoka, un viņa teica – ja neizmantosi doto iespēju, citas var nebūt. Bet mana dziļa pārliecība bija, ka izpildvarā strādāt negribu. Atceros savu pirmo uzstāšanos no tribīnes. Kā Juridiskās komisijas priekšsēdētājai man bija jāziņo par prezidentes atpakaļ atdotu likumprojektu par adopciju uz ārzemēm, ko bija mēģinājuši padarīt vienkāršāku. Vaira Vīķe-Freiberga bija sadzirdējusi argumentus. Veiksme, ka ar šo tēmu biju jau strādājusi un man bija savs viedoklis. 

– Tas saskanēja ar Vairas Vīķes-Freibergas viedokli?

– Jā. Tajā brīdī lobijs bērnu adopcijai bija ļoti spēcīgs, taču tam vienmēr ir divas puses. No vienas puses, ir labi, ka bērnam ir ģimene. No otras – Starptautiskā migrācijas organizācija savās rekomendācijās norāda, ka arī bērnu adopcija uz ārzemēm ir slēpts cilvēku tirdzniecības veids, tāpēc tas vienmēr ļoti rūpīgi jāizvērtē. Tas ir par dzīviem cilvēkiem – nedrīkst kļūdīties. Nav vienkārši, šis stāsts nav melnbalts. Galvenais, uz ko es skatījos ar bažām, – ka, šo bērnu dzīves kārtojot, ir cilvēki, kam tas ir starpniecības bizness, un tas nav pieļaujams. Savas izjūtas pirmoreiz tribīnē atceros spilgti. Pieredzējis deputāts apzinās, ka jānovelk žakete, jo baltā kreklā viņš ir vairāk redzams, kaut kas no tribīnes jāvicina – kā Bondaram kurpe. Man bija izdrukāti dati un tabulas, es ņēmu, rādīju un tā, protams, kamerā iekļuvu (smejas). Bet tas bez kādas polittehnoloģijas, tīri no sirds un izjūtām. Likumu sakārtojām, lai nav tā, ka kāds var bērnu adoptēt, pat neatbraucot pie viņa, neiepazīstoties, nenoskaidrojot, vai rodas saikne. 

– Lai nav tik bezpersoniski kā nopirkt grāmatu amazon.com? 

– Toreiz Bērnu fonda vadītājs Andris Bērziņš teica, ka drīz arī laulāsimies pa pastu. Redzot tehnoloģiju attīstību, rodas iespaids, ka drīz jaunieši iepazīsies tikai sociālajos tīklos. Kā atrisināt to, lai bērni nebūtu virtuāli? 

– Vai esat iemācījusies tvītot kā Tramps?

– Nē, esmu nemoderna. Pozitīvs tvītošanas piemērs ir mūsu ārlietu ministrs, un viņš to objektīvi un loģiski pieprasa arī no ministrijas darbiniekiem, tā ka droši vien arī es apgūšu. Bet joprojām palikšu konservatīva, uzskatot, ka nav nekā svarīgāka par cilvēcisku saskari. 

Liktenis un kārkli

– Var teikt, ka pirms piecpadsmit gadiem liktenis jūs uznesa viļņa galotnē. Nesen bija piedzimuši dvīņi, kurus ilgi gaidījāt…

– Jā… Es pastāstīšu, lai gan pēdējoreiz, kad man prasīja par šo tēmu, atteicos komentēt. Divdesmit trīs gadu vecumā pēc audzēja izoperēšanas ārsts manai mammai teica – viņai ir vēzis, bet man – nestaigājiet, nemeklējiet palīdzību, jums bērnu nebūs nekad. Bet es ticēju, tāpēc dažādās spēka vietās, piemēram, Samarkandā un citur, kur vēlēšanās varēja izteikt,  es to darīju. Taču nemānīsim sevi – ar lūgšanām vien tas nenotiek, ja tev ķirurģiski izgriezuši olvadus. Es par to esmu stāstījusi, jo man šķiet, ka mans stāsts cilvēkus iedvesmo. Taču tad aizgāju uz izrādi "Kārkli", un tajā mani aizvainoja divas lietas. Uz mītu par portfelīšiem skatījos mierīgi, bez aizvainojuma, bet izrādē bija stāstiņš, kurā tika apspēlēts, kā es uzturu fizisko formu. Jā, es ceļos pussešos no rīta, braucu ar riteni vai minos uz trenažiera, un man ir hantelītes, ar kurām es tās savas sievietes rokas, ko nu tās vecumā dara, mēģinu turēt kārtībā. Man likās, ja publiska persona par to stāsta, tas liek kādam padomāt, ka arī viņš tā var. Jo skaidrs, ka cilvēkam jākustas. Un, jo darbs ir saspringtāks, jo svarīgāk ir atrast laiku fiziskām aktivitātēm, lai ķermeni dabūtu līdzsvarā ar galvu. Bet izrādē man likās – o, tagad arī šis ir uz skatuves, un tādā veidā! Kādus tik mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus talantīgā aktrise Baiba Broka tajā ielikusi… Otrs stāsts bija par manu iepazīšanos ar vīru, un arī tas man šķita nevietā un diezgan negaumīgi. 

Man šķita, ja turpināšu runāt par privātām lietām, tas atkal tiks nekorekti izvazāts. Bet labi, analīžu rezultāti vēzi neuzrādīja, tas bija olnīcu audzējs, kas tikai izskatījās ļaundabīgs, ārsts drošības labad, nesagaidījis rezultātus, jau bija izgriezis olvadus. Taču dzīve visu līdzsvaro, pēc laika nokļuvu pie brīnišķīgiem ārstiem, kuri teica, ka ir iespēja veikt ārpusdzemdes apaugļošanu. Mēs ar vīru bijām tam gatavi. Pirmā reize bija neveiksmīga. Sajūtas sapratīs sievietes, kuras tam gājušas cauri… Tu izdari, pēc brīža parādās gaidītās divas svītriņas grūtniecības testā, esi priecīgs, bet pēkšņi asins analīzes uzrāda, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Vienā brīdī izrādās, ka bērniņš tevī tomēr ir pārstājis augt. Tad ir jautājums, kā saņemties to izdarīt vēlreiz. Tas nav unikāls stāsts, zinu sievietes, kuras to darījušas vairākkārt. Ir tādas, kuras, sapratušas, ka nevarēs, ir bijušas drosmīgas adoptēt. Es nezinu, kā būtu bijis ar mani, bet otrā reize bija veiksmīga, un ir Anna un Artūrs. 

– Dubultā veiksmīga. 

– Jā, protams (smejas). Ārsts, vienojoties ar klientu, iestāda divas olšūnas. Jo mēdz būt tā, ka viena neattīstās vai viena apēd otru. To dara ne tādēļ, lai būtu divi bērni, bet lai ir lielāka garantija, ka vispār būs. Ir valstis, kur to dara ar trim olšūnām. Kolēģe reiz man teica – viņai būs trīs. Beigās ir tikai Dārta, un arī cilvēki ir laimīgi. Toreiz es ar savu piemēru palīdzēju. Pēc "Kārkliem" šī bija tēma, par kuru izvairījos runāt, jo domāju – ja redzēšu to no skatuves apņirdzam... 

– Jums atsūtīja ielūgumus uz izrādi?

– Nē. Kad tā iznāca, biju komandējumā Amerikā. Redzēju bildes, pat kostīms bija izvēlēts tāds, kā uz žurnāla "Ir" vāka, un garie mati – ārējā atribūtika, lai ir nešaubīgi skaidrs. Lasīju, kas internetā pieejams, – komentārus, autora sacīto. Jautāju cilvēkiem, kas redzējuši, bet man šķita godīgi aiziet pašai. Baibai Brokai aizsūtīju savus mīļākos ziedus – dzeltenas rozes. Jā, es laikam nevaru objektīvi vērtēt. Vīrietis, kurš sēdēja aizmugurē, ejot ārā no zāles, teica: “Nē, nē, dzīvē jūs izskatāties labāk nekā uz skatuves”. Viņš atgādināja, ka esmu viņam palīdzējusi, kad strādāju Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā. 

Domāju, ja tev visu noliek priekšā kā melnu vai baltu, tu kļūsti par ieroci informatīvajā karā. Ir jāļauj cilvēkam domāt un secinājumus izdarīt pašam. To redzam Krievijas televīzijā, cik viens ir labs un pareizs. Tikko atlidoju no Sanktpēterburgas, kur piedalījos smalkā pasākumā –Starpparlamentu savienības 137. sesijā. Putins uzrunāja 173 valstu parlamentu pārstāvjus, un divas dienas es klausījos, kā tiek potēts, ka Krievija ir demokrātiska, cīnās par cilvēktiesībām un sankcijas ir kaut kas slikts.

Politika un mātes piens

– Jūs tik ilgi bērnus gaidījāt – visus skaistākos sievietes gadus, kad citas jau audzina... 

– Tas nebija tik vienkārši. 2000. gadā šādas klīnikas Latvijā spēra pirmos soļus. Man nebija līdzekļu, lai to darītu, teiksim, Zviedrijā. Manai dakterei Lazdānei bija labs kolēģis Igaunijā, viņa palīdzēja. Labais grūtniecības tests atkal uzrādīja divas treknas svītriņas, un otrajā sonogrāfijā daktere Matule teica – viņi ir divi (smejas). Lazdāne bažījās: “Kā tavs vīrs to uztvers? Domā, kā pateikt.” Zvanu, prasu, vai viņš sēž, bet Jānis jau kaut kā nojauta. Mana ome divas reizes ir dzemdējusi dvīņus – 35 un 37 gados. Ģimenē vienmēr runāja – ja otrajā pārī nebūtu puika, vai tad būtu arī trešais dvīņu pāris? 

Es pret grūtniecību neizturējos kā pret slimību, bet sapratu, ka nevajag stresu, nevajag pierādīt, ka varu stiept, mazgāt logus. Bez šādām varonībām var iztikt, ja notikums ir tik ļoti gaidīts. Protams, darīju visu, kas mājās normāli jādara, centos daudz staigāt, lai bērniem ir skābeklis un pašai kustības. Kāds man teica, ka būšu laimīga brīdī, kad viņi piedzims – ar vienu rāvienu divi – un pēc tam, kad viņiem būs padsmit. Un tieši tā arī bija. Viņi nav identiskie dvīņi, no divām olšūnām, un raksturs katram savs. 

Ir vēl kāds stāsts par pārbaudījumiem mūsu dzīvē – Anna pirmo nedēļu neēda. Pārbaudēs izrādījās, ka viņa piedzimusi ar mazu caurumiņu zarnā. Pirmajā dzīves nedēļā viņai veica ļoti nopietnu operāciju, kuras laikā zarnas gabalu izņēma, atstājot atveri vēderā, kur pielika stomas maisiņu, lai zarna varētu sadzīt. Maiss bija tikpat liels, cik bērns. Stomas centrā teica – nē, nē, pasaulē ir arī mazāki maisiņi, bet pie mums tādi bērni parasti neizdzīvo. Tas bija garš, sarežģīts un ļoti grūts ceļš, bet mēs to izcīnījām. 

– Grūti iedomāties, ka ir vēl otrs tāds maziņš uz rokām, bet jācīnās. 

– Bērnu slimnīcā priekšlaikus dzimušiem bērniem ir brīnišķīga nodaļa. Kad biju Saeimas priekšsēdētāja, tās ārstei iedeva ordeni. Tur jābūt ar ļoti stipriem nerviem, ļoti stipru pārliecību un ļoti labu sirdi. Jā, bija laiks, kad Artūrs bija mājās, bet Anna slimnīcā. Bija jāved piens, un vēlreiz saku paldies policistiem, kas mani tikai brīdināja, nevis sodīja.

– Pārsniedzāt ātrumu?

– Jā, es viņiem rādīju – re, kur piens! Stāsts ir par to, ka vienmēr ir arī labi cilvēki, kas saprot… Lai tiktu galā ar dvīņiem, uzreiz meklējām auklīti. Arī ārsts ieteica labāk uzreiz ņemt kādu, kas palīdz, jo viņi vienā laikā negulēšot (smejas). Lai gan man nav atmiņu, ka viņi būtu bijuši šausmīgi nemierīgi, bet, kad no rīta nāca auklīte, es gāju pagulēt. Mana mamma jau bija ar ļoti švaku veselību, vīra mammai Siguldā bija darbs, viņas bērnus pieskatīt nevarēja. Ārlietu ministrijā atgriezos darbā, kad viņiem bija gads. 

– Atstājāt auklītei?

– Sapratu – ja cilvēks bijis tik aktīvs, tad ir grūti no tā atteikties. Es vienmēr noliecu galvu to sieviešu priekšā un saku, ka tas ir vissvarīgākais darbs dzīvē – audzināt bērnus. Bet atkal – katra puķe dabā aug citādi, un katrs cilvēks iekšēji ir citāds. Bērniem galvenais, lai mamma ir komfortā ar sevi. Ja saproti, ka tas ir manas dzīves piepildījums, esmu ar to harmonijā – brīnišķīgi. Turklāt, ja vīrs var materiāli nodrošināt. Un tam nav nekādas saistības ar Kinder, Küche, Kirche. Ja mamma nav komfortā, tad varbūt labāk meklēt to, lai viņa būtu. Es aizgāju atpakaļ darbā. Un atkal sagadīšanās – braucot uz Bērnu slimnīcu, satiku dakteri Aigaru Pētersonu, kurš operēja Annu. Viņš aicināja – nāc pie mums, iedošu Eināra telefonu. Tā sākās mana līdzdalība "Jaunā laika" dibināšanā. Uzskatīju, ka pietiek sēdēt malā un kritizēt, jāmēģina darīt un jāiesaistās, nevis jāgaida, ka citi izdarīs tavā vietā. Ja visu laiku uztrauksies, ka tik kaut kas nenotiek, vecumdienās sapratīsi, ka tavā dzīvē patiesi nekas nav noticis.

Kad dvīņi dusmojas 

– Kā rūgtākajos jūsu politiskās dzīves brīžos reaģēja vīrs, bērni?

– Vīrs mani vienmēr ir atbalstījis. 

– Bija ar jums uz izrādi un uzlika savu roku uz jūsējās?

– Mēs spriedām, iesim vai ne, bet man Jānis nekādā ziņā nebija jāpierunā. Kad teicu, ka gribu iet, viņš piekrita bez vilcināšanās, teica: “Es iešu tev līdzi.” Jānim nav bijis viegli, arī viņš dabūjis pietiekami lielu mēslu devu, turklāt pilnīgi nepamatoti, tajā nozarē, kur darbojas. Visu cieņu uzņēmuma īpašniekiem – viņi "Saskaņas" pārvaldītajā Rīgā var pat nemēģināt pieteikties konkursos, jo tiks diskvalificēti tikai tāpēc, ka kaut kur blakus ir Āboltiņas vīrs, kaut viņam sen nav ietekmes un tas nav viņa uzņēmums. Sanāk, ka ir cilvēks, kurš vispār nekur nedrīkst strādāt. Tiešām milzu pateicība vīram, jo zinu – ir pasākumi, kas viņu mazāk interesē, bet Jānis vienmēr jautā: “Vajag, lai es tur būtu?” Un vienmēr ir. 

– Viņš ir dzīvojis līdzi ar milzīgu misijas apziņu. 

– Nuja, es jau neesmu tik viegls cilvēks. Viņš zina, ka esmu pietiekami spītīga, bet ir ziedojies un devis politikai varbūt pat vairāk nekā es. 

– Jums ir skaists stāsts, kā otrreiz satikāties… Vai pareizi atceros?

– Mums ir stāsts, kā neapprecējāmies, satiekoties pirmoreiz (smejas). Jānis bija tikko šķīries pēc ļoti īsas laulības jaunībā, es mācījos universitātē, man galvā bija studentu dzīve, kursabiedru kāzas un visas jaukās lietas, kādas ir tikai tajā laikā. Mums bija ļoti tuvas, labas attiecības, bet kādā brīdī sapratu, ka vilciens aiziet – jāprecas. Bija cits puisis, kurš ļoti gribēja mani precēt… Nu, tāda meksikāņu melodrāma. Vēl tagad reizēm atceramies, kā Jānis man uz izlaidumu atsūtīja milzu puķuzirņus; nez kur bija dabūjis. Man bija skaidrs, ka pēc mēneša precēšos, bet viņš teica: “Nu labi, ar vienu gadu tev būs par maz, bet divu par daudz.” (Smejas.) Un tā arī bija – pēc divarpus gadiem izšķīros, miermīlīgi. Un tad mums bija lēns ceļš atpakaļ. Tas jau nav tā vienkārši. Kā starp cilvēkiem veidojas ķīmija? Pamatā ir pirmais mirklis, kad viņš vispār parādās tavā dzīvē... 

Bērnu attieksme – tas ir stāsts par to, kā izaug no trīsgadīgiem, kad dārziņā visi ar sajūsmu stāsta, ka redzējuši mani televīzijā, bet dvīņi nesaprot, kāpēc tas ir tāds brīnums, līdz tam, kā ir šobrīd. Tūlīt viņiem būs septiņpadsmit, protams, aktīva dzīve sociālajos tīklos, un tas droši vien nav vienkārši. Man šķiet, ka nu jau tādai tīņu reakcijai vajadzētu mazināties, bet cilvēku reakcija jebkurā publiskā vietā ir tāda, kāda ir. Viens otram piebaksta, atskatās, un bērni mēdz par to dusmoties. Bet ar to jāsadzīvo. Ir jau arī cilvēki, kas nāk ko labu pateikt, uzmundrināt. Kā tas vīrietis "Kārklos"… Protams, viņu neatcerējos, jo pietiekami daudziem tolaik palīdzēju, Zatleru ieskaitot. Viņš kā ārsts braukāja uz konferencēm, vīzas varēja dabūt tikai Stokholmā. Ļoti bieži Lilita Zatlere brauca līdzi; ja viņas ielūgumā nebija, tas bija jānoformē. Atceros, ka departamentā no padomju laikiem bija saglabājušās ārprātīgi dzeltenas tapetes, vietām noplēstas, un tur rēgojās zili caurumi. Bija liels sarkans stūra dīvāns, mazliet nodilis, samta, uz kura visi sanācām apēst konfektes, ko kolēģim atnesis kāds, par vienu latu nopircis lejā veikalā "Rossi".

Mūsu alga bija 45 lati. Kolēģei no Līvāniem, kas tagad strādā Itālijā, bija vienas melnas bikses, jo vilkt pie svārkiem zeķbikses bija dārgi. Kad viņa tās bikses nodzina, šuva jaunas. Mēs tam visam gājām cauri, daudz ko nezinot, mācoties, tiekoties ar ārvalstu kolēģiem, bet ar dziļu pārliecību, ka arī mēs cīnāmies par Eiropu. 

Ar ūjināšanu pret rupjību

– Droši vien jūsu nelabvēļi ūjināšanu pie Saeimas piesauks kā nediplomātisku. 

– Ir cilvēki, kas ir apmierināti, ka tā ir bijis, un es negribu nevienam stāstīt, ka tas ir kaut kas tāds, kas man palīdzētu turpmākajā politiskajā karjerā. Pirms jūtūba video kļuva par ziņu sižetu, man zvanīja Ilma Čepāne un teica: “Vai, kā es smējos, to redzot!” Tā bija pirmā reakcija, pirms tas tika pasniegts kā ņirgāšanās par pensionāriem. Ilze Viņķele, kura nespēja atvainoties pensionāriem par pašas teikto, ka viņi pensijas nav pelnījuši, stāvēja ekrānā un manā vietā atvainojās; tā tas iespaids arī tika radīts. Bet es nevairījos no pensionāru auditorijām un eju joprojām. Kad pavasarī biju runāt par neapliekamo pensijas daļu Pensionāru savienības saietā Bruņinieku ielā, bija citas lietas, ko klātesošie man pārmeta. 

– Sanāk, ka piespēlējāt kārtis pretiniekiem?

– Jā. Un tiešām – tā biju es, kas tur bija. Tā biju es, kas atsaucās pensionāriem, visu dienu viņiem garām staigājot, redzot, kas ir šis pikets pēc būtības, uzklausot visas viņu ļoti lielās rupjības… Politikā ir lietas, kas, ne tā domātas, var tā izrādīties. Šis ir tīri iekšpolitisks stāsts ar spēcīgu ietekmi uz manu politisko karjeru. Varu apgalvot, ka mana sirdsapziņa pret pensionāriem ir tīra. Es neesmu augusi ar sudraba karoti mutē. Ap mani nav bijuši cilvēki gados, kuriem ir ļoti nodrošinātas vecumdienas. Vīramātei pēc četrdesmit darba gadiem ir pietiekami maza pensija. Viņai, protams, ir cits pamats, viņa nav trūcīgā. Bet arī manas mammas māsai… Zinu, cik niecīgas ir pensijas un cik grūti ar tām izdzīvot, tāpēc neuzskatu, ka kādā brīdī varētu par to pasmieties. Tā bija reakcija uz to, kā viss toreiz bija organizēts. Bet tas mani neattaisno. Politikā ir lietas, kuras var izmantot pret, un es šādu iemeslu devu. Tā ir mana vaina. Bet tam nav sakara ar varēšanu vai nevarēšanu strādāt diplomātiskajā dienestā. 

– Jums nācās ar savu mammu, vīramāti, bērniem runāt par to?

– Mana mammīte ir zem zemes jau labu brītiņu, mums ir tikai viena omīte. Viņa ir Siguldas pensionāru klubiņā, un tur visi mani zina. Bērni, protams, ir tīklos, kur bija tās dziesmiņas. Mans mazulis Artūrs šobrīd ir 1,94 metrus garš, Anna ir jauka jaunkundze, arī spēlē basketbolu. Viņi, protams, zina, ko mamma dara un ko nedara. Droši vien mani cilvēki mājās daudz vairāk saprot, ka viena puse ir ārējais tēls, bet otra… Nu, mamma ir mammijs. Mamma ir tā, ko sagaida mājās un kam prasa ēst. Zina – lai kāda arī būtu bijusi diena, viņa ies pie ledusskapja un ceps to karbonādi. 

– Jūs tā arī darāt?

– Nezinu, labi vai slikti, bet daru. Tāpat no rīta man nesagādā problēmas pagatavot brokastis. Tik lieli bērni, protams, netiek vesti uz skolu, bet, ja laiks daudzmaz saskan ar to, kad man jābūt darbā, nav problēmu to līkumiņu izmest. Man šķiet svarīgi palutināt, jo tā skarbā dzīve jau atnāks pati. Nedrīkst nonākt bezpalīdzībā, bet rūpes par kādu laikam ir man raksturīgas. 

Atgriezties dienestā

– Vai jūtaties aizvainota, savu [bijušās] partijas biedru nesaprasta?

– Vienā no pirmajām intervijām ar virsrakstu "Rudmate no Pankūkciema" man uzdeva jautājumu, vai politika ir netīra. Un es joprojām varu teikt – nē, bet politikā ļoti daudz tiek izmantotas netīras metodes. Manī nav rūgtuma. Jā, ir sāpīgi, kad… es neteikšu – draugi, jo politikā tādu nav, bet kolēģi, ar kuriem ir ļoti daudz izcīnīts, bijusi pleca sajūta, vienkārši nodod, un tādā diezgan primitīvā, pat rupjā veidā. Bet man par to nav pāridarījuma sāpju. Es nejūtos, ka šos gadus būtu cietusi. Man ir bijusi iespēja tikties ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem. Romas pāvestu esmu satikusi divreiz – tā vien ir milzīga, no zvaigznēm sūtīta veiksme. Pirmajā reizē, kad lūdzām viņu braukt uz Latviju, stāvot Svētā Pētera laukumā ar visiem dievlūdzējiem, tiešām domāju – lai viņš lūdz par Latviju. 

Šodien kāda kolēģe prasīja, vai atvadu ballīte būs. Negribu nekādas ballītes! Citi prasa – kad liksi to mandātu nost? Es atbildu, ka diemžēl nevar nolikt pa kluso. Vai es teikšot kādu runu no tribīnes? Nē, neesmu plānojusi. Tas nav stāsts, kurā izrādīties. Gribu cerēt, ka visu esmu darījusi uz pilnu klapi, ar pārliecību. Tā ir – ja dari, tad no sirds. Ja tev nesanāk, ja kļūdies – atvainojies un meklē ko citu. Mana dziļākā pārliecība, ka jādara ar sirdi. Un nevajag baidīties no emocijām. Manī mēģina saskatīt augstprātību. Jā, esmu neiecietīga pret stulbumu, muļķību, nekompetenci un uzskatu, ka no savas pozīcijas esmu tiesīga uz to norādīt. To man mācīja jau augstskolā, ka ne grēks, ne kļūda nav teikt – es to nezinu, noskaidrošu. Daudz sliktāk, ja ar pilnu pārliecību sejā stāsti muļķības un tevi pieņem par zinošu ekspertu. Tās ir manas dzīves mācības. Esmu teikusi augstskolu izlaidumos, ka juristu kļūdas maksā tikpat dārgi, cik ārstu, pēc tām paliek salauztas dzīves. 

– Jūs sevi redzat kā vēstnieci?

– Pirms gadiem 20 kādā intervijā teicu, ka negribu būt vēstniece, bet ārlietu ministre. Tas gan bija tikai joks. Vēlāk no Ārlietu ministrijas aizgāju, jo sapratu, ka man visdrīzāk būs jābrauc prom. Tas ir dienests. Tāpat kā militārajā vai iekšlietu dienestā ir pakāpes, Ārlietu ministrijā ir diplomātiskie rangi, kurus piešķir nevis automātiski, bet izvērtējot. Es saņēmu augstāko – padomnieka. Vēl augstāks ir vēstnieka, kuru iegūst tikai tajā brīdī, kad jau kaut kur norīko. Tas paliek arī tad, ja to darbu vairs nedari, tāpat kā ģenerālim, kas ir atvaļinājies. Var teikt, ka esmu atvaļinājusies Ārlietu ministrijas padomniece (smejas). Un tagad ministrijai jāvērtē, vai manas zināšanas ir pietiekamas, lai varu šai dienestā atgriezties. 

– Mazliet padauzīšos – bērni, izmācījušies Franču licejā, būtu pelnījuši, ka mamma viņus ved uz Parīzi, lai kādu laiku var saimniekot vēstniecības telpās. 

– Tā, protams, ir dauzīšanās, un ap to šobrīd ir politiskās spekulācijas. 

– Tiešām? Kāds jau to teica?

– Nē, par kādu citu valsti. Bet diplomātijā ir nerakstīti likumi – neviens nemin konkrētu vietu, kur kāds diplomāts varētu braukt. Tās ir divu valstu attiecības, un tai valstij jābūt iespējai kandidātu izvērtēt un dot piekrišanu, tikai tad viņš tiek sūtīts. Ne ierēdņi, ne ministrs neapstiprina, pirms valsts nav piekritusi. Bērni tagad mācās 10. klasē, un tas nav vienkārši. Dēlam ir ļoti nopietni sporta pienākumi. Ja būs jābrauc, vēl ir ļoti liels jautājums, vai paliksim kopā,. 

– Principā jūs varētu?

– Teorētiski jā. Vai varēšu praktiski, rādīs laiks. Vienmēr, pirms esmu kaut ko uzņēmusies, vairāk sevī esmu meklējusi, ko nezinu un nevaru. Nekad neesmu bijusi ar simtprocentīgu pārliecību – tam esmu piemērota. Zināmā mērā apskaužu cilvēkus, kas ir ļoti pārliecināti, ka var visu, par spīti tam, ja citi saskata, ka tā nav. Domāju, teorētiskie priekšnosacījumi, lai varētu strādāt ārlietās, man ir. To, vai cilvēks ir tam piemērots, rāda prakse. Protams, jābūt arī emocionāli sagatavotam. Es pret to izturos ļoti atbildīgi, un tieši tā pret to izturas Ārlietu ministrija. Ministrs nevar dot rīkojumu, ir iesaistīts valsts sekretārs, atestācijas komisija, kas visu vērtēs. 

Kādreiz droši vien uzrakstīšu memuārus par daudziem šābrīža notikumiem, bet pašlaik man no tīras sirds ir vēlme sakārtot savu dzīvi, saprast, ko daru es un ko – mani bērni. Bet politika… Smejos, ka vēlos sajust sevī alkas tajā atgriezties. Par to mēs kādreiz parunāsim – vai tās ir uznākušas.  

Citi šobrīd lasa

Daļa vīriešu ir diezgan izvirtuši – jeb Seksa padomi no 1894. gada grāmatas laulātajiem (18+) 24
Šādos numuriņos dzīvos Phjončhanas olimpisko spēļu sportisti 7
Nevar vairs pazīt? Savulaik slavenā miljonāre Ieva Plaude gluži sveša