Latvijas arhitekte ar pasaules elpu - Dagnija Smilga: "Man nesanāk sevi izdomāt"

Cik sen jau esi Cīrihē?

Sešarpus gadu. Pirms tam piecus ar pusi gadus dzīvoju Vīnē.

Tad jau ilgi esi prom no Latvijas.

Es ļoti strādāju pie tā, lai būtu arī šeit. Man tas ir svarīgi. Daudz braucu uz Rīgu – pirms diviem gadiem pavadīju laiku Rīgā, strādājot pie Baltijas paviljona ekspozīcijas Venēcijas arhitektūras biennālē, šogad Arhitektūras gada balvas sakarā, šeit man top arī viena īpaša privātmāja...

Kā nokļuvi Vīnē un Cīrihē?

Man vienmēr paticis radoši darboties, patikusi māksla, zīmēt, gleznot un dejot, bet tajā pašā laikā dabiski labi padevās arī matemātika. Septītajā klasē iestājos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kam esmu ļoti pateicīga, tur man iemācīja attieksmi – ir jācīnās, jāņemas, daudz jādara, jābūt uzmanīgam un jākoncentrējas uz to, kas patīk.

Divus gadus nomācījos RTU, un man sāka likties, ka nespēju būt arhitekte, ka RTU nav mana īstā vieta. Biju ļoti kritiska pret to, taču man šķita arī, ka vaina ir manī. Tad ar Erasmus aizbraucu uz Vīnes Tehnisko universitāti, un jau pēc pirmā pusgada profesors piedāvāja darbu savā birojā.

Tad sapratu: okei, ar mani laikam taču viss ir kārtībā! Paliku vēl pusgadu, pamācījos, pastrādāju, iepazinos ar cilvēkiem. Man ļoti iepatikās šī pilsēta – tās kontrasts starp veco aristokrātiju, kuras dāmas krāsainos kostīmiņos, pieskaņotu lūpu krāsu un zeltītu bižutēriju dodas uz akustiski labāko koncertzāli pasaulē, un pretstatā jaunie mākslinieki pamestās veikala telpās izstāda vecus gludekļus. Dažādas galējības, kas fascinēja un pavēra prātu. Tur es intelektuāli uzaugu.

Lielākais atradums bija trīs arhitektūras skolas – divas mākslas akadēmijas un viena tehniskā universitāte ar ļoti dažādu arhitektūras pieeju. Redzēju milzīgo atšķirību starp skolām un sapratu, ka ir milzīga brīvība izvēlēties arhitektūras valodu, kurā radīt. Studēt maģistrantūrā aizgāju uz Vīnes Tēlotājmākslas akadēmiju, kur mani izglītības programmā saistīja konceptuālā un kritiskā domāšana.

Par ko bija tavs diplomdarbs?

Studējot Vīnē, daudz lasīju Žila Delēza un Fēliksa Gvatari filozofiju. Tad arī sāku redzēt pasauli kā kompleksu savā starpā tīklotu punktu platformu. Vēlējos to izmantot kā eksperimentu, domājot par kādu teritoriju. Man gribējās izpētīt robežu, cik tālu es kā arhitekts varu domāt aiz arhitektūras disciplīnas un iestiepties plašākos jautājumos, kas rada vidi, kurā dzīvojam. Mani fascinē iespēja skatīties uz skaistu, it kā saprotamu dabas ainavu, it kā vienkārši, bet apzinoties, ka aiz tās slēpjas kompleksi procesi.

Diplomdarbs bija par Latviju. Par Ziemeļlatvijas mazpilsētām un teritoriju starp tām. Mazsalaca, Aloja, Staicele, Salacgrīva, Ainaži. Meži, līdzenumi, jūra, ezeri, purvi. Gribēju izprast, kā funkcionē reģions, kas mums te notiek. Skaidrs, ka iedzīvotāju daudzums sarūk, izzūd mazie ciemi. Uzturēt infrastruktūru kļūst arvien grūtāk.

Man vienmēr šķitis mazliet muļķīgi salīdzināt Latvijas slikto ceļu kvalitāti ar Vāciju vai kādu citu rietumu lielvalsti, mums uz vienu iedzīvotāju ir daudz vairāk teritorijas, un tas nozīmē, ka būvēt ceļus ir daudz neefektīvāk. Nav cilvēku blīvuma.

Sāku pētīt transporta infrastruktūru, lasīju par mežiem, ekonomikas jautājumiem... Jau tad, 2012. gadā, mani interesēja dzelzceļa līnija Rail Baltic, par ko vēl plaši nerunāja. Vai – meži. Salīdzinot ar Dāniju, kur mežu nav, mēs eksportējam ļoti daudz izejmateriālu, bet viņu koka eksports ir ar visaugstāko pievienoto vērtību, kas ir, piemēram, dizaina mēbeles. Tā ir milzīga atšķirība. Būtu jēdzīgi tieši mazpilsētās attīstīt to pievienoto vērtību izejmateriāliem.

Mana vīzija bija balstīta uz spēku un uzmanības koncentrēšanu stratēģiski svarīgos punktos. Nav vērts viduvēji sakārtot visu Latviju. Varētu domāt arī par ekstrēmiem kontrastiem – saglabāt neskartus meža biezokņus, pat ļaut aizaugt ļoti attālinātām pamestām vietām un dažos potenciālos krustpunktos koncentrēt aktivitātes, kultūru, darbavietas. Manuprāt, attīstība ne vienmēr ir tas pats kas sakārtošana vai jaunu ēku būvniecība.

Interesanti, ka Oslo Arhitektūras triennāles 2019. gada tēma ir Kopīgā nākotne – potenciālā sarukšanas arhitektūra (Common Futures – potential architecture of degrowth), kur droši vien tiks runāts daudz par sarūkošo reģionu nākotni un kā sarukšana var būt arhitektūra…

Diplomdarba rezultātā milzīgas kartes, kas uzzīmē gan visu Baltijas jūras reģionu, gan mazpilsētas, stiepās 15 metru garumā akadēmijas galvenajā aulā. Žūrija smejoties komentēja, ka es vienreiz esmu uzzīmējusi visu teritoriju un otrreiz to izdejojusi savas prezentācijas laikā viņiem priekšā.

Un ceļš uz Cīrihi?

Kad 2012. gadā saņēmu maģistra grādu, mana profesore, japāniete Hiromi Hosoja, kura vadīja arī manu diplomdarbu, piedāvāja man tur darbu, viņas vadītajā birojā Hosoya Schaefer Architects. Viņa jau vairākas reizes bija man prasījusi, vai negribu aizbraukt kādu brīdi pastrādāt. Sapratu: ja šoreiz neaizbraukšu, vairāk nepiedāvās. Gribējās pamēģināt.

Pretstatā ar tradīcijām un vēsturi bagātajai Vīnei dzīvot Cīrihē ir kā dzīvot globālā ciematā ar visdārgāko iepirkšanās ielu un taksometriem pasaulē, urbānu pludmali un internacionālu arhitektu scēnu. Mani pārsteidza tā milzīgā atšķirība starp abām pilsētām, kaut arī abas ir vienas, vāciski runājošās, telpas daļas.

Mans pirmais projekts daļēji bija jau diplomdarbā skartās tēmas par Rail Baltic turpinājums realitātē Toronto, tur mēs ar britu brendu dizaina kompāniju Winkreative strādājām pie identitātes un arhitektūras vilcienu līnijai – tā ir līnija UP Express ar četrām pieturām no Toronto centrālās stacijas uz lidostu.

Kanādā ārkārtīgi zemā līmenī ir publiskā infrastruktūra, tur sabiedrība ir atkarīga no mašīnām. Viņi gribēja to pacelt valstiskā līmenī, veidot jauna veida infrastruktūru – pievilcīgu lietotājam.

Man interesē arhitektūras projekti, kas pulcē cilvēkus, ļauj tiem mijiedarboties. Viens šāds projekts ir Šveices mazpilsētā – publisks stacijas skvērs, gājēju tilts un stacijas jumta struktūras. Galvenais mērķis ir radīt atpazīstamu, jaunu stacijas seju, veidojot publisko telpu, kur cilvēki var ne tikai veikli pārvietoties, bet arī ērti uzkavēties.

Un tikko vinnēju konkursu par lidostas projektu kalnos Sanktmoricā, kas ir pazīstams slēpošanas kūrorts, tā būs visaugstāk Eiropas kalnos novietotā lidosta. Šis man ir ārkārtīgi svarīgs projekts. Tajā, man šķiet, apvienojas visa mana attieksme pret arhitektūru. Tur tik daudz kas ir sanācis kopā, tas ir gan vienkāršs, gan arī ārkārtīgi ikonisks. Bet ikonisks vienkāršā veidā.

Radošajā procesā galvenais iedvesmas avots bija land art – māksla ainavā, piemēram, pazīstamo mākslinieku Kristo and Žannas Klodas darbi. Mani fascinē viņu darbu vienkāršās metodes un idejas tīrība, un rezultāts ir tik iespaidīgs! Viņu darbiem savienojumā ar dabisko ainavu piemīt tāds spēks!

Strādājot pie lidostas, iztēlojos milzīgu, abstraktu, tumšu objektu kalnu pakājē, tādu, kas izceļas iespaidīgo Alpu fonā. Pretstatījumā man arī ir ļoti svarīga iekštelpa. Kā telpa veidojas kopā ar struktūru konstrukcijā. Dabūt to sajūtu: ka tu ieej telpā un jūti, ka esi īpašā vietā. Tur viss apvienojas tādā ideālajā stāstā. To es ļoti gribu realizēt.

Kad tas paredzēts?

Šobrīd plānotais termiņš ir 2020. gads.

Iespējams, jo nezini, ka nav iespējams

Latvijā tavs vārds visplašāk izskanēja saistībā ar Baltijas paviljonu Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē 2016. gadā.

Arī tā bija domāšana par reģionu, kas man nebeidzās pēc diplomdarba. Mēs bijām komanda – kopā ar igauņiem, lietuviešiem... Satikām domubiedrus. Piemēram, igauni zinu no Vīnes laika, ar lietuviešiem iepazīstināja draugi no Londonas. Latvieši ir draugi no Vīnes... Tajā laikā mēs neviens nebijām Latvijā, bet izdomājām paviljona projektu taisīt kopā. Viļņas Nacionālās mākslas galerijas direktore Lolita Jablonskiene komentēja ideju: “Šis projekts ir neiespējams, bet, tā kā jūs nezināt, ka tas ir neiespējami, varbūt izdosies.” Ar tādu iedrošinājumu sākām.

Kuram radās ideja? Vai dzērāt vīnu un kopīgi izdomājāt?

Tā arī bija. 2014. Venēcijas biennāles atklāšanā tiešām sēdējām pie kanāla, dzērām vīnu un apspriedām politiski smago situāciju pasaulē. Tolaik Baltija bija sabijusies Krimas notikumu dēļ, visi bijām satraukti. Domājām: bāc, mums ir tik maz spēka, arī līdzekļu paviljona taisīšanai ir tik maz! Arī uz atklāšanu nāk mazāk cilvēku, jo esam maza valsts.

Domājām, ka būtu labi sacensties ar lielvalstīm – Austriju, Šveici, Vāciju, kam ir paviljoni Dārzos, katru gadu liels budžets. Tā arī radās doma, ka vajag apvienoties. Izrādījās, ka igaunim tajā pašā laikā bija radusies tāda pati doma. Nonācām pie tā, ka, jā, taisīsim kopā. Bija tāda praktiska nepieciešamība. Arī konceptuāli vienojāmies, ka vajag runāt par Baltijas valstīm kā reģionu, nevis nacionālo identitāti. Un tā radās projekts, kas apgrieza nacionālo paviljonu reprezentācijas loģiku Venēcijā un izcēla potenciālu, kas rodas starpvalstu sadarbības rezultātā.

Latvijā par to dabūjāt Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas īpašo atzinību. Bet kāda bija atsaucība citur? Saprata, novērtēja?

Jā. Preses uzmanība bija milzīga. Bijām labāko paviljonu topos. Atnāca ļoti daudz cilvēku, no dažādām arhitektūras skolām, profesori veda studentus. Mums sanāca iekāpt ļoti akadēmiskā vidē. Patiesībā projekts beidzās tikai šogad pavasarī, kad Londonā notika tā izstādes Arhitektūras asociācijas skolā un Karaliskajā Britu arhitektūras institūtā. Viņiem šobrīd Brexit kontekstā ir svarīgi runāt par pārrobežu sadarbību, un šajā ziņā Baltijas paviljons ir lielisks piemērs. Britu salās šobrīd tā ir problēma – viņi ir izgājuši no modeļa, par kuru runājam mēs, no tā, ka sadarboties – tas ir spēks.

Un kuri tev šķita būtiskie jautājumi tepat, Latvijā, šāgada Arhitektūras gada balvas sakarā?

Saistībā ar gada balvu daudz braucu šurp, satikos ar Austri Mailīti, mēģinājām saprast, kāda būtu gada balvas tēma. Šajā sakarā vērtīga bija kultūras ministru tikšanās janvārī Davosā, kur diskutēja par arhitektūras nozīmi cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanā. Vācu valodā ir termins Baukultur, plašs jēdziens, ar kuru vāciski runājošajā telpā saprot visu kultūru, ko radām ap arhitektūru, visu, kas saistīts ar radīšanu, dizainu, sociālo sfēru.

Tā nav būvkultūra kā būvniecības kvalitāte, bet viss kopums. Ar gada balvas žūriju diskutējām par to, kā to latviski tulkot, lai nerastos pārpratumi. Palikām pie tās pašas būvkultūras, taču vienmēr ar skaidrojumu, lai šis termins ieviešas latviski, apaug ar plašumu. Apaudzēšana jau arī ir tas process. Arhitektūras kultūras veicināšana.

Man šķiet, ka, piemēram, mūzikai Latvijā ir daudz augstāka vērtība. Bet Šveicē tieši arhitektūra ir plašas uzmanības lokā. Visi interesējas, ciena un jautā. Viņi ārkārtīgi seko līdzi telpai, kurā dzīvo. Pirms diviem gadiem visi balsoja par to, vai pilsētai vajag jaunu mākslas muzeju. Pilsēta katram izsūtīja informāciju par ēku, un viņi balsoja. Nu jau viss notiek, ceļ Čiperfīlds (Angļu arhitekts sers Deivids Čiperfīlds, vairāku slavenu muzeju projektu autors. – Red.) . Tur arhitektūra ir tuvāk, cilvēki ir iesaistīti, zina, ka var iebilst un ko mainīt.

Kuri bija tavi favorīti šāgada konkursā?

Liepājas 1. ģimnāzijas rekonstrukcija. Redzēju ļoti uzmanīgu, koncentrētu arhitektes darbu kopā ar skolas direktoru un skolotājiem. Patika gan viņas pieeja ēkai, gan atrastie risinājumi, arī būvnieki bija labi strādājuši. Ar respektu, cieņu. Tur tiešām ir ielikta sirds. Tas mūs visus aizkustināja.

Man konceptuāli svarīgs šķita arī projekts daudzdzīvokļu ēku kompleksam Ģertrūdes ielā. Tas skar mājokļu problemātiku Rīgā, piedāvājot mazus īres dzīvoklīšus, nodrošina kvalitatīvas koplietojamās telpas un atjauno pagalmu. Neļaut paplašināties tā jau izpletušamies piepilsētai ar privātmājām, bet gan atdzīvināt Rīgas centra pagalmus, padarīt tos par dzīvošanai pievilcīgu vidi arī ģimenēm – tādai būtu jābūt galvenajai pilsētas attīstības stratēģijai.

Jaunajos projektos diemžēl nereti trūkst mugurkaula. Pašvaldībās būtu daudz iespēju radīt kādu mazu, bet īpašu publisku ēku. Trūkst mehānismu un zināšanu, kā kvalitatīvi veikt procesu. Arhitektūrā, šķiet, trūkst konceptuālas skaidrības, idejas tīrības un uzdrošināšanās.

Var taisnoties ar daudz ko, bet, manuprāt, izcilu projektu var uztaisīt arī ar ļoti maziem līdzekļiem. Saprotu, ka budžets vienmēr ir ārkārtīgi sarežģīta lieta, parasti pietrūkst, bet – nu, var! Tāpēc es nevaru attaisnot.

Mēs, žūrija, bijām superīga grupa. Septiņas dienas katru dienu gandrīz 12 stundas braucām mašīnā, apskatījām objektus, ielecām atpakaļ, diskutējām – visi dienas beigās bija ārkārtīgi noguruši, bet nedēļas beigās milzīgi uzlādēti un priecīgi. Jo diskusija bija intelektuāli ļoti augstā un interesantā līmenī. Katrs pienesa kaut ko citu.

Žūrijā bija, piemēram, arī Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa un gleznotājs Andris Eglītis – viņi nav arhitekti, un viņu skatījums bija ārkārtīgi svarīgs. Pat speciāli jautājām, lai viņi saka, kā viņiem šķiet. Gundega vairāk runāja par to, kā viņa jūt – vai mājai ir dvēsele vai nav. Viņai ārkārtīgi svarīgs ir sociālais guvums. Tas arī ir būtiskākais uzstādījums – ko sabiedrība iegūst ar jaunu ēku.

Lepojos, ka esam citādāki

Kā tu jūties Cīrihē?

Vispār labi. Kad nedzīvo vietā, kur esi uzaudzis, mācījies skolā ar draugiem, kur ir tantes, māsīcas, savi cilvēki apkārt, bet vidē, kur darbojies profesionāli, draugi ļoti dabiski savācas ar līdzīgām interesēm. Tas nav slikti, bet reizēm pārāk pareizi, pietrūkst plašākas sabiedrības. Mēs savā lokā esam tādi diezgan globāli. Draugi no dažādām valstīm – Serbijas, Horvātijas, Itālijas, Vācijas, pārsvarā Eiropas. Visus vieno tā pati arhitektūras, dizaina kultūra, apzināšanās, kas ir globālie trendi, kas notiek... Tāpēc, jā, tas ir labi, bet man patīk, ka ir kaut kas arī specifiski lokāli vai nepareizi...

Trūkst melnumiņa?

Jā. Visiem iet labi, viss iet uz augšu, viss ir superīgi. Mazliet pietrūkst realitātes.

Bet tad atbrauc uz Latviju...

Nē, man šķiet, ka arī Latvijā visiem ir labi.                                                

Paskaties Latvijas ziņas, nebūs labi...

Zinu, zinu.

Bet Cīrihē... Laikam vajadzīgi kādi pieci gadi, kamēr iedzīvojies citā vietā. Atceros, ka pirms pāris gadiem Cīrihē gāju pa ielu un man piezvanīja draudzene, animatore Anete Melece, kura arī tur dzīvo. Viņa tajā dienā bija saņēmusi Šveices filmu galveno balvu. Gāju pa ielu ar saviem draugiem, un tajā brīdī sajutos tur tik ļoti kā mājās. Nezinu, tieši kas lika tā sajusties. Viņa dabūja balvu, mēs visi ejam svinēt. Kopš tā laika man tur ir vieglāk.

Ir kaut kas, kas tur kaitina?

Tas, ka visam ir jābūt tā, kā ir jābūt. Ordnungs. Manā birojā vienā brīdī bijām četri latvieši, un mūs uztvēra kā nedaudz dumpiniekus. Mums ir lielāka alternatīvā pieskaņa. Izskatāmies mazliet dīvaināk, uzvedamies neparastāk, mūs vairāk nekā vidusmēru interesē kultūra. Es lepojos ar to, ka mēs esam citādāki. Man patīk teikt, ka mēs esam Baltija. Tas jau ir ievazājies kā tāds brends. Tagad jau arī apkārtējie zina.

Kā tev visvairāk pietrūkst no Rīgas, no Latvijas?

Ģimene, draugi un Latvijas specifiskā kultūrtelpa. Teātris. Tas romantisms un poētisms, kas šeit reizēm stīgo caur notikumiem un cilvēkiem. Jūra un līdzenumi. Horizonts.

Kad Arhitektūras gada balvas sakarā tika prezentēta Dabas koncertzāle, kuras scenogrāfs bija Didzis Jaunzems, visa starptautiskā žūrija bija sajūsmā par pasākuma īpatnību. 2017. gada Dabas koncertzāles tēma bija sliekas. Tas man šķita vienkārši neticami – tiešām sliekas? Tas ir sajūsminoši. Kad skaties uz to no malas – tas ārkārtīgi bagātina.

Ko tev patīk darīt brīvajā laikā?

Es nesen iedvesmojos no viena lietuviešu pavāra, kas eksperimentē ar lokāli iegūstamiem produktiem, tos fermentējot. Piemēram, rada Baltijas kimči, izmantojot mūsu pašu kāpostgalvu, nevis Ķīnas kāpostu vai Korejas redīsu.

Pati sāku ar kaut ko vienkāršāku – marinējumiem. Izmēģināt visādas metodes, gan latviešu, gan cittautu, ar dažādiem dārzeņiem. Vispār interesanti, ka mūsu pašu mazie gurķīši Cīrihē ir zelta vērtībā. Mani aizrauj process, kurā, aplejot dārzeņus ar visādiem komponentiem, iznāk kaut kāds pārsteidzošs rezultāts.

Man patīk arī mode. Ideālā sestdiena ir aiziet uz tirgu, sapirkt svaigus dārzeņus, labus sierus un tad aiziet uz kādu modes veikalu un atrast kaut kādas pērles.

Cīrihe nav ļoti konservatīva?

Ir, diezgan, bet man tas bieži šķiet smieklīgi. Un es vienmēr varu izrakt neparastas lietas, ko cilvēki negrib. Mani fascinē kombinēšana – kaut kas ļoti augstvērtīgs ar kaut ko pilnīgi nejaušu un vispārēju. Labas atmiņas saglabājušās no Vīnes Našmarkta. Tas ir dārzeņu un visādu ēdamlietu tirgus, kura pašā galā katru sestdienu tirgo lietotas mantas.

Man tā bija sestdienas kultūras sastāvdaļa – iet uz uteni. Tur bija trīs līnijas – pirmajā cilvēki saveduši lietas kaudzēm, vidējais līmenis jau tāds pieklājīgāks un galējais – antikvārās mantas. Tur esmu atradusi ļoti daudzas lietas, un tur man sāka iepatikties atrašanas process. Tas ir baigais prieks, kad atrodi kaut ko īpašu. Tāda satikšanās ar lietu.

Arhitekta attieksme pret savu vidi un lietām ir citādāka? Esi kritiskāka pret to, ko gribi?

O, jā, tā noteikti ir. Man ir ļoti grūti nopirkt kaut ko, kas man patīk. Tāpēc tam vajag baigo laiku. Piemēram, sandales meklēju trīs gadus.

Pēdējā laikā man ir ārkārtīgi svarīgi, lai lietām ir stāsts. Man nevajag, lai būtu no kāda dizaina žurnāla vai zināma dizainera darbs. Dažreiz tas ir forši, bet pēdējā laikā man vairāk patīk lietas, ko radījuši draugi vai kam ir savāda vēsture.

Piemēram, es ilgi meklēju galda virsmu. Kāds draugs strādā Cīrihes Nacionālajā muzejā. Viņam patīk krāt lietas, tik krāj un krāj, un nes visu uz savu pagrabu. Kad izstāstīju viņam, ka meklēju koka galda virsmu, viņš saka, ka viņam ir, lai nāku skatīties. Izrādās, ka tā bijusi plate muzejā, viņi to lietojuši, bet kāds, kurš slīpējis grīdu, noslīpējis arī to un ieeļļojis kā grīdu. Ņem. Plate no Cīrihes Nacionālā muzeja? Protams! Ņemu.

Kad vēl bijām studenti, dabūjām smalku 60. gadu dīvānu ar atpūtas krēsliem – nopirkām no viena džeka, kurš bija ielicis sludinājumu un pa telefonu stāstīja, ka tas esot vecmāmiņas dīvāns, viņš vispār nesaprotot, kam šodien tāds var būt vajadzīgs. Ieraudzījām: jā, mums. Nonesām lejā, bet busiņā ieiet tikai dīvāns. Kā dabūt mājās krēslus? Tas notiek pašā Vīnes centrā, pirmajā rajonā pie Štefana Doma baznīcas. Tad kā Indijā uzsējām tos divus milzīgos krēslus uz riteņa un izstūmām cauri aristokrātiskajam centram līdz mājām. No tādām lietām nekad nevarēšu atvadīties – tādas atmiņas!

Māksla tevi interesē?

Lietuviešu mākslinieki, šāgada Venēcijas arhitektūras biennāles kuratori, draugi Nomeda un Ģedimins Urboni kādā intervijā teica: “Arhitekti vienmēr aktīvi domā par nākotni, tā ir daļa no viņu darba, bet, lai saprastu nākotni, jāpēta laikmetīgā māksla”. Viņi šogad uz Venēcijas biennāli aizveda purvu – The Swamp Pavilion, pagājušogad tepat Rīgā Survival Kit ietvaros rādīja darbu Psihotropais nams – Zooētikas Ballarda tehnoloģiju paviljons, kur pētīja potenciālu cilvēku un citu sugu, piemēram, tehnoloģiju mijiedarbību.

Ļoti priecājos būt nākamās Venēcijas mākslas biennāles komandā, kur Latviju pārstāvēs Daiga Grantiņa – latviešu izcelsmes Parīzē bāzēta māksliniece. Mēs pazīstam viena otru jau kopš Vīnes laikiem, kad studējām Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā. Es arhitektūru, Daiga tajā brīdī bija skulptūras nodaļā. Mani fascinē Daigas darbu materiālu kombinācijas, krāsas un telpiskums. Viņas radītie objekti izskatās kā dzīvi organismi.

Vai Cīrihes mākslas dzīvei seko līdzi?

Man ir draudzene kuratore, viņa vada mazu mākslas telpu Kulturfolger, tāds pilnīgi nekomerciāls projekts. Viņa aicina dažādus māksliniekus uzstāties, eksperimentē ar mākslas formām. Pulcē domubiedrus, raisa diskusijas. Starp citu, viņa ir uzaicinājusi arī mūsu Dašu Meļņikovu, šķiet, septembrī būs izstāde.

Mums šajā mākslas telpā bija neliels performatīvs lasījums – abi ar Kārli (Kārlis Bērziņš, viens no Baltijas paviljona kuratoriem. – Red.) lasījām tekstus no Baltijas atlasa – grāmatas, ko izdevām Baltijas paviljona kontekstā, izvilkumus no esejām, ko rakstījuši dažādi autori. Man šad tad patīk darīt lietas, kas nav tiešā veidā saistītas ar arhitektūru. Uzaicinājām visādus arhitektus kolēģus, iespējams, viņiem tas šķita dīvaini. Īpaši, kad Kārlis vienā brīdī sāka repot. Kad beidzām, publika jautāja: kas tas bija, ko jūs te tikko darījāt? Arhitekti, kuri Šveicē taisa fasādes, varētu stundām diskutēt par fasādes detaļu. Bet mēs, redz, norepojām tekstu.

Kas tev ir svarīgs ārpus arhitektūras?

Šobrīd nekas nenāk prātā, jo visu nedēļu ir domāts tikai ap un par arhitektūru, bija daudz uz to jākoncentrējas... Tā man reizēm ir – melna bilde. Agrāk piedalījos improvizācijas meistarklasēs, tur māca spēlēt, un tad es jutos ne savā ādā. Vienmēr bija neērti, ka jārunā kā uz skatuves.

Reiz mums lika iztēloties, ka priekšā ir kumode – tev jāatver atvilktne un jāstāsta, ko tu redzi iekšā. Zini, kā man bija? Atvelku, un tur nekā nav. Sāku stāstīt par to, kā tā atvilktne izskatās, no kāda materiāla. Pēc tam nekad vairs negāju uz improvizāciju. Arī šobrīd man ir tukša atvilktne, tāpēc nevaru neko vairāk izstāstīt.

Man tā ir bijis arī publiski.

Oi...

Nav tik traki. Smieklīgi. Viss ir beidzies labi. Tā bija arī biennāles atklāšanā. Cilvēkiem nez kāpēc šķiet, ka es varu labi runāt, tāpēc aicina mani runāt. Arī biennāles atklāšanā man iedeva mikrofonu, bet mēs nebijām sagatavojuši uzrunu. Blakus stāvēja trīs valstu ministri.

Es tā: “Hi, everyone…” Skatos visapkārt un vienkārši smaidu. Pauze, un es nezinu vairs ko teikt. Sāku smieties. Visa zāle sāka smieties. Pēc tam man stāstīja, ka visi domājuši – tas ir iestudēts. Bet tas bija pa īstam. Kultūras ministre Dace Melbārde man pēc tam teica: “Dagnija, tu gan laikam esi ļoti satraukusies un aizkustināta.” Tā man iet. Reizēm nespēju.

Bet tu vismaz biji dabiska...

Jā, beigās likās, ka labāk tā.

Man nesanāk sevi izdomāt.

Tāpat ar lekcijām. Es ik pa laikam lasu kādu lekciju. Reizēm izplānoju, ko un kā stāstīt, bet beigās vienalga daru tā, kā jūtos tajā brīdī, tur priekšā esot. Varu arī vakarā izdomāt, ko vilkšu mugurā nākamajā dienā, bet pamostoties visdrīzāk to vairs negribēšu un vilkšu kaut ko citu.

It kā dažreiz gribu sevi ielikt rāmī, bet man nesanāk.

Kas ir neparastākais, ko esi darījusi dzīvē?

Šodien tas droši vien vairs neizklausās neparasti, bet savulaik diezgan daudz stopoju cauri Eiropai uz konkrētiem galamērķiem. Vienu gadu mēs no Budapeštas arhitektu vasaras skolas tā atbraucām atpakaļ uz Rīgu. Pēc tam man šķita, ka visa pasaule ir atvērta.

Stopošana iedod brīvības sajūtu un stāstus. Nekad neaizmirsīšu, kā mums gāja Itālijā... Kāds opītis mūs ar draudzeni paņēma mašīnā un teica, ka brauks ne pa lielo ceļu, bet pa mazo. Mēs jau sabijāmies. Vienā brīdī viņš saka, lai es aiztaisu logu. Viņš runā itāliski, es mazlietiņ franciski, kaut kā komunicējam. Padomāju: o, šis nu gan galīgi nav labi. Bet logu aiztaisu. Tad viņš izslēdz radio. Un... sāk dziedāt operu. Izrādījās, ka viņš ir izbijis operdziedātājs. Opītis dzied un pa dzelteniem puķu laukiem ved mūs uz Venēciju. Abas sākām raudāt.

Kā dabūt ārā ideju

Ko tu gribētu sasniegt profesionālajā jomā – savu biroju vai strādāt pie kāda megaslavena arhitekta?

Noteikti zinu, ka vairs nekur citur, ne pie viena cita nestrādāšu. Kad aizbraucu strādāt uz Cīrihi, diezgan ātri sapratu – vai nu šeit, vai tad tikai sev. Birojs, kurā strādāju šobrīd, jau liek man justies tā, it kā tas būtu mans. Bet saturiski liels avangards tur nepastāv. Varētu trakāk. Tādēļ plānoju rīkoties, bet šis solis lai paliek vēl noslēpumā.

Arhitekts ar lielo burtu iespējams tikai vecumdienās?

Jā. Daļēji tā es to jūtu, bet ir izņēmumi. Arhitektūra prasa tik daudz laika. Nav iespējams ātrāk. Tev jāiet cauri tik daudzām lietām, jādara, jākļūst pārliecinātākam.

Arhitektūra taču nav tikai uzprojektēt kādu ideju telpiski. Ir tik daudz citu praktisku jautājumu, kas jāzina, jāmāk. Strādāt ar cilvēkiem. Vadīt biroju, uzņēmumu. Kad tev ir daudz darbinieku, tu jau vairs neesi atbildīgs tikai par sevi un māju, bet arī par tiem, kuri strādā kopā ar tevi.

Tev ir kāds sapņu projekts?

Šveices laukos pie Sanktgallenas pilsētas, bijušajā tekstila krāsošanas fabrikā ir tāda vieta Sitterwerk, kura ir aktīvs mākslas ražošanas centrs. Šajā rūpnieciskajā zonā tiekas mākslinieki, amatnieki, zinātnieki. Tur tiek ražoti daudzi pasaulslavenu mākslinieku mākslas darbi, eksperimentēts ar materiāliem un tehnoloģijām. Un tas viss nekurienes vidū. Es gribētu tādu vietu Latvijā, angāros kādā bijušā kolhoza teritorijā. Tur varētu ne tikai izmantot pierastus materiālus – koku, betonu –, bet arī pārstrādāt kūdru, aļģes.

Varētu tur grebt kaut kādas īpašas trīsdimensionālas kolonnas no sveķiem.

Esi gatava pati darboties ar kaltu rokā?

Droši vien beigās es pati to nedarītu. Bet man gribētos radīt realitātē tādu vienu objektu, kas nav ēka.

Aprakstīt precīzi vēl nevaru. Bet tā man ir ar visiem projektiem. Kad man rodas ideja, parasti ir grūti izstāstīt komandai, kas tieši viņiem jātaisa. Reizēm ir tā, ka es jūtu, bet nav konkrētas formas. Reizēm sākumā ir pat grūti uzskicēt. Vai arī ja uzskicēšu, zinu, ka citi nesapratīs. Esmu pieradusi, ka process, kā to ideju dabūt ārā, ir lēns.

Kā tad izvilini to ideju?

Projekta gaitā lēnām krājas tāds kā mākonis ar idejām, vīzijām un risinājumiem. Līdz vienā brīdī ieņem konkrētu formu. Tāpēc man ir svarīgi, ar ko es strādāju kopā. Birojā ir cilvēki, ar kuriem man ir labi sadarboties, kuri jau zina, kā mēs jūtam viens otru. Radošajam procesam komandā ir ļoti liela nozīme. Galvenais, lai visi pavada labi laiku. Tā bilde ilgi ir pusforma – pussajūta. Kad ir gatavs, tad ir visiem kopīgs gandarījums.

Man ilgu laiku šķita – tas ir trūkums, ka es uzreiz nevaru pateikt, kā ir jāizskatās. Bet nesen aizgāju uz Cumtora (Slavenais šveiciešu arhitekts Pēters Cumtors. – Red.) lekciju, un viņš arī runāja par to, ka viņam ir ārkārtīgi daudz – es, protams, neuzdrošinos sevi salīdzināt ar viņu, bet – arī viņam ir ārkārtīgi daudz jātaisa visādas lietas, līdz viņš nonāk līdz brīdim, kad zina, ka tagad ir īstais. Pēdējā laikā vienkārši saku: es domāju, ka ir labi, un nemēģinu to racionāli izskaidrot. Jo vairāk tu radi, jo vairāk sāc uzticēties sev, seko savai intuīcijai. Tāpēc es vispār par lietām pēdējā laikā mazāk uztraucos. Vienkārši ļaujos.

Kas tevi uztrauc?

Ideālu un naivitātes pazušana. Kad cilvēki aizmirst priecāties par lietām, kas it kā nav tik nozīmīgas, svarīgas. Bet tiecas pēc lielā ķekša.

Es uztrauktos, ja visi kļūtu ļoti līdzīgi. Vai par situāciju kā seriālā West World, kurā visu, kā tu uzvedies, novērtē pēc punktiem. Ja tu labi pasmaidi, tev iedod tik un tik punktus. Katra sērija ir ļoti smaga. Par to, uz kurieni nākotnē iet pasaule. Kaut kas tāds mani ļoti biedē – ja rodas tāda kā universāla vērtējuma sistēma, kāpēc tu esi labs vai slikts. Tas, ka tu dzīvo no tā, kā cits tevi novērtēs, vai patiksi viņam vai ne.

Kas tev ir grūtākais sadzīvē?

Laikam neesmu mājas cilvēks, kas nepārtraukti rušina un uztur savu pavardu. Man ir laba vide apkārt, es par to priecājos, bet man nevajag nepārtraukti vākt un tīrīt. Es labāk izvēlos iziet ārā un satikt cilvēkus, nevis palikt un izdarīt to, ko varbūt tiešām vajadzētu izdarīt mājās.

Ko tu nekad nedarītu?

Es nedomāju “nekad” kategorijās.