Atklāta jauna atkarība: ir cilvēki, kam dusmas un niknuma lēkmes sagādā fizisku baudu

Lai gan dusmaholiķis vēl nav oficiāla medicīniskā diagnoze, rodas aizvien vairāk pētījumu, kas atklāj dusmošanās mehānisma slēptās skrūvītes un vedina domāt, ka atkarība no dusmām ir patiešām reāla. Piemēram, Amerikā jau darbojas 12 soļu programmas – līdzīgas kā anonīmajiem alkoholiķiem –, lai palīdzētu atkarīgajiem no dusmām. Speciālisti sliecas saukt par dusmaholiķiem cilvēkus, kam sagādā baudu emocionālais stāvoklis dusmojoties vai kuriem vispār bez iemesla uznāk niknuma lēkme augstākajā pakāpē.

Domā labas domas. Ha!

Bieži dzirdēts labi domāts ieteikums neturēt dusmas sevī, bet ļaut tām izpausties. Atmetot šajā gadījumā ētisko un filozofisko pusi (piemēram, par otra vaiga pagriešanu), pievērsīsimies bioloģiskajam aspektam. Proti, dusmas nav tikai negatīvas (vai sliktas) emocijas, dusmas ir mūsu smadzeņu un visa ķermeņa reakcija. Tas nozīmē, ka mūsu smadzenes jeb prāts apstrādā ārējo informāciju un nosaka, kā ķermenim šajā gadījumā reaģēt. Tāpēc – reālistiski domājot – vai vispār iespējams kontrolēt savas dusmas, kad smadzenēm ir pašām sava programma?

Tieši tāpēc vairākums zinātnieku noliedz, ka var valdīt dusmas, piemēram, ar plaši popularizēto metodi – domājiet labas domas. Tad jau vecāsmammas taisīts klepus sīrups varētu tikpat labi iedarboties! Labo domu padoms nevar šajā gadījumā nostrādāt, jo attiecas uz to, ko var tikai iedomāties vai iztēloties.

Dusmas zināmā – pat lielā – mērā nosaka smadzenes un ķīmiskais kokteilis, kas rodas galvā. Lai valdītu savas dusmas, jāsaprot ķermeņa un prāta saistība ar tām.

Vainīga ir nervu patvaļa

Ar dusmu rašanos visvairāk saistīta limbiskā sistēma – galvas smadzeņu un zemgarozas veidojumi, kas atrodas lielo pusložu pamatnē un izraisa emocionālos un afektīvos stāvokļus, kā arī regulē to izpausmi veģetatīvajās un izturēšanās reakcijās. Limbiskajā sistēmā ir sava veida emocionālo atmiņu un reakciju noliktava – smadzeņu mandeles (amigdala). Tie ir mandeļu veida un lieluma veidojumi – pa vienam katrā smadzeņu puslodē, kam ir būtiska loma emociju, tostarp, dusmu, apstrādē un šķirošanā. Tie ir kā galvenie komandpunkti, kas nosaka, kuri stimuli tiek sūtīti uz emociju un kuri – uz loģiskās domāšanas daļām smadzenēs.

Bieži vien, kad izvirstam dusmās, esam spiesti konstatēt: nervi uzdod. Tā arī ir – vainīga ir nervu patvaļa. Kāds nervu centrs limbiskajā sistēmā pēkšņi saceļ trauksmi, saucot palīgā visas pārējās galvas smadzeņu daļas. Tas notiek zibenīgi, iekams vēl garozas jaunākā daļa jeb tā daļa, kurā notiek domāšana, paguvusi pilnībā aptvert notiekošo, kur nu vēl izlemt, kāda rīcība būtu vispiemērotākā. Uznāk īslaicīgs prāta aptumsums, kas izskaidrojams ar stresa hormonu (adrenalīna, noradrenalīna) izdalīšanos. Ķermenis ir gatavs atbildes reakcijai cīnīties vai bēgt – lai novērstu briesmas.

Tad mēs parasti uzsprāgstam, izgāžot dusmas uz mājinieku, kolēģi vai varbūt uz pretimbraucošās mašīnas šoferi. Raksturīgi, ka, tiklīdz īslaicīgais prāta aptumsums pārgājis, paši nesaprotam, kas mums bija lēcies. Tajā brīdī garozas jaunākā daļa, kurā noris domāšana, jau ir pieslēgusies.

Briesmīgs savās dusmās!

Zināms, visi nedusmojas vienādi – kāds, piemēram, zaudē savaldību bieži, bet tik nenozīmīgā veidā, ka to neviens neņem galvā. Turpretī cits var saniknoties ļoti reti, toties tā, ka apkārtējie uzreiz gatavi laisties lapās. Kāpēc tā? Zinātne viennozīmīgi to izskaidrot vēl nespēj, taču 2011. gadā Kembridžas universitātes pētnieki atklāja interesantu saistību ar serotonīna jeb laimes hormona līmeni asinīs.

Lai gan jau vairākus gadu desmitus zināms, ka zems serotonīna līmenis saistīts ar agresiju, tikai tagad izdevies atklāt mehānismu, kā tieši šī viela palīdz regulēt smadzenēs uzvedību un kāpēc daļai cilvēku ir lielāka nosliece uz agresiju. Britu zinātnieki secināja: “Zems serotonīna līmenis smadzenēs vājina saziņu starp specifiskām smadzeņu emocionālās limbiskās sistēmas daļām (amigdalu) un priekšējām daivām.” Tādējādi smadzenēm kļūst grūtāk kontrolēt emocionālo atbildes reakciju uz dusmām. Turklāt, kamēr vien dusmas pavadošā stresa ķīmija ir asinīs, ķermenis paliek modrības un trauksmes stāvoklī. Tas bieži vien ne tikai sabojā visu dienu (dusmu mieles!), bet arī turpina iztērēt laimes hormona laimes hormona krājumus smadzenēs.

Izveidojas apburtais loks: es dusmojos, jo nejūtos laimīgs, un kļūstu vēl nelaimīgāks, jo dusmojos.

Dusmas palielina asins plūsmu uz domāšanas daļu, kas tehniski atrodas virs kreisās acs

2004. gadā fascinējošu pētījumu veica amerikāņu speciālisti no Hārvarda Medicīnas skolas un Masačūsetsas Galvenās slimnīcas, pirmo reizi ielūkojoties dusmīgās smadzenēs. Ar mūsdienu aparatūras palīdzību viņiem izdevās izmērīt asiņu plūsmu starp smadzeņu emocionālo un domāšanas daļu pacientiem ar depresiju un veselo kontroles grupai. Zinātnieki atklāja, ka dusmas palielina asins plūsmu uz domāšanas daļu, kas tehniski atrodas virs kreisās acs, pieres dziļumos. Un šī plūsma savalda niknās domas. Tajā pašā laikā asinis pieplūst amigdalā, palielinot tur aktivitāti. Normāli šajā primitīvākajā smadzeņu daļā cēlušās dusmas savalda mūsu domāšanas gaitā radusies griba apspiest šīs emocijas. Taču, kā liecināja pētījums, pacientiem ar nopietnu depresiju process notiek stipri citādāk – viņiem ir samazināta asins pieplūde šīm smadzeņu daļām, un tādējādi trūkst gan dusmu atpazīšanas, gan tās kontroles, kas var novest pie vardarbīga niknuma.

Šajā sakarā ir klasisks medicīnas vēstures piemērs – 19. gadsimtā amerikāņu dzelzceļa meistars Fineass Geidžs. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš cieta darba negadījumā – apmēram trīs centimetrus resns dzelzs stienis caurdūra viņa kreiso vaigu un iznāca ārā virs kreisās acs, sašķaidot daļu smadzeņu, tostarp dusmu apspiešanas centru. Geidžs atlaba un nodzīvoja vēl 12 gadus, taču apkārtējie nebija diez ko laimīgi. No patīkama, mierīga jaunekļa viņš pārvērtās vardarbīgā, nelīdzsvarotā, brutālā briesmonī, un visi paziņas apgalvoja: “Tas vairs nav Geidžs!”

Atkarība rodas nenobriedušās smadzenēs

Dusmas palaikam uznāk ikvienam, un tas ir dabiski, bet kāds ir ceļš, kas noved pie dusmaholisma? Izrādās, tas sākas daudz agrāk, nekā varētu iedomāties. Tas sākas jaunībā, nevis briedumā vai vecumā, kad būtu it kā vairāk iemeslu dusmoties uz dzīvi.

Atkarība no dusmām sākas agri, kad smadzeņu priekšējā daiva (emocionālās kontroles centrs) vēl nav pilnībā attīstījusies. Šajā posmā impulsīva doma viegli pārlec jebkurus prāta apsvērumus par sekām un noved jauno cilvēku pie kaprīzas un pārsteidzīgas uzvedības. Dari vispirms, domā pēc tam! “Skaties, mamm! Varu smēķēt, runāt pa telefonu un braukt ar velosipēdu vienlaikus!” Daudzi pētnieki to mēdz arī saukt par sindromu "prāts apakšbiksēs". Lai nu kā, šo fenomenu izraisa nenobriedusī un lēnā priekšējās daivas attīstība. Tā kā šī smadzeņu daļa pilnveidojas, tikai tuvojoties 30 gadu vecumam, mums ir pietiekami daudz laika, lai izveidotu dažus cēlus ieradumus un atkarības. Katrā ziņā – smadzeņu mandeles (amigdalas) darbības principi un tās mijiedarbība ar garozas jaunāko daļu jeb mūsu bremžu sistēmu, kas dod iespēju izvērtēt sekas, pirms rīkoties impulsu vadītiem, tad arī ir emocionālās inteliģences pamatā.

Atkarība no dusmām var būt tikpat nopietna kā jebkura cita atkarība: alkoholisms, narkomānija un citas

Iemesls, kāpēc vairākums dusmaholiķu nespēj kontrolēt savas dusmas, varētu būt saistīts ar bēdīgi slaveno amigdalas pirātismu, ko 1996. gadā aprakstīja amerikāņu psihologs Daniels Golmans. Vienkārši sakot, smadzenēs idejas palaišanas sistēma nolaupa stop sistēmu un rada ak, blēņas! sistēmu. Impulsi ir tik spēcīgi, un cilvēks ir tik pārņemts rīkoties saskaņā ar tiem (atkārtojumu dēļ pagātnē), ka šī uzvedība šķiet dabiska. Patiesībā jebkas pretējs šim stāvoklim rada iekšēju spriedzi. Tieši šā iemesla dēļ atkarība no dusmām var būt tikpat nopietna kā jebkura cita atkarība: alkoholisms, narkomānija un citas.

Līdzīgi kā citās atkarībās, arī dusmaholismā ir iesaistīts dopamīns jeb baudas hormons, kas ir gan anatomiskais, gan ķīmiskais pakāpiens ceļā uz atkarību. Tas izdalās brīdī, kad cilvēks gūst baudu, smadzenes to atceras un līdzdarbojas, lai tas notiktu atkārtoti. Tās manipulē ar cilvēka uzvedību (pat bez viņa paša apzināšanās), lai sasniegtu līdzīgu rezultātu. Problēma tikai tā, ka ar laiku smadzeņu receptori kļūst nejutīgāki un sagādā mazāk prieka. Mazs dopamīna daudzums var likt justies tikai normāli, nevis labi. Lai atkarīgais, šajā gadījumā dusmaholiķis, izjustu atkal kaifu, viņam vajag lielāku dopamīna pieplūdumu, un vienīgais veids, kā to sasniegt, ir saniknoties un ļaut vaļu dusmām, vienalga, verbālā vai vardarbīgā ceļā. Tā dzimst atkarība no dusmām.

Kā dusmas var likt justies labi?!

Vai tiešām dusmas un niknums var sagādāt tik lielu baudu, ka cilvēks kļūst no tās atkarīgs? Diemžēl tas ir pavisam elementāri. Ir trīs galvenie veidi, kā dusmas rada baudu un veicina dopamīna izdalīšanos.

Pirmais ir adrenalīna pieplūdums savienojumā ar palielinātu sirds ritmu un asins spiedienu, kas liek justies labi, pat eiforiski. Fiziska dusmu izpausme – dūres sišana uz galda vai trauku plēšana – liek organismam izdalīt dopamīnu, izraisot vēl lielāku baudu. Taču te ir lamatas – izmantojot niknumu, lai rastos adrenalīns un kaifs, tā efekts būs īslaicīgs, turklāt tam sekos pretīgas morālās paģiras.

Otrs faktors, kas nostrādā par labu dusmām, – apspiesto jūtu atbrīvošana –, arī ir tas, kas liek izjust lielu apmierinājumu. Kad dusmaholiķi nedabū savu dienas devu, viņi kļūst dīdīgi un ātri aizkaitināmi, izjūt garīgu spriedzi un diskomfortu dažādās ķermeņa vietās. Taču, kad viņi galu galā apmierina savu kāri – kliedzot vai sitot ļauj vaļu aizturētajām negatīvajām emocijām, viņi izjūt brīnišķīgu atvieglojuma izjūtu. Taču tas ir aplams loks: jo vairāk smadzenes ir pārņemtas ar vajadzību izjust baudu no negatīvām emocijām, jo vairāk dusmas un atkarība sadraudzējas.

Atriebjoties sadot kādam (mutiski vai fiziski) sagādā lielu baudu

Trešais veids, kāpēc dusmas var mīlēt, – atriebes prieks, ja kāds izsit dusmaholiķi no paškontroles. Kāds viņu apvaino, kāds viņu ar savu auto apdzen uz šosejas vai arī viņam darbā liedz ierasto pīppauzi, tad viņš zaudē kontroli (varu), saniknojas un nolemj ar spēku to atgūt – tas notiek, izgāžot savas dusmas un sajūtot varas un spēka pacēlumu, kas, protams, ir mānīgs. Tomēr atriebjoties sadot kādam (mutiski vai fiziski) sagādā lielu baudu.

Tik un tā visi šie trīs scenāriji var sniegt tikai īslaicīgu baudu. Miers baro, dusmas posta. Dusmas patiešām ir trūcīgs uzturs smadzenēm.

Paša audzēts kaktuss

Iespējams, kādam dusmaholiķim šis dusmošanās mehānisms kalpos par attaisnojumu, lai uzvestos citiem pilnīgi nebaudāmi. Tomēr, kaut arī viss ir smadzenēs, cilvēks pats ir ļāvis tur izaugt dusmu kaktusam un pats to kultivējis, ļaujot izplesties. Nekad nav par vēlu apcirpt tā adatas un pamazām izraut ar saknēm. Var meklēt speciālistu palīdzību, var izmēģināt un praktizēt kādu no daudzajām dusmu savaldīšanas metodēm, līdz tā kļūst par otro dabu. Anonīmo dusmaholiķu Losandželosas nodaļa ir izdevusi ieteikumus atkarīgajiem no dusmām, kur uzsver: “Pilnīga atturēšanās no rīcības dusmās ir vienīgā atbilde dusmaholiķim.”

Dusmas ir vienas no destruktīvākajām cilvēka emocijām, ne velti to savaldīšanai pievērsta uzmanība jau kopš seniem laikiem. Visas senās garīgās mācības aicina meklēt mieru un harmoniju un norāda, ka dusmas ir vājuma pazīme. Senā patiesība ir ļoti vienkārša un viegli ievērojama: neviens nevar otru cilvēku sadusmot, ja vien viņš pats to nepieļauj.

Kā nekļūt par dusmaholiķi

(Iesaka Anonīmo dusmaholiķu Losandželosas nodaļa)

* Izvērtēt dusmas.

Ikreiz, kad sāk zust savaldība, vērts novērtēt savu dusmu līmeni punktu skalā no viens līdz desmit. Kad dusmas sasniedz 5 un vairāk punktu, vajadzētu censties mainīt savu izturēšanos.

* Nepārtraukt otru.

Ātrākais veids, kā nokaitēt situāciju, ir vienam otru pārtraukt, tāpēc ieteicams koncentrēties uz to, lai otram ļautu izteikties, pat ja viņš pirmais ir pārtraucis tavu runu.

* Nelamāties un neapsaukāties.

Runa nav par morālo pusi. Kad cilvēki pārtrauc lamāties vai lietot nicinošus apzīmējumus – muļķis, stulbenis un tamlīdzīgus –, viņi pārtrauc pieliet eļļu dusmu ugunij.

* Neskatīties cieši acīs.

Ir milzu atšķirība starp skatienu, kad ir pievērsta uzmanība otram, un ciešu skatīšanos acīs ar nodomu iebiedēt. Izvairoties draudēt otram ar skatienu, var apturēt ciklu, kad iekšējās dusmas pāraug rīcībā.

* Nedraudēt.

Lai manipulētu un kontrolētu ar citiem, dusmās parasti izmanto draudus, kas var netieši nozīmēt es tevi pametīšu vai sāpināšu. Ar draudiem spēlē uz otra vājajām vietām un nedrošību, kas visbiežāk sakaitē jūtas un var novest līdz dusmu baltkvēlei.

* Nelietot sarkasmu un ironiju.

Ironizēšana, izsmiešana ir veids, kā izpaužas dusmas un cenšanās pazemot sarunas biedru.

* Nekritizēt.

Nav pienākums palīdzēt visiem, ja palīdzība vai padoms netiek lūgts. Tā ka – kritizēšana un pamācīšana nav obligāto darbu sarakstā!

* Nekliegt.

Kad cilvēki paceļ balsi un kliedz, dusmas tikai barojas. Daudzi pat neapzinās, ka pārgājuši uz kliegšanu. Vajag tad palūgt pieklusināt balss toni un pateikties, kad tas izdarīts.

* Vispār nerunāt.

Kad dusmas pieaug, vajag vispār pārtraukt runāt. Sākotnēji tas var likt justies ļoti nekomfortabli, bet runāšana, kad pārņēmušas dusmas, ir pirmais solis ceļā uz dusmaholismu.

* Nerādīt ar pirkstu uz otru.

Ir teiciens: kad rādi ar pirkstu uz otru, trīs citi tavi pirksti vērsti atpakaļ uz tevi pašu. Nevar vainot citus savu dusmu problēmās.

* Nemest priekšmetus.

Kad tiek mestas lietas pa gaisu, aizcirstas durvis, ar dūri dauzītas sienas – tiek izrādīti draudi otram, turklāt tas kalpo savu dusmu uzkurināšanai. Pēdējais brīdis apstāties izpaust savas dusmas fiziski.

* Fiziski neaizskart.

Grūstīšana, turēšana ar varu vai citas darbības dusmās draud ar kriminālu atbildību. Agresīva aizskaršana jāizbeidz, pat ja šķiet, ka tā ir sevis aizsargāšana.

* Nebolīt acis.

Riebumu un dusmas var izrādīt, arī neizsakot vārdos, – bolot acis, teatrāli nopūšoties vai izdodot citas skaņas. Tas var provocēt naidīgumu, liekot otram iekaist. Svarīgi apzināties, ko dari, un atturēties no tā.

* Aiziet prom.

Ja cilvēki sadusmojas un turpina strīdēties, parasti tiek sarunātas vai sadarītas lietas, ko viņi vēlāk nožēlo. Ja šajā situācijā laikus dodas prom, pārtraucot strīdu, iespējams izglābt darbu, laulību vai pat izvairīties no tiesas darbiem.

* Nebraukt agresīvi.

Braukšanas ātruma pārsniegšana, dusmīga pīpināšana un kliegšana uz citiem autovadītājiem ir galvenie paņēmieni, kā likt dusmām vārīties. Jācenšas atslābt, neņemot vērā citu autovadītāju braukšanas manieri.

* Netēlot varoni.

Kad tiek atstāstīti dusmu izvirdumi ar sevi varoņa lomā, cilvēks no jauna var izjust spēcīgās dusmu emocijas, bet tas it kā attaisno šo emocionālo stāvokli un liek pamatus atkarībai. Svarīgi uzņemties atbildību par dusmām, nevis tās cildināt vai apjūsmot.

Inguna Mukāne, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock