"Ansambli nespēj vēl nodibināt, kad jau tam ir angļu nosaukums" - Raimonds Pauls vērtē latviešu muzikantus

Vienā pusē Mežrozītēm mitinās, kā Pauls saka, bagāts krievs, bet kāpēc ne, ja tik skaisti esot visu sakopis. Otrā pusē māju grasās iegādāties kāds ASV ģenerālis – droši vien no tuvējās Ādažu karabāzes. Pauls būs pa vidu. Bet viņš pie tā ir pieradis, ar draugiem no Krievijas tiekas joprojām. Un tajā pašā laikā – tepat vien ir, mīlot Belševicas un Sudrabkalna dzeju. Apskaužami darbīgs. Viņa dzīvesbiedre un uzticamais cīņu biedrs, sieva Lana, kā allaž perfektā frizūrā, kā ēna noslīd patālāk dārzā. Koki te aug no sešdesmitajiem – lielas egles un bērzi, toreiz te bijis mazs zemes gabaliņš. Tādus dabūja arī Cilinskis un Kubilis, kurš tikko nosvinēja 94. dzimšanas dienu. Salīdzinot ar viņu, Pauls ir jaunulis – viņam gada sākumā palika astoņdesmit. Pa veco dīķi, kurā uzplaukušas burvīgi rozā ūdensrozes, reizēm peldot metru garš zalktis. Droši vien kā svētība dzīvo zem mājas pamatiem. Jā, visbiežāk arī Pauls gribētu paslēpties, bet viņā mīt divas dabas, tāpēc sēžam uz koka terases – vasaras dienai izzagtā mirklī.

Talants un darbs

– Kas jūsu domās un sajūtās ir Baltās paslēpes?

– Nu... (iesmejas). Tas ir darbs. Un tikšanās ar man labas, es negribu lietot vārdu “draudzenes”, kaut bijām ļoti labās attiecībās, meitu... Es runāju par Elīnas mammu Anitu Garanču. Redzēju, kā veidojās Elīnas personība, nāca panākumi, atceros viņu no galīgi bērna gadiņiem. Ar viņas mammu kopā daudz strādājām, jo arī Anita darbojās ar aktieriem, un es vienmēr tur grozījos. Reiz mēs pat veselu izrādi kopā spēlējām – viņa diriģēja Meža gulbjus Dailes teātrī, vienmēr bija tāda ļoti... dzīvespriecīga un jautra. Enerģiska. Zināmā mērā Baltās paslēpes man šķiet veltītas Elīnas mammai. Lai gan mēs par to nerunājam, bet tā ir. Un tikšanās ar Elīnu šodien... runāsim atklāti, lai gan es nemīlu to vārdu lietot, ir ar operas zvaigzni. Jā, tāda viņa ir. Profesionāla dziedātāja, izgājusi lielisku skolu, piedalās pasaulslavenos uzvedumos, operās. Ļoti labi nostādīta balss, ar viņu ir lieliski strādāt. Apmainījāmies idejām, katram ir savs stils. Elīna nav uz mutes kritusi, tāpēc dialogs bija diezgan interesants. Mājās nejauši atradu Vizmas Belševicas dzejoļu krājumu, precīzāk, mana mazmeita atrada. Es Belševicu uzskatu par vienu no izcilākajām latviešu dzejniecēm. Tāda maza dzejas grāmatiņa, kurā viņa ierakstu veltījusi man. Izdota pavisam nelielā metienā. Tirāžas pēc padomju laikiem nokrita ļoti mazas, nevar salīdzināt, kā bija pirms tam, kad publicēja Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Jāni Peteru un daudzus citus izcilus dzejniekus. Toreiz tas bija pavisam citādi, tāpat īpašākas bija arī Dzejas dienas, pavisam cita gaisotne. Vizma Belševica latviešu literatūrā bija ļoti interesanta un sarežģīta figūra, taču nenoliedzami – arī ļoti talantīga. Es vairākas dziesmas esmu rakstījis ar viņas vārdiem, viena no tādām, ko visvairāk dziedāja, bija Kamolā tinēja. Un Es aiziet nevaru bija skaista dzeja.

– Tāda trausla.

– Jā, viņa ir dzejniece vārda īstajā nozīmē. Par viņu var runāt visu ko, bet nenoliedzami – māksliniece. Tāpēc šis darbs ir veltījums arī Vizmai. Pamēģināju iebraukt ne sev ierastā, tā sauktās akadēmiskās mūzikas lauciņā. Mani interesēja, kā Elīna uz to reaģēs, jo zinu, ka viņa ļoti par savu repertuāru domā un nedarīs neko tādu, kas viņai nepatīk, tas ir vairāk nekā skaidrs. Pie ierakstiem viņa strādā vienreizīgi, katru pārbauda, norāda, kur ir kļūdas, kur vajag labāk... Žēl, ka to procesu neviens nenofilmēja! Vajadzētu visiem mūsu dziedātājiem rādīt, kāda ir slavenas dziedātājas attieksme pret savu darbu. Tā nav tā paviršība, kas pie mums bieži vien redzama, īpaši televīzijā, kad nav sagatavoti teksti, tiek no kaut kurienes lasīti, tie ir tādi amatieru gājieni.

– Pat lielos koncertos, to ierakstos.

– Diemžēl. Tas ir bēdīgi. Tādus nedrīkstēja rādīt un vispār bija jāmet ārā. Bet pie mums... Kas mums ir televīzija, labāk nerunāsim. Uz pasaules fona mēs izceļamies ar to, ka nevis televīzija maksā mums, ka rīkojam koncertus, bet mums pašiem ir jāmeklē sponsors, lai šo koncertu vispār parādītu televīzijā. Tas ir murgs. Diemžēl tā tas viss ir nostādīts. Bet par Elīnu – mēs ar lielu prieku šo darbu izdarījām. Redzēs, kāda būs skatītāju reakcija. Dziesmas viņa atlasīja – kaut ko no vecajām, kaut ko jaunu... Darba process visādā ziņā man tīri no profesionālām pozīcijām bija ļoti svētīgs un interesants.

Teltī jau nedzīvošu

– Jūs ar Elīnu droši vien varētu sacensties – par jums teic, ka esat ar pasaules slavu, Elīna...

– Nu, nē! Es nevaru ar viņas slavu salīdzināties. Jā, vienā sestajā pasaules daļā mani ļoti labi pazīst – tie ir austrumi. Bet uz rietumiem man nekādu cerību nav. Un es arī nemaz neesmu sevišķi centies tur iet. Elīna tomēr dzied klasisko, pasaules repertuāru, un pret to ir pavisam cita attieksme. Kā popmūziķiem mums nu galīgi tur nav ko līst. Mēs jau drusku tēlojam... Vienīgais, ko esam iemācījušies, – ansambli nespēj vēl nodibināt, kad jau tam ir angļu nosaukums. Agrāk izdomāja kaut kādas vizbulītes vai kaķīšus, tagad, vells ar ārā, ir grūti pat izrunāt! Jāmeklē vārdnīcā, no kurienes viņam tā ideja radusies. Nu, diemžēl jaunatne tā dara. Par populāro festivālu Positivus – jaunieši priecājas, ir liela mūzikas izvēle, bet ja iedziļinās... Tas, protams, atkarīgs no gadiem – kurus reimatisms nemoka, kuri var gulēt teltīs, lai tur brauc. Es vairs nevaru to atļauties (smejas).

– Bet vismaz uz kādu stundiņu esat to apmeklējis – kā goda viesis?

– Šogad man bija oficiāls ielūgums, it kā bija jāpiedalās, bet es teicu – veči, lieciet mani mierā! Es neesmu no tiem. Starp citu, ļoti labi tika uzņemta Ralfa Eilanda programma, kurā viņš beigās lēkāja, pliks izģērbies, nezinu, ko tik visu tur darījās.

– Laikam salija...

– Jā, turklāt ar lielo, dzīvo orķestri, tas vien uzreiz ienes pavisam citu skanējumu.

– Bet jūs pats nebraucāt?

– Nē. Jo, kā saku, tā vienkārši nav mana niša. Pamata auditorija ir jaunieši, 14–16 gadi, viņiem ir savas prasības, elki, ko pielūgt (smejas). Es jau neko nepārmetu. Mēs paši tam visam esam gājuši cauri. Atceros savus jaunības gadus. Tas gan bija pavisam kas cits, bet... Lai viņi priecājas! Tur ir tikai viens bīstams moments – iedzeršana, runā arī par visādām lietošanām, no kā ir jāuzmanās kā no nāves.

– Tā ir ēnas puse, jā.

– Un diemžēl tā tur sāk parādīties. Parasti tas ļoti slikti beidzas. Tā ir gan sērga – redzam, cik daudzas izcilas pasaules zvaigznes popmūzikā, rokmūzikā sevi ar to ir nobeigušas.

– Aiziet cits pēc cita.

– Aiziet. Tāpēc no tā labāk turēties pa gabalu. Bet atkal – tā slodze, kas viņiem ir, trīs stundas noturēt publiku ir ļoti grūti. Es zinu, ko nozīmē skatuve, pats esmu to darījis… Man gan bija citi apgriezieni (smejas). Bet nosēdēt tādā, teiksim, Jāņu sarīkojumā četras stundas uz skatuves, nemitīgi mainās dziedātāji, tev visu laiku ir jābūt lietas kursā.

– Tas prasa lielu koncentrēšanos, un spriedze ir.

– Tā ir spriedze. Tāpēc jau bieži vien, lai sevi savāktu, sāk pa kluso lietot konjaku vai ko citu. Un tas vēlāk pārvēršas par sistēmu. Bet ko lai dara!? Dabīgi, ka es viņiem nepārmetu. Zēni rīkojas, ņemas. Ja interese ir, kāpēc ne.

– Un Salacgrīvai kā nelielai Latvijas pilsētai liels pienesums.

– Peļņa ir nenoliedzami, skaidrs, ka izdevīgi. Paldies Dievam, ka vismaz vienā vietā kas notiek. Bet Jūrmalai ir visādas problēmas. Vienu festivālu mēs padzinām, ko skatījās desmitiem miljoni cilvēku, izmetām ārā! Nav vajadzīgs. Un tagad meklējam, kā atkal tur dabūt auditoriju. Nauda ir vajadzīga, no tūrisma visa pasaule pelna. Vakar, starp citu, satikos ar vienu citu zvaigzni, kas ir ne mazāk slavena par Elīnu Garanču, austrumos viņa ir numur viens, ar Allu Pugačovu. Biju pie viņas un Maksima Galkina, viņas tagadējā vīra, pārrunājām dzīvi, kā visu jaunību kopā darījāmies.

– Un viņa tagad ir Latvijā?

– Jā, no slavenā baņķiera (Viktora Krasovicka – Red.) Jūrmalā visu vasaru īrē villu Marta. Bija interesanta saruna. Iespējams, ka novembrī kopā uzstāsimies Pēterburgā. Tas atkal tā – jauni plāni.

 Svētīgas sarunas

– Pugačova atpūšas ar dvīņiem, iet uz jūru sauļoties...

– Staigā, jā. Viņa ir tāds pats normāls cilvēks kā pārējie, tikai no viņas vienmēr iztaisa nez ko... Dabīgi, tur dzeltenajai presei ir materiāls – visas tās viņas šķiršanās un precēšanās. Bet kas notiek Holivudā? Tieši tas pats. Mums jau tagad pamatā rāda vienīgi to, cik viņai vīru bijis, kas par skandāliem, cik naudas iztiesāts... visu laiku tikai par to runā! Filmu, kuru viņa filmējusi, piemin tikai pēc tam, it kā starp citu. Visi paparaci tīksminās. Te vēl divi sēž (norāda uz fotogrāfiem). Nu, viņu darbs ir tāds. Dabīgi, vienu otru reizi pāršauj pār strīpu, ir kautiņi, vells viņu zina... Kur lien ar tiem aparātiem.

– Jūs kaut kā ir likuši mierā, cienījuši?

– Kādreiz jau tieku pieminēts, bet, paldies Dievam, man tie gadi ir tādi, ka sevišķas intereses par mani vairs nav... Turklāt es neesmu šķīries, nodzīvoju ar vienu sievieti – vēl tagad dzīvoju – 50 gadus. Tas nav interesanti. Ja mēs būtu tiesājušies, kam atdot šito māju vai to – o, jā! Bet nu... par Elīnu saku – man bija prieks, ka varēju sadarboties. Tagad tiešām saprotu, ko var panākt ar darbu. Visi atceras, kā viņai nekas sevišķi no sākuma negāja. Lai izsistos, iekļūtu apritē...

– Vakar Elīna teica, ka nesen kāds paziņa stāstījis, ka viņas mamma bijusi klāt pirmajā noklausīšanās reizē vai nu akadēmijā, vai operā un teikusi – nē, no šīs operdziedātāja nesanāks. Vismaz ne ar pasaules vārdu.

– Tas tā var būt. Kāpēc gan ne?

–

Anita Garanča tomēr bija kritiska.

– Nu, es jau atceros... Man ir laimējies – es gandrīz ar visiem kādās pirmajās reizēs esmu bijis kopā. Arī Elīnu esmu pavadījis uz klavierēm, kad viņa pirmoreiz kaut kādu dziesmiņu dziedāja.

– Vai tiešām?

– Jā, jā! Ar Andri Nelsonu, kad viņš diriģēja vienu no pirmajiem koncertiem, tādu pusvieglo mūziku operā... Viņš vēl nebija tas Nelsons, kas tagad. Man vispār būs divas lielas tikšanās: 16. septembrī spēlēšu ar Marisu Jansonu un 18. septembrī – ar Elīnu Garanču.

– 16. septembrī būs Elīnas dzimšanas diena, paliks četrdesmit.

– Šoreiz tiksimies Nacionālajā teātrī. Tas būs ne tik daudz koncerts, bet droši vien tādā brīvā stilā, paimprovizēt, ar publiku papļāpāt, tas cilvēkam jau visvairāk patīk. Mēs to savos koncertos nemākam. Būtu jāapgūst no ārzemniekiem. Tur, kur mēs koncertā nodziedam caurmērā 20 līdz 30 numuru, viņi – tikai sešus septiņus. Viss pārējais ir saruna. Viņš pastāsta par savu māti, tēvu (smejas), kā viņam gājis, par savām brūtēm, kas viņam tur viss... Un tad it kā starp citu kaut ko padzied. Bet mēs mēli izkāruši dragājam.

– Esam vairāk tā kā ierāvušies sevī.

– Jā. Par tiem mūsējiem labāk nerunāsim – tā ir viena Dieva dota tauta. Jābrīnās vispār, kā tas viss kādreiz aiziet. Nuja.

Tās dziedātājas kaujas!

– Par sarunām uz skatuves – jūs tās kaut kā iestudēsiet?

– Nē.

– Tiešām?! Nebaidāties, ka improvizācija var neizdoties?

– Var arī neizdoties. Tur ir tā lieta, ka nekad nezini. Tev ir jāatrod upuris. Es ieraugu kādu tantiņu un it kā runāju ar viņu, skatos, kā reaģē. Toreiz teātrī izšāvu, kā joku pateicu, ka man ir noriebies mans vārds, un es to mainīšu. Visi uz mani skatījās – viņš ir dulls palicis! Kas par lietu? Saku – tagad ir tik daudz Raimondu pie varas, kad runā par Raimi, vairs nerunā par mani, bet Vējoni, piemēram. Kāpēc man ir vajadzīgs tāds vārds? Nomainīšu pret ko citu. Labi, ir cilvēki, kas saprata humoru, pasmējās, un ar to arī viss beidzās. Citi atkal – šausmas! Dievs pasarg! Tāpēc jokošana ir diezgan riskanta, jo var pārprast. Un bieži vien tā arī notiek. Turklāt nedrīksti pāršaut pāri robežai. Un nedrīksti cilvēku apvainot. Vari par viņu paironizēt, bet apvainot – nekādā ziņā.

– Jūsos ir zināms diplomātisms – tas ir ģimenes ieaudzināts vai izkopts profesionāli?

– Domāju, tas tomēr ir saistīts ar skatuvi. Tas taču ir milzīgs laiks... rēķiniet, ja uzgāju jau piecdesmitajos gados. Ja saskaitītu kopā visus koncertus – Jēzus, kas tie būtu par cipariem!

– Un radoši cilvēki ir superjūtīgi, vai ne?

– Agrāk jau cenzēja, neļāva visu ko runāt. Bet tas, ko tagad atļaujas visos tajos internetos, Delfos, visādas cūcības rakstīt, tas arī jau aizgājis par tālu. Dažiem cilvēkiem ir kā medus maize, ja viņš var otru apliet ar mēsliem, izņirgāt. To pēc katras izrādes vai koncerta var lasīt. Ir speciāli cilvēki, kas to dara. Tas nav labi. Tā nedrīkst. Tā nedrīkst.

– Elīnai piemīt tāda pati uzņēmība un mērķtiecība kā jums.

– To jūt, jā, jā. Bet man... Nezinu, es savu darbu...

– Arī līdztekus radošajam darbam vienmēr esat mācējis menedžēt savus projektus.

– Vienīgais, ka man pa tiem gadiem ir attīstījies, latviešiem nav tāda vārda kā krievu ņuh. Nē, tā nav oža... Es palūru no malas un jūtu – vecīt, nē, vairāk nespēlēsim, ir jābeidz.

– Pēc publikas reakcijas?

– Jā. Tāpat bieži vien – klausies kādu pašdarbību, un pēkšņi viens... Kāpēc tev šķiet, ka tieši tas? Paga, vajag viņu kaut kur pamēģināt. Tā jau mēs visus tos Latvijas dziedātājus no visādiem pašdarbību kolektīviem vilkām ārā.

– Nesen, piemēram, Agnesi Rakovsku...

– Nu, nē, nevajag tā! Vienkārši tas process, man pašam patīk – izeju uz skatuves un jūtu, ka vecenēm uzreiz acis spiežas ārā – ka šī iznāk savā drausmu frizūrā, viss izskats... Bet es no tā kaifoju, man patīk!

– Jums patīk provocēt?

– Es taču zinu, ko viņas pēc tam runās... Bet tas ir forši, kāpēc ne.

– Jūs caur Agnesi tā kā provocējāt publiku?

– Viņas jau tur gandrīz sakāvās ar Samantu. Samanta dziedās it kā Agneses dziesmu Sočos – to, kuru es uztaisīju viņai.

– Bet tas nebija joks – viņas tiešām sakāvās?! Saķildojās?

– (Viltīgi smaida.) Tālu nebija.

– Jūs bijāt klāt?

– Man tikai pēc tam pastāstīja... (smejas). Nu, redziet, atklāti runājot, pie mums jau varbūt var izdzīvot tikai tas, kam ir repertuārs. Pēc kā jūs vērtējat dziedātāju? Pēc vienas populāras dziesmiņas. Un vairāk neko nevajag, visi kaifo. Un no tā veidojas popularitāte. Visa pasaule tā dara! Kaut vai tas, ko viņi sauc par hitiem. Jābrīnās – mēs agrāk uzrakstījām vienu, divas dziesmiņas pa gadu, tas skaitījās daudz, tagad tapina albumiem – ir pa 12–14 dziesmām. Tāda rūpnieciskā ražošana iet vaļā. Ir dziesmas, kas pielīp. Zinu, tas nabaga Rutulīts – ja nenodzied Cāļus skaita rudenī, tad viņš nav bijis koncertā, vai arī Nekur nav tik labi kā mājās. Tāpat bija Harim Spanovskim, ko ļoti cienīju, viņš diemžēl aizgāja. To vajag novērtēt – tādi forši, dziedoši aktieri! Ļoti labas lietas mums ar viņu kādreiz izdevās uztaisīt.

Bez Dieva kompleksa

– Esat pieradis, ka dziedātāji uz jums skatās kā uz Dievu, jo viņu repertuārs vistiešākajā veidā ir atkarīgs no jums...

– Šito gan nevajag! Nekāds tur Dievs! Es nekad no sevis necenšos tādu taisīt... Es daru savu. Varbūt man tiešām ir laimējies kaut kur, bet ne jau visur, ir kāda daļa, par ko es varu būt apmierināts. Bet taisīt pārcilvēku – nē. Mani tagad taisa par kaut kādu bubuli – bērnus baida. Ja viņi ansambļa mēģinājumā neklausa, tad saka, ka tūlīt Pauls atnāks!

– Bet tas jau drīzāk ar labestību, smaidu...

– Ļaunuma tur nav nekādā ziņā! Tas ir vienkārši... bērnus savaldīt nav viegli. It īpaši mūsu laikos, kad ir sākusies tā visatļautība, ko es galīgi neatbalstu. Ja dzīvē kaut ko gribi panākt, tad tas ir ne tikai ar talantu, bet arī ar disciplīnu. Darba disciplīnu. Arī uzvešanās un viss pārējais – tam ir jābūt perfekti.

– Jūs mācējāt to savai meitai ieaudzināt?

– Es nezinu, mācēju vai nemācēju. Bet, paldies Dievam, tagad viņa jau ir mamma divām lielām meitām. Pat drusciņ varu lepoties, lai gan tas man nav labi – viena mazmeita brauks prom. Viņa izturēja eksāmenu labākajā amerikāņu universitātē, Losandželosā. No 20 tūkstošiem cilvēku tikai 17 uzņēma.

– Ko viņa studēs?

– Kaut ko pa kino līniju. Viņai pat tika piedāvāts, ka nav jāmaksā par mācībām. Viņai ir grābiens uz to. Nu, paldies Dievam. Taču ir kāds “bet” – viņa tajā vidē ieies, un cauri. Te, uz Latviju, viņa varbūt atbrauks vienīgi uz Jāņiem (smejas).

– Kura mazmeita atrada Belševicas dzejas grāmatiņu?

– Toreiz viņas abas te bija... Biju tās grāmatiņas sakrāmējis kaudzē un, kā parasti, ne visu pārbaudu. Pa tiem gadiem tik daudz to materiālu bijis. Ar visiem tiem dzejniekiem esmu saticies, tieši vai netieši. Ar Imantu Ziedoni mums bija diezgan labas attiecības, par Peteru nerunāsim. Vārdu sakot, tāds dzejas zieds, kāds bija septiņdesmitajos gados...

– Jūs jaunos, teiksim, Kārli Vērdiņu, neesat palasījis?

– Nē, es negribu, lai viņi... Saprotiet, ir cits laiks, cita attieksme, tā dzeja skan kaut kā... Tagad ar Daumantu Kalniņu gribu ko iestudēt un izvēlos tādu dzeju, kādu vispār tagad neviens nemāk vairs uzrakstīt. Tas ir Sudrabkalns. Viņa pirmskara daiļrade.

– Formas graciozitāte...

– Tā ir vesela pasaule! Kad to tagad lasu, saprotu, cik nabadzīga ir kļuvusi tā mūsu valoda. Trešdaļu to vārdu vairs nelietojam. Tas ir aizgājis. Tie bija lieliski dzejnieki – ar savām traģēdijām, visādām padomju laika lietām. Bet to viņiem nevajag pārmest. Es vispār nevaru ciest, kad te mums viens otrs ver muti vaļā – vot, jūs tur padomju laikā. Viens taisīja Ļeņina pieminekli, cits rakstīja dziesmu... Bet jūs padzīvojiet! Tagad tas stulbums parādījās avīzē, ka jāaizliedz rādīt Ilgo ceļu kāpās. Domāju – nu, mīļie, vai galva jau aiziet galīgā sviestā? Vai zināt, ko tajā laikā vispār nozīmēja dabūt to filmu cauri?! Bet kaut ko plivinās. Tad lai uztaisa tagad filmu! Lai neņem ļaunā, bet nevienu filmu, kuras dēļ cilvēki gāztu riņķī kinoteātri, neesmu redzējis.

– Jūs dzīvojat līdzi tam, kas notiek Latvijā, pasaulē? Kā jūtaties?

– Dabīgi, ziņas es skatos katru dienu! Un jūtos drausmīgi. Nupat atkal paziņoja, ka Japānā viens ar nazi sagriezis 19 cilvēkus. Kas notiek? Par Vāciju pat varam nerunāt. Tāpēc saku – visa pasaule ir slima! Bet ir viens paradokss – cik cilvēku nogalināja Vācijā, astoņus? Šausmas, traģēdija, par katru tiek aprakstīts. Un raidījuma beigās parādās ziņa, ka Kabulā nogalināti astoņdesmit. Un vairāk ne vārda. Astoņdesmit! Bet tur nemeklēs, ne kā viņus sauc, ne kas viņi bijuši... Un tās ir pamata ziņas. Vai vispār vēl par kaut ko var pasmaidīt? Es skatos vecās filmas, Fantomasu.

– Jums patīk?

– Kolosāli! Te bija viena pārgudrā, tik daiļi runāja par kino, prasīja – jūsu mīļākā filma? Saku – Fantomass. Un vairs viņa neko neprasīja. Tagad otrai filmai ir milzīga jubileja, kas ir tikpat populāra, arī ar Luiju de Finesu, Lielā pastaiga. Redz, cilvēki labu komēdiju kādreiz uzņēma. Uztaisiet arī jūs! Lai ir par ko pasmaidīt. Tās amerikāņu komēdijas, man šķiet, ir jau aizgājušas (zīmīgi groza pirkstu pie deniņiem). Laikam tikai viņi paši par sevi var smieties, manā izpratnē tur humora nav nemaz. Lai gan arī viņiem bija lieliskas filmas.

Savs putnu dārzs

– Jums ir spēks un prieks vēl kaut ko padarīt dārzā?

– Jūs mani iztraucējāt! Tāpēc man tagad ir jāiet, šķūnis jāpārtaisa. Jā, es daudz daru pats. Man jau dārznieka nav, ar traktoriņu...

– Ārprāts – tomēr liela teritorija...

– Nekas jau te nav. Braukā un pļauj.

– Un ezerā jums ir putnu dārzs – pīles un gulbji.

– Mēs ezera malu iztīrījām, jā. Un tad mani izvazāja pa avīzēm, ka esmu sakropļojis kaut kādu dabu. Tagad tur ir simtiem pīļu, gulbju. Izrādās, smuka piekraste ir Baltezeram. Tīriet taču to ārā no niedrēm! Smuka, balta smilts ir apakšā. Ne par velti tā nosaukums ir Baltezers. Bet, nē, tiklīdz tu pieķeries klāt, esi gandrīz noziedznieks! Tos zaļos, uh!

– Pamakšķerējat arī vēl?

– Vairs ne. Tas laiks ir aizgājis. No kompānijas, kura man bija, vairs neviena nav. Visi aizgāja. Bija Gunārs Kirke, labs mākslinieks, tēlnieks Alberts Terpilovskis... Mēs bijām tādi forelisti, braukājām pa mazām upītēm. Pa visu dienu noķēri kādas trīs četras zivtiņas un biji baigi priecīgs. Bet tā procedūra bija forša. Nav kā tagad, kad ilgi jādomā, kā aizmigt. Toreiz – kā novilki gumijas zābakus, tā kriti gultā. Visu dienu nostaigājies, odu sakosts, pa tiem mežiem. Bet tas daudz ko deva – fiziskajā ziņā, tāda slodze. Tagad jau diemžēl... Nē, nē, es nekad neatsakos kaut ko padarīt. Negribu lielīties, bet es bieži vien... To no tēva samācījos, kad paps bija dzīvs, – par elektrību, kanalizāciju. Un man tas patīk. Starp citu, šajā mājā visus logu stiklus piegriezu. Vajadzēja, un iemācījos. Dabīgi, ka daudz stikla arī sabendēju. Bet tad man uzdāvināja to briljanta rullīti.

– Jūsu vecaistēvs bija stiklinieks?

– Stikla pūtējs. Drausmīgs darbs! Drausmīgs. Agrāk tā pudeles taisīja. Tolaik taču nebija nekādas speciālās tehnikas, visu ar plaušām. Tajā stiklā vajadzēja iepūst, lai varētu veidot. Padomājiet, tajā karstumā strādāt!

– Un droši vien kaitīgi izgarojumi...

– Ui, ui! Tā Iļģuciema stikla fabrika... arī viss aizgājis... Ir vēl kaut kur saglabājušies tie stikla slīpētāji – kādas kolosālas lietas viņi taisīja! Atceros slavenās rasola bļodas. Oi! Daudz kas ir aizgājis. Tā nemākulība, pazaudēt visu, kas mums ir vērtīgs. Vairs jau mums nekas nepieder. Viss ir pārdots. Nosauciet vienu latviešu uzņēmumu... Lido? Labi, ēdina. Kas vēl? Kas ir tie, kam viss pieder? Viss ir pārdots. Nekā vairs nav.

–

Jūs šodien brauksiet uz Dzintariem, teicāt...

– Nē, rītvakar. Maskavas roka karalis uzstāsies – Grigorijs Ļepss. Tas viņiem tagad ir numur viens. Esmu bijis un būšu par to, ka nevajag pīt iekšā politiku tajā, kas attiecas uz kultūru. Saprotu, ka tur tagad ir savas konfliktsituācijas un tamlīdzīgi, bet tas nedrīkst atsaukties uz mūsu sakariem ar krievu teātri un mūziku. Nekādā ziņā! Starp citu, mēs no tās arī esam visvairāk mācījušies, ne no kā cita. Visi mūsu profesori nāca no Pēterburgas. Bet tas nu tā.

– Lielie apsveikumu plūdi nu ir aiz muguras, kāda ir sajūta? Tas bija nogurdinoši, glaimojoši?

– Nosaukt jums dažus uzvārdus? (Smejas.) Pierakstiet...

–

Kādā ziņā?

– Nu, kāpēc ne – telegrammu no Putina es saņēmu, no Medvedeva saņēmu, no Krievijas baznīcas galvas saņēmu un tā tālāk.

– Bet no otra Raimonda, mūsu prezidenta?

– Ā, nu, viņš vienkārši uznāca uz skatuves... Tas jau tā.

– Un paspieda roku?

– Nu, kā parasti. Tie jau ir tie standarti. Ko viņi citu var... ko es no viņiem sagaidīšu? Man ar to valsti ir savi rēķini. Turklāt ne labi. Man diemžēl ir pārāk daudz aizvainojuma bijis un viss kaut kas. Es tikai novaldos...

– Vai savā ģimenes lokā jums izdevās pasvinēt? Viens vakars bija kluss, bez svešiem ļaudīm?

– Es nesvinu nekad. Tas nav man. Es spēlēju. Teātris uz to kārtīgi nopelna, kādus 20 tūkstošus. Tur teātris ir nosvinējis, nevis es (smejas).

– Jums nepatīk?

– Ko tas nozīmē – svinēt? Ko jūs saprotat ar “svinēt”? Piedzerties? Dzert es nedzeru... Sēdēt arī ne...

– Pabūt ar savējiem.

– Man nav... tā procedūra. Mēs sanākam, jā, uzdziedam, paspēlējam. Mūsu profesija ir tāda. Bet svinēšana... To jubileju vairāk svin citi. Un bieži vien mans vārds tiek izmantots, it sevišķi pie sponsoriem. Vot, tur ir – tad skatos, ka esmu pirmajā vietā. Tā ir.

Sandra Landorfa, “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris