Dvīnes Ana un Katrīne Drozdovičas - vienotas prātā un sirdī

Dzimušas rīdzinieces, dvīnes bērnībā bija ļoti mierīgas un paklausīgas – varējušas stundām ilgi klusītēm spēlēties savā istabā. “Vecāki joprojām atceras, ka bijām tiešām rātnas. Kaut ko pateica – izdarījām,” stāsta Katrīne. “Tīņu gados uzplūda enerģija – bijām ļoti aktīvas un pašpārliecinātas, pēc 20 gadu vecuma atkal kļuvām kautrīgākas, mierīgākas un klusākas.” Pret apkārtējiem māsas vienmēr izturējušās draudzīgi, taču bija nešķiramas – labākās draudzenes viena otrai. “Mums nekad nav bijuši dažādi labākie draugi,” atzīst Ana. “Vienmēr viena otrai bijām labākās draudzenes. Bērnībā mūsu kopīgā labākā draudzene bija arī māsīca, ar kuru mācījāmies vienā klasē.”

Pirmā interese par mūziku Anai un Katrīnei radās jau agrā vecumā, kad vecāki klausījās ārzemju izpildītājus, bet dvīnes dejoja un mājās rīkoja koncertus. “Pirmo dziesmu angļu valodā uzrakstījām sešu gadu vecumā. Protams, teksts bija briesmīgs – tik daudz kļūdu!” smejas Ana. Taču, neraugoties uz to, Ana turpināja attīstīt savu dziesmu rakstīšanas prasmi, kamēr Katrīne zīmēja kostīmus abu priekšnesumiem. “Es joprojām vairāk nodarbojos ar dueta muzikālo daļu, Katrīne – ar modi un vizuālo tēlu.”

Dažreiz Katrīne šaubās, vai būtu kļuvusi par dziedātāju, ja no māsas nenāktu muzikālais impulss. Iespējams, viņa darbotos modes biznesā, un mūzika paliktu hobija līmenī. “Ja man kaut kas patīk, dalos ar māsu, un arī viņai tas uzreiz patīk. Dvīņu faktors. Ietekmējam viena otras individuālo ceļu.”

Lai gan no pirmā skatiena dziedošās dvīnes šķiet līdzīgas kā divas ūdens lāses, raksturojot vienai otru, atklājas atšķirīgas rakstura iezīmes. “Ana ir daudz aktīvāka, atvērtāka un drosmīgāka. Es esmu mierīgāka un atturīgāka – mazāk runāju, vairāk klausos. Kad dzīvojām kopā, Ana vairāk darbojās ārpus mājām, es vairāk nodarbojos ar mājsaimniecības pienākumiem.”

Ana būs tā, kura ies pa priekšu, kamēr Katrīne tipinās aiz muguras. “Es mēdzu pārāk ātri reaģēt uz notikumiem, bet Katrīne parasti paņem pauzīti, izanalizē situāciju un palīdz arī man piebremzēt un padomāt, kā labāk rīkoties. Man ir daudz ideju un visu laiku gribas kaut ko darīt, bet Katrīnei vajag lielu iedrošinājumu un atbalstu no malas, lai viņai būtu spēks sasniegt savus mērķus.”

Jau kopš bērnības dvīnes izjuta pastiprinātu apkārtējo uzmanību, un tas ir palīdzējis gan karjeras izveidē, gan draugu atrašanā. Medaļai ir arī otra puse, un dažreiz no lielās uzmanības abas ir piekusušas: “Kādu brīdi nejutāmies labi, jo kāds visu laiku uz mums skatījās vai gribēja iepazīties tikai tādēļ, lai vēlāk palielītos, ka draudzējas ar dvīnēm.” Ana piekrīt māsai: “Dažreiz dvīņu faktors aizēno mūsu talantu – cilvēkus tik ļoti interesē vizuālais tēls, ka viņi aizmirst mūsu mūziku.” Pret gadījumiem, kad abas sajauc, dvīnes izturas mierīgi un saprotoši: “Mūs tas neuztrauc. Vienmēr pasakām priekšā savus vārdus. Taču ir ļoti patīkami, kad cilvēki spēj mūs atšķirt un nosauc vārdos.”

Lai arī cik tuvi dvīņi ir bijuši bērnībā un tīņu gados, vienmēr pienāk šķiršanās laiks, sākot pieaugušu cilvēku dzīves gaitas. “Sākums bija grūts,” atceras Ana. Katrīnei pirmajai parādījās puisis (hokejists Edgars Dīķis. Pagājušā gada jūnijā pāris apprecējās – Red.), ar kuru viņa pavadīja daudz laika, brīžiem liekot Anai justies liekai. “Tolaik mums bija aktīva muzikālā darbība, un pēkšņi Katrīne sāka tai veltīt daudz mazāk spēka un laika. Viss palika uz maniem pleciem, un es biju dusmīga, ka parādījās viens lieks dalībnieks, kurš atņem Katrīnei laiku.” Kad Anai pašai parādījās otrā pusīte un viņa sāka mazāk laika un enerģijas veltīt māsai un kopīgajai nodarbei, arī Katrīne izjuta dusmas un greizsirdību. “Agrāk mēs ar Anu bijām kopā pret visiem, bet tagad man likās, ka viņa ar Kristeru (hokejists Kristers Gudļevskis – Red.) ir kopā un pret mani. Tas ilga kādu pusgadu, un tagad šis posms ir sen aizmirsta pagātne.”

Šobrīd dzīve māsas aiznesusi katru uz savu pasaules malu pie mīļotajiem vīriešiem, taču attālums netraucē. “Esam no tiem dvīņiem, kuri neapskaujas un nemīļojas. Varam viena otrai nepieskarties. Mums ir sajūta, ka stāvam tam pāri, jo esam vienotas prātā un sirdī.” Dvīņu saikne ir ļoti spēcīga – atliek saskatīties, lai saprastu, ko otra domā par esošo situāciju vai kāda cilvēka komentāru. “Mēs lasām viena otras seju, uzvedību, balss tembru. Ja kaut kas mainās noskaņojumā, uzreiz jūtam.

“Vidusskolas pēdējās klasēs bija ļoti populāra spēle Mafija,” atceras Katrīne. “Klasesbiedri neļāva mums kopā spēlēt, jo vienmēr zinājām, vai otra ir Mafija – redzējām acīs!” Pat atrodoties tūkstošiem kilometru attālumā, dvīnes jūt viena otras noskaņojuma maiņu: “Viss ir ļoti labi, eju pastaigāties, un pēkšņi man gribas raudāt. Rakstu Anai un jautāju, vai viņai nav skumji, un deviņās reizēs no desmit Ana tajā brīdī tiešām tā jūtas.”