Kārlēns no „Nāves ēnā” kļuva par aktieri Leļļu teātrī

“Tā bija mistika. Liktenis mani pats aizveda uz Leļļu teātri,” teic aktieris. Jau bērnībā viņš bija nolēmis kļūt par aktieri, bet dzīve nemitīgi lika šķēršļus. Kad Pēteris negaidīti nokļuva Leļļu teātrī, viņš saprata, ka ir atradis to, ko tik ilgi meklēja.

“Interese par skatuvi man radās jau bērnībā, iespējams, Rīgas radu ietekmē,” tagad spriež Pēteris. “Kad dzīvojām Cēsīs, ik palaikam braucām uz Rīgu un gājām uz teātri. Kā šodien atceros, reiz apmeklējām Jaunatnes teātra izrādi „Lelle Nelle”. Uz skatuves bija milzīgs papīrgrozs, no kura pēkšņi izlīda Tintes trauciņš. Tā bija Velta Skurstene. Jocīgi, ka no savām bērnības dienām es vairs neatceros nevienu izrādi, tikai šo vienu. Laikam tā uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Kad jau vēlāk pārvācāmies dzīvot uz Rīgu, vecāki mani veda uz dramatisko pulciņu Autodarbinieku klubā, kur tagad atrodas „Vernisāža”. Pēc tam sekoja teātris Pionieru pilī.”

Atceroties filmēšanos „Nāves ēnā”, Pēteris stāsta: “Konkurss uz Kārlēna lomu bija pats lielākais konkurss manā dzīvē, uz to pretendēja 240 puikas. Tolaik spēlēju Pionieru pils teātrī. Kādudien pie mums ieradās režisora asistente, lai uzaicinātu jauniešus piedalīties provēs. Ja nebūtu aicināts, droši vien pats būtu pieteicies. Agrāk biju piedalījies filmu „Līvsalas zēni” un „Kapteiņa Enriko pulkstenis” konkursos, bet tur man diemžēl nepaveicās. Kad konkursa finālā palikām tikai četri dalībnieki, tiku pie Kārlēna lomas, bet pārējiem zēniem piešķīra lomas Kārlēna vīziju ainā.”

Filmēšanas laikā viņš bijis 15 gadu vecs un lielām acīm skatījies apkārt, jo viss šķitis neparasts un interesants. “Turklāt bija liela bijība pret filmas partneriem – tie taču bija latviešu aktiermākslas korifeji. Viens no viņiem, Gunārs Cilinskis, konsultējās ar mani privātajos jautājumos, viņam dēls bija manā vecumā.”

Pēteris atceras, ka reiz filmas režisors Gunārs Piesis bijis pamatīgi noskaities uz viņu. “Viņš bija tik nikns, ka mani noveda līdz asarām. Mums bija jāuzņem aina, kad Birkenbaums ir izdzēris visu šņabi un Kārlēns par to ir ļoti sašutis. Šo epizodi uzņēmām daudzas reizes, bet Piesis bija neapmierināts. “Kod, sper, trako!” režisors teica un atkal no jauna lika atkārtot. Viņš mani noveda līdz histērijai, kad kļuvu pa īstam dusmīgs. Es spirinājos, spēru un kodu. Tad Cilinskis dārdošā balsī iekliedzās: “Stop!” Kā izrādījās, biju ļoti spēcīgi iekodies viņam rokā. Viņš pacēla drēbes, bija redzams, ka viņam uz rokas uzkosts liels, zils bumbulis.”

Pēc filmas „Nāves ēnā” Gunārs Piesis drīz vien ķēries pie nākamās – „Pūt, vējiņi!”. Daži kolēģi Piesim ieminējušies, ka viņam Gatiņš nav tālu jāmeklē, jo ir taču puika no iepriekšējās filmas. Tomēr režisoram bijis savs skatījums, un viņš izvēlējies Pēteri Gaudiņu.

“Protams, vidusskolā nebija nekādu šaubu – es iešu uz aktieriem, mani tas interesēja,” saka Pēteris. “Toreiz aktierstudijas rīkoja stipri retāk nekā šajos laikos, kad katru gadu štancē aktierus, nemaz nodomājot, kur viņi strādās. Kad beidzu vidusskolu, uzņemšanas aktieros nebija, tāpēc sāku domāt, ko darīt. Dikti negribējās iet armijā, tāpēc iestājos 3. tehniskajā skolā, no kuras dienestā neiesauca. Mācījos kinomehāniķos, kur – vairāk vai mazāk – tomēr bija kaut kāda saistība ar kinomākslu.

Beidzu skolu un grasījos stāties konservatorijā, kur togad uzņēma aktieru studijā. Tomēr sanāca baigais kāzuss, uzņemšana notika 4. jūlijā, bet gala eksāmens tehniskajā skolā – 15. jūlijā. Nespēju dabūt dokumentus, un mani pie iestājeksāmeniem nepielaida. Laikam pats sev biju iegriezis sava rakstura dēļ. Jutos liels un gudrs, biju taču filmējies. Nevienam neglaimoju un teicu, ko domāju. Iespējams, skolas vadība gribēja atspēlēties un neizdeva dokumentus. Tā arī neiestājos, un man nekas cits neatlika, kā doties armijā.”

1974. gada rudenī Pēteris devies dienestā un nokļuvis radiotehniskajā daļā pie Tallinas. “Tur es ļoti labi iekārtojos, biju „kaptjorščiks” – tāds kā saimniecības daļas pārzinis. Biju svarīga persona, visi ar mani gribēja draudzēties. Nodienēju gadu un divus mēnešus, kad sapratu – viss, man pietiek. Tur viss reāli piegriezās, katru dienu viens un tas pats. Sāku simulēt psihisku slimību. Biju tips, kuru nekas neinteresē, kuram ir pašnāvnieciskas tieksmes. Diagnoze – maniakāli depresīvā psihoze.

Faktiski es simulēju intuitīvi, pats izfunktierēju, kā tas varētu izpausties. Laikam darīju to pietiekami pārliecinoši, jo man noticēja un aizsūtīja uz trako māju. Tur nogulēju trīs nedēļas un vēl piedevām sapelnīju naudu – locīju kartona kastes. Tolaik armijā ļoti maz maksāja – trīs rubļus un 14 kapeikas mēnesī. Par papildu sapelnīto naudu sarīkoju kārtīgu atvadu balli, nākamajā dienā visiem bija šausmīgas paģiras,” smej Pēteris. “Vispār armija ir dīvaina lieta. No vienas puses, es nenožēloju, ka tur nokļuvu, jo tā bija laba skola, bet, no otras puses, es to skolu vairs negribētu atkārtot.”

Sarunas pašam ar sevi

Kad Pēteris atgriezies mājās, viņš devies uz Liepāju. “Daļa manu draugu un paziņu jau otro gadu studēja Liepājas teātra studijā. Režisors Andrejs Migla teica – jā, es varēšu studēt, viņš mani uzņems uzreiz 2. kursā. Bet ietiepās Liepājas teātra direktors – nē, viņš mani neuzņems. Ja nav Liepājas pieraksta, tad nav ko sapņot par Liepājas teātri. Toreiz bija stingra kārtība – tu varēji strādāt tikai tajā pilsētā, kur biji pierakstīts. Atgriezos Rīgā un nevarēju saprast, ko darīt tālāk. Negribējās sēdēt vecākiem uz kakla, tāpēc nolēmu sameklēt darbu.

Radās fiksā ideja – kļūt par trolejbusa vadītāju. Es pabeidzu vēl vienu tehnisko skolu un tagad jokoju, ka man profesija ir trolejbusa vadītājs kinomehāniķis. Arī tagad es mierīgi varētu vadīt trolejbusu. Kad pirms diviem gadiem satiku bijušo kolēģi, izmantoju izdevību un iesēdos vadītāja vietā. Sajūta bija tāda, it kā vēl vakar būtu braucis. Tas ir tāpat kā ar divriteni, arī trolejbusam ir divi pedāļi. Toreiz, kad strādāju trolejbusu parkā, paziņas mani tincināja, cik tad ilgi es to baranku grozīšu? Lai eju uz Leļļu teātri, tur esot konkurss. Es brīnījos – ko? Leļļu teātris? Arī tāds ir? Tomēr nolēmu pamēģināt.”

Kad Pēteris ieradies Leļļu teātrī uz konkursu un pirmoreiz paņēmis rokās lelli, noticis kaut kas nesaprotams. “Man iepletās acis un bija liels brīnums, ka lelle dara to, ko es gribu, un pat vēl vairāk – saka man priekšā, kas jādara. Es sapratu, ka Leļļu teātris – tā ir mana īstā vieta. Nenožēloju ne mirkli, jo tas bija liels gandarījums. Uzskatu, ka strādāt Leļļu teātrī ir daudz interesantāk nekā uz lielās skatuves. Leļļu teātrī ir daudz lielākas iespējas. Akadēmiskajos teātros ir autori, režisori, aktieri, mākslinieki, bet Leļļu teātrī visi savienojas vienā personā. Leļļu teātrī darbojas savstarpējs tandēms – es un lelle. Un tā ir burvīga saspēle. Reizēm lelle pat sāk diktēt savus noteikumus. Nevis es vadu lelli, bet viņa vada mani. To enerģiju, ko es mēģinājumu laikā esmu iedevis lellei, izrādē viņa dod atpakaļ. Tā ir mistika.”

Pēteris spriež, ka Leļļu teātris ir kā paralēla pasaule, kas ir daudz interesantāka un saistošāka par reālo. “Darbs Leļļu teātrī man iemācīja būt ātram un mobilam, jo bieži vien gadījās vairākas lomas vienā izrādē. Man pat sanācis sarunāties pašam ar sevi, piemēram, „Lolitas brīnumputnā”, kur biju gan sakārnītis, gan alnis. Tas ir ārkārtīgi interesanti, tu ieej azartā un aizmirsti visu uz pasaules.”

Jautāts, vai nekad nav gribējies kāpt uz lielās skatuves, Pēteris atrauc, ka viņam viss ir bijis – spēlējis gan operetes teātrī, gan citur. “Arī Leļļu teātrī esam veidojuši akadēmiskas izrādes. Bija tāds posms dzīvē, kad bijām entuziasma pilni un spēlējām pat naktīs. Pa dienām mēģinājām jau oficiāli apstiprināto repertuāru, bet naktīs – kas pašiem patīk. Reiz pieķērāmies pat pie sengrieķu dramaturga Sofokla lugas „Elektra”. Trencāmies uz Jelgavu pie kādas mākslinieces, kur veidojām un krāsojām kostīmus. Un nebija jautājumu, kāpēc un kas man par to būs. Mums vienkārši patika to darīt, turklāt īsti normāli mēs laikam nebijām. Te arī jāsaka paldies mūsu toreizējam kolēģim Hermanim Paukšam, kas mūs aizrāva ar savām idejām.”

Pēteris atceras, ka padomju laikā tika apceļota vai puspasaule. “Braucām gan viesizrādēs, gan uz starptautiskajiem festivāliem. Tagad tas notiek stipri retāk. Ja dabū kādu naudiņu no Kultūrkapitāla fonda, tad teātris aizlaiž tepat uz Poliju. Spilgtā atmiņā palicis mūsu brauciens 1980. gada vasarā uz BAM (Baikāla–Amūras maģistrāle, vērienīga PSRS dzelzceļa būve – red.), kur mēs gan nebraucām kā leļļu teātris, bet vienīgi četri kolēģi. Braucām ar Ķekavas kultūras nama deju kolektīvu, uzstājāmies pārtraukumos, kad dejotāji pārģērbās. Mūs gan sākumā baidīja, ka „bamā” salasījusies noziedzīga publika, bet neko tādu nepiedzīvojām. Tieši otrādi – cilvēki bija atsaucīgi un atvērti.

Uz BAM devāmies arī nākamajā vasarā, kad gāja pavisam traki. To mums paziņoja tikai trīs dienas pirms izlidošanas. Mērkaķa ātrumā meklējām kaut kādas lelles, ko pārtaisījām, pārkrāsojām, un stutējām kopā programmu. Ceļojām uz Dieva aizmirstām vietām. Kādā ģeologu ciemā dzīvoja tikai 24 cilvēki – ne tur radio, ne civilizācija. Gadījās arī kuriozi. Viens no mūsu programmas numuriem bija ar strausu, par ko ļoti apvainojās kāda ciema sieviete. Pēc koncerta viņa mums bruka virsū, ka viņas bērni savā dzīvē nav redzējuši ne vistu, ne gaili, bet mēs te demonstrējam kaut kādu strausu!”

Par uzstāšanos BAM Pēteris ar kolēģiem saņēmis Komjaunatnes komitejas prēmiju – 100 rubļu. “Bijām gatavi ziedot Leļļu teātra labiekārtošanai, bet mums paskaidroja, ka tas juridiski neesot iespējams. Sanāca vienīgi pašiem iztērēt.”

Pēteris stāsta, ka agrāk aktieri bija iecienījuši doties ar dažādām programmām uz kolhoziem, kur svinēti dažnedažādi svētki – apsējības, apkūlības, pirmā vaga, pēdējā vaga un citi pasākumi. Tas bijis pļaujas laiks daudziem aktieriem, arī Pēteris dažreiz piedalījies šajos pasākumos, lai gan bijis pamatīgi noslogots Leļļu teātrī.

Kultūras ministri Leļļu teātri ignorē

Tagad aktieris spriež, ka deviņdesmitajos gados Leļļu teātra darbībā izkritis kāds būtisks posms. “Padomju laikos mēs veidojām leļļu izrādes arī pieaugušajiem, un tās bija labi apmeklētas. Diemžēl deviņdesmitajos gados šī tradīcija pārtrūka, un tagad ir grūti dabūt pieaugušo skatītāju atpakaļ. Ik palaikam teātris to mēģina darīt, bet tas īsti neizdodas. Vienam otram ir vīpsnājoša attieksme pret šādām izrādēm, bet, kad atnāk un noskatās: “Vau!” Tad arī mainās attieksme.

Pirms kāda laika tika uzvesta leļļu izrāde „Skroderdienas Silmačos”, un skatītāji ir patīkami pārsteigti, ka arī tā var veidot izrādes. Gadās arī neparastas situācijas. Piemēram, Mazajā zālē es spēlēju izrādē „Viena maza turku pupa”, uz kuru vecāki ar saviem bērniem nāk pat vairākas reizes. Šad tad lielie tik ļoti aizraujas, ka aizmirst par savu bērnu. Viņš jau aizrāpojis pie citiem, bet vecāki tik ļoti iegrimuši izrādē, ka to nepamana.”

Aktieris secina, ka Leļļu teātris diemžēl atrodas pabērna lomā. “Valsts dotācijas ir ļoti mazas, tāpēc arī biļetes uz izrādēm nav lētas. Es gan uzskatu, ka bērni nav tā publika, uz ko vajadzētu pelnīt. Atceros, reiz kāda Kultūras ministrijas kuratore, kuras pārziņā bija Leļļu teātris, dikti brīnījās – kāpēc Leļļu teātrim vajadzīgas tik lielas dotācijas? Ja vajag jaunas lelles, var taču aiziet uz veikalu un nopirkt. Protams, mēs bijām pārsteigti par tādu kuratori, kas nezina, ka teātrī lelles taisa, nevis pērk veikalos. Katrai izrādei ir savi varoņi, kas tiek zīmēti un veidoti. Katra lelle – tas ir mākslas darbs.”

Pēteris jautā: “Vai zināt, cik kultūras ministru pēdējos desmit gados ir apmeklējuši Leļļu teātri? Neviens. Un tas par kaut ko liecina. Kā saprotu, Kultūras ministrijas ierēdņiem būtu ērtāka dzīve, ja tāda teātra vispār nebūtu. Bet, par spīti biļešu augstajām cenām, bērni nāk uz teātri, viņiem tas ir vajadzīgs. Bērni ir vispatiesākie skatītāji. Mēs, pieaugušie, reizēm aiz pieklājības noskatāmies līdz galam arī sliktu un garlaicīgu izrādi, bet tikai ne bērni. It sevišķi latviešu pieaugušajai publikai piemīt pārspīlēta pieklājība, daudzi kautrējas izrādīt savas emocijas. Ja gribas smieties, tad vispirms nogaida, kad citi sāks smieties. Bet bērnos nav šīs liekulīgās un uzspēlētās pieklājības. Ja viņiem izrāde nepatīk, viņi neskatās.”

Pēteris rezumē, ka Leļļu teātrī aizvadīti pavisam 35 gadi. “Tagad esmu pensijā, piedalos tikai dažās izrādēs. Ne tikai es, bet arī citi manas paaudzes aktieri devušies atpūtā, latviešu trupā palikusi vienīgi Silvija Bitere. Mani gan neviens nelūdza to darīt, es pats nolēmu. Es uzskatu – ja cilvēks nespēj strādāt par visiem 100 procentiem, tad jāiet prom. Man vienkārši iestājas rutīna.

Es jau agrāk deklarēju: “Ja aktieris uz teātri iet kā uz darbu, tad viņam uz skatuves nav ko meklēt.” Es gan nebiju domājis, ka arī man pienāks tāds brīdis. Bija mirklis, kad pieķēru sevi: “Pič, pag! Ko tu tur dari?!” Ar mani gan nebija tik traki, kā tas gadījies citiem, kad uz skatuves garlaikojas un skatās pulkstenī. Protams, profesionāli es varu izdarīt visu, bet vairs nav agrākā azarta, trūkst vilkmes.”

Aktieris domā, ka teātris ir kā dzīvs organisms, kas aug, attīstās un pārmainās. “Reizēm tam piemetas dažādas slimības, reizēm nepiemetas. Tagad teātrī ir pavisam cita gaisotne, teātrī ienākuši jauni cilvēki ar savu domāšanu un sapratni par teātri. Ir lietas, kas man patīk, un ir lietas, kas nepatīk. Piemēram, darīšanas ārpus teātra vienam otram ir pat svarīgākas par pašu teātri. Tā kā aktieriem algas nav lielas, daudzi piestrādā arī citur. Un ir saprotami. Arī mēs piehalturējām, tomēr pirmajā vietā vienmēr palika teātris. Kad mēs, jaunie, sākām strādāt, mēs ieaugām teātrī un pārņēmām tā tradīcijas.

Tagad tā vairs nenotiek. Tagad jaunie atnāk pēc Kultūras akadēmijas beigšanas, un dažiem nav ne aicinājuma, ne vēlēšanās strādāt ar lellēm. Viņi mērķējuši uz lielo skatuvi, bet diemžēl tur nav paņemti. Tad viņi atnāk uz Leļļu teātrī, kur tā īsti nemaz nav gribējuši nākt. Dažiem pat ir bail no lellēm. Latvijā aktierus saražo katru gadu, tāpēc veidojas pārprodukcija. Drīz būs tā, ka iesi pa ielu un katrs otrais pretimnācējs būs aktieris. Traki! Tas taču ir skaidrs, ka visiem uz skatuves nav vietas.”

Pēteris spriež, ka teātrī vairs nav tās kopības izjūtas, kāda bija agrāk. “Cilvēku savstarpējās attiecības kļuvušas paviršākas, tagad mūs regulē modernās komunikācijas. Reizēm tas viss mani ļoti nogurdina. Kad vasarās aizbraucu ciemos pie draugiem uz laukiem, izslēdzu telefonu un jūtos laimīgs. Tad nekur nav jāskrien, varu atpūsties un sakārtoties.”

Augustā un septembrī Pēteris Šogolovs ar Dailes teātra aktieriem izklaidēja skatītājus otrpus okeāna. “Mēs spēlējām Kārļa Auškāpa iestudētu Raimonda Staprāna lugu „Gūsteknis pilī”. Tā ir dokumentāla drāma par Kārli Ulmani 1940. gada jūnijā, kad Rīgā ienāk padomju armija. Spēlējām Amerikas un Kanādas latviešu biedrībās, bijām 14 pilsētās. Es kā Leļļu teātra aktieris esmu tik universāls, ka man uzticēja vairākas lomas,” joko Pēteris. “Bet, ja nopietni, izrādē man tik tiešām ir piecas lomas, pārējiem – pa vienai. Izrādē esmu Augusts Kirhenšteins, armijas virspavēlnieks Kļaviņš, kara ministrs Dambītis, padomju sūtnis Derevjanskis un vēl kāds garāmejošs Sarkanarmijas virsnieks.”

Kad atgriežas draugi

“Teātris man daudz ko deva un arī daudz ko ņēma,” secina aktieris. “Toreiz bija ļoti daudz darba, lielākoties ņēmos pa teātri un zaudēju vairākus draugus. Man vienkārši nebija laika draudzībai. Kad draugi tikās sestdienās vai svētdienās, man nedēļas nogalēs bija izrādes. Tā vienu reizi neaizgāju, otru reizi, trešo... Tā pamazām attiecības izbeidzās. Bet ir kāda laba ziņa – tagad esmu pensijā, man ir brīvs laiks, un daži draugi jau ir atgriezušies.

Pēteris stāsta, ka tagad dublē multfilmas. “Ierunāju gandrīz visas lielās multfilmas, kas tiek demonstrētas kinoteātros. Kā Leļļu teātra aktieris esmu diezgan žigls, man nevajag stundu, lai ieietu lomā, un stundu, lai izietu. Protu ātri pārslēgties no viena tēla uz citu. Ierunāju arī bērnu filmas un multfilmas, kuras rāda Latvijas Televīzija.”

Viņš neslēpj, ka esot diezgan slinks teātru apmeklētājs. “Esmu ļoti kritisks, es nemāku skatīties teātra izrādi bez piekasīšanās. Un tāpēc – lai nebojātu sev garastāvokli, es iespējami retāk apmeklēju teātrus. Turklāt tagad Latvijas teātros izrādes taisa pārsteidzoši lielos apjomos, tās cep kā pankūkas, un bieži vien trūkst kvalitātes. Arī uz kino neeju daudz, vienīgi tad, ja zinu, ka ir laba filma.”

Aktieris piebilst, ka pēc savas dabas esot diezgan vieglprātīgs un slinks. “Mana mīļākā nodarbošanās ir nedarīt neko. Kad man reizēm piezvana un prasa, ko es daru, tad atbildu: kā parasti – neko. Palasu kādu grāmatu, pablenžu televizorā un paspēlēju datorspēlītes. Reizēm paniekojos ar kulināriju, pie māsīcas uztaisu kādu gardēžu vakaru.”

Tomēr situācija krasi mainās, kad pienāk Ziemassvētki. Tad Pēteris sāk rosīties, met pār plecu dāvanu maisu un dodas pie bērniem. “Esmu sertificēts Ziemassvētku vecītis ar lielu stāžu. Kad deviņdesmitajos gados šeit ieradās īstais Santa Klauss no Lapzemes, viņš man izsniedza apliecību, ka Latvijā es drīkstu viņu aizvietot. Es lielākoties apciemoju mazus bērnus, lai man neizietu kā kolēģim, kas bija ieradies apsveikt pusaudžus. Kā pagriezies un sācis rakņāties pa dāvanu maisu, tā viņam kāds iebliezis ar kāju pa dibenu,” smej Pēteris. “Piedzīvoti arī ļoti aizkustinoši brīži. Reiz viesojos Berģu bērnunamā, kur mīt bērni ar attīstības traucējumiem. Katrs noskaitīja pantiņu un saņēma dāvanu. Tikai viens puika bija rezervēts. Es piegāju un teicu, ka lai nu kam, bet Ziemassvētku vecītim nu gan vajadzētu noskaitīt kādu pantiņu. Un zēns sāka deklamēt. Diezgan neskaidri, bet pēc ritma bija saprotams, ka viņš deklamē „Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”. Audzinātāja sāka raudāt un aizskrēja projām. Es nesapratu, kas ir noticis. Kā izrādījās, zēns kopš dzimšanas nekad nebija runājis. Tas bija konkrēts apliecinājums, ka Ziemassvētkos notiek brīnumi.”

Bet kā pašam Pēterim ar brīnumiem un bērniem? “Tā ir sanācis, ka man nav ģimenes. Kad sāku savu karjeru Leļļu teātrī, tur nebija nevienas brīvas meitenes. Arī pa ballītēm nestaigāju, sestdienas un svētdienas bija aizņemtas. Atceros, reiz mana mamma bija ļoti dusmīga, ka nemeklēju sievu, tāpēc pārskaitusies man novēlēja: “Kaut tu paliktu viens!” Kā redzam, mammas vārdi ir piepildījušies – esmu izteikts vientuļnieks.”