Vai taisnība vecmāmiņām, ka kāršu spēlēšana ir grēks?

“Spēļu kārtis nav iespējams izmantot nekā citādi, kā tikai zaimojot Dievu – tas būtu jāsaprot,” norāda 1996. gadā izdotā pareizticīgo grāmata Krusta formas attīstības vēsture. Visas četras kāršu zīmes izsmiekla veidā norāda uz Kristus krustu kopā ar citiem ar viņa nāvi saistītiem priekšmetiem – šķēpu, sūkli un naglām. Pīķa zīme nozīmē šķēpu, ar kuru caurdūra Kristus sānus. Kreics apzīmē krustu, pie kura Jēzus tika pienaglots. Kārava četrstūra forma simbolizē četrstūru naglas, ar kurām Pestītāju piesita pie krusta koka. Savukārt ercens – sūkli, kas tika uzsprausts uz niedres un ar kuru Jēzus tika dzirdīts ar žulti un etiķi. Visās kāršu spēlēs – vai tie būtu duraki vai zole, vai kas cits – noteikumos nepamanāmi tiek uzsvērta rituālā upurēšana. Grāmatā rakstīts, ka Kristus nopelna nonievāšana ir patīkama dēmoniem un citiem ļaunajiem spēkiem, tāpēc kārtis izmanto arī zīlēšanai, ko Bībele stingri aizliedz.

Savukārt interneta vidē atradām, ka Eiropā spēļu kārtis ieveda musulmaņi, kuri 10. gadsimtā bija iekarojuši Pireneju pussalu un Sicīliju. 13. gadsimta 60. gados vācu zemēs jau pastāvējusi spēļu kāršu zīmētāju ģilde. No šā laika nākot arī spēļu kāršu mastu nosaukumi, kam vairāk sakars ar karamākslu nekā ar Kristus krusta nāvi: kreics (no fr. trefle) – pļavu zāle, kas atgādina, ka katram karavadonim, dodoties karā svešā zemē jārūpējas, lai armija būtu apgādāta un tai nevajadzētu pārtikt no zāles; pīķi (fr. piques) un kāravi (fr. carreux), bruņojuma simboli, ir atgādinājums, ka arsenāliem vienmēr jābūt pilniem; erceni (fr. coeurs) simbolizēja karavīru vīrišķību.

Iespējams, ka pasaulē ir vēl citi kāršu izcelsmes skaidrojumi, taču, visticamāk, ka viedoklis, ka kārtis spēlēt nav labi, cēlies no pareizticīgo grāmatā skaidrotā.