Uģis Joksts: "Tipiski četrdesmitgadnieku krīzei – gribu BMW!"

Sarunu gribu sākt, noskaidrojot tavu mūžīgās jaunības noslēpumu. Vai tiešām kādā vēlā vakara stundā pēc darba tevi nav Zaķusalā sakodis kāds vampīrs? Tiešām izskatās, ka tu nenoveco.

Neglaimo! Zini, esmu par to domājis, kāpēc ļoti labi jūtos un kāpēc man, paldies Dievam, ir sasodīti laba veselība... Spriežu, ka man ir “fātera” gēns, jo mans “fāters” savos 75 gados izskatās ļoti labi, ir ar milzīgām darbspējām. Jūtu, ka manu veselību uzlabo sports. Daudz braucu ar velosipēdu, esmu arī sācis skriet, jo mana vielmaiņa 40 gados mainījās un tagad man ir liekie kilogrami... Vismaz pieci. Ja kādreiz varēju kāzās paēst nedēļai uz priekšu, tad nu ko tādu vairs nevaru atļauties.

Mans formas noslēpums slēpjas fiziskā darbā. Pa laukiem raujos kā vells. Uz sporta zāli neeju, jo tur neredzu nekādu rezultātu, izņemot iespēju pētīt sevi spogulī.

Tu jau savos 50 arī super izskaties. Man fizisks darbs ļoti patīk. Man nav problēmu podu izberzt, ja vajag. Jebkurā brīdī, ja paliktu bez darba vai izdomātu mainīt sfēru, varētu strādāt fiziski. Mamuts man mājās ir jāatnes, un es to izdarīšu jelkādā veidā. Arī malku skaldīt man nav iebildumu.

Rīgā dzīvo un skaldi malku?

Nē, dzīvoju Ādažos. Malku paskaldu kādreiz pie tēva, kam Līgatnē ir lauku māja.

Tu esi sporta žurnālists, kas beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu.

Man gēnos vai kādā kosmiskā sajūtā ir talants saprast dabas procesus. Perfekti izprotu cilvēka anatomiju, saprotu, kas notiek šūnas līmenī. Tāpēc domāju, ka mana interese par dārzkopību ir likumsakarīga. Arī vecāki droši vien ietekmēja izvēli. Padomju laikā manai ģimenei bija jahta, 100 kvadrātmetru liels dzīvoklis, mašīna... Tas viss – pateicoties tulpēm... Es ļoti daudz strādāju. Tēvs vēl tagad dažreiz saka – vienīgais, ko mazliet nožēlo, ka bērnībā lika man daudz strādāt.

Sanāk, ka nāc no bagātas ģimenes.

Nē, no strādīgas. Vasaru man praktiski nebija. Biju dobē. Tā noteikti nebija viegla maize. Lai kāds tikai parēc par tiem džekiem, kuri stāsta, ka kādreiz ir ko audzējuši! Esmu iekšēji pārliecināts – ja nebūtu mācījies Bulduros, diez vai te sēdētu un vispār būtu starp dzīvajiem. Jo dziļi ticu, ka vide maina cilvēku, un viss, kas tajos četros gados notika, man nāca par labu.

Pateicoties mācībām Bulduros, man dzīvē satrāpījās satikt vēl vienu foršu un man īpašu cilvēku – Jāni Rukšānu.

Es viņu zinu. Braucu pie viņa ūdensrozes pirkt. Rukšānam ir liela kolekcija.

Es Bulduru laikā strādāju pie viņa obligāto praksi un vēl pēc tam ar zināmiem pārtraukumiem pie viņa nostrādāju vairākus gadus. Mums bija ļoti laba saskaņa.

Ko tu tur darīji?

Viņam ir vairākus tūkstošus liela sīpolpuķu kolekcija. Lai to apjomu tīri fiziski pareizi noraktu, sastādītu un iegrāmatotu, bija ko darīt.

Tās bija vientulības nedēļas dobē.

Tā arī neiebraucu... Gribi teikt, ka par žurnālistu kļuvi, dobē sēžot?

Vēlāk Cēsīs dārzniecībā pastrādāju. Un reiz Rīgā pa Vaļņu ielu braucu automašīnā Gaz 53 no kūdras purva ar pilnu kravu. Todien bija nenormāls karstums – plus 30 grādu –, gaziks neiet... Braucu cauri skvēram, un tur uz soliņa sēdēja paziņa Guntars Meluškāns, kurš strādāja žurnālistikā. Cēsīs Zirņu ielā viņš tolaik dzīvoja divus stāvus zem manis. Viņš uz mani tā ilgi skatījās, mēs sasveicinājāmies. Vakarā viņš man zvanīja uz Cēsu dzīvokli, sacīdams: „Davai, kravā somas, brauc!” Viņš mani aicināja izmēģināt spēkus žurnālistikā. Rīgā pat ielas lāgā nezināju, bet piekritu.

Bet kā nokļuvi līdz TV? Esi tur kā tāda mēbele.

Tas savukārt ir stāsts izdevumam ar ievirzi „mistika”. Studiju laikā piestrādāju žurnālā Sīrups, un kā reportieris aizbraucu uz Ērgļiem, kur notika Latvijas jaunatnes ziemas olimpiāde. Iepazinos ar Juri Titovu no Latvijas Olimpiskās komitejas. Pēc pāris mēnešiem man zvanīja Andris Ušackis, kas joprojām ir LTV sporta redakcijas vadītājs, un teica: „Tev rīt jānāk uz sapulci, jo mēs veidojam jauniešu sporta raidījumu.” Domāju, ka sajaukts numurs. Izbrīnīts jautāju: „Andri, kam jūs zvanāt?” Viņš atbildēja: „Uģim Jokstam!” Izrādās, Titovs, aizbraucis uz Rīgu, bija tā laika Olimpiskās komitejas prezidentam Vilnim Baltiņam pateicis: „Mums ir džeks!” Vilnis Baltiņš, kas ir krusttēva tipāžs, man nezinot, izlēma Uģa Joksta nākotni. Sākums bija grūts. Paldies Dievam, dzīvē man veicas, jo satieku īstos cilvēkus, kas vismaz sākumā auklējas. Dāvids Ernštreits ar mani ilgi auklējās.

Kas tev tur nesanāca?

Tas tīri tehniski bija nenormāli sarežģīti. Tajos laikos kameras, montāžas, satelīts... pilnīgs kosmoss! Nav, kā tagad, kad viss notiek internetā. Tas milzīgais apjoms, kas nāca pār mani... Āāā, es galīgi neesmu baigi attapīgs.

Kā tu sevi lutini? Lasi grāmatas, ceļo, ej bekot?

Jo kļūstu vecāks, jo vairāk man ir nepieciešama nevis vientulība, bet vienatne. Daudz šo savu telpu iegūstu sportojot. Man ir pārliecība, ka medus, skābeklis un labs ūdens attīra tarakānus galvā no kuņģa, nierēm un visa pārējā organisma. Daudz nodarbojos ar riteņbraukšanu, piedalos mačos. Vismaz divreiz mēnesī man vajag, lai visi barā mauc, ir dubļi, putekļi... Tas ir izaicinājums, piedzīvojuma īstais smeķis. Tās ir emocijas, Dāvid, iedomājies – kad tu kopā ar 1500 džekiem stāvi uz starta ar riteņiem, jau tad man pulss ir 120. Bet pēc tam vēl tas milzīgais gandarījums, ka esi to izdarījis, sajūta, ka vari. Večiem zemapziņā ir tas, ka vajag ātrāk, vajag apsteigt. Ja būt ne gluži pirmajam, tad vienam no labākajiem.

Jo vīrieši ir zvēri!

Jā, bet tai pašā laikā arī viens varu izbaudīt to braucienu. Aizbraukt uz stundu mierīgi mežā. Vienmēr izvēlos vietas, kur esmu nostāk no civilizācijas. Ja man ir tā stunda brīva, labāk sakārtoju tā, ka varu šo laiku veltīt sev. Man arī jūra patīk. Nav jau tā, ka vienīgo kaifu ķeru tikai uz velosipēda.

Kā tu domā – ko varētu darīt vecumdienās? Varbūt iekopsi savu tulpju dārzu?

Pieļauju, ka dzīvošu laukos, kas no pilsētas ir aizsniedzamā attālumā. Man vajag arī Rīgu, vajag to asfaltu. Jā, man būs drava vecumdienās!

Liecies baigi pareizais. Vai jaunība tev ir bijusi normāla – ar dzeršanu, klopēm, braukāšanu pa miestu ballēm?

Protams. Bet man tas ballīšu un apreibināšanās laiks ļoti organiski beidzās. Tāpat kā ar pīpēšanu – atmetu vienā dienā. Tev, Dāvid, pīpēšana nomierina nervus?

Nezinu. Man vienkārši garšo un patīk tas process.

Es patiesībā arī smēķēju procesa dēļ. Ziemā to nedarīju, jo sala rokas un smirdēja, bet vasarā man patika. Toreiz ziemā bija viens grūts pasākums, gāju divos naktī pāri Doma laukumam, aizsmēķējot kādu 30. cigareti tajā diennaktī... Mašīna stāvēja krastmalā, un, iekāpjot tajā, aizsmēķēju jau kādu 34. cigareti. Nonācu pie krustojuma pirms Vanšu tilta, kur gājēju pāreja. Ir divi naktī, uz ielas nav neviena cilvēka, un pēkšņi luksoforā iedegas sarkanais. To luksoforu var iedarbināt, tikai pogu nospiežot. Bet neviena nav! Tajā brīdī atvēru mašīnas logu, izmetu laukā pusotru paciņu cigarešu un Zippo šķiltavas. Aiztaisīju logu. Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un es aizbraucu. Šo piecu sešu gadu laikā pat neesmu iedomājies vēl kādu reizi uzpīpēt.

Tāpat esi diezgan ilgi nokūpinājis, bet sejas āda tev ir smuka un gluda.

Bet es nebiju tāds zlosnijs pīpmanis, kas no rīta pamostas un skrien pīpēt, nevis iededz gaismu.

Es vispār pēdējā laikā ļaujos organiskam dzīves plūdumam. Man patīk vērot zīmes. Piemēram, tu mēģini tikt uz festivālu, bet jau trešo reizi nevari nopirkt biļeti internetā. Kad ceturtajā reizē nopērc un aizbrauc uz festivālu, tajā tev vienkārši iet sūdīgi. Otrajā dienā atbrauc mājās un esi pikts uz visiem.

Kāpēc laulību gredzenu nenēsā?

Es nēsāju, tikai uz kreisās rokas. Kad man parādījās tie liekie kilogrami, labās rokas pirksti kļuva resnāki. Vasarā vispār rokas mēdz uztūkt. Ja uzlieku gredzenu labajā rokā, nost varu dabūt tikai ar ziepēm, piedevām man brīžiem iekaist āda.

Ja cilvēki zinātu, ka no platiem gredzeniem tulznas var mesties, daudzi precoties izvēlētos šaurākus gredzenus.

Tieši tā. Tajā brīdī jau nedomā par tādām lietām.

Cik ilgi esi precējies?

Parasti gonkās izvēlos 2004. numuru, jo tā nekad neaizmirstu gadu, kurā esmu apprecējies.

Smuki!

Jā, manam puikam jau drīz būs 12 gadu, meitai – seši.

Tā cikliski pa sešgadēm esi ticis pie bērniem, un sanāk, ka nu pēdējais laiks taisīt augšā nākamo!

Nē, es pie šī bērnu skaita apstāšos.

Tik strikta atbilde mani pārsteidz!

Apstāšos, jo jau ilgāku laiku esmu sapratis, ka bērniem spēju veltīt pārāk maz laika.

Saka, ka trim bērniem aizejot laika tikpat, cik diviem.

Es tam negribu piekrist. Jā, it kā ir jātic, ja tā saka cilvēki, kam ir trīs bērni. Man pietiek – man ir divi brīnišķīgi bērni.

Esi sasniedzis 40 gadu vecumu. Krīzi jūti?

Nenoliegšu, ka... man gribas citu mašīnu. Tas ir stereotips, ka vecim 40 gados pēkšņi vajag jaunu blondīni, moci un vēl ko... Lai gan... Es pilnīgi noteikti rudenī nopirkšu sev labāku sacīkšu velosipēdu. Labāku nekā pašreizējo. Jo beidzot esmu to mentāli un arī fiziski nopelnījis.

Kas ir tavs jaunais sapņu auto?

Tipiski četrdesmitgadnieku krīzei – gribu BMW. Vispār esmu latvietis praktiskais. Patlaban man ir liels Voyager, ar ko braucu kā kuģī. Pēc kādiem pieciem gadiem bērni būs pieauguši, un tad obligāti iegādāšos BMW. Bet, ja man ir jāizvēlas starp mašīnu un velosipēdu, nopirkšu velosipēdu.

Automašīnas vērtībā?

Ne gluži, bet lēti tie nav. Ja tā ir sirdslieta, kas tevi padara ļoti priecīgu un laimīgu, tad tam ir jāvelta pietiekami daudz resursu.

Bet cik ir vajadzīgs tādam ritenim, kādu tev vajag?

Kādus 2000 eiro. Velosipēds ir diezgan komplicēta lieta. Ir dažādi navaroti.

Kas tev tur uz kājas uztetovēts? Riteņa ķēde?

Tas ir zobgaļsīlis.

Ā, no Bada spēlēm!

Viņš nav no Bada spēlēm. Bada spēles viņu paņēma. Tas ir zobgaļsīlis ar Visuma lielo mīlestību un mūžību. Šo uztetovēju pirms pāris gadiem. Sapratu, ka ir lietas, kas man dzīvē patīk un kas mani dara laimīgu.

Citi tetovē sievu portretus.

Bet iedomājies – tetovējums tomēr ir fizioloģisks veidojums, kas izplūst. Negribētu, ka mana sieva manas ādas novecošanās dēļ sačokurotos vai izplūstu, ja es uzbarotos.

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis