Ārsti teica, ka bērnu viņai nevar būt. Ekstrasense Antra pierāda: brīnumi notiek

Bērnībā Antra bija īsts paraugbērns – labi mācījās, sporta dejās plūca laurus pat Baltijas mērogā. Tad pēkšņs stop! – uz gājēju pārejas viņu, trešklasniecīti, notrieca automašīna. Ar ķermeņa satricinājumu ārsti tika galā, taču no turpmākajiem veselības traucējumiem, ko bija provocējusi trauma, pasargāt nespēja. Nebeidzami bronhīti, kas pārgāja astmā. Slimnīcas, sanatorijas Antrai bērnībā bija labi zināmas vietas. “Tik bieži atrodoties ārpus mājas, man totāli trūka mīļuma. Un arī fiziskās slodzes. Tas lika noslēgties sevī un agri izmeta no bērnišķīguma. Daudzi to uztvēra kā lecīgumu, pārgudrību.”

Tieši pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas nākamais pārbaudījums – Antru sakoda suns. Operācija, kurā degunu centās savilkt kopā ar vaigu, ilga vairākas stundas. Dzīvnieku kodumi dzīst slikti, taču izciest sāpes bija vieglāk nekā samierināties ar domu, ka priekšā vientulība mūža garumā. Neglīta, nevesela – kuram tāda būšu vajadzīga?

Vidusskolu Antra beidza neklātienē, bet līdztekus mācībām sāka strādāt – veidoja medijiem reklāmrakstus. Jāgatavo informācija par jaunas slidotavas atvēršanu? Pamēģini ledu arī pati! Taču kopā ar sajūsmu – sanāk! – negaidīts trieciens un lidojums pret apmali. Līdz mājām Antra kaut kā tika, tomēr nākamajā dienā bija skaidrs, ka ar muguru nav labi. Ārsts neslēpa: izsistajam diskam nepieciešama operācija, taču viss mugurkauls ir šausmīgā stāvoklī, jo muskuļi, kam tas jāsatur, galīgi atrofējušies. Tika veiktas vairākas operācijas. Pēc pirmās paralizēja vienu kāju. Pēc otrreizējās ķirurģiskās iejaukšanās viss augums sagāzās uz vienu pusi: “Bija briesmīgi žēl sevis. Slimnīcā skatījos griestos, klusēju, neēdu. Sajūta, ka man šajā pasaulē nav vietas, apsvēru domu par aiziešanu no dzīves.” Tālāk – rehabilitācijas iestādes. Un ikreiz no jauna lietišķi izklāstīts nākotnes redzējums: jums nekad nebūs bērnu, un jāsamierinās ar pārvietošanos ratiņkrēslā.

Kādā sanatorijā Antru ielika vienā istabiņā ar meiteni pēc autoavārijas. Pilnīgi paralizētu – mugurkaula nervs pušu. Un uz šā fona Antru caursita domas uzplaiksnījums: mani muskuļi, kaut arī novārguši un netrenēti, vēl tomēr ir spējīgi uztvert impulsus un strādāt. “Toreiz – pēc ilgstošās sajūtas, ka negribu dzīvot, jo tāpat esmu beigta, manī pēkšņi modās nenormāls spīts. Es staigāšu! Un man būs bērns, vismaz viens – meitiņa!” Antra atceras, kā todien uzprasījās uz peldbaseinu, uzrāpās slīdkalniņā, bet, laižoties lejā, palika iekārusies turekļos. “Gribēju pati sev pierādīt, ka manos locekļos joprojām ir spēks, tāpēc sev atvēlēto laiku dzīvošu, nevis nīkšu. Tas bija pagrieziena punkts uz atgriešanos dzīvē.”

Bet turpmākais mazliet līdzinās cilvēka fiziskās un garīgās izturības pārbaudes testam. Izdevās nostāties uz savām kājām? Tātad vari vēl! Liksim nākamo smagumu. Antrai atklāja C hepatītu, turklāt ārstēšanai visnepakļāvīgāko genotipu. Arī šo pārbaudījumu viņa izturēja. Pat prēmiju no likteņa saņēma – atrada savu vietu uzņēmējdarbībā, turklāt dzīve apbalvoja ar attiecībām – tik spēcīgām un balstošām, ka varēja uzdrošināties domāt par mazulīti. Diemžēl vēlme atdūrās pret striktu nē grūtniecībai. Viens ginekologs, otrs, trešais, un visi vienoti pārliecībā: daudzo operāciju dēļ jums nevar būt bērni!

“Būs gan, jo es to ļoti vēlos!” teica sev Antra. “Jo mēs vēlamies. Ja dabiskā ceļā tas nav iespējams, mēģināsim citādi.” Viņiem izdevās atrast ārstu, kurš riskēja palīdzēt. Tas prasīja ne tikai finanses, bet ļoti daudz nervu, laika, izturības un ticības. Atalgojums bija grūtniecība. “Fantastiskākais laiks sievietes dzīvē, kad nevienu brīdi nav grūti. Meitiņa ieradās pasaulē vesela, mīļa, gudra – dievīgs bērniņš.” Beidzot laime pilnībā? Nē, jo sekoja krahs uzņēmējdarbībā un pāris gadu ilgs mēģinājums notvert veiksmi Anglijā. Atgriešanās Latvijā un jaunas biznesa nišas atrašana. Apņēmība atsākt kādreiz sāktās medicīnas studijas.

Tādu es iepazinu Antru pirms pieciem gadiem. Spara pilnu un stipru pārliecībā, ka 98 procenti problēmu atrodas galvā un tās risināt spējam paši. Bet atlikušajiem diviem procentiem nepieciešama palīdzība no malas – tikai nevajag slinkot un kautrēties to pieņemt un izmantot. Kad nesen ieraudzīju Antras Deksnes vārdu dziednieku sarakstā, man ļoti gribējās sarunu turpināt.

Sakārtot sevi

– Kas ir noticis šajos piecos gados? Ko vari nosaukt par vissvarīgāko?

– Skaistākā no lielajām pārmaiņām – man jau ir divi bērni. Turklāt dēliņš nāca pasaulē dabiskā ceļā – pats pieteicās, viegli piedzima. Tas bija īsts brīnumu brīnums, jo faktiski bija noticis neiespējamais. Tā pati ārste, kurai esmu pateicīga par pirmo bērnu, teica, ka pēc šā gadījuma visas teoriju grāmatas izmetīšot pa logu, jo nespēj izskaidrot, kā tas varēja notikt.

– Kā skaidro savu nokļūšanu dziednieku apritē, kas tik ļoti atšķiras ar būvniecības biznesa, ar ko nodarbojies pirms tam?

– Mans onkulis bija dziednieks. Kad man bija tikai pieci gadi, viņš teica, ka šādas spējas piemīt arī man. Esmu tās jutusi un izmantojusi, gan noņemot kādam sāpes, gan nomierinot vai nolasot domas. Taču tas bija neapzināti – kā bērnībā, tā daudzajos slimošanas gados. Kad beidzot biju nostājusies uz kājām un radās laiks aptvert, cik daudz dots manai veselībai, modās iekšēja vajadzība kaut ko darīt, palīdzot citiem. Sāku mācīties medicīnu, taču drīz atklāju, ka klasiskā medicīna daudzu ļoti svarīgu jautājumu risināšanā ir diezgan nevarīga. Tā iekļuvu jaunā sevis iepazīšanas un atklāšanas posmā, kas aizveda pie netradicionālās medicīnas. Agrāk vienkārši vēl nebiju šādam pavērsienam gatava. Nebiju sevi līdz galam pieņēmusi un iemīlējusi. To precīzi norāda fotogrāfijas. Manā albumā nav tikpat kā nevienas bildes no laikiem, kad slimoju. Sevis nepieņemšana laikam bija tik liela, ka mani fotografēt vairījās. Vēlāko laiku bildēs skaidri nolasāms, kā notiek attiecību stiprināšana ar sevi – soli pa solim tuvāk savai patiesajai būtībai. Esmu secinājusi, ka labākās bildes iznāk, ja fotografēju sevi pati. Brīnišķīga iespēja kontrolēt savu enerģētisko stāvokli, ieraudzīt to, pie kā vēl jāpiestrādā. Pirms pieciem gadiem šī sevis kārtošana sākās, tagad jau diezgan daudz izdarīts. Taču ir tā – jo vairāk kārtoju, jo vairāk jākārto. Nepārtraukti nāk klāt jaunas zināšanas, pieredze, izaicinājumi.

– Sakārtota Antra – kāda viņa ir, un ko šādā formātā var izdarīt labāk nekā agrākā?

– Sakārtota ir tāda, kura sevi līdz galam pieņēmusi – izskatu, būtību, sūtību. Tagad es sadzīvoju ar savām rētām, tā ir mana identitāte. Šamaņi paši sev uz sejas veido dažādus simbolus un zīmes, man tās ir vēl vērtīgākas, jo dzīves uzliktas. Agrāk gan uz pasauli, gan sevi varēju skatīties caur šauri ierobežojošu prizmu. Tagad spektrs ir izvērstāks. Visas maņas, īpaši jau oža un krāsu izjūta, pastāvīgi pastiprinās un saasinās, tāpēc varu tās izmantot savā darbā slimību diagnosticēšanā. Daudz kas kļūst skaidrs, jau cilvēku ieraugot, līdz pat 70 procentiem no atbildes ietver ķermeņa dzīvīgums, acu skatiens un ādas krāsa, kustības. Iekšējos orgānus aplūkoju ar astrālo redzi, tur krāsu niansēm ir liela nozīme. Veselam orgānam tonis ir viens, sakairinātam – cits. Redze pati piesaistās problēmu zonai, ļauj to ieraudzīt kā 3D formāta attēlu – no vairākiem rakursiem. To, kas cilvēkam sāp, kā acumirklīgu informatīvo impulsu jūtu arī uz sava ķermeņa.

– Tā ir liela atbildības uzņemšanās. Stāsti par dziedniekiem mēdz būt dažādi.

– Nepiekrītu viedoklim, ka dziednieki iedalāmi labos un sliktajos. Ja man nepalīdzēja, tātad slikts. Neviens brīnumdaris nevar pienākt klāt un padarīt slimu par veselu, ja cilvēks pats to nevēlas.

Man ar daudzām atziņām ir tā – es tās sevī jau zinu, vēl pirms uzzinu. Tomēr bieži jautāju sev, vai tas, ko zinu, jūtu un daru, ir pareizi, jo runa ir par cilvēku dzīvi, par veselību. Tāpēc vēl aizvien mācos, ar prieku tveru arī zināmo, kas ienāk kā jauns. Visiem, kas nāk pie manis, piekodinu ņemt līdzi visus ārstniecisko pārbaužu slēdzienus. Zināšanas medicīnā (esmu atsākusi studijas Stradiņa universitātē) pašas ieraudzīto ļauj salīdzināt ar dakteru secināto. Lai pārliecinātos par savu ieteikumu efektivitāti, pēc ārstēšanas kursa lūdzu cilvēku veikt pārbaudi atkārtoti. Un tie ir ļoti patīkami mirkļi, kad var pārliecināties: mioma bija, bet vairs nav, izdevies to izoperēt bez skalpeļa, bez medikamentiem. Esmu laimīga, kad pacienti, kuri pie manis nākuši vairākkārt, pazūd, tā gandrīz vienmēr ir zīme, ka problēma atrisināta. Vai vismaz virzās uz laimīgu risinājumu. Bet īpašu lepnumu izjūtu par tiem septiņiem mazuļiem, kas nākuši pasaulē ar manu palīdzību. Neauglība mūsu sabiedrībā kļuvusi par sāpīgu problēmu, un viena atslēga tās novēršanai neder. Tomēr daudzos gadījumos atbilde ir: bērniņš piesakās tad, kad sieviete iemācās būt sieviete. Šo tēmu akcentēju arī darbā ar kursantiem – sievietei jābūt sievietei, bet vīrietim – vīrietim. Pati esmu piemērs tam, cik dārgi jāmaksā par šo jēdzienu saplūdināšanu.

Sieviete. Vīrietis. Mīlestība

– Laiks, kad sievietes lauzās kļūt par pirmrindas traktoristēm, jau garām. Ko mūsdienās nozīmē sievietei būt par sievieti vairāk, nekā jau tādas esam?

– Atbildēšu ar pašas pieredzi. Strādājot vadošu darbu celtniecības firmā, es pieņēmu sabiedrības uzstādījumu, ka būt veiksmīgai sievietei nozīmē būt labai priekšniecei, tikt galā ar materiālajām problēmām, turēt kārtībā māju, vienlaikus būt skaistai un sakoptai. Un, protams, spējīgai paust mīlestību un mīlēt. Šķietami ar to visu galā tiku, taču ieņemt bērniņu dabīgā ceļā nevarēju. Jo likās: man jābūt visstiprākajai, vispareizākajai un jāvar viss. Vajadzēja laiku, lai aptveru, ka tas bija veids, kā būt labai citu acīs. Nezināju, pat nevēlējos zināt, ka daudz svarīgāk par visu varēt, ir justies komfortabli ar sevi. Noskaidrot, kas vajadzīgs tieši man, necenšoties kādam kaut ko pierādīt. Pat sev ne.

Dabas likums ir tāds: vīrietim sieviete jāpaņem plaukstās, bet sievietei jādara tik daudz, lai varētu apmierināt savas vajadzības. Vīram jāredz, ka sieva ir skaista, bet nav jāzina un jādomā, cik maksā viņas zeķes, krēmi, kleitas un friziera pakalpojumi. Tāpat kā sievai nav jādomā, kas vajadzīgs mājas remontam un kad jādzen uz servisu automašīna. Mamuta atnešana jāatstāj vīra ziņā. Vīrietim otrs vecis līdzās nav vajadzīgs. Ja ir beznosacījumu mīlestība uz sevi – nevis par to, kāda esmu, tik laba un veiksmīga, bet tāpēc, ka esmu – kā personība, kā būtība, kā cilvēks, var atvērties arī beznosacījumu mīlestībai uz citiem. Ja tās vietā ir tikai nepārtraukta sevis izdzīšana un šaustīšana, nekāda mīlestība vispār nav iespējama. Kad biju to sapratusi, bērniņš pieteicās. Abi bērni tagad ir mani stingrākie skolotāji sievišķībā. Sevišķi puika, un viņam tikai četri gadi: mammu, tev tā soma par smagu, dod man. Rauj laukā nesamos arī māsai no rokām: es esmu stiprāks. Skandāls, ja nevar man atvērt mašīnas durvis, lai mani izlaistu. Runājot pa telefonu, es mēdzu sēdēt uz palodzes. Tādās reizēs viņš klāt ar pledu: lūdzu, apsedzies, lai tev nav auksti. Man par to liels prieks – redzēt, cik dziļi bērnā jau kopš ienākšanas pasaulē ieprogrammēta piederība pie sava dzimuma. Tas ir spēks, kas jākultivē, nevis jāvirza uz iekausēšanu nekatrā dzimtē.

– Tu ar vīru joprojām esi tikpat ciešā saskaņā kā toreiz, pirms pieciem gadiem?

– Tiekamies, esam vienlīdz iesaistīti bērnu audzināšanā, bet dzīve katram sava. Izšķīrāmies. Jo bija mirklis, kad sapratām, ka dzirksteles vairs nav. Abpusēji. Kā kurpe, kam nolūzis papēdis, uz priekšu kaut kā var tikt, bet tā vairs nav iešana. Ja divi cilvēki kopā vairs nejūtas labi un strīdi kļūst biežāki par vajadzību just otru līdzās, nevajag mocīties ar dzīvošanu kopā. Kad saproti, ka tavs cilvēks tev liek just to, ko just negribi, tiek darīts pāri abiem. Mums bija svarīgi to nepieļaut, beigt vienam otru ar savu klātbūtni spīdzināt. Tā dzīvojot, cilvēki nedzirkstī, izdeg, strauji noveco. Šī pieredze arī nostiprināja pārliecību, ka ne vienmēr divi labi cilvēki var dzīvot kopā. Bieži tas nepieciešams vienīgi tik ilgi, lai atstrādātu karmu, mūsu laikos tas notiek ļoti ātri. Pievelkam tādus, kas nepieciešami, lai viņos kā spogulī ieraudzītu sevi un tos iepriekšējās dzīvēs sasietos mezglus, kas jāatraisa. Ja tas izdevies, varam būt brīvi turpmākajās izvēlēs. Attiecības var salīdzināt ar kino. Ir īsfilmas, mākslas filmas, seriāli un bezgalīgie stāsti. Nevaram zināt, cik garas tās būs, tāpēc to nevajag plānot. Jādzīvo šeit un tagad. Un beznosacījumu mīlestībā. Jo neesam cits citam parādā. Un mums neviens nav parādā. Daudzi ļoti baidās no pārmaiņām: kā būs un kas būs, ja būs citādi? Būs tas, kam jābūt! Vajag ļauties, nedrīkst ieciklēties. Kā ar pulksteņa mehānismu – laikrādis darbojas tikai tad, ja zobratiņi precīzi iekļaujas viens otrā. Ja kāds zobiņš nolūst, jāmaina viss zobratiņš. Mēs otra dzīvē varam būt tikai liecinieki, nevis satiksmes regulētāji.

– Ko tu atbildētu tiem, kas šādā nostājā saskatītu egoismu?

 – Lielāks egoisms ir justies kā diviem salijušiem nodeguļiem pamestā ugunskurā, taču vaļā nelaist. Mans! Aizmirstot, ka neviens nevienam nepieder! Tiklīdz attiecībās izpaužas “mans”, sākas neatgriezenisks zaudējums. Tāpēc jābūt gatavam ne tikai attiecībās sākt, bet arī palaist otru vaļā, neturēt važās. Ja tās beigušās, pateikt paldies par labo, kas bijis un vēl būs, par bērniem, par materiālo un morālo atbalstu, par visu, kas kopdzīves gados izbaudīts labs. No visas sirds vēlēt, lai otram klājas labi. Lielākā problēma šādā gadījumā ir uzdoties kādam par soģi vai tiesnesi, piekārt vērtējuma birkas, kritizēt, stingri norādot, kā pareizi un kā ne. Nav divu pāru, kam pareizumu vai kļūdu liktenīgumu varētu izmērīt pēc vienotiem kritērijiem. Mīlestība ir tik trausla enerģija, tik smalka vibrācija un noslēpumaina gaisma, ka tā ļoti jāsargā. Nevajadzētu lauzt un spiest. Jāapietas saudzīgi un maigi. Sev maigi, ne citu acīm un vērtējumam. Ja kaut ko gribam noturēt vai pievilkt tuvāk par varītēm, ar spēku, tas saplok, sabirst, zaudē mirdzumu. Tas attiecas ne tikai uz mīlestību, bet uz visu, kam pieskaramies.

 

Lai dabiski, ar prieku

– Un tomēr gribētos iebilst. Ja ejam tādu ceļu, tad arī sevis disciplinēšana – pareiza ēšana, fiziskā slodze un tamlīdzīgi, kas tomēr kaut kā nevedas, ir vardarbība pret sevi.

– Pārmēru stingri sevis disciplinējot, ir viegli iedzīvoties kompleksos, cenšoties līdzināties iedomātiem, dzīvē nesastopamiem standartiem. Nesaprotot, ka cilvēks var būt skaists, vienkārši esot – bez dzelžainas ķermeņa izmocīšanas un izdzīšanas. Protams, augumam jābūt koptam, bet katra muskuļa pārslogošana tikai norāda uz pašpārliecinātības trūkumu. Ja cilvēks apmierināts ar sevi, augums pats veidojas veselīgs un skaists. Ar diētām un dažādu fizisko aktivitāšu pārslodzēm samocītais ir daudz nepaklausīgāks. Jā, mūsu ikdiena visbiežāk ir steigas pilna, saraustīta, tāpēc drudžaini meklējam, kas varētu palīdzēt atgriezties veselīgākā ritmā. Daudzi atrod jogu. Sasvīdis un aizelsies cilvēks atskrien uz nodarbību, kā pats uzskata, lai relaksētos. Bet nepagūst pat īsti pietuvoties harmonijas sajūtai, kad nopirktā stunda jau garām. Par kādu relaksēšanos te var būt runa? Vai nebūtu prātīgāk saprast, ka mūsu, ziemeļnieku, joga ir izstaigāšanās kailām kājām pa jūrmalas smiltīm, senas upes gultnes akmentiņiem vai čiekuriem apbirušu meža ceļu? Izbradāšanās pa rasainu vasaras pļavu? Pasēdēšana pie ugunskura vasaras naktīs vai pie sprakstoša kamīna ziemā. Ja kādas stihijas enerģijas trūkst, cilvēks neapzināti meklē iespēju to kompensēt. Par maz sarunu ar uguni? Daudzi tveras pie cigaretes. Vasaras svelmē kārojas alu? Tajā ir mieža un apiņa vēstījums! Pēc samirkšanas aukstā rudens lietū iet pie sirds malks laba konjaka? Kāpēc ne, jo tajā ir gan vasaras saule, gan ozola viedums, gan zemes spēks. Nepiekrītu: tu esi tas, ko ēd un velc mugurā. Ēdot kāpostus, cilvēks nebūt nekļūst par dārzeni, tāpat kā nav cūka, ja cienājas ar rukša cepeti. Un nav ļaundaris dzīvnieku nīdējs, ziemā valkājot dabiskās kažokādas apģērbu, nevis sintētiskus tās aizvietotājus. Mēs esam daļa no konkrētai ģeogrāfiskai videi raksturīgās barības un dabas procesu aprites ķēdes. Ja tajā iekļaujamies, jūtamies vislabāk. Gan domās, gan fiziskajā ķermenī. Dzenoties pēc veselības, daudzi nodara sev pāri, mēģinot izslēgt no ēdienkartes gaļu, daži arī olas, medu un piena produktus. Savā dziednieces praksē esmu pārliecinājusies, ka mums nevajadzētu būt veģetāriešiem vai vegāniem. Latvijas ļaudīm pamats uzskatīt sevi par ziemeļniekiem, tāpēc mums šūnu atmiņā ir dzīve mežotos apvidos, pie jūras, upēm un ezeriem, kad pārtikā bija zivis un meža gaļa. Cūkas, putni, sīklopi – tas nākamo, daudz nesenāku, gadsimtu pienesums. Piens arī, tāpēc tik daudziem ir piena nepanesība. Arī svaigēšana nav mūsu variants. Uz laiku, veicot organisma attīrīšanas kūri – jā. Bet, ja jauns cilvēks ir īsts fļupiks – mokās ar alerģiju, pastāvīgu dzīvesprieka trūkumu un viņam nav pietiekamas muskuļu masas, pirmais, ko viņam pajautāju: vai esi veģetārietis. No gaļas ēšanas atteikties ir veselīgi tikai tad, ja senču radurakstos ir ienācēji no kādas svelmainas zemes, kur izvairīšanās no gaļas ikdienas pārtikā labi saprotama – karstumā tā ātri bojājās. Arī tāpēc cilvēkiem jāzina savs ciltskoks, lai nenodarītu sev pāri, nekritiski metoties uz svešo, savai būtībai un saknēm nepiemēroto. Atbildot uz jautājumu par piespiešanu, disciplinēšanu – ja cilvēkam tas patīk, viņam neko nevajag darīt ar varu. Cits jautājums – ja šī disciplīna palīdz kaut nedaudz sakārtot to, kas rada veselības – dvēseliskās, miesiskās – problēmas.

Ir, bija, būs

– Tātad – cēloņi nelaimēm jāmeklē galvā, un, lai tos novērstu, jāmaina domāšana. Zinot, cik sarežģīti veikt pat pavasara revīziju savā drēbju skapī, viegli iedomāties, ko prasa domāšanas sakārtošana. Kā tu iedrošini cilvēkus noticēt, ka tas iespējams?

– Aicinu pārliecināties, cik liels spēks domām. Agrāk bija jādomā, ko runā, tagad pienācis laikmets, kad jādomā, ko domā. Domas materializējas ļoti ātri. Vajadzīga palīdzība, papildu enerģija, lai sasniegtu kādu konkrētu mērķi? Noformulē savu domu, izslēdzot no tās ne-, tad palaid to vaļā, uztici Visumam! Un nevis stresojot, bet paļāvības pilnā mierā kodē sevi uz veiksmi. Tas ir fantastisks atklājums – pārliecināties, ka Visumam uz jebkuru informāciju ir tikai viena atbilde – jā. Man ir pietiekami daudz naudas, lai iegādātos ceļazīmi uz Indiju! Jā! Es esmu laimīga, skaista, veiksmīga, apmierināta. Visums: jā! Ja saruna ar Visumu notiek maigi, viegli, bez nosacījuma, ka rezultātam jābūt uzreiz un tūlīt, atbilde drīz vien ir klāt. Ja pagaidām tā kavējas, tātad vēl nav pienācis īstais laiks. Bet tā noteikti atnāks, jābūt tikai gatavam saņemt. Nauda ir, bija, būs. Veselība ir, bija, būs. Mīlestība ir, bija, būs.

Viss atkarīgs no tā, cik gatavs cilvēks strādāt ar sevi

Lai kādi būtu kaites simptomi, vispirms jātiek galā ar prātu, jo galvenais ciešanu izraisītājs gandrīz vienmēr ir psihosomatika – bailes, dusmas, aizvainojumi. Atrodot cēloni, pārējais šķetinās daudz raitāk. Tomēr katra situācija ir unikāla, un vēlamais iznākums atkarīgs no tā, cik gatavs cilvēks strādāt ar sevi. Ja, piemēram, ilgstoši vai piepeši radušās problēmas par izdzīvošanu, materiālo stabilitāti, pirmais sitiens trāpa pa ceļiem. Uz dzīves stabilitātes trūkumu var norādīt mugura, uz attiecību problēmām visjutīgāk reaģē sirds. Mēģinot izvairīties no emocionāliem pāridarījumiem, cilvēks tūkst, resnē, veidojot barjeru no organisma šķidrumiem un taukiem. Iemīlējušies ātri vien kļūstam slaidi pat tad, ja daba apveltījusi ar omulīgām auguma aprisēm, jo nekāda bruņu veste vairs nav vajadzīga!

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Rojs Maizītis