Indijā ir teiciens “Karma gaida uz sliekšņa”, kas nozīmē, ka cilvēks var mēģināt bēgt no savas pagātnes rīcības, tomēr tā gluži kā suns gaida pārnākam saimnieku.

Karmas lietas: ko sēsi, to pļausi 114

Cita pasaule
2012. gada 8. jūlijā 06:00 2012. gada 8. jūlijā 06:00
Nezinātājam par karmu īsi varētu teikt tā: viss mūsu darītais un nodarītais atgriežas atpakaļ jeb – latviešiem ierastāk – ko sēsi, to pļausi un kā mežā sauc, tā atskan. Šķiet, līdzīgs sakāmvārds sastopams visu tautu kultūrās, arī tajās, kurās karmas jēdziens neeksistē.

Kā rakstījis tibetiešu lamaists Lobsangs Rampa – iepērkoties veikalā, jūs varat rēķinu saņemt tūlīt un varat arī pēc norunas samaksāt vēlāk, bet agri vai vēlu par precēm būs jānorēķinās.

Ezoteriskajā literatūrā un no presē intervētiem un citētiem dažādu rangu viedajiem esam salasījušies un saklausījušies brīnumrecepti visiem dzīves gadījumiem, kas tiek drillēta uz priekšu, atpakaļ un tad atkal uz priekšu. Proti, ja gribat būt laimīgs (tikt pie vīra, mājas, labāka darba), vajag tikai cieši stipri vēlēties! Un, ja lielākam efektam vēlamo arī vizualizēsi, tad jau tev viss būs. Kā obligātais pastiprinātājs panākumu atslēgai vairākumā gadījumu tiek pievienota līdz asarām novazātā Paulu Koelju sentence: ja cilvēks kaut ko no sirds vēlas, visa pasaule sadosies rokās, lai viņam palīdzētu.

Tad nu daudzi ar sirdi un dvēseli cenšas vēlēties, vizualizēt utt., tomēr nedz no laimes, nedz sapņu darba un vizualizētā paradīzes stūrīša visbiežāk nav ne miņas, arī cēlais bruņinieks kā nerodas, tā nerodas. Cilvēks jautā – ko es daru nepareizi, laikam taču neprotu, kā nākas, vēlēties... Loģiski domājot, ja tas būtu tik vienkārši – tikai dikti jāgrib! –, tad visi cilvēki bez izņēmuma būtu laimīgi, veseli un bagāti, jo diez vai izdotos atrast kādu, kurš to visu nevēlētos. Diemžēl nelaimīgo, slimo un nabago skaits neko jūtami nerūk. Kāpēc tā, kas neļauj vēlmēm piepildīties? Viena atbilde – tā ir karma jeb cēloņu un seku likums.

Izrādās, ar karmu manipulē Dievs...

Ja esat nelaimīgs, tas nozīmē, ka saņemat samaksu par to, ko esat nodarījis citiem savā iepriekšējā dzīvē, atgādina Lobsangs Rampa. Ja jūsu dzīve ir laimīga un jūs cerat, ka dzīvojat uz Zemes pēdējo reizi, to tomēr nereti var aptumšot parādi no iepriekšējām dzīvēm.

Populārākajā formā karmas teorija, kas ir kopīga daudzām Austrumu reliģijām, vēsta, ka pastāv uzskaites sistēma, pēc kuras katram cilvēkam jāpārdzīvo visu savu darbību un rīcību sekas; labas darbības nes labus rezultātus, bet sliktas noved pie slikto darbu autora ciešanām. Pēc šīs teorijas, cilvēka rīcības sekas ir jūtamas ne tikai šajā dzīvē, bet var pāriet arī uz nākamajām dzīvēm.

Daudzos hinduisma virzienos minēta arī karmas klasifikācija jeb iedalījumi: sančita karma jeb kopējs karmisko parādu krājums, kas uzkrāts iepriekšējo dzīvju laikā; prarabdha karma jeb cilvēka sančita karmas daļa, kas jāatstrādā šajā dzīvē; agami karma jeb pašreizējās dzīves laikā uzkrātā karma, kas tiks pārnesta uz nākamajām dzīvēm. Tātad lielākā daļa mūsu karmas, kas nav paredzēta šai dzīvei, tiek turēta rezervē, un ar to būs jāsaskaras nākotnē.

Šri Ramana Mahārši (1879–1950), indiešu gudrais, kurš, kā tiek uzskatīts, pilnībā iemiesojis patiesību par pašrealizāciju jeb pilnīgu iegrimšanu augstākajā Es, teicis, ka cilvēks ir varējis pildīt daudz karmu savās iepriekšējās dzīvēs, bet šajā dzīvē viņam jāpārdzīvo tikai dažu, izvēlētu karmu augļi. Tas atgādinot diapozitīvu demonstrēšanu, kad apskatīšanai tiek izvēlēti konkrēti diapozitīvi, bet pārējie atlikti malā līdz nākamajai reizei.

Dažādas karmas, kas ir iepriekšējās pieredzes rezultāti, esot slaidi, bet prāts –diaprojektors. Tam visam jātiek iznīcinātam tā, lai turpmāk nebūtu attēla; nebūtu ne dzimšanas, ne nāves. Visa karma pilnībā tiek iznīcināta tikai līdz ar sevis iegūšanu. Uz jautājumu, kurš rāda slaidus, Mahārši atbild, ka Išvara jeb personīgais Dievs izvēlas labāko savam mērķim, respektīvi, Išvara izvēlas no karmas to, ko konkrētajā brīdī uzskata par atbilstošu katra cilvēka garīgajai evolūcijai, nešķirojot, vai cilvēkam tas ir patīkami vai mokoši. Tātad Dievs manipulē ar karmas augļiem, nepieliekot klāt un nesamazinot tos.

Loģiski būtu domāt: ja mēs zinām kļūdas, ko pieļāvām agrāk, tad varam tās labot, bet Mahārši par pieļauto kļūdu labošanu izsakās visai interesanti, proti, viņš paziņo, ka šāda pieeja ir nepareiza. “Kaut arī viena kļūda ir labota, tomēr no iepriekšējām dzīvēm paliek visa sančita karma, kas paredz nebeidzamas piedzimšanas. Jo vairāk apgriež augu, jo enerģiskāk tas aug. Jo vairāk jūs labojat karmu, jo spēcīgāk tā uzkrājas. Atrodiet karmas sakni un tieciet no tās vaļā!”

Dvēseļu līgumi un seksuālā karma

Ja mūsu dzīve nav bijusi visai gluda, nākamajās inkarnācijās mērķis nav tikai parādu atmaksa, bet arī kļūdu apzināšana, neapgūtās mācību vielas apgūšana un karmas atveseļošana.

Katra dvēsele, pirms nonākt uz zemes, noslēdz vienošanos ar citām dvēselēm, kuras šeit tēlos draugus, mīļotos, partnerus, bērnus, ienaidniekus, tādējādi radot apstākļus dvēseles izpausmes scenārijam, ņemot vērā arī iepriekšējās pieredzes fonu un to, kas dvēselei vēl jāpiedzīvo un jāapgūst. Dzīvojot uz zemes, mēs, protams, šīs vienošanās atceramies reti, bet lielākoties neapzināti cenšamies tās izpildīt. Turklāt šīs vienošanās jeb līgumi var būt dažādi, arī vienpusēji, kad viens cilvēks otram sniedz konkrētu mācību, kuram tā tikai jāpieņem. Ja līgums ir abpusējs, ieguvēji ir abi, viņi savstarpēji mijiedarbojas, virzot viens otru pa attīstības kāpnēm.

Var būt pārlieku atstrādāti līgumi, kad situācija tiek vilkta garumā, kaut arī tai jau sen bija jābeidzas, kā arī nepabeigti – kad līgums zemes dzīves laikā ticis noliegts un no tā visu mūžu bēgts. Starp citu, ja līgums ir balstīts uz seksuālo karmu, cilvēks nereti turpina dzīvot kopā ar partneri, ar ko kopā būt nemaz nevēlas, bet arī aiziet nespēj. Tas nozīmē, ka izvēle ir balstīta uz karmu, nevis brīvo gribu. Labā ziņa – ja karmiskais līgums ir atstrādāts par divām trešdaļām, saskaņā ar karmas likumiem to var pārtraukt. Turklāt līgumi var būt ļoti stingri, kas izpildāmi obligāti, bet var būt arī tādi, kurus var neizpildīt burts burtā, bet izvēlēties citu iespējamo risinājumu.

Kā saprast jēdzienu seksuālā karma, un kā to atpazīt? Ja šīs attiecībās noteiktas karmiski, tad jau no pirmā skatiena divi izjūt ļoti spēcīgu tieksmi viens pēc otra, un raksturojošais lielums ir tas, ka jūtu intensitāte mēdz būt ļoti stipra. Tie neesot tikai feromoni, bet kaut kas vairāk – ieinteresētība karmiskajā līdzsvarā. Apvienojoties dvēseles redz iespēju kopīgi atrisināt karmiskos parādus. Kā vēsta avoti, šādas attiecības visbiežāk ir ļoti kaislīgas, bet tajā pašā laikā var būt mokošas un pat cietsirdīgas – tā, ka apkārtējiem jābrīnās, kā gan cilvēks varējis izdarīt tik nepareizu partnera izvēli...

Daudzi šādās attiecībās jūtas vientuļi, jo tās neved uz mieru, mīlestību un harmoniju, bet ir paredzētas tam, lai kaut ko apgūtu. Tas var būt arī viens no veidiem, kā mācīties veidot sadarbības formas. Iespējams, šo cilvēku esat izvēlējies, lai saņemtu sodu par kādu nodarījumu iepriekšējā dzīvē. Toties, ja spēsiet mainīties uz augšu, saskatīt un izvērtēt pieļautās kļūdas, varēsiet no šīm attiecībām atbrīvoties un cerēt uz citām, labākām. Vēl var būt tā, ka šīm attiecībām bija jāizveidojas tāpēc, ka iepriekšējā dzīvē jums ar konkrēto cilvēku palikušas nenokārtotas saistības. Šajā dzīvē tas izpaužas kā nepabeigta seksuālā karma.

Ja ar kādu esat ļoti strauji un kaislīgi satuvinājušies un vēlāk tikpat strauji izšķīrušies, visticamāk, runa ir tieši par šādu karmisko parādu. Visbeidzot mēdz būt arī tā, ka pāris satiekas, lai kopīgi noietu kādu ceļa gabalu, iegūtu vajadzīgo pieredzi un mierīgi, bez pretenzijām, izšķirtos. Viņiem abiem kopā vienkārši vairs nekas nav darāms.

Tiek uzskatīts, ka dzīves laikā seksuālās karmiskās attiecības piedzīvo visi, un visi no tām mācās. Šīs izglītošanās veids ir dārgs, bet nepieciešams dvēseles attīstībai. Par labo ziņu karmisko attiecību aprakstītāji sauc to, ka pienāks brīdis un jūs savienosieties ar savu dvīņu liesmu, un tad atkal iestāsies miers.

Karmisko parādu atmaksa

Ja jūs esat nonācis uz Zemes un esat nelaimīgs, tas nozīmē, ka saņemat samaksu par to, ko esat nodarījis citiem savā iepriekšējā dzīvē, atgādina Lobsangs Rampa. Bet, ja jūsu dzīve ir laimīga un jūs cerat, ka dzīvojat uz Zemes pēdējo reizi, to tomēr nereti var aptumšot parādi no iepriekšējām dzīvēm. Tas atgādina pārcelšanos uz citu dzīves vietu – pirms aizbraukšanas jūs ejat pie miesnieka, maiznieka un skrodera, lai nomaksātu parādus un būtu godīgs (ja esat optimists, varat mēģināt atdabūt naudu, ko jums ir parādā citi, bet tas jau ir cits jautājums). Karmas likums vēsta: “Dari tā, kā tu gribi, lai citi dara tev, jo tev būs jāsaņem atpakaļ ir labais, ir sliktais.”

Tajā pašā laikā Rampa uzskata, ka pārāk stingrai ticībai un reinkarnācijas ideju un karmas likumu ievērošanai ir bijusi zināma loma attiecībā uz tikumu pagrimšanu Indijā, jo cilvēkam patīk sēdēt zem koka un domāt: “Ak, kur gan man steigties! Varu sēdēt zem koka un smaržot šīs dzīves puķes, jo man priekšā vēl daudzas, daudzas dzīves.” Tas var novest pie slinkuma un izlaidības.

Viņš atstāsta arī kādu gadījumu Ķīnā, kad upē iekritušam cilvēkam, kurš varējis noslīkt, neviens nav pievērsis uzmanību. Kad vēlāk viņiem jautāts, kāpēc viņi neko nav darījuši, lai slīkstošo glābtu, cilvēki atbildēja: ja viņi būtu šo cilvēku izglābuši no viņa karmas, tad būtu saistījuši savu karmu ar viņa karmu. Burtiska karmas likuma ievērošana var izraisīt acīm redzamu nejūtību, tāpēc vajadzētu izvēlēties veco labo budistu ceļu – nebūt tik sliktam, lai pēc tevis nāktu policija, nedz arī pārāk labam (kas Zemes apstākļos nemaz nav iespējams), jo arī pārāk šķīstam nav vietas uz šīs Zemes. Jāievēro vidusceļš visās lietās.

Ja mūsu dzīve nav bijusi visai gluda, nākamās inkarnācijās mērķis nav tikai parādu atmaksa, bet arī kļūdu apzināšana, neapgūtās mācību vielas apgūšana un karmas atveseļošana. Piemēram, ja esat bijis ietekmīgs biznesmenis, kurš ticis pie naudas pēc principa “pēc manis kaut ūdens plūdi”, jūs nākamajā dzīvē varētu būt nabadzīga daudzbērnu māte, kura nevienam nekā ļauna nav darījusi, bet nekas viņai nevedas – darbu atrast nevar, bet, ja atrod, darba devēji viņu nemitīgi piekrāpj, namīpašnieks draud izlikt no dzīvokļa utt. Vārdu sakot – visi spēki jāvelta kailai izdzīvošanai.

Vēl nereti tiek minēts piemērs par neauglīgām sievietēm, kuras gadiem ilgi velta līdzekļus un laiku tam, lai tiktu pie bērna, tomēr bez rezultātiem. Kāpēc? Iespējams, iepriekšējā dzīvē viņa pret saviem bērniem ir slikti izturējusies, varbūt pat viņus noslepkavojusi, tāpēc šajā dzīvē viņai paredzēts maksāt parādu un apgūt mācību vielu, izdzīvojot bezbērnu sievietes dzīvi.

Tātad – kā īsti var formulēt jēdzienu ‘karmiskais parāds’? Kā raksta Dīpaks Čopra, būtībā tas ir ikviens cēlonis, kas vēl nav radis savas sekas. Indijā ir teiciens “Karma gaida uz sliekšņa”, kas nozīmē, ka cilvēks var mēģināt bēgt no savas pagātnes rīcības, tomēr tā gluži kā suns gaida pārnākam saimnieku; karma ir neizmērojami pacietīga.

Igauņu ekstrasense Lūle Vīlma to formulējusi šādi: viss, kas cilvēkam labs, ir iepriekšējās dzīvēs apgūts sliktais. Viss, kas slikts, jāizprot tagadējā dzīvē. Ja to neizdarām, mums paliek karmisks parāds, un nākamajā dzīvē to izpirkt būs jau daudz grūtāk – negativitāte veic savu darāmo nepārtraukti. Visa negativitāte, kas ir cilvēkā un ko viņš nav pratis atbrīvot, ir neapgūta dzīves mācību stunda. Tātad to nāksies apjēgt caur ciešanām, tāpēc kādam jāatnāk un jānodara sāpes. Un vēl kāda Lūles Vīlmas atziņa, kuru nav iespējams novērtēt par zemu, – cilvēks ir muļķis, kamēr ļaunuma sakni saredz citā cilvēkā.

Kas ir kleša

Kleša (sanskritā) ir viens no budisma pamatjēdzieniem un nozīmē apziņas piesārņojumu, emocionāli iekrāsotu egocentrētu pasaules uztveri, kas traucē sajust pasauli tādu, kāda tā ir patiesībā. Tradicionāli ir piecas klešas, kas cilvēkiem sagādā vislielākās rūpes un liek atgriezties uz Zemes tik ilgi, kamēr viņi nav atbrīvojušies no visām klešām.

Pēc Lobsanga Rampas skaidrojuma, pirmā kleša ir zināšanu trūkums. No nezināšanas rodas augstprātība. Ja cilvēks ir nezinošs, turklāt vēl augstprātīgs, tad viņš nav spējīgs saprast savas kļūdas un tās novērst. Otrā kleša ir kaislības un sliktas vēlmes, no kurām vajadzētu izvairīties. Vai jūs iekārojat lietas, pēc kurām jums nevajadzētu tīkot? Ja tā, tad uzmanieties, tas var apturēt jūsu attīstību. Trešā ir agresija, ceturtā – lepnība, ko Rampa sauc par nepatiku, kas esot sava veida nelaime, jo apgrūtinot saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Šajā gadījumā cilvēks, kontaktējoties ar citiem, jūtas kā apaļš aizbāznis kvadrātveida caurumam vai otrādi, un nav svarīgi, vai viņš uzskata par vainīgu sevi vai citus. Tāpēc arī attiecībās vajadzētu ieturēt vidusceļu – ne pārāk bieži iemīlēties un ne pārāk ilgi kādu ienīst.

Piektā nelaime ir privātīpašnieciskas tieksmes un skaudība. Tos, kam piemīt šādas tieksmes, sauc par skopuļiem, mantraušiem un sīkstuļiem. Šādi cilvēki ir nožēlojami, un, kamēr viņi neatbrīvosies no alkatības, viņi nespēs gūt neko paliekošu. Atkārtojot sen zināmo patiesību: cilvēks nevar neko iegūt, kamēr nav gatavs dot to, kas viņam ir. Tātad kleša ir tas, no kā cilvēkam jāatbrīvojas, pirms viņš spēj izrauties no dzimšanas, dzīvošanas miršanas un atdzimšanas koka.

Dīpaks Čopra uzsver, ka princips „ko sēsi, to pļausi” materiālajā pasaulē nav tik acīm redzams, daudzi noziegumi, nemaz nerunājot par sodu, paliek nemanīti. Visi cilvēki lolo fantāzijas, lai visur un vienmēr tiktu cauri sveikā. Skeptiķi uzskata: ja parāds tiek nomaksāts ārpus materiālās pasaules, tad tas netiek piedzīts vispār. Tomēr, raugoties no garīgā aspekta, ir redzamas atšķirības starp nobriedušu cilvēku, kas reizē ir arī nomaksājis parādus (acīmredzot runa ir par prarabdha karmu – cilvēka sančita karmas daļu, kurai jātiek atstrādātai šajā dzīvē – Aut.), un tādu, kas ir nenobriedis un nenomaksāto parādu noslogots.

Garīgi nobriedis cilvēks dzīvo jēgpilnu dzīvi, realizējot šādas vērtības: pašvērtība – esmu nozīmīgs dievišķajā plānā, esmu tāds vienīgais Visumā; mīlestība – par mani patiesi rūpējas, un es izjūtu dziļas rūpes par citiem; patiesība – es redzu cauri ilūzijām un apjukumam; atzinība un pieticība – man dārga ikkatra pasaules izpausme; bijība – es redzu un jūtu svēto; spēka nelietošana – es cienu dzīvību visās formās.

Pēc Mahārši teiktā, viss, kas šim ķermenim jāizdara, un visi pārdzīvojumi, cauri kuriem tam jāiziet, ir jau priekšnosacīti pašā tā eksistences sākumā. Uz loģiski izrietošu jautājumu, ja viss priekšnosacītais obligāti notiks, tad kāda jēga no piepūles un lūgšanām, varbūt labāk nedarīt neko, Mahārši atbild, ka ir tikai divi veidi, kā uzvarēt likteni vai kļūt no tā neatkarīgam.

Pirmais ir izpētīt, kam tas pieder, un atklāt, ka ar likteni ierobežots tikai ego, bet ne Ātmans (pēc vedāntas filozofijas – visaptverošais Gars, Augstākais Es jeb Dvēsele) un ka ego nepastāv. Otrais – nogalināt ego ar pilnīgu sevis atdošanu Dievam, apzinoties savu bezspēcību un pastāvīgi atkārtojot – ne es, bet Tu, Radītāj, pilnībā atmetot sajūtas es un mans un ļaujot Viņam darīt ar jums visu, ko Viņš gribēs. Atdošanās nevar būt uzskatāma par pilnīgu līdz brīdim, kamēr lūdzējs no Dieva jebko vēlas. Patiesa atdošanās ir mīlestība pret Dievu pašas mīlestības dēļ, nevis kaut kā dēļ – pat ne Atbrīvošanās dēļ. Lai uzveiktu likteni, vajag pilnībā nodzēst savu ego. Ego ir veidots kā mozaīka no visām piecām klešām. Varētu teikt, ka klešas faktiski ir vēži ego kulītē.

Kāpēc nedrīkst beigt dzīvi pašnāvībā

Ja mēs šeit apgūstam mācību, kas palīdz garīgajai izaugsmei, tad dzīves gals ir kā skolas izlaidums. Iznāk, ka mēs patvaļīgi saīsinām mācību laiku, un, pat ja mēs neticam reinkarnācijai, nevajadzētu cerēt, ka augstākie spēki nepamanīs, ka aizlavāties viņiem garām pirms laika, uzskata Diāna Ālkvista, rakstniece un lektore, kura apkopojusi visdažādākos viedokļus par pēcnāves dzīvi. Dvēseles attīstība notiek ar fiziskās dzīves palīdzību, tāpēc ir bezjēdzīgi to pārtraukt priekšlaikus.

Dzīve ir kā sacensības, un, ja kādu apstākļu dēļ jūs tās beidzat pirms laika, nāksies uz starta līnijas stāties vēlreiz un iepriekš sasniegtais netiks ņemts vērā. Tāpēc, lai arī kādi šķēršļi gadītos, vislabākais ir nenovirzīties no maršruta un pabeigt distanci. Līdzsvara izjaukšana ar apzinātām darbībām vēršas pret saskaņu un dabu, tātad arī pret dvēseles attīstību. Karmiskais likums darbojas, lai atjaunotu līdzsvaru un harmoniju. Ja cilvēki šo cēloņu un seku likumu neņem vērā, tam nav attaisnojuma. Mūsu rīcības sekas iestāsies neatkarīgi no mūsu vēlmēm.

Ja nolemjat priekšlaikus pārtraukt dzīvi uz Zemes, jūs sagaida aptuveni tas pats, kas dabiskā nāvē mirušos, visticamāk, jūs arī nokļūsiet vietā, kur dvēseles iedala saskaņā ar viņu apgūto pieredzi. Dvēseles, kas apguvušas visas mācības, šurp vairs nenāk, bet citas atgriežas, lai mācības turpinātu. Pašnāvnieks noteikti nestāvēs kāpņu augšgalā, viņš neatgriezīsies augstākā dzīvības formā, bet sāks visu no sākuma, un tā var būt vēl sliktāka dzīve nekā iepriekšējā. Iespējams, tas arī ir cēlonis dažu cilvēku ļoti grūtajai dzīvei. Lai arī tas dažādos līmeņos skar apkārtējos, tomēr pašnāvības pārtraukta dzīve visstiprāk ietekmē tās personas dvēseli, kura to izdarījusi.

Māra Vilde/Foto: Shutterstock

Citi šobrīd lasa

"Viņas kauliņi krakšķ..." cilvēki sašutuši par video, kā tēvs aiz vienas kājas mētā 4 mēnešus veco meitiņu 31
Šī gada Eirovīzijas uzvarētājs Salvadors Sobrals ir smagā stāvoklī 1
Skumji aizgājušā lāča Bargā saimnieka dēls publicē rūgtuma pilnu viedokli par notikušo 31
Skatīt visus komentārus