"Nedrūzmējieties Rīgā!" Mākslinieki Ērika un Aigars stāsta, kā pārcēlušies uz laukiem

Kad pie Bērzkroga nogriežamies pa labi, skatienam paveras sulīgi zaļi Vidzemes pakalni ar sidrabotu ezeru bļodām nogāzēs. Nesen atjaunotais ceļš ir gluds kā čūskas mugura – ripo tik un priecājies. Sešsimt piecdesmit deviņos pastāvēšanas gados Dzērbene ir piedzīvojusi daudz šausmu – gan Ivana Bargā karapulka posta darbus, gan 1905. gada nemierus un muižas dedzināšanu, gan sarkanarmiešu zvērības. Tomēr pārbaudījumi vidzemniekus stiprināja, laiku līkločos Dzērbene ne reizi vien kļuva par vienu no Vidzemes kultūras un sabiedriskās dzīves centru.

Hops, un ir

1842. gadā pēdējā Vidzemes lībieša Mārča Sāruma vadībā celtais dievnams ar iespaidīgām kolonnām atrodas uzkalnā blakus viduslaiku kapsētai. Pēc Volgas vācu koloniju baznīcu parauga celtās būves autors esot teicis, ka “šī ir vienīgā baznīca visā Vidzemē un varbūt arī pasaulē, kas uzcelta bez apreibināšanās”, jo pie dievnama būves viens no pirmajiem latviešu būvmeistariem, kas sevi lepni dēvējis par pēdējo Vidzemes lībieti, pielaidis tikai tos, kas spēja atturēties no grādīgajiem. Tolaik, tāpat kā mūsdienās, tādus laukos nebija viegli atrast.

Ceļa otrā pusē iesāņus stāv 1898. gadā celta sarkanu ķieģeļu ēka ar zīmīgu nosaukumu Biedri. Laika zoba apskrubināta, bet nopietna celtne – to uzreiz var manīt. Pagalms ir liels, pat nedabiski, it kā tajā kaut kā trūktu. Ērika mūs sagaida ar lielu zeltaina rabarberu ķīseļa trauku. Tas esot pirmsjāņu dzēriens, kuram īpatno nokrāsu piešķir šķipsniņa kurkuma. Svelme mūs no pagalma pamazām iedzen istabā. “Pagājušā gadsimta sākumā te atradās pirmais Dzērbenes biedrības nams, kopš 1922. gada – telegrāfa un pasta kantoris. Tāpēc mūsu māju nosaukums ir Biedri. Tukšajā pagalmā bija Dzērbenes krājaizdevu sabiedrības nams, kurā mājoja kādas divdesmit biedrības. 1941. gadā sarkanarmieši jauno ēku uzspridzināja,” stāsta vecās mājas jaunā saimniece. Toreiz tā lieta grozījusies ap šņabi. Netikuši pie degvīna, sarkanarmieši pārskaitušies un diženo ēku uzlaiduši gaisā. Pēc otras versijas, miliči un čekisti biedrības nama pagrabos mocījuši cilvēkus un ēku uzspridzinājuši, lai, strauji tuvojoties vācu karaspēkam, slēptu savus asiņainos darbus.

Priekšnama grīda aiz vecajām durvīm ir greiza. Virtuvē vēl silti dvašo īsta plītskrāsns, plauktos burkas ar zāļu tējām, vāze ar raibiem pļavu ziediem, eko stila plaukts no koka paletēm, kur kastroļiem un malkas pagalēm pulcēties. Uz galda māla bļodas ar ceptiem, kraukšķīgiem līdaku gabaliem. Kaimiņš vakar bijis uz copi. “Padomju gados te bija veikals ar garām rindām, kooperatīvu laikos krogs Grasis, kurā bija ierīkota spēļu ellīte ar automātiem. Laikam jau sanīdās par to, ka īstajiem večiem neiedeva iedzert, kas par to aizdedzināja mājas galu,” vecās mājas pikantās detaļas atklāj Ērika. Telpās vēl var manīt neseno laiku uzslāņojumus, kas liecina par iepriekšējo saimnieku skaistuma izpratni. Par greizā kamīna būvēšanas apstākļiem šaubas nerodas. Bilstu, ka pagaidām mājas vēsture daudziem ar reibumu vien saistās. Ērika pamāj: “Smejamies, ka pie mājas jāpieliek uzraksts: kopš 2015. gada te pārstāja dzert.”

Kā tas gadījās, ka mākslinieki, rīdzinieki, ekskluzīvu lampu meistari pamāja ardievas metropolei un pārcēlās uz vecu, nolaistu lauku māju ar dūmojošu krāsni? “Viss sākās ar to, ka iemīlējām Vecpiebalgas novadu. Mēs pat laulājāmies Vecpiebalgas baznīcā. Ilgu laiku gribējām šajā pusē nopirkt īpašumu, bet labākie aizgāja gar degunu. Beidzot starp Raunu un Drustiem par lētu naudu iegādājāmies zemi ar vecas saimniecības drupām, bet tā arī septiņu gadu laikā to nespējām atjaunot. Un tad vienu dienu – hops, un ir,” stāsta Ērika. “Rīgā bija par šauru, bet plašas telpas nenormāli dārgas,” izvēles racionālo pusi izskaidro Aigars. Gandrīz četrsimt kvadrātmetru lielo ēku Dzērbenē varēja nopirkt par nieka astoņiem tūkstošiem eiro. Mākslinieki nevilcinājās – ņēma ciet to, ko kosmoss un nekustamā īpašumu tirgoņi piespēlēja. Bērnudārzu un pagastmāju katru pārdeva par sešiem tūkstošiem eiro, piebilst Ērika.

Latvietim jābūt baigam vecim

“Kādi lauki? Te ir pasaules centrs! Šai vietai ir tāda vēsture!” Visus teikumus ar izsaukuma zīmēm pabeidz Ērika. “Es lasu, klausos, pētu – esmu pilnībā pārņemta ar šo vietu,” māksliniece pārcilā vairākas mapes ar materiāliem par Dzērbeni. Daudzas vēstures liecības saglabājušās, pateicoties tam, ka Piebalgā labu laiku modi noteica brāļu draudzes jeb hernhūtieši, kuru devīze bija pētīt un saglabāt vēsturi. Arī Reinis un Matīss Kaudzītes bija saistīti ar hernhūtiešiem. “Seni raksti vēsta, ka 1555. gadā Dzērbene bija pilsēta “pilnos ziedos” ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju,” paskaidro Aigars.

Ar Dzērbeni saistīti aizraujoši stāsti. 1965. gadā dzērbenietis Slaidiņš novadpētniecības muzejam nodeva cītīgi pierakstītus sava vectēva atmiņu stāstus. Piemēram, par to kā Jāņi svinēti muižas laikā. “Tolaik ļaudis sapulcējās tur, kur muižkungs uzsauca cienastu. Veči palika turpat, kur dzēruši, – uz vai zem galda. Lielmāte sievām uzsauca saldo dziru, un sievas no vīriem atšķīrās ar to, ka pašas spēja aiziet uz savām gultām. Dzērbenē dzīvoja stiprinieks, vārdā Pēteris, kurš mīlēja izjokot vietējos. Reiz Pēteris saldi iemigušos vīrus iznēsāja pa nepareizajām mājām un izguldīja blakus svešām sievām, bet tā jau tāda tikumības būšana. Citreiz aizstiepa uz ezeru un iemērca līdz padusēm ūdenī. Jāņos ļaudis drīkstēja viens otru aplīgot, klājot vaļā visu, kas uz sirds, bet apdziedātie nedrīkstēja apvainoties,” aizrautīgi turpina Ērika. Tikmēr Aigars rāda pie mājas pamatiem atrastu degvīna pudeles lausku ar neatvērtu korķīti, kas, visticamāk, saglabājies no kara gadiem, kad uzspridzināja biedrības namu.

Svaigākas vēsmas Piebalgas pusē ieplūda ar pirmā latviešu tautības mācītāja Kārļa Irbes ienākšanu, saka Ērika. Viņš bijis stalts, spēcīgs un skaists vīrs ar skanīgu balsi, pirmais, kas sprediķoja latviski. Irbe vēlāk kļuva par Cēsu apriņķa prāvestu un Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapu. Jau pieminētajos vectēva stāstos aprakstīts, ka, mācoties Tērbatā, viņš zvērīgi kāvies ar vācu muižnieku dēliem, kas nomaitājuši viņa draugus – brāļus Šmitus no Lodes. “Tolaik latvietis tā vienkārši nevarēja studēt starp augstdzimušiem vāciešiem. Lai iegūtu tiesības pastāvēt, notika drausmīgas cīņas,” paskaidro Aigars.

Tā nu Irbe nolēmis atriebt draugus, tāpēc centīgi trenējies paukošanā un šaušanā pie labākajiem Tērbatas meistariem. 1. maijā, kad vācu studenti svinējuši ziedoņa atnākšanas svētkus, Irbe tīšām iečurājis ugunskurā, to apdzēsdams. Vācieši brukuši Irbem virsū, bet pēc dažām minūtēm, latvieša stiprās dūres notriekti, kunkstēdami vāļājušies zemē. Nākamajā dienā vācu korporeļi Irbi izaicinājuši uz divkauju, kurā viņš nošāvis divus draugu nāvē vainīgos, bet desmit sakapājis ar rapieri, padarīdams kroplus uz mūžu. “Lai iegūtu pārējo cieņu, latvietim bija jābūt baigajam vecim,” saka Aigars. Mācītāja meita esot atsitusies tēvā un kļuvusi par misionāri Indijā. Vēlāk indieši esot ieradušies Dzērbenē, lai sameklētu cēlās misionāres saknes.

Viss ir saistīts

“Es te sāku gleznot, ko ļoti ilgi nebiju darījusi,” jūsmīgi turpina Ērika. “Te ir tik skaisti,” to sakot, viņa stiepj vārdus, it kā lakoniskā valoda būtu par sīku, lai ietilpinātu visu daiļumu. Lai aptvertu kaut nelielu daļu no lauku burvības lavīnas, Ērika kopā ar vietējo bibliotekāri nodibināja Dzērbenes stāstnieku kopu. “Es te vienu traci arī esmu sarīkojusi,” šķelmīgi nosaka Ērika. Ieraugot 18. gadsimta beigu muižas pils kompleksa ēkas nožēlojamā, grūstošā stāvoklī, mākslinieces sirds apmeta kūleni – kaut kas jādara! Kad viņa fotogrāfijas ielika sociālās vietnes Facebook publiskajā grupā Māja meklē cilvēku, sabiedrība sašuta un aizrakstīja vēstuli Vecpiebalgas novada domei. Jezga turpinās, un labi vien ir.

“Kad sākās lapkritis, es domāju, ka nekas nevar būt skaistāks par rudeni laukos. Tad atnāca ziema, un izrādījās, ka arī tā te ir ārkārtīgi skaista,” saimniece pieklusina balsi, it kā baidītos, ka brīnumi varētu pagaist. “Rīgas mājā bija ļoti silti – nospiedu pogu, un ieslēdzās gāzes apkure. Šurp mēs atbraucām rudenī, kļuva aizvien vēsāks, un es sāku salt. Interesanti, bet es drebinājos līdz noteiktam brīdim, pēc tam viss mainījās – es pārstāju salt. Istabā bija 18 grādu, un es jutos omulīgi. Tādu ziemu kā te esmu redzējusi tikai bērnībā. Te ir ziemas galvaspilsēta. Kad Rīgā jau ziedēja puķes, mēs vēl varējām slēpot. Latvijas laikā uz Dzērbeni kursēja speciāls vilciens slēpotājiem, jo te bija slēpošanas trase. Vietējie saka, dzelzceļu būvēja ķīnieši ar bizēm. Daudzus gūstekņus tepat arī apglabāja – nogāze esot pilna ar kauliem. Ziemā man bija sajūta, ka sniegs apņem kā emocionāls patvērums. Turpināt remontu nevarējām, atlika iekurt krāsniņu un pārziemot. Tad divās dienās pienāca pavasaris, un sākās histērija – vajadzēja mazgāt, stādīt, kārtot. Gribējās apturēt laiku, jo bija sajūta, ka viss notiek pārāk strauji.”

Tur uzkalniņā cep labākos pīrāgus Latvijā, virzienu rāda Ērika. “Pie mums, Dzērbenē, viss notiek, tikai jāzina, pie kurām durvīm pieklauvēt. Kaimiņš teica: “Mierīgi dzīvoju Rīgā, bet tad atnācu uz šejieni, un sākās – korī jādzied, teātris jāspēlē, deju kolektīvs jāvada, lopi jāapkopj un vistas jāpabaro, brīva laika neatliek.” Tik daudz sieviešu ar koptiem, lakotiem nagiem es savu mūžu neesmu redzējusi. Kad aizeju uz kori, starp dāmām ar gela nagiem jūtos kā lauķis. Kaimiņiene ar gariem, mirdzošiem nagiem skalda malku un atmet ar roku: “Nekas, ik pēc sešām nedēļām atjaunoju.” Dzērbenē ir tikai viens krievs, bet arī viņa stāsts ir interesants. Padomju laikos vietējā skola bija nosaukta viņa vectēva – sarkanā strēlnieka – vārdā. Mazdēls atbrauca aplūkot sava senča dzimtās vietas, nopirka Līvānu māju, pēc tam klēti, kurā atvēra krodziņu Dzērbenes sēta. Tā, lūk, viss ir saistīts ar visu!”

Nevilina gan, nosaka Ērika, kad jautāju, vai Rīga nesauc atpakaļ. “Rīgā tu visu laiku esi stresā – ir trokšņu, gaismas piesārņojums. Te naktī, izejot ārā, visapkārt ir piķa melns un spožas zvaigznes debesīs,” savu lauku sajūtu apraksta Aigars. “Un kur nu vēl saullēkti un saulrieti! Uz Juvera ezera pusi ir fantastiski meži ar melleņu klajumiem. Brūklenes, baravikas! Mežos vietām vēl partizānu bunkuru vietas saglabājušās,” stāsta Biedru saimniece.

Lampas sapņotājiem

Ko nu mēs par sēnēm un laukiem vien – celiet galdā mākslu, kas top šajā burvībā! Ērika un Aigars veido lampas no papīra, kāds nekur pasaulē nav atrodams. Biezais, krunkainais, ādai līdzīgais papīrs no kozo šķiedras ir unikāls, pašu mākslinieku radīts. Es aptaustu baltu, raupju loksni. Izrādās, ka gaismas ķermeņi top arī no rokas lējuma papīra. Uz smalka auduma sagūluši mīksti virpuļi. Tas ir viņas filcētais audums. “Bez Aigara lampas nevar uztaisīt, jo ir vajadzīgas metāla detaļas. Tas ir četru roku darbs,” smejas māksliniece.

Lampu dizaina darbnīca visbiežāk lampas projektē un izgatavo pēc individuāla pasūtījuma, kā arī veido vienota stila apgaismes dizainu interjerā. “Pie mums nāk tie, kas veikalā nevar atrast to, ko grib. Sapņotāji,” paskaidro Aigars. Viņš izgatavojis neparastu mākslas darbu – lampu Tīreļpurva egle no krievu artilērijas lādiņa un vācu karavīra ķiveres.

Vēl viena Ērikas mīlestība ir grāmatu dizains un ilustrācijas – pirms dažiem gadiem iznākušajā grāmatā 3x9 Jāņi. Trejdeviņi padomi Jāņu svinēšanai viņa lasītājiem piedāvā praktiskus padomus tradicionālu Jāņu svinēšanai 21. gadsimtā. Grāmatā ir apkopotas reti dzirdētas līgotnes ar notīm un QR kodu mūsdienīgiem jāņabērniem. Grāmatu papildina apburošs Ērikas darināts lina priekšautiņš, ko apjozt tām līgotājām, kurām nav tautastērpa.

Neviļus atkal atgriežamies pie māju tēmas, jo pagaidām māksla top šaurībā – tepat uz istabas galda. Veco laiku stāsti par Dzērbeni čum un mudž no spokiem un velniem, bet Biedru mājās spoku neesot. “Es esmu bailīga un, kad uzzināju par mājas vēsturi, sabijos. Tomēr izrādījās, ka velti, jo mūs neviens netraucē. Labi jutos arī tad, kad pazuda elektrība. Visi saka, vajag pasaukt mācītāju, lai viņš attīra māju, bet mums taču blakus ir baznīca,” stāsta Ērika. “Mēs esam atnākuši kā šīs mājas glābēji, tāpēc šie mūs netraucē. Tomēr kapu apkārtnē ir daudz – kādreiz Dzērbenes aptiekā bija kara hospitāļa operāciju zāles, kurās mirušos apglabāja turpat pie baznīcas. Nesen tur vēl atrada nošautu cilvēku kaulus,” turpina Aigars.

Toties mums ir sapņi...

“Stāsta, ka laukos darba neesot, bet man, līdzko atbraucu, piedāvāja strādāt skolā, kur es vadu meistarošanas pulciņu,” turpina māksliniece. “Te ir fantastiski bērni! Ko vēlā rudenī bērni dara Rīgā? Klaiņo pa tirdzniecības centriem. Šejienes bērni dodas pārgājienos pa mežu. Viens tāds pārgājiens bija paredzēts slapjā, tumšā un vējainā agras ziemas dienā. Es negribēju iet, bet Aigars teica, ka jāatbalsta bērni. Skolas direktore, skolotāji, lieli un mazi, klupdami krizdami gāja pa trasi, ko pirms tam bija nospraudis kāds puika. Kad atgriezāmies, sāka snigt slapjš sniegs. Es ieraudzīju zemi, kas pārklājusies ar baltumu, un sapratu, ka dzīvot laukos ir forši arī slapjdraņķī.”

Dzērbenē vairs nav vidusskolas, palikusi tikai pamatskola, un tas ir skumji, saka Ērika. “Cilvēkiem šķiet, ka viss labākais ir kaut kur tālumā. Mēs, dāmas, kleitu arī negribam pirkt tuvākajā veikalā. Vecāki bērnus ved uz Taurenes skolu, lai gan tepat ir brīnišķīga skola ar izciliem skolotājiem. Uzskatu, ka pamatizglītību bērniem vajadzētu iegūt lauku skolās, nevis mīcīties pilsētā pa trīsdesmit klasē, kur visus padara vienādus kā zīmuļus. Mana četrpadsmit gadu vecā meita, stabila rīdziniece, gribēja pārcelties uz laukiem un iet vietējā skolā. Viņas klasē ir pieci skolēni. Te Emīlijai ir labākie draugi, ar kuriem viņa skrien pa mežiem. Iztēlojieties – bērns pats uzlika modinātāju, lai rīta agrumā ietu skatīties saullēktu. Rīgā viņai to neviens nevarētu piespiest.”

Dzīve laukos ar cilvēkiem dara brīnumus. “Šī ir mana septītā dzīve, kad sāku visu no jauna,” nosaka Ērika. Kādas ir mākslinieku nākotnes ieceres? “Dzīvot mierīgi, netrakot, necensties kaut ko pierādīt. Tas skrējiens – ātrāk, augstāk, tālāk, vairāk – nav izturams ne fiziski, ne garīgi. Protams, ir jārisina sadzīviskās lietas – jāvelk apkure, jārok, jātaisa, bet mūsu mērķis ir darīt to nesteidzīgi,” apņēmīgi nosaka mājas saimniece.

Veram durvis un ieslīdam haosā, kas ož pēc mitruma un vecām mājām. Kāds, kura dzīvē krāsu bijis par maz, istabu sienas nokrāsojis zilganzaļā un rozā krāsā. Starp mantu kaudzēm kā lieli naktstauriņu spārni stāv lampu fragmenti. Jumta istabas ar izbalējušām, rakstainām tapetēm vēl glabā iepriekšējo iemītnieku noslēpumus. Te būs darbnīca, bet, lūk, te – izstāžu zāle, nākotnes vīziju uzbur mākslinieku pāris. Viņi šobrīd apzina vietējos amatniekus un viņu prasmes. Plānots, ka amatnieku un topošo dizaineru sadarbībā taps skaistas, noderīgas lietas.

Nespējam pamest Dzērbeni, neaplūkojuši senatnīgo pili, ar kuru pirms vairākām simtgadēm sākās apdzīvotās vietas vēsture. Greznajā muižas ēkā ar tornīti atrodas pašvaldība. Tālāk ir parks ar dīķiem, dižozolu kalna galā un pīlādžu aleju, kādas nav nekur citur Latvijā. Dzērbene ir ūdeņiem bagātīga – pagasta teritorijā ir 32 ezeri. Mani apbur bijusī muižas pārvaldnieka māja ar greznu apdari un balkonu, kas, tāpat kā blakus ēka, ir gandrīz tukša un burtiski kliedz pēc palīdzības. Kalnainā, senatnīgā Dzērbene ievelk un nelaiž vaļā. Kad atvadāmies, Ērika saka: “Mums nav miljona, toties ir daudz sapņu un stabils pamats – mūsu zemes vēsturiskais mantojums.”