Viņa zina: neiespējamais ir iespējams! Brīnumains stāsts
Attiecības
2011. gada 16. aprīlis, 11:45

Viņa zina: neiespējamais ir iespējams! Brīnumains stāsts

Jauns.lv

Pēc tam kad Gunta (42) piedzīvoja vistraģiskāko – sava bērna nāvi, viņu gaidīja nākamais trieciens – ārstu diagnoze, ka viņai bērnu vairs nebūs. Taču brīnumi notiek, un mazais Artūrs tam ir lielisks apliecinājums.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

­

Kopš sevi atceros, vienmēr esmu iztēlojusies, ka kādreiz būšu kā sieva, tā mamma. Bērni – tas šķita tik pašsaprotami, tik neiztrūkstoši!

Pirmais dēliņš man piedzima 19 gadu vecumā. Biju jauna un neprātīgi iemīlējusies un, kā jau tas nereti gadās, paliku stāvoklī. Taču gaidāmā bērna tēvs mazuli negribēja. Tas arī bija mūsu šķiršanās iemesls. Es bērnu ļoti vēlējos, tāpēc samierinājos, ka būšu vientuļā māte. Bet, kad dēls piedzima, man nedeva mieru doma, ka viņam nebūs tēva.

Lai arī bija skaidrs, ka kopā nedzīvosim, vēlējos, lai dēls vismaz zinātu, kas ir viņa tēvs, lai viņi šad tad tiktos. Meklēju kontaktu ar šo vīrieti, par visām varītēm gribēju viņam mazo parādīt. Tajā laikā (pirms 23 gadiem) jau nekādu sakaru nebija – bija tikai stacionārais mājas telefons un vēstuļu sarakste. Lai sarunātu tikšanos, viņam rakstīju. Tikai vienu reizi uz īsu mirkli man izdevās viņam dēlu parādīt, bet kopējiem draugiem viņš tā arī bija teicis: „Es to bērnu negribēju.”

Kad dēlam bija gads un trīs mēneši, viņš saslima. Sākumā šķita, nekas pārmērīgi nopietns – laringīts. Daudzi bērni taču ar to slimo un izveseļojas. Taču manam puisēnam strauji kļuva sliktāk – laringīts izraisīja abpusēju plaušu karsoni, un viņu ievietoja slimnīcā. Tie bija padomju gadi, slimnīcā mani neielaida, tikai sacīja: „Mammīt, zvaniet, mēs informēsim, kā jūsu dēlam klājas.”

Slimība progresēja tik strauji, ka pēc piecām dienām uzzināju – mans dēls ir miris. Ārsti notikušo skaidroja ar ļoti zemu imunitāti, sacīja, ka puisēns nebija spējis pretoties slimībai.

Tas tik tā šķiet, ka pēc bērna nāves tikai kāds noteikts laiks ir grūts, ka vēlāk sāpes pierimst. Patiesībā, jo vairāk laiks gāja uz priekšu, jo sāpīgāk bija. Katrs stūrītis, katra lieta atgādināja dēlu, šķita, ka uzpeld jau sen piemirstas atmiņas. To nespēdama izturēt, bēgu prom no mājām. Cik vien varēju, pavadīju laiku ar draugiem, lai nebūtu par to jādomā. Ik pa laikam redzēju savu mirušo bērnu sapnī.

Viņš izskatījās kā tobrīd, kad nomira – gada un trīs mēnešu vecumā, taču runāja tā, it kā viņam būtu jau septiņi, astoņi gadi. Sapnī turēju viņu uz rokām, un viņš man teica: „Mammīt, tev bērnu nekad nebūs.” Atceros, ka tobrīd šausmīgi raudāju un jautāju, kāpēc? Bet puisēns atbildēja: „Es negribu, lai tu kādu citu bērniņu mīlētu vairāk nekā mani!” Tas sapnis bija tik reāls, un tas neatkāpās.

Attiecības trīs gadu garumā

Laikam tāpēc, ka daudz laika pavadīju ārpus mājas, diezgan ātri iepazinos – jau pēc diviem gadiem apprecējos. Taču ar to mana dzīve nebūt nebija nokārtojusies. Tobrīd neizskaidrojamu iemeslu dēļ vairs nevarēju palikt stāvoklī – ārsti sacīja, ka man bijis iekaisums, kā rezultātā olvadi aizlipuši. Sāku ārstēšanos, taču bez rezultātiem.

Ar vīru nodzīvojām nedaudz vairāk kā trīs gadus. Viņš atklāti pateica, ka vēlas bērnus, un, tā kā man to nevar būt, mums jāšķiras. Šo argumentu viņš minēja arī tiesā, kad tika šķirta laulība. Vēl pēc dažiem gadiem iepazinos ar savu otro vīru, atkal sāku ārstēties. Ārsts ieteica veikt laproskopiju, kas uzrādīja pilnīgu olvadu necaurlaidību. Mani nostādīja fakta priekšā – bērni vairs nevarēs būt nekad! Tad arī otrais vīrs pateica – piedod sieva, mums abiem jau ir pāri trīsdesmit, un es gribu bērnus. Atkal tiesā, šķirot laulību, izskanēja tas pats arguments.

Tolaik daudzi mani mēģināja uzmundrināt, stāstīt par gadījumiem, kad sievietes gadiem nav spējušas palikt stāvoklī, taču ar laiku brīnums noticis. Bet es parasti atbildēju: „Jā, ar citiem brīnumi notiek, bet ar mani nekad!” Es taču 18 gadus nepaliku stāvoklī. Tolaik baidījos veidot nopietnas attiecības. Man pat šķita, ka tā man ir kā karma – kā nodzīvoju ar vīrieti kopā trīs gadus, tā attiecības beidzas. Tad domāju, vai man to vajag? Labāk dzīvošu divatā ar mammu. Taču tieši laikā, kad neko īsti no dzīves vairs negaidīju – biju samierinājusies, ka man nav lemtas ilgstošas attiecības un bērni, satiku savu tagadējo vīru Arvīdu.

Mistiskais sapnis un svētceļojums

Mūs iepazīstināja kopēji draugi. Arvīds bija uzstājīgs – aicināja uz randiņu vienreiz, otrreiz. Īsti ticības jau manī nebija, piefiksēju, ka mēdzu iedomāties, diez, kad tas beigsies? Taču viss notika gluži otrādi – drīz vien sākām dzīvot kopā un apprecējāmies. Arvīdam jau bija divas lielas, skaistas meitas no pirmās laulības, tāpēc domāju: ja arī mēs kādreiz šķirsimies, viņš nepateiks, ka to dara tādēļ, ka man nevar būt bērnu…

Ļoti ātri kopīgu valodu atradu arī ar Arvīda meitām. Esmu dzirdējusi par sievietēm, kurām ir grūti pieņemt otra bērnus, taču man tā nekad nav bijis. Nekad neesmu bijusi greizsirdīga, ja Arvīds brauc pie meitām, zinot, ka tur ir arī viņa bijusī sieva. Mums katram ir sava pagātne, un tā vienkārši jāpieņem.

Sākām kopdzīvi ar Arvīdu, un es ieminējos, ka varētu pamēģināt veikt mākslīgo apaugļošanu, jo, kad būs sešdesmit, tad nožēlošu neizmantoto iespēju. Taču līdz reālai mēģināšanai nemaz netiku, notika brīnums.

Reiz pie manis bija atbraukusi draudzene un jautāja, vai nākamgad nevēlos ar viņu kopā iet uz Aglonu. Biju ar mieru, taču svētceļojuma brīdī abas netikām, tāpēc izlēmām šo ceļu veikt pirms tā. Apmēram pusceļā sapratām, ka līdzi esam paņēmušas pārāk daudz mantu, panest vairs nejaudājam.

Zvanīju Arvīdam, lai brauc pēc mūsu mantām. Iet bija neizsakāmi grūti, abas to darījām bez fiziskas sagatavotības, kājas mums bija sapampušas kā baļķi. Nezinu, kas ar mums abām notika, bet, sasniedzot Aglonu un ieejot bazilikā, mums abām asaras bira bez apstājas, raudājām kā mazi bērni. Diezgan ilgi tur bijām, lūdzām par dzīvajiem un mirušajiem. Bet pusgadu vēlāk notika brīnums – es paliku stāvoklī.

Pirms tam atkal redzēju mistisku sapni – savu mirušo dēliņu, kas bija jau krietni paaudzies. Mums atkal saruna bija par bērniem, un viņš man teica: „Zini, mamma, tev bērnu nebūs tik ilgi, kamēr oma būs dzīva.” Vispār šie sapņi bija tik spilgti, ka tos nevarēju aizmirst, arī Arvīdam par tiem stāstīju.

Un tad manu mamma ievietoja slimnīcā. Tā kā vīram darba režīms bija brīvāks, viņš brauca manu mammu apciemot, bet ieradies uzzināja: „Jums nepiezvanīja un nepateica, ka sievasmāte nomira?” Es savukārt todien jutos kaut kā citādāk nekā parasti, tāpēc nopirku grūtniecības testu. Tas izrādījās pozitīvs. Tā sanāca, ka vīrs brauca man pateikt, ka mamma nomirusi, bet es viņu gaidīju, lai paziņotu, ka gaidu bērnu.

Beidzot laimīga

Esot stāvoklī ar Artūru, viss noritēja ļoti gludi. Arī intuitīvi jutu, ka šoreiz  būs labi. Esmu jautājusi ārstiem, kā var būt – viņi man apgalvoja, ka bērnu man nekad nebūs, bet nu esmu stāvoklī. Atbilde bija – visādi brīnumi mēdz notikt. Kamēr vien sievietei ir dzemde un olnīcas, arī neiespējamais ir iespējams.

Kad Artūrs piedzima, man bija jau gandrīz četrdesmit. Sliktās pieredzes dēļ ir jau dažkārt par viņu nepamatots uztraukums, bet es nelāgās domas gaiņāju prom, saku sev – viss būs kārtībā! Jo mēs taču viņu mīlam un sargājam.

Bērns dod to īsto laimi un prieku. Arī agrāk es vienmēr ar ilgošanos noskatījos uz citām ģimenēm ar atvasēm. Toreiz citi man ar tādu kā pārmetumu sacīja: „Tev gan viegli, tu esi viena pati! Tev nav jārēķinās ne ar ģimeni, ne bērniem!” Tad parasti atbildēju: „Vai tā ir laime? Iespējams, man vieglāk dzīvot vienai, bet vai tas mani dara laimīgu un piepildītu? Nē, taču!” Tieši Artūrs jau rada to vislielāko prieku!

Varu sacīt, ka tādu īstu sievietes dzīvi esmu sākusi dzīvot tuvu četrdesmit. Ka beidzot esmu patiesi laimīga.

Ieva Konstante / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

­