"Aktieri no tetrapakām dzēra baltvīnu. Izlikās, ka ābolu sula" - Andrejs Žagars atklāj aizkulises
Intervijas
2016. gada 14. augusts, 07:03

"Aktieri no tetrapakām dzēra baltvīnu. Izlikās, ka ābolu sula" - Andrejs Žagars atklāj aizkulises

Sandra Landorfa

"Patiesā Dzīve"

Kur parādās Andrejs Žagars, tur nekad nav mierīgi. Viņš spēj gan iejūsmināt un aizraut, gan kaitināt un, kā pats saka, būt dadzis acī. Viņš vienmēr ir gribējis vairāk – labākos restorānus, skaļākos smieklus un sāpīgākās asaras. Aizvadītajā sezonā viņš kā režisors debitēja Dailes teātrī, saprot kļūdas un ir gatavs jauniem izaicinājumiem.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Mēs tiekamies kafejnīcas Ozīriss kabinetā – kabatiņā aiz viesu zāles. Šī ekstra Andrejam kopš laikiem, kopš viņš bija šīs joprojām stilīgās vietiņas saimnieks. Ar vienu roku mēģinot ko sabīdīt savā makbukā, ar otru – plaši žestikulējot, Andrejs paņem uzmanību, stāstot par saviem impozantajiem paziņām, kuri dzīvo senlaicīgās baroka pilīs, platīna kredītkartes glabā lina tašiņā un jāj uz balta zirga, sirmajiem matiem vējā plīvojot. Viens kūlenis, un saruna jau ir par Asins kāzām Nacionālajā teātrī, un Andrejs emocionāli stāsta par pieredzēto. Darbdienas rītā viņš uzsauc meitenēm šampanieti un jau rīt lidos uz Franciju jaunu sajūtu meklējumos.

Kaut kas piedauzīgs un skumjš

– Klausoties jūsos, man nobruka visi iepriekš sagatavotie jautājumi – tie izrādījās par piezemētu un lokālu. Saprotu, ka dzīvojat ar pasaules elpu, sajūtām, domām. Kāda ir jūsu dzīve šodien?

– Šis ir izvēles periods, kad tu it kā vari doties vienā virzienā, vari – otrā un izmēģināt ko jaunu. Mani vairs nesaista tādi ikdienas pienākumi kā tad, kad vadīju Operu. Pēdējo trīs gadu laikā esmu sevi izmēģinājis dažādos laukos: iestudējis Vāgnera Tanheizeru – gan Maskavā, gan Prāgā, tāpat bija divi Salomes iestudējumi – es turpinu savu radošo darbu. Aizvadītajā sezonā izmēģināju sevi dramatiskajā – Dailes – teātrī. Interesanta pieredze man bija, kad divreiz vadīju Krievijas Nacionālās teātra balvas Zelta maska muzikālo teātru žūriju, tādējādi biju spiests skatīties ne tikai izcilākās izrādes, kurām jau tāpat esmu sekojis visās valstīs, bet arī viduvējas un ļoti sliktas.

– Man no prāta neiziet jūsu vārdi, ar kādiem raksturojāt režisora Vladislava Nastavševa izrādi Melnā sperma. Kas ir tās vērtības, ko jūs tajā atradāt?

– Manuprāt, tas bija iepriekšējās sezonas spilgtākais teātra notikums Latvijā. Es to noskatījos divreiz – lai saprastu, vai manas sajūtas par šo darbu nemainīsies, bet nē – joprojām varu teikt, ka tā ir ārkārtīgi sāpīgi jutekliska, ironiska, traģiska, komiska... Jaunie aktieri, kas būtībā nav angažēti nevienā profesionālajā teātrī, spēj tik pārliecinoši radīt dažādus tēlus – no nožēlojamiem dzīves pabērniem līdz... dzīves uzvarētājiem. Tie ir sarežģīti likteņi, bet galvenais, ka šajā aktierspēlē nebija man tik ļoti nepanesamās deklamācijas, runāšanas bez jēgas. Reizēm teātrī dzirdi skaņu, vārdu sakopojumus, bet nevari saprast domu. Bet šis bija apbrīnojami spilgts mākslas darbs.

– Kā domājat, vai vēlāk šos jaunos talantus nesabojās profesionālie teātri?

– Ir svarīgi, lai viņi nenokļūtu konveijerā. Strādājot pie diviem iestudējumiem dramatiskajā teātrī, es, šķiet, sapratu, kas ir aktieru problēma. Jā, viņi var kvalitatīvi iemācīties tekstu, bet vadošo profesionāļu noslodze ir tik milzīga, ka viņiem tomēr ir grūti tik ātrā tempā nomainīties iekšēji, ik rītu desmitos būt atvērtiem citai tēmai, lomai. Ja viņi iepriekšējā vakarā beiguši spēlēt vienpadsmitos žanriski ko pilnīgi pretēju – mūziklu vai komēdiju, bet no rīta jārisina smagas, dziļas, psiholoģiskas cilvēciskas attiecības... Jaunam cilvēkam, protams, gribas veidot karjeru, un viņš neatsakās ne no vienas lomas, taču no pārslodzes veidojas virspusējība. Protams, tas atkarīgs arī no katra spējām, talanta, meistarības. Mani kā skatītāju Nastavševa izvēlētās tēmas ļoti uzrunā. Skatoties Melno spermu, dažbrīd, piemēram, pilnīgi fiziski sajutu smaržas, kuras tur neeksistēja, to rada spēle uz naža asmens. Šā režisora izrādes visu laiku balansē starp komiski sāpīgo un jūtīgi mīļo.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

– Kā teicāt – tajās ir kaut kas netīrs, bet tajā pašā laikā kaut kas ļoti tīrs.

– Jā, jā, dažbrīd kaut kas kroplīgs, netīrs, piedauzīgs un arī kaut kas ļoti tīrs un skumjš. Autors runā par dzīves pabērniem, un tas mani vienmēr ir saistījis teātrī. Man tuvs ir šveiciešu režisors Kristofs Mārtālers – viņš pats sacer lugas par īpatnējiem, neparastiem cilvēkiem ar sarežģītām biogrāfijām, tiem, kas varbūt nav pamata sabiedrības daļa.

– Vai jūs pats arī esat tas īpatnējais un neparastais? Dzīves pabērns noteikti jūs neesat.

– Es droši vien ar savu darbību, uzvedību, dzīves pozīciju un izteikumiem esmu gan sajūsminājis un priecējis, gan kaitinājis un apvainojis cilvēkus (smejas).

– Bijis kā dadzis acī?

– Tāds es esmu. Kādreiz iemācos sevi piebremzēt un būt ļoti stratēģiski konstruktīvs, veidot kādus projektus vai savu dzīvi tā...

– Saprātīgi?

– Jā, bet vairāk, šķiet, manī dominē tāds mākslinieciskais...

–... atvēziens?

– Tieši tā. Un, ja esmu emociju pārņemts un sajūsmināts vai ļoti pārliecināts par savu mērķi, es īpaši nedomāju, kā tas izskatīsies, ko par to domās, kā uztvers cilvēki. Bieži vien varbūt tieši tas arī ir tas veiksmes stāsts un arī mana problēma. Varbūt vainīga mana Zodiaka zīme, ka pirmais impulss, ideja, kad vēlos iestudēt kādu mākslas darbu, pirmā iedvesma un redzējums parasti ir spilgtākais un pareizākais. Ja nobīstos, domājot, ka tas varbūt ir pārāk radikāli, provokatīvi, vai tas būs pieņemams un patiks, ja sāku domāt šajās kategorijās, es nomaldos. To ir teikuši mani izcilie solisti, ar kuriem esmu kopā strādājis (smaida). Lasot intervijas ar viņiem, man bijis jāpiekrīt, tomēr ar nožēlu. Nu, es esmu Svari, un kādreiz sāku arī šaubīties.

Neaizsargāts

– Jūs tik krāšņi stāstījāt par uzvedumu ar izcilo aktrisi Izabellu Ipēru – par pēcgaršu, to, kas jūsos notika pēdējās izrādes minūtēs. Tas ir katra mākslas gardēža saldais ēdiens – piedzīvot šādas emocijas. It kā tas būtu noticis ar tavu dzīvi, un tagad kaut kas atplēsts vaļā, un tu īsti nezini, kur sevi likt... Jums tā latiņa ir augsta – daži nobītos un neķertos paši ko iestudēt, jo diez vai es tā varu.

– Kā skatītājs esmu tikpat neaizsargāts... Teātrī ļoti svarīgs ir līdzpārdzīvojums, kad spēj gūt katarsi, tas spēj izvilkt dziļākās apziņas sāpīgāko pieredzi. Tā savā ziņā ir kā attīrīšanās. Un, jo tie darbi ir komplicētāki, sarežģītāki, jo lielāka iespējamība, ka tieši tā arī notiks. Man kā režisoram var veikties un var neveikties, bet kā skatītājs es esmu ļoti prasīgs. Man ļoti grūti ir pieņemt teātra melus – latviešu teātrim tik raksturīgo viltus jūtināšanos, viltus ciešanas, kas nogurdina skatītāju. Tu redzi, ka aktieris sevi plosa, bet tevi tas neuzrunā. Taču tajā brīdī, kad tu sāc ticēt un sekot uz skatuves notiekošajam, tu sāc darbināt savu iztēli, savu emocionālo pieredzi, to, kas ar tevi ir noticis, domāt par to, ko vēl gribētu pieredzēt, varbūt tas atmodina atmiņas, kuras ikdienā mēģinām aizmirst, kas mūs pašus aizvaino, iedzen nepatikā pret sevi. Negribam atcerēties, bet mākslas darbs izprovocē, un tu vēlreiz to pārdzīvo un caur sāpīgo gūsti katarsi, kļūsti vieglāks. Man izrāde nav tikai intelektuāls piedzīvojums.

Es uz teātri eju, lai līdzpārdzīvotu, gūtu katarsi. Ja tikai intelektam – es varu sēdēt mājās un lasīt. Piemēram, režisors Kšištofs Varļikovskis pats sacer savus darbus. Viņa izrādēs ir daudz mūzikas, dažādu skaņu un lēna tempa norišu, un tas ir ļoti maģiski. Tas nevis garlaiko vai aizmidzina, bet intriģē. Aktieri uz skatuves nevis sarunājas, bet tā kā dzied vai murmina, viņu komunikācija ir tāda – nekonkrēta. Ir divas režisoriskas galējības – Mārtālers un Varļikovskis, kura izcilākais darbs ir Āfrikas stāsti. Tajā apvienojas trīs izcilākās Šekspīra lugas – Otello, Venēcijas tirgotājs un Karalis Līrs – apbrīnojami, kā šo lugu spilgtākie dialogi un monologi sasaucas ar mūsdienu cilvēku attiecībām. Kad jau esi novests līdz galējai katarsei, tavs prāts un emocionālā uztvere vairs nespēj ņemt pretī, režisors šos aktierus, kurus esi iemīļojis un apbrīnojis gandrīz piecas stundas, kuri katrs sevi ir parādījuši tik ārkārtīgi spoži, pēkšņi uzved uz skatuves kā nožēlojamus, nodzītus zirdziņus, neizskatīgos treniņkostīmos, pelēki blāvos, nomazgātos, ar ļoti sliktu ķermeņu koordināciju. Miesās kuplākā un vecākā trupas aktrise priekšplānā kā tāda deju skolotāja un māca viņiem kādu Latīņamerikas deju. Režisors pēkšņi nojauc visu drāmu un traģēdiju ar tādu ironisku farsu.

– Jūs arī mēdzat sevi apsmaidīt ikdienā?

– Varētu teikt, ka es pat apceļu pats sevi. Draugiem bieži vien izstāstu kādus komiskus atgadījumus, muļķības.

– Neveiklas situācijas?

– Jā. Man bieži vien tuvi cilvēki saka – paklau, varbūt tomēr nevajag šito stāstīt... (smejas).

Zelta Prāgas neveiklais apskāviens

– Lai gan režisora darbu dramatiskajā teātrī var saukt par debiju, operas iestudējumu jums bijis daudz.

– Divdesmit četri iestudējumi – labāki, sliktāki, spilgtāki, tradicionālāki, provokatīvāki... Es tos neskaitu, lai lielītos, bet, kad ir jāraksta CV, tie jāuzskaita. Apskatījos, iestudējumi bijuši trīspadsmit valstīs, tātad dažādās kultūrās, ar dažādām skolām, talanta pakāpēm, dažādos apstākļos – ļoti labvēlīgos, kur visi ir iemācījušies lomas, un nelabvēlīgos, kur solisti ir aizņemti, varbūt nav motivēti vai varbūt nav paguvuši iemācīties materiālu un mēģinājuma periodā staigā ar notīm. Piemēram, reiz man bija ļoti slikts koris, kas slēpās aiz arodbiedrības muguras. Viņi visu laiku dzēra alu, starpbrīžos gāja uz bufeti. Es taču redzēju, ka viņiem no tetrapakām lej baltvīnu, bet šie izliekas, ka dzer ābolu sulu. Staigā pa skatuvi ar tekstiem un sūdzas vadībai, ka esmu pārāk prasīgs.

– Despots?

– Tieši tā. Es smukās meitenes Kristīnes Pasternakas kostīmos izlieku priekšā un saku – jums jāstāv te! Pārējos soprānus ar nolietotām balsīm, kas ir arodbiedrības līderes, tāpēc viņas nedrīkst izmest, nolieku dziļāk skatuvē. Ģenerālmēģinājumā skatos – visas jaunās meitenes atkal aizgrūstas aizmugurē. Primadonnas bija tādas, ka ik pa brīdim izdomāja Kristīnes pasakainajiem kostīmiem kādu bantīti pielikt, auskarus, palielināt copi vai mainīt tās formu, kas īsti neatbilda mūsu klasicisma perioda koncepcijai (smejas). Iepriekšējā vadība bija mani uzaicinājusi, jaunā vadība bija pret – tā notiek arī Eiropā, ne tikai Latvijā. Jaunais direktors, kreisās partijas līderu pārstāvis, cieta no alkoholisma un nerunāja nevienā svešvalodā, izņemot dzimto.

Varat iedomāties – tas viss kopumā man bija tāds stress! Sports bija kā kompensācija – pa vakariem gāju uz zāli, lai tiktu vaļā no negatīvās enerģētikas. No problēmām viss biju pamatīgi savilkts, un tādos gadījumos man palīdz masāža. Biju pieradis, ka vajag pamatīgu spēkavīru, lai mani kārtīgi izmasētu, jo es jau pats esmu liels. Pieteicos uz Austrumu masāžu, bet tur priekšā tāda izčākstējusi vecenīte, aziāte, tikpat kā nerunā angliski. Biju pasūtījis masāžu uz divām stundām, gribēju jau atteikties, bet nolēmu – lai pavisam neatstātu večiņu bez vakariņām, paņemšu vismaz stundu. Un tad viņa man uzlīda virsū un ar elkoņiem un ceļgaliem sāka mīcīt. Un tad es sapratu, ko nozīmē īsta Austrumu masāža, kas strādā uz cilvēka enerģētiskajiem punktiem, un masierim nemaz nav jābūt muskuļu kalnam, lai tevi savestu kārtībā. Var teikt, ka tā večiņa mani izložņāja ar pieredzi. Un tā ir – jo viņa vecāka, jo gudrāka un cilvēka ķermeni pazīst kā savu kabatu, jūt sāpīgos punktus, savilkumus, jo mēs jau visi esam asimetriski. Taču iestudējumiem man ir bijuši arī ideāli apstākļi – kā Salomei Honkongā. Ideāls darba grafiks – pietika laika radošajam procesam. Augsta atbildības izjūta un profesionalitāte no katra iesaistītā. Internacionāla komanda, kurā katrs no solista līdz tehniķim bija motivēts un profesionāli gatavs sniegt labāko un strādāja kā vienots veselums.

Andrejs Žagars Maskavā, veidojot izrādi "Manona"

29. janvārī Maskavas Akadēmiskajā muzikālajā teātrī notika Andreja Žagara uzvestās Žila Masnē liriskās operas „Manona” pirmizrāde.

gallery icon
10

Čehova temps

– Un tomēr – kāda ir pēcgarša pēc paša iestudētajām Trim māsām Dailes teātrī?

– Redz, tev ir pietiekami liela pieredze, lai zinātu, ar kādiem instrumentiem, paņēmieniem vari panākt vēlamo rezultātu. Tad tu arī redzi, kurā brīdī sāc maldīties. It kā jau pamatā izrādes un tēlu veidošana gan operā, gan dramatiskajā teātrī ir diezgan līdzīgas, bet pēkšņi saproti, ka tomēr kaut kas nestrādā. Esi paļāvies uz to, kas šķiet pašsaprotams, bet tā nenotiek. Un tā lielākā atziņa man ir tāda – operas izrādē ļoti svarīgs ir ritms, ko režisors veido kopā ar diriģentu. Jūs, teiksim, varat vienoties par muzikāliem saīsinājumiem, tempiem. Bet dramatiskajā teātrī nav diriģenta, taču arī tur ārkārtīgi svarīgs ir temporitms. Un to es nevarēju panākt. Man nebija mērķa veidot ko netradicionālu, jo tas nebija mans trešais Čehova iestudējums, bet tikai pirmais. Tāpēc es ar ļoti lielu pietāti un bijību izturos pret autoru, negribēju interpretēt neko galēji radikālu, pārcelt laikā vai telpā. Mans mērķis bija radīt spilgtus tēlus. Kad iestudēju Karmenu, es gribēju ļoti spilgtu koncepciju – tāpēc to ieliku Kubā. Pīķa dāmu no 18. gadsimta pārcēlu uz 20. gadsimta beigām. Bija pamatojums, kāpēc. Bet šeit... galvenais, ko sapratu, – ka es nespēju panākt vajadzīgo izrādes ritmu, ka man aktierus visu laiku vajag tā kā mudināt darīt raitāk. Tāpēc ļoti patīkams pārsteigums bija, ka pēdējās izrādes, kuras redzēju, bija jau par 20 minūtēm īsākas nekā sākumā. Pēkšņi tu atslēdzies – esi ne vairs režisors, kurš analizē, veic pierakstus par kļūdām, neizpildītām mizanscēnām, neprecīzu darbību vai emocionālo stāvokli, bet vari kļūt vienkārši par skatītāju.

– Un baudīt?

– Jā, tu vienkārši tici tam, kas notiek, aktieri tēlos jūtas tik organiski... Sapratu, ka mēģinājumu procesā pieļāvu kļūdu. Operā jau no pirmā mēģinājuma ceļas kājās, staigā un veido mizanscēnas, savstarpējās attiecības. Mana kļūda bija, ka pārāk ilgi bija sēdošie mēģinājumi un pietrūka laika, lai atrastu īsto ritmu.

– Kad sezonas sākumā bija preses konference, kurā paziņoja, ka jūs uzvedīšot šo izrādi, vadītāja pačukstēja, ka jūsu brālis Juris negribot piedalīties, jo baidoties, ka jums sabojāšoties attiecības. Viņš tomēr piedalījās – vai pielauzāt?

– Kad viņš saprata, ka tās būs Trīs māsas, Veršiņina tēls, viņam, protams, ļoti gribējās to nospēlēt. Un arī es uzskatu, ka tā viņam ir ļoti piemērota. Bet Juris bija ļoti, ļoti korekts.

– Nebāzās ar padomiem?

– Viņš mēģinājumu laikā ļoti respektēja, ka ir aktieris, es režisors. Juris bija viens no strādīgākajiem, vienmēr gribēja mēģināt vēl un vēl. Tas man bija ārkārtīgi svarīgi – redzēt, ka viņš un Segliņa Ieva bija gatavi savas ainas atkārtot atkal un atkal. Bet es nevaru pārmest citiem aktieriem – viņi vienkārši bija pārguruši no ārkārtīgi lielās slodzes – katru vakaru izrādes, viņi droši vien nespēj izdarīt ne savas mājas lietas, ne aiziet uz kolēģu izrādēm citos teātros. Tas ir diezgan traki.

Berlīne iedvesmo

– Jums izdevās pēc Operas noslodzes atrast brīvu laiku, kad atvilkt elpu, paskatīties, kas notiek apkārt?

– Es mēģinu braukt uz visiem lielākajiem teātru vai koncertu dzīves notikumiem.

– Arī tas zināmā mērā ir darbs.

– Tā ir tāda liela aizraušanās kā citiem sports, zirgi, dzīvnieki, katram taču ir kādas intereses, kam viņš tērē vairāk laika un līdzekļu. Man tas ir teātris un opera. Ja strādāju ārzemēs, vienmēr mēģinu apskatīties, kas notiek apkārt, un nepalaist garām lielākos Eiropas kultūras notikumus.

– Bet padomāt par savu dzīvi...

– Visu laiku, arī kad esi ļoti aizņemts, tu domā par savu dzīvi. Bet vispirms centies izpildīt saistības. Par savu dzīvi tu ik pa brīdim padomā, piemēram, ja kāds mākslas darbs tevi izprovocē, kļūstot par tādu kā spoguli.

– Kurš jums ir tāds bijis?

– Nu, katrs šo izcilo mākslinieku darbs, kurus jau pieminēju... Varbūt vairāk Varļikovska darbos. Tas atkarīgs arī no dramaturga, ne tikai režisora rokraksta. Varļikovskim, piemēram, ir izcils Prusta Francūža iestudējums, arī Fedra ar Izabellu Ipēru Odiona teātrī. Mani ļoti uzrunāja arī Nastavševa Cerību ezers, dažas ainas emocionāli vienkārši satrieca, atgādinot manu bērnību. Es it kā redzēju savu tēvu un māti, ko nevienā citā mākslas darbā līdz tam nebiju redzējis. Viļa Daudziņa un Gunas Zariņas tēli bija ārkārtīgi spilgti. Sekoju līdzi arī Alvja Hermaņa iestudējumiem. Nepievienojos radikālajai kritikai par viņa Parīzē iestudēto Faustu. Domāju, Hermaņa doma par nākotnes sabiedrību, par drosmīgiem, apbrīnojamiem, neparastiem cilvēkiem, kuri, izejot pārbaudījumus, ir piekrituši lidot uz Marsu, labi zinot, ka neatgriezīsies, ir izdevusies ļoti spilgti, radoši un talantīgi. Bet neviens režisors nav pasargāts no ārējiem apstākļiem, kas var ietekmēt iestudējumu. Piemēram, briesmīgie terorakti Francijā vai pēkšņa teātra vadības iejaukšanās radošajā procesā. No ārzemju režisoriem, kā jau teicu, man tuvs ir Varļikovskis, Kušejs, Ričards Džonss, Klauss Guts, Stens Maijers. Man tuvākā pilsēta, kuras kultūras dzīvē es peldu visintensīvāk, ir Berlīne. Tur ir visvienkāršāk nokļūt, un arī vislielākais piedāvājums, izcili koncerti Berlīnes filharmonijā, trīs operteātri, kas savā starpā konkurē, un tas rada apbrīnojamu kvalitāti. Berlīnes filharmonijā ir viens no izcilākajiem simfoniskajiem orķestriem pasaulē, arī izcili dramatiskie teātri. Tu aizbrauc trīs četras dienas nedēļas nogalē un katrā vari skatīties vismaz divas izrādes. Vēl, protams, muzeju dzīve. Berlīne mani ļoti iedvesmo, uzlādē, motivē. Kad jābrauc prom, vienmēr kļūst mazliet skumji.

– Sirds mazliet pieaugusi?

– Man – jā. Varbūt arī tāpēc, ka tā bija pirmā pilsēta, kur baudīju Rietumu kultūru. Par 36 padomju rubļiem tur varēja aizbraukt ar vilcienu Rīga–Berlīne. Varēja doties garā, nogurdinošā ceļā, lai nokļūtu Austrumberlīnē, bet tie bija gadi, kad jau tuvojās sienas sabrukšana, un 90. gadā jau varēja doties uz rietumpusi un baudīt kultūras dzīvi.

– Jūs lauzāties ārā no šejienes...

– Jā, es lauzos kā traks. Visus savus kino nopelnītos līdzekļus, kas astoņdesmito gadu beigās bija diezgan lieli, un arī deviņdesmito gadu sākumā Krievijas un Ukrainas filmās nopelnīto biju ļoti laimīgs ieguldīt ceļojumos.

Par cilvēka dabu

– Jūsos dega spuldzīte, kas teica, ka jūs to krāšņo, labo dzīvi esat pelnījis? Tagad stāstāt par dārgākajiem restorāniem, teātriem...

– Bērnībā mēs dzīvojām ļoti pieticīgi. Mamma centās nodrošināt, lai tas, kas puikām ir svarīgākais – divritenis, slēpes, bumba, sporta ekipējums, slidas –, mums būtu. Viņa negribēja, lai jūtamies slikti, kaut kādā veidā apdalīti. Ja kādā periodā, teiksim, nevarēja būt divu divriteņu, tad bija viens, kas mums bija jādala ar brāli (smejas). Taču ar laiku dabūjām arī otru. Pusaudža gados bija svarīgs intelekts, un man bija izcili skolotāji. Cēsīs vienmēr ir bijusi attīstīta intelektuālā vide. Cēsu 1. vidusskola bija laba. Mana pirmā teātra režisore mani ļoti vedināja uz pasaules kultūras apguvi, viņai mājās bija laba bibliotēka. Man bija iespēja tajā daudz uzturēties – sēdēju un skatījos mākslas katalogus. Viņas māsa dzīvoja Zviedrijā un apgādāja ar ļoti labām mākslas grāmatām, citādi es tām nebūtu ticis klāt, jo pieeja bija stipri ierobežota. Mani, protams, veidoja tā vide un vēlēšanās izrauties, jo sapratu, ka negribu būt viens no lielās masas. Turklāt es neredzēju sevi vienā mīļā mazpilsētā, man visu laiku bija tā tiekšanās uz pasauli.

Man ir bijis tik daudz iespēju – ar teātri braukt viesizrādēs uz Meksiku, trīsreiz uz Honkongu, uz Makao, esmu apceļojis Brazīliju, Čīli, Dienvidāfriku, trīsreiz Austrāliju un tā kā jau apjautis pasauli. Viens no interesantākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem man bija Londonā – restorāns, kas pieder diviem vīriešiem – palestīnietim un izraēlietim. Viņi ir pāris un ar savu darbu nes cilvēkiem ziņu, ka nevajag nogalināt. Bet no izcilas arhitektūras sasniegumiem man pirmoreiz tik milzīgs pārdzīvojums bija pie Pekinas Operas. Arhitekts tevi it kā ved apkārt ēkai un piespiež apbrīnot šo izcilo mākslas templi. Uzskatu, ka tā ir skaistākā un varenākā celtne skatuves mākslai pasaulē. Tu pieej klāt – liela lode, ola, kas iegremdēta ūdenī. Pekinā ir smogs, visa pilsēta kā vieglā dūmakā, grūti elpot, bet pat tas piedalās skaistajā vīzijā – līdz celtnei ir ūdens klajums, un dūmakas dēļ tas viegli vibrē, un nevari saprast, cik dziļš tas ir. Tu ej ēkai apkārt, bet nevari atrast durvis. Beigās saproti, ka ieeja ir zem ēkas, zem ūdens. Iekšā ir absolūta asimetrija, izmantotas dārgākās Tālo Austrumu valstu koku šķirnes, kas interjeru padara mājīgi siltu. Šī tradīcija sadzīvo ar jaunākajām tehnoloģijām. Katrā gadalaikā, katrā dienas brīdī Pekinas Opera izskatās maģiski citādāka. Jā, lai gan pasaulē esmu redzējis daudz, tas man bija īsts kultūršoks. Bet tagad es došos uz Eksprovansu – tā ir neliela, skaista, vēsturiska pilsētiņa Provansā, tur man ir bijuši spēcīgākie teātra pārdzīvojumi un piedzīvojumi. Protams, ir bijuši vairāki vilinājumi – kaut kur aizķerties, palikt un varbūt strādāt kādā Rietumu teātrī.

– Jums joprojām piedāvā?

– Ir iespēja piedalīties konkursos, bet jāskatās, vai viņiem ir prioritāte izvēlēties savas nācijas pārstāvi, cilvēku, kas ir saistīts ar vietējo politisko dzīvi, vēl jo vairāk, ka Eiropā ir ekonomiska krīze un nauda kultūrai, protams, tiek samazināta visur. Ja vadi kultūras institūciju, tev jābūt saistītam ar tās valsts politisko, vismaz varas, partiju un naudas devējiem, sponsoriem, kuri tev ir personīgi jāpazīst. Tu nevari aizbraukt un tikai realizēt savas profesionālās, mākslinieciskās tieksmes, padsmit gados apgūto, tev jāsaprot, ka pat labi finansētos Rietumu teātros tev pirmais laiks būs jāvelta, lai taptu atpazīstams un starp viedokļa veidotājiem ietekmīgs. Tā ir – jo vairāk brauc un skaties, jo kaut kā vairāk pēc tam gribas atgriezties tur, kur esi dzimis, audzis, kur ir tavas saknes. Varbūt skan banāli, nav nekas jauns, bet tā ir cilvēka daba, un es esmu tāds pats.

– Citiem pietiek ar Rīgu.

– Jā, bet bija kaut kāda... vilkme, no kuras es nevaru atturēties.

– Un jūs sapratāt, ka varat to pasauli ne tikai baudīt, bet arī piedalīties?

– Daudzi, kuri tajā laikā bija manā vecumā, īsti nespēja noticēt tam brīnumam, kas notiek ar Latviju – vai tiešām būsim neatkarīgi? Eiropas, brīvas pasaules daļa? Vai tas nav tikai tā – uz gadu vai īsāku brīdi, un tad atkal tas dzelzs aizkars aizvērsies? Tāpēc bija izmisīga vēlēšanās izbaudīt, saprast, kāda ir tā Rietumu dzīve, kultūra un cilvēku attiecības, sabiedrība – ar ko tā atšķiras. Kad redzējām, ka ekonomiski Latvijā ir grūti, tomēr šī jaunā valstiskā neatkarība nav negadījums, mūs pārņēma patriotisms un gribējās sevi realizēt gan pasaulē, gan šeit, Latvijā. Tas patriotisms saglabājās. Es priecājos, ka man ir bijusi un vēl arvien ir šī iespēja piedalīties Latvijai nozīmīgu kultūras dzīves notikumu tapšanā – vai tā būtu Kristīnes Opolais Latvijas turneja, Barišņikova izrādes Nacionālajā operā vai kāds mans iestudējums teātrī. Es jūtos šeit piederīgs.

Andrejs Žagars izskrienas pirms „Trīs māsu” pirmizrādes

2016. gada 24. martā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Andrejs Žagara režisētā izrāde „Trīs māsas”. Andrejs pirms izrādes, demonstrējot savu sportisko ...

gallery icon
16

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris