Viņas dzīvi mainīja Pēteris Kļava. Latviešu meitenes un Tibetas mūka mīlasstāsts

Viņiem ir mājiņa un dārzs, kurā dārzeņus miljonu pilsētā Sanfrancisko Kristīne cenšas izaudzēt pati. Vīram garšo gaļa, tāpēc bieži vien nākas gatavot vairākus ēdienus. Kristīne eksperimentē ar vegānismu, svaigēšanu un savā portālā slowyogalife.com dalās ar receptēm. Visgrūtākais pasaulē ir nedarīt neko, viņa saka, nevis slinkot, bet apzināti neko nedarīt. Vienkārši būt. Izbaudīt to, kas notiek, un apzināties. Bet var just, ka mazliet jau viņa tomēr ilgojas – pēc Latvijas vasaras, jūras un sava mazā bungalo netālu no Saulkrastu stacijas. Taču kalnos pie Sanfrancisko klaiņo pumas un ielās iemaldās pa stirnai. Reizēm vēstules no Kristīnes pienāk nesaprotamās rakstu zīmēs, tad jautāju, vai tas ir tibetiski. Viņa nosmej, ka rakstījusi latviski, bet varbūt jau sākusi domāt sava vīra valodā.

Karmiskais spēks

– Kad pirmoreiz, pirms gadiem deviņiem, tikāmies centrā Ganden Miera ielā, tu biji atteikusies no mērķa kļūt par žurnālisti un kādu laiku dzīvojusi klosterī Londonā. Pastāsti par šo dzīves posmu!

– Tas bija Londonas Tibetas budisma Gelug tradīciju centrs, un noteikumi tajā tiešām bija gandrīz kā klosterī – ja gribējās baudīt laicīgu cilvēku priekus, tas bija jādara citur. Taču viss sākās ar to, ka draudzene Rīgā sāka apmeklēt Pētera Kļavas lekcijas un ņēma arī mani līdzi. Tajā laikā, atceros, nemaz nebija tik viegli tur tikt, jo tās tika turētas slepenībā. Es, protams, vispār nesapratu, par ko viņš runā, un arī pats budisms mani saistīja maz. Kādā lekcijā Pēteris mūs informēja, ka drīzumā Rīgā Ganden centrā viesosies unikāls Tibetas budisma skolotājs Geshe Tashi Tsering. Viņš tik jūsmīgi par viņu runāja, ka draudzenei radās interese apmeklēt centru un paklausīties viņa mācības. Man, protams, bija jāiet līdzi. Tajā dienā mainījās visa mana dzīve. Sajutu kaut ko ļoti spēcīgu sevī, kaut ko neizskaidrojamu. Kad skolotājs skaitīja noslēguma lūgšanu tibetiešu valodā, man sāka birt asaras. Atceros, kā pārtraukumā sēdēju pie Dailes teātra un raudāju, raudāju, raudāju. Sapratu tikai to, ka esmu gatava sekot šim skolotājam kaut uz pasaules malu, neko par viņu nezinot. Nākamajā dienā mēs jau bijām Drustos, kur notika retrīts, un es biju kļuvusi par budisti.

Apmēram tik traki, kā izklausās, arī bija. Draugiem un vecākiem tas viss šķita daudz par strauju, viņi teica, ka man ir izskalotas smadzenes, esmu nonākusi sektā un tamlīdzīgi, bet man tā bija jauna, laimīga pasaule, kuru negribēju zaudēt. Tagad, pēc desmit gadiem, es saprotu, ka tā bija mana karma, kas bija nobriedusi tam, lai es satiktu savu skolotāju. Šis cilvēks, kuru šobrīd devēju arī par labāko draugu, joprojām ir tas, kam, ja nepieciešams atbalsts, varu zvanīt kaut nakts vidū. Es ļoti augstu vērtēju šo abpusējo izpratni un pieķeršanos. Tajā pašā retrītā no skolotāja uzzināju, ka ir iespēja braukt uz budisma centru Londonā un strādāt par brīvprātīgo. Uzreiz pieteicos un jau septembrī biju tur. Lai arī sākotnēji braucu ar domu, ka palikšu tikai vienu mēnesi, pa īstam Latvijā atgriezos pēc gada. Neapšaubāmi tas bija laimīgākais manas dzīves posms.

– Vai var teikt, ka tā tavā dzīvē bija kā revolūcija?

– Savā ziņā jā! Atmetu ar roku studijām maģistrantūrā un arī piecus gadus ilgušām attiecībām. Man šķiet, to īsti nesaprata neviens, un vēl tagad ģimene bieži to atgādina. Es arī to nevienam nevarēju paskaidrot, tas nebija kaut kas, ko var izteikt vārdos. Tā bija pirmā reize, kad lidoju ar lidmašīnu, pirmā reize, kad vispār kaut kur braucu viena pati, arī mana angļu valoda bija sarunvalodas zemākajā līmenī. Protams, visi bija panikā, bet es aizbraucu – ar 20 latiem kabatā, nedomājot par to, kas mani sagaida. Tāda neizskaidrojama sajūta, ko tagad saucu par karmisko spēku, man ir bijusi vēl tikai divas reizes – satiekot savu saknes guru Garčenu Rinpoči un savu vīru.

– Kāds  tālāk bija tavs ceļš – fiziskais un garīgais? 

– Kad skolotājs devās svētceļojumā uz Indiju, es atgriezos Latvijā. Sāku strādāt nekustamo īpašumu sfērā. Pēc pusgada izlūdzos bezalgas atvaļinājumu un aizlidoju uz Indiju, lai kopā ar skolotāju un citiem interesentiem no visas pasaules apceļotu Budas svētvietas, sākot ar viņa dzimšanas vietu Nepālā un beidzot ar vietu, kur Buda aizgāja paranirvānā. Mēneša laika izbraukājām Indiju krustu šķērsu, apmeklējot gan Vārānasī un Bodhgaju, gan mazus ciematus, kur tūristi reti sper kāju. Kad atgriezos Latvijā, pa taisno no lidostas devos uz budisma centru Baltezerā un nostrādāju tur vairākus gadus. Turpmāk uz mācībām Indijā un Nepālā devos vismaz pāris reižu gadā un vienā no tām arī iepazinos ar savu vīru.

Attiecībās esam vienīgi pasažieri

– Kā tas notika? Vai viņš ir latvietis?

– Viņš ir tibetietis no Nepālas. Pirmajā reizē, kad satikāmies, man šķita, ka es viņam galīgi nepatīku, jo viņš nevarēja man pat ieskatīties acīs. Izrādījās, viss bija citādi. No tā brīža viņš bija sācis domāt, kā lai iekaro manu sirdi. Ilgi tas nebija jādara. Karmiskais spēks bija tik liels, ka mēs nebijām vairs atraujami viens no otra. Sākās ziepju operas cienīgi notikumi starp divām valstīm – viņš lidoja šurp, es lidoju uz Indiju, beigās, pēc vairāk nekā gadu ilgas melodrāmas, apprecējāmies, un pēc mēneša jau pieteicās mūsu meita Sofija. Indiju un Nepālu esmu izbraukājusi krustu šķērsu. Tā kā vīrs ir no Katmandu, tad lielāko Nepālas daļu mēs apbraukājām ar viņa motociklu. Tagad abi atceramies, ka manā sestajā grūtniecības mēnesī braucām uz Pokharu. Tagad droši vien neko tik traku es nedarītu.

–

Vai tad, kad iepazināties, tavs vīrs bija mūks? Vai var teikt, ka tu mainīji viņa dzīvi?

– Kad iepazināmies, mēs abi bijām citās attiecībās un viņš jau gadus piecus vairs nebija mūks. Mēs satikāmies Nepālā, Katmandu viesnīcā, kur tolaik biju apmetusies un kas, kā vēlāk izrādījās, piederēja viņa ģimenei. Mans tā brīža partneris, arī tibetietis un budists, bija viņa labs draugs, un man bija dots uzdevums viņam piezvanīt un saņemt pāris lietu, ko atvest uz Latviju. Tā nu mēs norunājam satikties viesnīcas vestibilā, lai apmainītos sūtījumiem. Tajā brīdī man pat nebija nojautas, ka drīz visa mūsu dzīve sagriezīsies kājām gaisā. Es turpināju apmeklēt meditācijas un mācības klosterī, kur ik pa laikam redzēju arī viņu, bet neko nerunājām līdz brīdim, kad viņš man piezvanīja un uzaicināja uz kafiju. Tajā reizē viss mainījās – karmas ugunskurs bija aizdedzies...

– Saki, vai karmiskais spēks nozīmē uzticēties savām sajūtām, un vai tā nevar nošaut greizi? 

– Ikvienas attiecības ir darbs ar karmu, un, ja tās beidzas, karma ir vai nu atstrādāta, vai tas tiks darīts nākamajās dzīvēs. Reizēm pārim karmiskais uzdevums ir radīt bērnus, un, kad tas ir izdarīts, viņi šķiras. Zinu, ka skan nežēlīgi, bet tieši budisma mācība par karmu bija tā, kas man palīdzēja šajā dzīves posmā. Nebija viegli ne man, ne viņa ģimenei, mēs vairākkārt mēģinājām pārtraukt attiecības, mēnešiem ilgi klusējot un nesazinoties viens ar otru, bet beigu beigās viņš atbrauca pie manis uz Latviju, lai pateiktu, ka visu ir pametis manis dēļ. Skan kā filmās, vai ne? Bet tajā brīdī viss bija reāli, es runāju ar saviem skolotājiem, viņš gāja pie astrologiem, mēs abi, būdami šķirti, meklējām atbildes uz to, kas ar mums notiek un ko darīt. Vīra skolotājs viņam ieteica palikt pie ģimenes, un arī mums pašiem šķita nepareizi – kā mēs tā, divi budisma mācības praktizētāji, karmas principu apzinoties, metīsimies šajā emociju un notikumu virpulī, sagādājot ciešanas citiem. Mēs gandrīz gadu mēģinājām to pārtraukt, arī ar dažādām garīgajām praksēm, viņš pat devās svētceļojumā uz Lapči. Mēs domājām, ka tā ir vienkārši kaisle, kāds karmisks uzdevums, bet nespējām tam pretoties. Īstenībā visas mūsu attiecības ir tāds karmisks karuselis, kur mēs esam tikai pasažieri, bet stūrmanis ir kāds cits. Es arī pilnībā apzinos, ka karmas ceļi ir neizdibināmi un notiek neiedomājamas lietas, tāpēc neko neuztveru kā pastāvīgu un paliekošu. Bet tavs jautājums – vai nevar nošaut greizi... Man šķiet, ja arī mēs kļūdāmies, galu galā viss vienmēr būs saskaņā ar Visumu – tā, kā tam ir jābūt.

Joga kā glābiņš no Tvaika ielas

– Kāda ir tava dzīve tagad? Kāpēc esi Sanfrancisko?

– Kad Sofijai bija astoņi mēneši, vīrs aizlidoja uz Sanfrancisko, kur dzīvo viņa māsas ģimene un draugi, un izlēma, ka mums visiem būtu labāk dzīvot tur. Tā kā tajā brīdī nevienam no mums nebija uzturēšanās atļaujas ASV, mēs varējām ciemoties vienīgi trīs mēnešus. Pirmajā viesošanās reizē nosvinējām Sofijas gada jubileju, pat nenojaušot, ka jau ir pieteicies brālītis. Kad ar vienu mazo pie rokas un otru puncī es atgriezos Latvijā, sapratu, ka braukāt turpu šurpu uz ASV ar diviem bērniem nebūs viegli. Turklāt nespēju iedomāties ne sevi, ne bērnus tur dzīvojam. Man gribējās atgriezties Latvijā, pie jūras, un baudīt dzīvi mierā, klusumā un drošībā... Tieši tāpēc nolēmu palikt Latvijā un sagaidīt, kad vīrs saņems visus papīrus, kas viņam ļaus izbraukt no valsts, vēlāk tas ļautu arī mums pieteikties uz dzīvošanas atļauju ASV un palikt tur ilgāk.

Pēc trim gaidīšanas gadiem, šogad marta vidū, vīrs e-pastā atsūtīja ziņu, ka nu ir laiks lidot uz ASV, un pielikumā – biļetes mums visiem uz reisu jau pēc divām nedēļām... Kad satikāmies lidostā, bija sajūta, ka esam bijuši šķirti nevis trīs gadus, bet trīs dienas.

– Izklausās diezgan dramatiski – tu viena ar diviem maziem bērniem... Vai tu šo laiku spēji saglabāt laimes sajūtu sevī?

– Tās emocijas tik ļoti biju saslēgusi sevī, ka bija vienīgi dusmas. To trīs gadu laikā pat tā īsti nebiju raudājusi, jo vienkārši nespēju. Atceros, ka, lasot kādu spēcīgu grāmatu, man pa īstam atvēra vaļā slūžas un es kārtīgi izraudājos. Skaidrs, ka sajūta, ka nezini, kas būs, kad būs un vai vispār būs, ir gana biedējoša, bet apzinājos, ka man arī nav citas izvēles. Tajā brīdī, kad viss sakrājās, zvanīju skolotājam un pēc tam atgriezos pie jogas – tā bija mans galvenais glābiņš, lai nenonāktu Tvaika ielā. Šķiet, mani jogotāji bija tie, kas mani izvilka no tā visa. Kādā brīdī sapratu, ka vienkārši ir jādzīvo tālāk. Nevis jāgaida, kad kaut kas būs, bet pašam jārada kaut kas. Tā arī sāku pasniegt jogu, sākām veidot yogi.lv , pārstāju lasīt māmiņu žurnālus, padomus bērnu audzināšanā un pievērsos tam, kas mani patiesi aizrāva. Protams, bija smagi, bet abi ar vīru to uztvērām kā karmisku pārbaudījumu. Tajā brīdī, kad es to visu palaidu vaļā, arī situācija mainījās, un mums pēkšņi bija jābrauc uz ASV.

Katrs skolotājs ir dārgakmens

– Kad pēdējoreiz par tevi lasīju sociālajos tīklos, tu Rīgā biji nodibinājusi savu jogas studiju. Cik saprotu, tā bija ļoti pieprasīta, un visiem gribētājiem pat vietas nepietika. Vai tas bija tavs bizness, nauda, ideja?

– Tā gan nebija jogas studija, bet jogas portāla  yogi.lv pasākums. Sāku pasniegt jogu Limbažos un sapratu, ka cilvēkiem ir nepieciešama papildu literatūra un zināšanas un ka visu nodarbībās izstāstīt nevar. Tāpēc radās ideja par portālu, kur notiek aktīva informācijas apmaiņa par un ap jogu. Kopā ar tuvu draugu Rolandu, ar kuru iepazināmies Baltezera budistu centrā, nolēmām to izveidot. Jāsaka paldies, ka viņš visas manas trakās idejas pieņēma un realizēja. Pēc gada nolēmām noorganizēt Jogas dienas – bezmaksas nodarbības, kuru laikā iepazīstināt interesentus ar dažādiem jogas veidiem. Tās bija tik pieprasītas, ka pirmajās nodarbībās cilvēki pat palika aiz durvīm.

Pēc diviem gadiem es no aktīvas dalības portāla veidošanā aizgāju, bet, tā kā no savas atkarības rakstīt nespēju atbrīvoties, izpaužos savā jaunajā projektā  www.slowyogalife.com . Daudzi prasa, kāpēc tu to dari, tev taču par to nemaksā un tamlīdzīgi, bet man tas sagādā gandarījumu, jo zināšanas iegūst jēgu tikai tad, kad ar tām dalāmies. Kāda jēga būt supergudram, ja šīs zināšanas nevienam, izņemot tevi, nepalīdz?

– Vai esi tikusies ar Dalailamu – viņš Rīgā ir bijis vairākkārt.

– Viņa mācības esmu klausījusies gan Indijā, gan Eiropas valstīs, bet ne reizi Rīgā. Kad viņš pirmoreiz šeit viesojās, vēl biju maza un uzstāšanos skatījos televīzijā. Nākamajās reizēs es vairs nebiju Latvijā. Bet man ir bijusi unikāla iespēja klausīties daudzu budisma skolotāju mācības – lielākoties, pateicoties Baltezerā pavadītajiem gadiem. Redz, nemaz nav jābrauc uz Indiju, lai pie šiem skolotājiem tiktu, bet par to daudzi nezina. Katram cilvēkam karmiski ir savs skolotājs vai pat vairāki, tāpēc ir pavisam normāli, ka kāds sajūt saikni ar kādu skolotāju, bet cits ne. Tajā brīdī, kad skolēns būs gatavs, viņš savu skolotāju noteikti satiks. Un, iespējams, tas pat nebūs budisma skolotājs, jo skolotājs var būt ikviens, kuru sastopam savā ceļā.

Šī inde – pieķeršanās

–

Budisms iesaka praktizēt atbrīvošanos no pieķeršanās, jo tā ir viena no indēm, kas mūsos rada ciešanas. Kā tu tiec ar to galā? Un vai to vispār var, ja ir bērni?

– Es nemēdzu pieķerties materiālām vērtībām, konkrētiem priekšmetiem. Atceros, pēc Sofijas piedzimšanas pirmais, ko draudzenei rakstīju, – bērni, tā ir tik liela pieķeršanās. Un viņa man atbildēja, ka tāpēc vajag vairākus, lai bērniem ar šo pieķeršanos nesačakarētu dzīvi. Man šķiet, nav lielākas pieķeršanās kā pret bērniem, lai gan zinu, ka ļoti liela pieķeršanās ir arī ēdiens. Īpaši, kad veic garīgās prakses, kad nav atļauts ēst un reizēm pat dzert. Partneri mums mēdz mainīties, citam biežāk, citam retāk, arī jūtas mainās, bet mīlestība uz bērnu nepāriet nekad. Lai cik nogurušas būtu mammas, lai cik nepaklausīgi būtu bērni, vienmēr darīsim labāko, ko spējam viņu labā.

Šķiet, mana attiecību pieredze un trīs gadi atšķirtībā ir tas, kas manī nostiprināja izpratni par pieķeršanās bezjēdzību un ciešanām, taču, ja es teiktu, ka šobrīd nekam neesmu pieķērusies, es melotu. Šobrīd vairāk aizdomājos par to no citas puses – par vērtībām un ideāliem, dzīves uztveri un paradumiem, cik daudz tos ietekmē pieķeršanās un cik – mūsu izvēles. Atgādinu sev, ka karma nav kaut kas tāds, ko nevaram mainīt. Reizēm cilvēki situācijās, kad viņiem neveicas, kļūdaini uzskata, ka tā ir viņu karma. Īstenībā tas ir karmisks rezultāts, kas balstās uz iepriekšējām rīcībām un, jā, arī domām. Izprotot to, ka ikviena mana doma pat bez darbības spēj radīt karmisku cēloni, tā ir iespēja radīt citus karmas rezultātus nākotnē, un tad sanāk, ka karma nav kāds jau iepriekš izlemts dzīves scenārijs, bet tas var mainīties ik mirkli. Un šī apziņa, ka tikai paši esam savas dzīves veidotāji, ir ļoti uzmundrinoša.

– Ko tev nozīmē tavu bērnu vārdi?

–

Kad gaidīju Sofiju, mēs daudz domājām par to, kādu vārdu likt. Zinājām, ka tam jābūt tādam, ko var izrunāt jebkurā pasaules malā. Pēdējos grūtniecības mēnešos redzēju viņu sapnī un dzirdēju arī, kā saucu viņu vārdā – Sofija. Kad pamodos, zināju, ka tāds būs mūsu meitas vārds. Tikai pēc tam žurnālā izlasīju, ka Sofija ir viens no populārākajiem meiteņu vārdiem. Sonams ir tibetiešu vārds. Mēs apzināti meklējām vārdu, kas sākas ar burtu S, un izvēlējāmies šo, jo tas skaisti skan kopā ar manu uzvārdu, turklāt tibetiešu vārdi netiek iedalīti sieviešu un vīriešu dzimtē, vienā vārdā var saukt gan zēnu, gan meiteni. Ģimenēs bieži vien bērniem dod vairākus vārdus un pirmo liek visiem vienādu, piemēram Tsering, kā tas ir mana vīra ģimenē. Atceros, ka, gaidot Sonamu, redzēju sapni – Sofija spēlējās ar mazu meitenīti, un es to uztvēru kā zīmi, ka būs vēl viena meita. Tā ka viņi abi man ir kā īsti brīnumi un pārsteigumi.

Ar mantru visiem mazajiem

– Vai tava vīra ģimene un draugi arī ir budisti?

– Jā. Man šķiet, es nezinu nevienu tibetieti, kurš nebūtu budists. Protams, nav tā, ka viņi visi meditē, skaita mantras vai veic advancētas tantriskas prakses, taču savā būtībā viņiem tā ir ikdiena. Lielākā daļa vīra draugu arī ir bijušie mūki, daži no viņiem pat ļoti izglītoti budisma skolotāji un tādi, kas kādreiz ieņēmuši augstus amatus. Tibetiešu ģimenēs parasti vismaz viens dēls tiek sūtīts uz klosteri, tā ir tradīcija, kas ne tikai atvieglo mājas soli, jo ir jābaro par vienu muti mazāk, bet arī var palīdzēt ģimenei nākotnē. Pret mūkiem un īpaši augstiem skolotājiem tibetieši izturas ar lielu cieņu, un, ja mūks cītīgi mācās un kļūst par gudru skolotāju vai tulku kādam ļoti augstam skolotājam, viņam paveras ļoti plašas iespējas, piemēram, apceļot visu pasauli. Reizēm bērnus uz klosteri atved vecāki, kam nav pietiekami daudz līdzekļu, lai viņu uzturētu. Atceros, kādā reizē, kad ciemojāmies Nepālā pie mūsu skolotāja Nubpas Rinpočes, mūsu audiences laikā viņam blakus sēdēja mazs mūks, nepilnus trīs gadus vecs. Viņu uz klosteri pirms pāris dienām bija atvedusi māte, jo nespēja pabarot. Tajā brīdī, kad skolotājs mums to pateica, mūsu rietumnieku sirdis iedrebējās, bet viņiem tā ir ikdiena un nokļūt klosterī būtībā ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Nākamajos gados, kad viesojamies Najapati klosterī, vienmēr pūlī meklējām šo puišeli, lai redzētu, cik liels viņš ir izaudzis.

Lai gan vairākums mūku klosterī nonāk, sākot jau ar četru gadu vecumu, viņos ir ieaudzināta ļoti liela mīlestība un cieņa pret māti. Budisma mācība daudz runā par mātišķo jeb beznosacījuma mīlestību, uzsverot, ka mums jāiemācās pilnīgi visas dzīvās būtnes mīlēt tā, kā mātes mīl savus bērnus. Daudziem mūkiem esmu prasījusi, kā viņiem bērnībā pietrūcis visvairāk, un viņi nekad nerunāja par materiālām lietām, rotaļlietām vai naudu, bet vienmēr teica, ka pietrūcis mammas. Manam vīram bija citāda situācija, jo viņš par mūku gribēja kļūt pats un izdarīja to sešpadsmit gadu vecumā.

–

Kā tas ir – piedzimt budistu ģimenē?

– Ja paskatās, cik budistu ir pasaulē, tad piedzimt budistu ģimenē var jebkurā vietā, un atkarībā no atrašanās vietas arī atšķirsies paražas un ieradumi. Tibetiešu ģimenēs visiem mājas ir mazs altāris un Viņa Svētības Dalailamas vai kāda cita skolotāja fotogrāfija, domāju, arī rietumniekiem ir vai nu viens, vai abi no iepriekš minētajiem. Nedomāju, ka visi kristieši pie sienas tur Jēzus attēlu vai krucifiksu. Pārējais jau ir ļoti individuāli – ir tādi, kas regulāri veic dažādas garīgās prakses, un tādi, kas to dara tikai īpašās dienās. Ir tādi, kas aprobežojas ar mantras “ Om mani padme hung” skaitīšanu.

Es domāju, ka mazliet atšķiras pats bērnu audzināšanas veids. Tibetieši bērniem māca, cik svarīga ir dzīvība, ka nevajag nogalināt pat insektus. Ja kāds lielāks ielido mājā, to cenšas noķert un izlaist ārā, kamēr Latvijā un citur mēs sakarinātu lipīgos mušpapīrus. Tāpat vairākums budistu padomā par to, cik daudz dzīvo būtņu tiek nogalināts, kaut tikai braucot ar auto. Un runa nav par netīši nobrauktu zaķi vai notriektu stirnu, bet par parastu braucienu uz laukiem – šķiet, tīrās muļķības, vai ne, bet uz mašīnas priekšējā stikla nomirst ļoti daudz sīku kukaiņu. Budistiem ir īpaša mantra, kuru uzlīmes veidā piestiprina pie mašīnas šīm dzīvajām būtnēm. Protams, var šķist – kāda gan jēga, jo tāpat jau kukainis tiek nogalināts, bet es domāju, ka tas ir svarīgāk tieši prātam – šī izpratne par visu lietu kārtību dabā un to, kā mūsu darbības ietekmē citas dzīvās būtnes. Tā mēs neaprobežojamies tikai ar gaļas ēšanu vai neēšanu.

Es pati esmu dzimusi kristiešu ģimenē, un esmu kristīta, taču baznīcā svētdienās neesmu gājusi. Zinu kristiešu tradīcijas un arī to, kādi ir patiesie Ziemassvētku un Lieldienu svinību iemesli. Manuprāt, šīs divas mācības neizslēdz viena otru. Protams, tibetieši nesvin Ziemassvētkus un Lieldienas. Ja to dara, tad vienīgi Rietumos un uztver to kā komercializētu pasākumu ar dāvanu pasniegšanu. Eglīte netiek pušķota, un arī olas netiek krāsotas, bet esmu nolēmusi šīs tradīcijas tomēr ieviest savā ģimenē, lai bērni iepazīst arī šo pasauli. Vēlāk viņi paši varēs izvēlēties, kam ticēt un kādas paražas ievērot. Manuprāt, mūsu, vecāku, uzdevums ir parādīt un iemācīt, pēc tam izvēli izdarīs viņi paši.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no privātā arhīva, Ieva Čīka/LETA