Agris Daņiļevičs par "Dzirnām" un savu sportisko formu: "Lai drīzumā man jau atkal nav 100 kilogramu"

Agris latviešiem allaž bijis pozitīvisma un darbīguma piemērs. Taču vienmēr arī godīgs attiecībā uz to, ko dara, par ko ne reizi vien saņēmis nosodījumu, būdams žūrijā un nelutinādams ar augstām atzīmēm deju šovu dalībniekus. Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad Dzirnu dejotāji sev būvēja jaunas mājas – paši savu deju skolu telpās Brīvības gatvē, bet nu viņi ir no tās prom un apdzīvo četrstāvu ēku Lāčplēša ielā.

Agris ir azartiski ķēries klāt Spēlēju, dancoju stāstam – iespējams, pateicoties savai Kultūras akadēmijas maģistrantūrā iegūtajai izglītībai, spējis saskatīt tā nopietno dramaturģiju.

Totam jāmīl bezgalīgi

– Tev ar iestudējumu Spēlēju, dancoju sanāca divreiz iekāpt vienā upē. Jo pie tā strādāji jau 2004. gada Skolēnu dziesmu un deju svētkos.
– Ārprāts, cik sen tas bija – pirms divpadsmit gadiem!

– Kādas tev ir sajūtas par to laiku? Kā bija tad, un kā ir tagad?
– Man kā horeogrāfam tā bija fantastiska iespēja. Labi atceros sarunu pie Ringolda Beinaroviča, kad viņš vēl bija Valsts jaunatnes centra vadītājs. Viņš mani pasauca un teica – Agri, mēs tev uzticamies, es tev uzticos, vāc komandu. Ķīpsalas hallē ir vajadzīga Dziesmu un deju svētku otrā programma. Alternatīva. Un tas man bija ļoti nozīmīgi.

– Pats izdomāji, ka tas būs Raiņa Spēlēju, dancoju motīvs?
– Tā bija sagadīšanās. Es domāju visu kaut ko, varbūt iestudēt ko tādu, modernā stilā... jā, man kādu laiciņu bija tāda prāta vētra. Tad sanāca, ka bija jābrauc uz Tallinu, atceros – tā bija sniegaina diena, iegāju Siguldas grāmatnīcā, un tur stāvēja Spēlēju, dancoju disks – Iļģu mūzika, zils, ar petardēm, tāds ugunīgs. Un es to nopirku. Pa ceļam klausījos un sapratu, ka tas ir tieši tas, ko gribu uzvest.

– Saprati, ka tā ir arī dejojama mūzika?
– Sapratu, ka tur ir dejošanai ļoti saistoša, atbilstoša dramaturģija. Savā ziņā tā ir pat tāda tautas mūzika, veiksmīgi stilizēta, piemērota, man riktīgi patika, uzrunāja. Bildītes šķīrās acu priekšā, un jau pēc četrām stundām mašīnā biju pilnīgi pārliecināts, ka otro programmu taisīšu Spēlēju, dancoju. Uģi Brikmani uzrunāju par režisoru. Man darbs patika tādā ziņā, ka nezinu, vai pirms tam vēl kādam horeogrāfam ir bijusi laime un prieks veidot horeogrāfiju šādā mērogā – sākot ar katru deju un beidzot ar visas lielās horeogrāfijas kopējā zīmējuma savienošanu. Tas bija skaists darbs. Man patika process, un aizrāva arī rezultāts. Atceros – uz kādām simtu četrdesmit lielajām lapām tika sazīmēti zīmējumi. Manas mājas lielajā ēdamistabā kādu mēnesi neviens tā arī neienāca, jo viss galds bija noklāts.

Minidiskā bija salikta mūzika, vairāk nekā divarpus simtu indeksu biju salicis ik pēc kādām frāzēm, astoņām taktīm. Tolaik datortehnika vēl nebija tik attīstīta, mēs veiksmīgi strādājām ar minidiskiem. Mēģinājumi varēja notikt dinamiski, nebija lieki jāgaida. Tajā laikā Dzirnas tikko bija sākušas strādāt Rīgā, tātad man bija mēģinājumu placdarms, lai varētu eksperimentēt, modelēt izrādi.

– Tagad jums ir jauns izaicinājums, jo piedejosiet dzīvajam Iļģu skanējumam.
– Viena tāda reize mums jau bija Dzirnu trīsdesmit gadu jubilejā Arēnā Rīga, kad arī Iļģi piekrita nospēlēt. Tad mēs pāris numuru nodejojām kopā. Sākumā pavīdēja doma vienkārši veidot koncertnumuru šai mūzikai, bet darba procesā sapratu, ka šajā stāstā svarīga ir dramaturģija, ko veido Leldes, Tota un Zemgus attiecības. Sapratu, ka šos tēlus un varbūt daļēji arī Uģa Brikmaņa nerealizēto Ķīpsalā varēsim īstenot Arēnā Rīga. No horeogrāfijas viedokļa varu teikt, ka to, kas bija labs, mēs atkārtosim, bet daudz ir radīts no jauna.

– Vai tiešām arēnā būs tūkstoš dejotāju, deviņpadsmit kolektīvu?
– Šie skaitļi attiecas uz Iļģu koncerta pirmo daļu. Otrajā būs deju skola Dzirnas un tautas deju ansamblis Vektors. Daudz nozīmē tas, ka Dagmāra Bārbale pie Vektora stūres ir nomainījusi Uldi Šteinu. Viņa ir mūsu skolotāja un laba kolēģe. Domāju, ka horeogrāfiski viņa ir perspektīva. Sapratām, kāds ir labākais variants, kā mums to Spēlēju, dancoju pacelt. Pirms divpadsmit gadiem iestudējums tika veidots skolēnu svētkiem, lai gan tā nav skolēnu tēma.

– Viens no latviešu pamatīgākajiem stāstiem, kā Pūt, vējiņi.
– Jā. Tota tēlā ir iekodēta milzīga pašuzupurēšanās, jāsaka, visaugstākajā pakāpē. Ja tu upurē sevi, savu dzīvību kāda cita labā, pilnīgi neko nesaņemdams pretī. Tieši tas man šķiet skaistākais – ka ir tāda mīlestības augstākā pakāpe. Varbūt. Totam Lelde ir jāmīl bezgalīgi un bezgalīgi jāmīl arī savs brālis, lai viņu laimes vārdā spētu upurēt dzīvību. Šo stāstu vēlamies izstāstīt, un domāju, ka būs labi, jo dejotājiem acis mirdz. Protams, tagad šausmas var redzēt televīzijā ik dienu, tur jau to vien rāda. Domāju, mūsu iestudējums būs atgriešanās šausmu stāstu pirmsākumos – ar Spēlēju, dancoju, Raini. Skatos, ka bērniem riktīgi patīk. Visas raganas, velni, mironīši, zemesvēzīši – tēli ir interesanti, aizraujoši. Reizēm pat līdz neomulīgumam aizraujoši, jo attiecībās – gaišā un optimistiskā proporcija pret tumsu un pazemi – nospiedošais spēks, man šķiet, tomēr ir elles pusē (smejas).

– Bērniem jau patīk Helovīna svētki.
– Tieši tā. Baisums tajā izrādē valda, un droši vien, kad nonāksim Arēnā, ieslēgsim īstās gaismas un saliksim visu, kā jābūt, izdosies šo stāstu izstāstīt vēlreiz, tikai daudz  īsāku. Labākajā gadījumā tās būs četrdesmit minūtes – tātad Spēlēju, dancoju esence.

Kā Ilga man atteica

– Parēķināju, ka tad, kad Iļģi radās, tev bija astoņpadsmit gadu.
– Jā. Varbūt arī.

– Tu atceries to laiku? Kā uzzināji par grupu Iļģi? Varbūt tev ir siltas atmiņas par kādu koncertu?
– (Smejas.) Man ir siltas atmiņas. Bet vispār tas ir akmens Latvijas horeogrāfu dārziņā. Es biju tāds pilnīgi, jāsaka, zaļš, jauns gurķis tajā tautas mākslas apritē. Atceros, biju atbraucis uz Iļģu koncertu, toreiz Filharmonijā, Lielajā ģildē. Man bija iepatikusies viņu mūzika, sagaidīju koncerta beigas un Ilgai (Ilgai Reizniecei – Red.) prasīju, vai varu vienu no dziesmām izmantot horeogrāfijā. Un Ilga pateica – nē! Nedrīksti.

– Tu jau biji sācis strādāt par horeogrāfu?
– Jā, bet tas jau nebija nekas...

– Svaigi iestājies Konservatorijā?
– Varētu būt, ka tas bija jau Konservatorijas laiks. Taču es Ilgu labi saprotu un aizstāvu viņas viedokli šajā ziņā. Jo, godīgi runājot, Iļģi jau tolaik un vēl aizvien turpina būt viena no top grupām, kas mūziku izvēlas, veidojot horeogrāfijas. Diemžēl horeogrāfu līmenis Latvijā ir diezgan... vārgs, teiksim tā. Un daudz Iļģu mūzikas ir vienkārši ar tām horeogrāfijām samuļļātas. Es pilnīgi saprotu Ilgu – atnāk jauns čalītis un tagad prasīs mūsu mūziku! Tu jau nezini, ko viņš tur uztaisīs. Pilnīgi pareizi, ka saka nē. Bet es, protams, neapstājos, to mūziku dabūju un tāpat uztaisīju – man televīzijā bija blats (smejas).

– Pēc tam nebija nepatikšanu?
– Nē. Varbūt tāpēc, ka attiecībā uz to, ko daru, esmu centies nelaist brāķi. Man šķiet, Iļģiem par to, ko esmu veidojis ar viņu mūziku, nevajadzētu būt kauns. Tāpēc mums tā savstarpējā uzticība ir – kad tā radās, tad arī noturējās, un šajā ziņā nav nekādu problēmu. Tādas ir manas atmiņas par Iļģiem. Bet katrā ziņā šī mūzika ir vienība, par kuru mums, latviešiem, nevienu mirkli nav kauns. To, ko viņi dara, viņi dara ļoti zinoši – par latviešu tradīcijām, latviešu mūziku, latviešu tekstiem, tautasdziesmām, tērpiem, mūzikas instrumentiem. Viņi ir kompetenti visos šajos līmeņos. Un arī visās mākslinieciskajās izpausmēs viņi ir ārkārtīgi krāsaini, daudzveidīgi, radoši. Sākot ar bērnu mūziku, visvienkāršākajām dziesmiņām, kad bērns dzied a capella, es runāju par izdevniecībā Upe tuviem un tāliem izdotajiem albumiem. Tā ir milzīga bagātība. Ja Barona Dainu skapim būtu vēl kāds atvilktne, to noteikti varētu atvēlēt Iļģiem. Tā ir jau atdzimušās Latvijas vēsture un nopietna nacionālās pašapziņas lappuse. Tā ka – jā, viņi ir izdarījuši milzīgu darbu.

– Var godam svinēt.
– Viennozīmīgi! Tas pienesums, ko viņi kā grupa šajos 35 gados izdarījuši Latvijas labā, ir vienkārši neatsverams. Es pat nezinu... Labi, mēs uzcēlām Nacionālo bibliotēku, Dienvidu tiltu – tās ir būves, kuras katru dienu redzam, bet latviešu kā nācijas pašapziņas, lepnuma un identitātes ziņā Iļģi tiešām ir uzcēluši sava veida Gaismas pili mums visiem.

Ar draugiem zem viena jumta

– Bet kāpēc jums ir jaunas mājas? Visa Latvija sekoja līdzi tam, kā deju skola Dzirnas talko, lai tiktu pie telpām Brīvības gatvē. Tas, šķiet, bija vēl tik nesen.
– Mēs paguvām notalkoties arī šeit, Lāčplēša ielā. Un vēl aizvien turpinām to darīt. Redz, mums tās mājas vajadzēja bišķīt lielākas. Protams, tik laba zāle, kāda pēc izmēriem bija pie VEF, šeit nav neviena, bet tas nav būtiskākais. Šeit mums ir četru stāvu māja ar sešām deju zālēm un arī dejai saistoši kolēģi, piemēram, perkusionists Nils Īle, džeza kvartets Framest, arī grupa Auļi un Kaspars Bārbals ar savu ierakstu studiju. Tepat dzīvo Justs ar savu grupu Tax Free. Dzirnas ir apaugušas ar kolēģiem, ar kuriem var operatīvi un jauki sadarboties. It sevišķi mēs ar Kasparu Bārbalu ļoti labi strādājam. Ja man kādreiz vajag samontēt kādu mūziku, tas tiešām notiek tik ātri, kā knipi uzsist. Arī Gatve pie mums danco, tai man viens jauns numurs bija jāsacer. Ar komponista atļauju mazliet pamainījām mūziku – pazvanīju zvaniņu, paskrāpēju skrāpīti un uztaisīju gaumīgu ievadu, tā radās jauna deja. Man ir svarīgi, ka viss notiek ātri, bez čammāšanās.

– Vai nav tā, ka tad, kad saule sāk spīdēt aizvien spožāk, ir grūtāk aizbraukt no sava meža Putnos?
– Vēl jo vairāk, ka man šobrīd arī sanāk nenormāli daudz būt prom no mājām, jo jau notiek deju skates 2018. gada Deju svētkiem, kur stadionā rādīsim fragmentu no izrādes No zobena saule lēca. Ir daudz darba. Daugavpils teātrī strādāju pie jaunas izrādes kopā ar Oļegu Šapošņikovu. Režisors uzaicināja mani Nogrimušajai pilij izveidot horeogrāfijas. Tāpēc mums sanāk tā, ka nedēļas nogalēs esmu skatēs, pirmdien, otrdien diezgan stihiski pieslēdzos pie Spēlēju, dancoju un nedēļas vidū esmu Daugavpilī. Tur nekad vēl nebiju strādājis, un varu teikt vislabākos vārdus un vislielākos komplimentus šim teātrim. Oļegam ir izdevies savākt labu komandu, kur katrs ir ārkārtīgi atbildīgs – ikviens gaismotājs, skaņotājs, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, aktieris, dejotājs... Sākumā, godīgi sakot, man bija neliels satraukums par to, kā būs, jo Daugavpils teātrī biju redzējis tikai vienu izrādi, kur viss balstījās uz dejošanu. Tad domāju – kā es tur... Dzirnās es vairāk veicu tādu kā selekcijas darbu, jo dejotāji ir ārkārtīgi radoši, arī pedagogi – izdomāt un parādīt spējīgi.

– Un tev atliek vien atlasīt labāko no viņu piedāvātā?
– Jā, tā arī ir. Izrādās, ka Daugavpils teātrī viss var notikt tieši tāpat. Man nebija katra kustība priekšā jārāda. Viņi visam piegāja ārkārtīgi radoši. Bet es noteikti gribu pateikt – cepuri nost un kāju virsū manu Dzirnu deju skolas pedagogu priekšā. Jo man nebūtu iespējams ne braukāt apkārt, ja man nebūtu tādas komandas, ko mierīgi varu atstāt strādāt patstāvīgi. Neatkarīgi no tā, esmu vai neesmu, viņi izpilda darbu, jūt, kas skolai nepieciešams, un ļauj man sava veida brīvību, lai varu darīt arī kaut ko ārpus Dzirnām.

Jaunas, aizmirstas sajūtas

– Tu savu apaļo jubileju, piecdesmito dzimšanas dienu, nosvinēji pirms trim gadiem ar deju uzvedumu Barčiks.
– Jā, bija gan barčiks (smejas).

– Bet šopavasar tevi ik pa brīdim redzējām televizoru ekrānos, kad tu sekoji līdzi savai veselībai. Manuprāt, cilvēki tevi vienmēr ir uztvēruši kā tādu veselības etalonu. Tu kusties – vismaz tāds viņiem priekšstats, ja reiz esi horeogrāfs...
– Maldīgs priekšstats!

– Tu droši vien brauc ar riteni, slēpo, peldi...
– Es diezgan daudz gadu neslēpoju, jo uzskatīju, ka kalnu slēpošana ir paaugstināta riska sports. Taču kādreiz, kad to darīju aktīvi, man tikai drusku trūka līdz Latvijas izlasei, bet nez kāpēc savā prātā biju iedomājies, ka slēpošanai jāliek punkts, jo man jābūt uzmanīgam un jātaupa kājas. Tad Uldis Volgemuts, kas tagad ir kalnu slēpošanas kluba Pantera galvenais treneris, man teica – paga, Agri, tad jau tu uz ielas arī nevari iziet, tev mašīna var uzbraukt. Nu, ko tu āksties! Un viss, es Uldi paklausīju, atsāku slēpot un esmu par to ļoti priecīgs. Pateicoties draugam Andim Segliņam, divas reizes jau esmu bijis riktīgi īstos kalnos un slēpojis no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā – tā tiešām jaudīgi, gandrīz pa astoņām stundām dienā. Un man patīk! To sajūtu nevar salīdzināt ne ar ko citu. Tas vienkārši ir kas tāds, ko reizi gadā vajag izbaudīt. Iemaņas nekur nav pazudušas. Vienkārši šobrīd ar tā dēvētajām karvinga slēpēm ir diezgan kardināli mainījusies braukšanas tehnika. Taču – tā ir kļuvusi arī vienkāršāka.
Bet veselības aktivitātes, par kurām saki, man sākās drusciņ citādi. Apmēram pirms gada man sirdij bija kaut kādi pārsitieni, svars pāri simt kilogramiem, ārsti mani uz diennakti pielika pie sirds kontroles sensoru un pēc tam izrakstīja zāles, ko man tā kā vajadzētu dzert. Sēžu mašīnā, skatos uz zāļu paciņu, kuru par 30 eiro esmu nopircis, un saprotu – nē, es tās nedzeršu. Nometu paciņu un sāku diezgan aktīvi kustēties – peldēt, braukt ar riteni. Tad uzrādās mūsu No zobena saule lēca producents Edžus Arams un ieteica piedalīties Lattelecom maratonā, kas būs 14. maijā, tieši tad, kad arī Iļģu koncerts Arēnā.

– Kā to varēsi – no rīta noskriesi un tad uz koncertu?
– Jā. Bet es neskriešu visu, tikai pusi. Taču neizslēdzu arī variantu, ka pēc kāda laika varētu noskriet visu. Bet tas nav mans pašmērķis. Edžus izteica piedāvājumu, ka manu veselību pārbaudīs uz slodzēm, man būs trenere – Anete Kažemaka, kas ir maratona trenere un vēl aizvien arī sportiste, skrējēja. Un vēl – ja Adidas mums dod kādu inventāru tam visam, tad, domāju, kāpēc gan man neizmantot šo iespēju, ka mani kāds pieskata, lai es neizdaru sev pāri, kāds iedod precīzu treniņu grafiku, kāds nepieciešams tieši man? Un tā es sāku. Tagad, pateicoties treniņiem, esmu kādus sešus kilogramus svara nometis un jūtos labi.

– Tā zaļu paciņa ir kaut kur tālu...
– Jā, tā es nevienu tableti arī neizdzēru. Kad man nesen veica sirds slodzes testu, tad atzina, ka ar asinsvadu sistēmu un vārstuļiem viss ir ideālā kārtībā, tāpēc esmu priecīgs. Un tiešām aicinu cilvēkus mazāk skatīties aptieku virzienā un vairāk – uz svaigu gaisu, kustībām un veselīgu uzturu. Galvenais, lai es to atcerētos pats – lai nav tā, ka 14. maijā noskrienu 21 kilometru un 24. maijā jau man atkal ir simt kilogramu (smejas).

– Jo esi kārtīgi atzīmējis šo personīgo uzvaru...
– Tāpēc tam ir jākļūst par dzīvesstilu. Un es iesaku visiem, lai viņi tos ģimenes locekļus, draugus, paziņas, kolēģus, kas nolēmuši šādā veidā kaut ko darīt savas veselības labā, novērtē, stimulē, ļauj, neliek šķēršļus un visādā veidā atbalsta. Jo tas tiešām ir svarīgi. Mēs saviem mīļajiem, vienalga, kur arī būtu, esam vajadzīgi veseli.

Karpas aicina peldēt

– Tu ar lauku darbiem neņemies, tavā pārziņā ir ūdensrozes, vai ne?
– Jā, ūdensrozes ir manā pārziņā, un tām pumpuri jau lien pie ūdens virsmas, es skatos – viss notiek...

– Tev nav katru gadu jāņurko un jāstāda no jauna?
– Absolūti nē. Bet katru gadu ir tā, ka tieši pavasaris ir brīdis, kad es vēl padodos zemes smaržai un dārza aktivitātēm. Tāpēc, ka tas man patīk. Taču man drausmīgi riebjas ravēt. Tas man tiešām riktīgi nepatīk. Bet, kamēr pavasarī jāuzrok zeme vai kaut kas jāpalīdz siltumnīcā, jāsamēslo vai kūdra jāsaliek virsū, tas viss ir okei. Nu, tik daudz esmu dārza cilvēks. Rudenī ar meitu, protams, ne gluži arbūzus, bet ķirbjus novācam. Arī kartupeļu talka ar nelielu, mērenu alkohola devu ir forša (smejas). Nu, tā.

– Kad atklāsi peldēšanas sezonu?
– Kad karpas sāk aktīvi baroties, es paklauvēju pie laipas, un viņas nāk. Tad es viņām dodu maizi un saprotu, ka atkal varu peldēt. Vismaz ielēkt iekšā. Droši vien, ka varētu mēģināt arī tagad. Vispār tas būtu gandrīz tāds kā izaicinājums. Es neatteiktos.