Marija Bērziņa: "Kad spēcīgas sievietes neatrod līdzvērtīgus vīriešus, viņas sāk pieprasīt no citiem"

Vai dzīvē esi bijusi izvadītāja?
Nē! Esmu bijusi savedēja kāzās. Man arī nepatīk šis vārds – kāzu vadītājs. Drīzāk starpnieks, konferansjē... Kāzas un bēres – šie divi dzīves mirkļi ir tie, kad tu cilvēkam piekļūsti ļoti tuvu... Lai labi novadītu kāzas, ir kārtīgi jāiepazīst jaunais pāris. Visi parasti brīnās, ka ļoti iedziļinos šajā procesā. Un tad es saku: zināt, tas vispirms ir tādēļ, ka manī vēl nav miris ideālisms un kāzas ir īpaša diena... Nav tā, ka vienkārši nomainu vārdus un «štancēju» scenārijus. Novadīt labi kāzas nozīmē saprast, ko šie cilvēki elpo, kādi viņi ir, jo tā ir viņu dzīve. Jaunie pāri izdara ļoti lielu kļūdu, kad sāk izdabāt citu vēlmēm: saviem draugiem, saviem radiniekiem, statusam... Tad es parasti saku: nē, mīļie! Ja nezināt, ko gribat, tad vispirms varētu sākt ar to, ko negribat. Es jaunajam pārim dodu nopietnus mājasdarbus, un faktiski tas ir sagatavošanās posms gada garumā.

Bet kāda tad bija tava pirmā reakcija, kad tev pateica par izvadītājas darbu seriālā?
Biju mazliet pārsteigta. Ļoti ceru, ka nebūs negatīvas reakcijas no skatītāju puses, jo mēs tiešām neizsmejam šo profesiju seriālā. Tas vispirms ir grūts darbs. Mēs runājam par kurioziem, kas mēdz gadīties. Jo cilvēki ir visādi, gaumes ir dažādas, un tiešām mēdz notikt visraibākie starpgadījumi. To nu gan esmu pieredzējusi, esot bērēs un skatoties, kā izvadītāji strādā... Nu tur tiešām var dzirdēt brīnumu lietas, sākot no tā, ka tiek sajaukts aizgājēja dzimums. Tad ir daži burvīgi stāsti par to, ka aizgājējs, piemēram, ir elektriķis, un tad izvadītājs visu laiku piemin, ka viņa iedegtā lampiņa mirdzēs mūžīgi. (Skumji smaida.) Tādas ārkārtīgi traģikomiskas situācijas, kuras vēlējāmies parādīt. Ļoti ceru, ka skatītājiem patiks mūsu otrās sezonas piedāvājums. Jo  ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka spēja pasmieties pašiem par sevi ir ārkārtīgi obligāta prasība. Ir kultūras, kurās pret nāvi attiecas normāli. Viņi ļoti labi saprot, ka tas ir pilnīgi normāls dzīves cikls – kad ienākam šajā pasaulē, mums uzreiz tiek apsolīts, ka mēs arī aiziesim. Tikai, protams, kā nu šo faktu uztver katrā kultūrā.
 

Atcerējies «Asins kāzas»?
Kad ar režisoru Vladislavu Nastavševu veidojām izrādi «Asins kāzas» (pēc spāņa Federiko Garsijas Lorkas lugas – S.K.), daudz runājām par šo tēmu. Izrādās, spāņiem ir nāves kults, jo nāve ir sākums jaunai dzīvībai. Un tas tiek stāstīts jau bērnam no zīdaiņa vecuma, ka tā būs, un tad, kad bērni iet gulēt, mammas, viņus iemidzinot, ļoti daudz dzied par nāvi. Mammas mierīgi stāsta, un bērni sapņos var ieraudzīt kaut ko tādu, kas viņiem var palīdzēt turpmākajā dzīvē, kad būs jāsaskaras ar sāpēm un ciešanām.
«Bitīt’ matos» īstais žanrs jau ir traģikomēdija. Jo gan smieklīgais, gan traģiskais stāv viens otram blakus. Vienīgais, seriāla žanram ir atšķirīga specifika. Tas ir pavisam cits ātrums.

Juti nostalģiju pēc seriāliem, kad aizgāji no «UgunsGrēka»?
Mums ar režisori Intu Gorodecku bija lietišķa saruna, ka septiņi gadi seriālā ir ļoti daudz. Tajā laikā ar manu varoni jau daudz kas bija noticis, un es Intai teicu – ja varam izdomāt ar manu varoni kaut ko jaunu, kas pārsteidz, tad jā... Citādi labāk prasties ar godu aiziet.

Vai joprojām dzied karaoki?
Starp citu, kad pirms diviem gadiem biju viesizrādēs Stokholmā ar savu monoizrādi «Mollija saka - jā!», mēs braucām ar prāmi. Un tad gan tur naktī, kuģa bāra karaokē, es sava prieka pēc pāris dziesmu uzdziedāju... Bet karaokes laiki ir pagājuši. Tā bija cita Marija, es no viņas neatsakos un neko nenožēloju. Man pašlaik pietiek ar to, ko daru izrādēs. Man ir tā iespēja izdziedāties. Pašlaik arī esmu sava vokālā pedagoga meklējumos. Pēc Anitas Garančas aiziešanas mūžībā man nav izdevies atrast tik brīnišķīgu pedagoģi. Viņa man viennozīmīgi palīdzējusi pārvarēt bailes, kas saistās ar neuzticēšanos savam ķermenim. Balsi ir jāmācās «savākt».

Vai seriālā dziedāsi?
Nē, bet darīšu vienu citu sarežģītu lietu... Es spēlēšu čellu.

Tu māki spēlēt čellu?!
Nē, es nemāku, bet gāju mācīties. Nevaru, protams, lepoties ar izciliem sasniegumiem. Man ar stīgu instrumentiem iepriekš nav bijis nekādas saskares. Pati spēlēju klavieres. Nu tad nu es piezvanīju Dacei Pūcei, vienai no labākajām čella pedagoģēm, un lūdzu konsultāciju. Kaut vai tas, kā tu apsēdies pie čella, ir svarīgi: augstums, attiecība pret plecu, kreisā roka, labā roka. Apsēsties pareizi pie čella ir liela māksla. Četras piecas taktis no tā visa beigās sanāca. Tas ir pats brīnišķīgākais aktiera profesijā – būt gatavam iemācīties jebkurā brīdī kaut ko jaunu un prātam neaptveramu.

Kā tavai varonei ar sirdsāķīšiem seriālā?
Nellija ir pārāk spēcīga un ārprātīgi baidās kļūt vāja. Ar savu pārlieku lielo nopietnību viņa kļūst komiska. Tāda ledus karaliene. Skatītāji redzēs, cik Nellija ir pārgurusi un kā viņai gribas atdot daļu no nastas citam, bet viņa taču pati zina, kā labāk vajag. Sirdsāķītis būs. Patīkams laika kavēklis, slīpēts puisis, kas viņu tīs ap pirkstu. Tāds abpusēji izdevīgs darījums.

Kādu izaicinājumu tev tagad piedāvā teātris?
Kirils Serebreņņikovs pašlaik iestudē lietuviešu dramaturga un režisora Marjus Ivaškeviča mūsdienu lugu «Tuvā pilsēta». Tas, lūk, būs milzīgs izaicinājums gan mums pašiem, gan skatītājiem. Laikam tāds paradoksu pavasaris – Nacionālā teātra trijās zālēs pašlaik notiek pilnīgs kukū. Virsuzdevums: pasaule iet uz galu un sāk jukt prātā, nāciet uz Nacionālo teātri, un mēs jums to parādīsim!
 

Provocēsiet?
Noteikti provocēsim – lugā «Tuvā pilsēta» ir daudz komēdijas elementu, bet tur ir arī tādas nopietnas seksualitātes tēmas, kas kādam varētu nepatikt, bet tās tiks pasniegtas ļoti gaumīgā mērcē. Man tiešām ir izaicinājums, jo pēc ilgiem laikiem būšu tāda ļauna meitene. Bet nekad jau nav tikai ļauns un melns... Daudzi iedomājas ļaunumu kā velnu ar āža kāju, bet velns ir ļoti labs cilvēku pazinējs, izcils psihologs. Es meklēju savai varonei prototipus dzīvē. Brigitai, šai sievietei ar pieredzi, ir vara, un ir interesanti, kā viņa to izmanto. Ļaunums manā varonē ir radies no totālas vientulības, no tā, ka ir problēmas ar sievišķību. Diemžēl tā notiek – kad gudras un spēcīgas sievietes dzīvē neatrod sev līdzvērtīgus vīriešus, viņas sāk ņemt un pieprasīt no citiem.
 

Kurās situācijās esi gatava teikt: «Bitīt’, matos!»
Kad dusmojos uz sevi, savu nesavaldību. Parasti jau strīdamies, baramies par sīkumiem, ne nopietnām lietām... Tā kā māku franču valodu, franciski nolamāties ir eleganti. Vai – ak, tu, dirskrādziņš tāds! Tas ir manas draudzenes Julgī Staltes atradums. (Smejas.)

Mūsu dzīvei arī tāds seriālu ātrums. Kā piebremzē to?
Tajā ārprātīgajā ritmā esot, reizēm sāku domāt: ak Dievs, kad pēdējo reizi nodarbojos ar mājas ģenerāltīrīšanu! Man ir svarīgas mājas. Manā dzīvoklī ir forša aura. Kad man ir brīvs brīdis, cenšos izbraukt jebkur ārpus Rīgas. Laikam ritot, saprotu, ka dabas padarīšana man kļūst arvien svarīgāka. Ievilkt gaisu, ļaut, lai vējš izpūš visas dumjās domas. Kaut vai uz stundu. Tas palīdz.