Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Uzņēmēja Jeļena Brokāne: "Vadītājam ir jābūt mazliet slinkam"

Cilvēki
1. novembrī 06:35 2018. gada 1. novembrī 06:35
Jeļena Vlasova | Pastaiga
Jeļena Brokāne vada JCDecaux Latvia – pasaules lielākās vides reklāmas kompānijas meitas uzņēmumu. Pieturvietas, reklāmas stendi, kolonnas, lielformāta stendi – viss, bez kā mūsdienu pilsētas vide vairs nav iedomājama. Kompānija nav liela – 20 darbinieku plus tehniskais personāls. Bet nešaubos, ka Ļena spētu vadīt gan milzīgu uzņēmumu, gan lielu sabiedrisku organizāciju, iespējams, pat valsti, jo viņa ir ļoti efektīva menedžere.

Darbs viņas dzīvē nav galvenais. Pareizāk sakot, galvenā nav vispār, jo vienlīdz svarīgs ir viss – veiksmīgs bizness un stipra ģimene, interesanti vaļasprieki un pašattīstība. Ar vienādu azartu Ļena izdomā jaunus projektus un rīko trakulīgus ģimenes svētkus ar īpašiem dreskodiem, nodarbojas ar kalnu slēpošanu un audzē garspalvainos takšus, kuri suņu izstādēs parasti iegūst atzinību. Ļena mīl viesus, brīnišķīgi gatavo ēst.

Viņu viegli aizraut ar domu par kādu avantūru, piemēram, palidot ar deltaplānu vai brīvdienās aizbraukt uz Demjena Hērsta izstādi Venēcijā. Cilvēks – enerģija! Smiekli, bieži skaļi smiekli, kurus var dzirdēt restorāna otrā stūrī. Pazīstu Ļenu daudzus gadus un neesmu redzējusi viņu sliktā omā.

“Šobrīd remontē mūsu biroju, viss kolektīvs ir pārcēlies uz coworking telpu. Atmosfēra te ir citādāka – milzīga telpa, daudz svešu cilvēku, strādājam cieši kopā. Es biju atvaļinājumā, atbraucu pēc divām nedēļām, skatos – meitenes un puiši no citiem uzņēmumiem strādā kopīgā telpā, sēž blakus, bet nezina viens otra vārdus. Saku puišiem: “Tā, ja reiz esam kļuvuši par kaimiņiem, veidosim kaimiņu attiecības. Tagad visi kopā iedzersim kafiju un beidzot sapazīsimies!” Atmosfēra uzreiz kļuva neformālākā. Tagad šie puiši cienā meitenes ar konfektēm.

Jeļena Brokāne ir komunikācijas ģēnijs. Viņa spēj viegli nodibināt kontaktu ar jebkuru – no premjerministra līdz tirgus pārdevējai. Ar ikvienu Ļena atradīs kopīgas intereses un sarunas tēmu. Tā vien šķiet, ka viņa draudzējas ar pusi Rīgas. “Jā, man ir daudz draugu un vēl vairāk paziņu ar kopīgām interesēm. Man nepatīk tukša komunikācija – tāds bla-bla-bla. Esmu egoiste, cenšos no katra cilvēka pasmelties ko sev noderīgu. Lūk, ar tevi, piemēram, man nav interesanti runāt par slēpošanu. Tu no tās neko nesaproti, atvaino… Ar tevi es labprāt runāju par mākslu, kurā tu orientējies. Vispār man ir ļoti plašs interešu loks: no sporta līdz modei, no suņiem līdz filozofijai.”

Pēc izglītības esi žurnāliste, savulaik paguvi pastrādāt avīzē. Kāpēc pārmeties uz reklāmu?

Laikam nepietika talanta... Ja godīgi, – reklāmisti vairāk pelna! (Smejas.) Atceros, reiz uzrakstīju rakstu par Alsviķu nepilngadīgo koloniju. Tik daudz darba ieguldīju, bet saņēmu kapeikas. Protams, varēju nodarboties ar pārdodamo žurnālistiku. 90. gadu sākumā prese bija briesmīgi korumpēta. Bet tas man bija pretīgi. Esmu tieša un atklāta, nespēju melot: ko redzu, to arī rakstu...

Arī reklāma bieži melo. Vai, teiksim tā, mazliet pārspīlē.
Reklāma ir godīgs bizness. Neviens taču neuztver reklāmu kā patiesību pēdējā instancē. Visi pieņem šos spēles noteikumus: mums kaut ko piedāvā, un mēs esam tiesīgi tam neticēt.

Esi reklāmā jau 27 gadus. Kas šajā laikā ir mainījies?

Kad sāku strādāt reklāmā, tā bija jauna un neizzināta nozare, turp traucās jaunieši. Atceros, uz pirmajiem reklāmu festivāliem pie mums brauca ārzemju metri. Skatījos uz viņiem un domāju: ak kungs, cik viņi ir veci! Tagad droši vien jaunie tāpat skatās uz mums.

Starp citu, daudzi no tiem, kuri ienāca reklāmas vidē 90. gadu sākumā, te ir arī tagad. Mēs izaugām kopā ar šo biznesu. Tagad jauniešiem veidot karjeru reklāmas biznesā ir daudz grūtāk. Agrāk 25 gadus vecs jaunietis mierīgi varēja kļūt par kompānijas vadītāju. Šobrīd tas nav tik vienkārši, jo priekšā esam mēs, vēl darbspējīgi un ar pieredzi.

Tagad visa jaunatne ir metusies uz IT.

Jā, arī mana meita Jana vada IT kompāniju. Starp citu, sieviete, turklāt ar trim bērniem, – tas šajā sfērā ir  retums.  

Kopā ar meitu Janu, znotu Nilu un vecākajiem mazbērniem Evu, Neo un Aleksu. (Foto: no privātā arhīva)

Meita tevi apgaismo informācijas tehnoloģiju jomā?

Protams. Mums, reklāmistiem, nepārtraukti ir jāseko līdzi visam jaunajam, jābūt kursā par visu progresīvo. Tas notur tonusā. Kā saka, mīļākajam jābūt 20 gadu jaunākam par tevi. (Smejas.)

Latvijā reklāmas bizness lielā mērā ir sieviešu rokās, kaut gan vadošajos amatos pārsvarā ir vīrieši. Kāpēc tā?

Vīrieši savulaik pasteidzās. (Smejas.) Vairums reklāmistu tiešām ir sievietes. Viņas ir radošākas, atbildīgākas, spējīgākas vienoties, labāk prot sakārtot attiecības ar klientu, saprot viņa vajadzības. Vismaz pie mums, Latvijā, tā ir. Igaunijā un Lietuvā reklāmā nez kāpēc ir vairāk vīriešu.

Cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie reklāmām, ka dažkārt tās vairs nepamana.

Ja mēs uz ielas jautātu garāmgājējiem, ko viņi domā par reklāmu, 90 procenti atbildētu, ka tā kaitina. Taču bez reklāmas šodien nav iespējams dzīvot. Lai kā arī būtu, tā virza progresu. Mēs nodarbojamies ar vides reklāmu. Tā ir savdabīga ielas mēbele, un mūsu uzdevums ir strādāt tā, lai tā pēc iespējas labāk ierakstītos pilsētas interjerā, turklāt pildot savas informatīvās funkcijas.

Vai stendus jums nebojā?

Reti. Reklāma ir visu sabiedrībā notiekošo procesu lakmusa papīrītis. Ja, piemēram, sociālā reklāma aicina būt tolerantiem pret gejiem, bet tas izraisa cilvēku vēlmi uzrakstīt uz reklāmas stenda kādu nejaucību, tātad ar toleranci mūsu sabiedrībā ir švaki.

Tavuprāt, tas, ka reklāma ir provocējoša, – vai tas ir pluss vai mīnuss?

Protams, pluss. Īpaši, ja runa ir par sociālo reklāmu. Jo tā ir asāka, jo vairāk izraisa diskusijas sabiedrībā. Bet, jo vairāk diskusiju, jo biežāk cilvēki sāk aizdomāties par kaut kādiem nopietniem jautājumiem. Diemžēl provokācijas Latvijā neizprot. Tā ir nevis reklāmistu, bet pasūtītāju problēma.

Reklāma ir sabiedrības spogulis, bet sabiedrība pie mums ir bailīga. Man ļoti patika Latvijas reklāma Londonas grāmatu gadatirgū. Tur mūsu stendu reklamēja... tualetēs. Posteri bija izvietoti uz durvīm. Sēž cilvēks, un virs viņa uzraksts: “Beidzot esmu viens. Kāds atvieglojums!” Bet zemāk maziem burtiņiem: “Atnāc un pavēro, kā introvertie cilvēki cieš Latvijas stendā...” (Come and see introverted people suffering at stand 5F127. Latvia.)

Reklāma nostrādāja. Publika nosprieda: ja reiz tajā mazajā Latvijā ir tik radoša reklāma, jāiet iepazīties gan ar šo valsti, gan tās grāmatām! Bet tā bija Rietumu publika. Toties cik daudz bija dusmīgu ierakstu pašmāju internetā: kā gan var reklamēt Latviju tualetē?! Bet, manuprāt, humors ir lielisks pārdošanas rīks. Tele2 reklāma ar nokritušo meteorītu bija pirms desmit gadiem, bet to joprojām visi atceras.

Vai tavā praksē ir bijuši gadījumi, kas esi atteikusies izvietot reklāmu savos stendos?

Gadās. Vienu reizi tas bija saistīts ar politiku un ētiku, citu – ar divdomīgu pasākumu. Reklāmai nevajadzētu nevienu aizvainot vai kādam sagādāt morālas neērtības. Bija reize, kad plakāti jau bija nodrukāti, es neatļāvu tos izvietot. Mēs anulējām līgumu, bet paudām savu viedokli.

Jūsu kompānijā valda diktatūra vai demokrātija?

Demokrātija, bet līdz noteiktai robežai. Vispār es cenšos deleģēt pienākumus. Manuprāt, vadītājam ir jābūt mazliet slinkam. Ja viņš ir darbaholiķis, tas ir slikti. Cilvēkiem ir jāstrādā darba laikā – un priekšniekam pirmkārt. Ja kolektīvs pārstrādājas, tātad ir kāda problēma.

Skaidrs, ka laiku pa laikam mēdz būt sastrēgumi. Tas ir normāli. Bet pēc tam to ir nepieciešams kompensēt gan materiāli, gan morāli. Tā kā mums ir neliela kompānija, ar personāla jautājumiem nodarbojos es pati. Pret darbiniekiem cenšos izturēties uzmanīgi, iedziļināties viņu lietās. Dažkārt pietiek ar atklātu sarunu kopīgās pusdienās, lai mainītu situāciju.

Bet par ko tu vari atlaist darbinieku?

Par negodīgumu. Taču mums ir stingra kontrole no franču galvenā ofisa puses, tāpēc te ir grūti kaut ko sastrādāt. Ir svarīgi, lai cilvēks uz darbu nāk ar degošām acīm, lai patīk tas, ko dara. Ja tas nav, tad nav savā vietā. Tad mēs šķiramies.

Tev ir liela ģimene – divi bērni, četri mazbērni. Saki, vai arī ģimenes dzīvē tu izmanto kādu biznesa paņēmienu?

Nu gadās, nevar atraut sevi no sevis. Mēs tagad strīdamies tikai watsapā (pieaugušie, uz bērniem tas pagaidām neattiecas). Kad ir sakrājies kas negatīvs – lūdzu, rakstiskā veidā! Aizejam katrs savā istabā un rakstām viens otram ziņojumus. Kamēr uzraksti, tu, pirmkārt, esi visu kārtīgi noformulējis (strīda karstumā taču var nez ko sarunāt), bet, otrkārt, nomierinies. Plus tev ir dokuments. Tas ir kā biznesā – pienākusi atbilde no klienta, tātad viss ir kārtībā. Ja nav, sarakste jāturpina.

Manā ģimenē visi zina: ja esmu iegājusi savā istabā un aizvērusi aiz sevis durvis – tātad mani nevajag traucēt. Birojā ir tas pats – ja esmu ieslēgusies kabinetā, tātad man ir kaut kas svarīgs. Kaut gan 85 procentus laika mans kabinets ir atvērts.

„Suņi man ir vairāk nekā hobijs. Tas jau ir dzīvesveids.” (Foto: no privātā arhīva)

Bizness, ģimene, suņi, sports, koncerti un teātra izrādes, nepārtraukti ceļojumi... No kurienes tevī tik liela enerģija?

Es lieku sev koncentrēties tieši tai nodarbei, kuru daru. Ja esmu aizgājusi uz masāžu, tur guļu ar tukšu galvu un atslēgtu mobilo telefonu, jo nav lietu, ko nevarēšu nokārtot pēc stundas.

Vislabākā atpūta ir nodarbošanās maiņa. Arī sporta veidus izvēlos tos, kuri liek koncentrēties. Slēpojot pa trasi nevar domāt par kaut ko citu, pārāk riskanti. Vai spēlējot tenisu, kā tik atslābinies, tā bumba zaudēta. Un kad izej ringā ar suni, tad adrenalīns un koncentrācija ir milzīga.

Mans moto – celies un ej! Atbraucu no Positivus festivāla trijos naktī, aizgāju gulēt. Astoņos trīsdesmit mani pamodināja brēcoši kucēni. Sapratu – ja es necelšos, viņi pamodinās visu māju. Aizgāju, pabaroju. Pēc tam šķita muļķīgi iet atpakaļ gulēt. Jo darbi nedarās paši no sevis. Un sākās mana ierastā diena. Bet vakarā es vēl tusējos Laimas afterpārtijā.

Jūsu ģimenē valda sporta kults. Tavi bērni, šķiet, slēpot iemācījās ātrāk nekā staigāt...

Jā, viņi slēpoja vēl pirms dzimšanas. (Smejas.) Atceros, stāvam mēs trijatā uz kalna – es, mazā Jana, abas uz slēpēm, un Edgars man kustas vēderā. Sporta mīlestība man ir no vecākiem, viņi arī ar to nodarbojās visu dzīvi. Mamma joprojām vada aerobikas grupu cilvēkiem gados. Nevaru iedomāties, kā var izturēt mūsdienu dzīves ritmu bez fiziskas rosības.

Lasīju reiz grāmatu par antropoloģiju, tur, lūk, tika apgalvots, ka drīz mūsu ārējais izskats būtiski mainīsies. Kāpēc cilvēka priekšteči zaudēja asti? Tāpēc, ka tā vairs nebija nepieciešama, tās funkcijas bija liekas. Agrāk cilvēkam nācās dienā nostaigāt 30 kilometrus, tagad mēs braucam automašīnās. Drīz kājiņas mums būs maziņas, bet galva liela... Nē, es to negribu! (Smejas.)

Tev joprojām ir apbrīnojami labas attiecības ar bijušo vīru un viņa jauno ģimeni. Tas ir tā cienījami.

Vienmēr esmu brīnījusies – kur problēma? Kāpēc nevar normāli kontaktēties ar saviem bijušajiem? Kāpēc jālamājas? Ja esmu ar šo cilvēku nodzīvojusi ilgus gadus un dzemdējusi divus viņa bērnus – tātad tur kaut kas bija!

Vai ir kļūdas, ko esi pieļāvusi savu bērnu audzināšanā un no kā gribētos izvairīties tagad, kad aug mazbērni?

Man gribētos, lai viņi būtu patstāvīgāki. Mūsdienu bērnus vairāk aprūpē, viņi ir daudz infantilāki, nekā bijām mēs. Vismaz man tā šķiet. Kaut arī daudz attīstītāki. Un vēl man gribētos, lai viņi vairāk strādā. Es nedomāju treniņus, dejas, zīmēšanu vai šahu.

Bet fizisku darbu – zāli nopļaut, grīdu uzmazgāt, kaut vienkārši savu gultu saklāt. Šīs funkcijas bija ierobežotas jau maniem bērniem, bet mazbērniem vispār velk uz nulli… Kā ar to asti cilvēkam. Kaut gan var būt tas arī nav vajadzīgs. Nu, bet par to lai domā bērnu vecāki.

Saistītās ziņas

Modes dizainere Viktorija Joniene par latviešu gaumi: "Mūsu ļautiņi ir tik konservatīvi, ka tas jau robežojas ar puritānismu"
Leģendārais "Benetton" fotogrāfs Toskāni: "Neesmu redzējis depresīvākas sievietes par modelēm no Austrumeiropas" 2
Modes dizainere Žanete Auziņa: "Ja latvieši apvienotos, mēs kopā varētu radīt jaunu "Zaru""

Tu esi realizējusi ko tādu, par ko daudzi sapņo – dzīvot pašas mājā, lielas ģimenes lokā, kur līdzās ir vairākas paaudzes. Kā tas izskatās patiesībā?

Šādai dzīvei ir savi plusi un mīnusi. No plusiem – palīdzība ikdienas darbos. Ja neesmu paguvusi uztaisīt ēst, par to parūpēsies mana meita. Ja nepaguvu pabarot suņus, to noteikti izdarīs kāds no mazbērniem.

Mīnusi... Protams, ģimene ir liels darbs. Katru dienu, dažkārt līdz pilnīgam nespēkam, bez atdeves un apmierinājuma, vai pat gluži otrādi. Dažkārt viss tik ļoti izbesī! Bet tad vajag vienkārši paņemt pauzi un kaut kur aizbraukt.

Foto: Oļegs Zernovs

Vispār jau nav universālu recepšu. Cik ģimeņu, tik dažādu dzīves stilu. Katram savs ceļš...

Šogad sakarā ar Latvijas jubileju daudz tiek runāts par patriotismu. Arī es sev bieži esmu uzdevusi jautājumu: ko tad man nozīmē patriotisms? Un es sev atradu atbildi. Abi mani bērni dzīvo un strādā Latvijā, šeit maksā nodokļus. Šeit viņi ir izveidojuši ģimenes, un mani mazbērni dzīvo šeit. Lūk, tā izpaužas mana mīlestība pret dzimteni. Tā ir mana dāvana Latvijai.

Kādu tu iedomājies savu dzīvi pēc divdesmit gadiem?

Hmm… Jāpadomā. Redzu sevi glābjam pingvīnus Antarktīdā. Vai cīnāmies pret malu medniekiem Āfrikā. Vai arī nekas nebūs mainījies un būs tā, kā ir šobrīd. Kaut gan, protams, es dotu priekšroku kādam no pirmajiem variantiem.

Tevi nesaista doma, ka būtu jāaudzina mazmazbērni?

Kas nu tur ko audzināt! Viņi paši izaug. Es neticu, ka cilvēks var atteikties no ģimenes kādas savas lietas dēļ. Ģimene vienmēr ir, tā teikt, komplektā. Man šo sestdien bija dilemma: braukt uz Valmieru, kur vecākajai mazmeitai Evai bija izrāde nometnē, vai uz Tartu, kur jaunākajai mazmeitai Aleksai bija skrituļošanas sacensības, vai uz Liepāju, kur mazdēls Neo spēlēja tenisa sacensībās.

Prioritāte šoreiz bija Evas izrāde, jo dažādu sacensību vēl būs daudz, bet izrādi rāda tikai vienu reizi. Kaut gan gribējās paspēt visur. Jo man ļoti patīk, kā viņi attīstās un ko dara. Un arī tas adrenalīns, kad viņi piedalās sacensībās man patīk. Te gan svarīgi atcerēties to, kas viņiem ir svarīgi, nevis man vai bērnu vecākiem. Tas nav tik viegli, kā izklausās. Ieklausīties un sadzirdēt vispār nav viegli. To es mācos visu laiku, gan darbā, gan ģimenē, gan ar draugiem.

Vēl portālā

FOTO: dvīņu māsas, kas piedzima savienotas, pēc smagas operācijas veiksmīgi atdalītas 4
Ko darīt, lai aukstumpumpas uz lūpām vairs neizsistos 8
Lelde Ceriņa drūmā laikā tērpjas puķaini vasarīgās kleitās: "Citādi vienkārši nevar!" 1

Беременная герцогиня Меган поразила глубиной декольте во время выхода в свет

Резидент Comedy Club о семье Масляковых и КВН: «Там мафия, они могут сказать: "У этого мальчика кривые зубы, к черту его!"»