Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Marco Borggreve

Andris Nelsons ekskluzīvi "Pastaigai": "Latviešiem ir diezgan grūti paslavēt otru latvieti, pateikt – man prieks par tevi!"

Cilvēki
10. oktobrī 12:44 2018. gada 10. oktobrī 12:44
Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
“Es vienmēr esmu bijis kautrīgs, bet, kad pieeju pie pults, burtiski izgaistu,” saka Andris Nelsons, viens no pasaules labākajiem diriģentiem. Latvijas augstāko apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu pirmo reizi viņš saņēma 23 gadu vecumā. 18. novembrī viņam paliks četrdesmit, un nu viņš grib veidot dziļas ilgtermiņa muzikālās attiecības. Tagad viņš vada divus prestižus pasaules orķestrus – Bostonas simfonisko (viņi kopā saņēmuši jau divas Grammy balvas) un nu arī Leipcigas Gewandhaus, ar kuru Nelsons pēc sešu gadu pārtraukuma uzstāsies Latvijā.

Atceraties savu pirmo reizi pie diriģenta pults?

Man bija gadi piecpadsmit. Tas bija Emīla Dārziņa vidusskolas orķestris, kurā pats spēlēju trompeti. Orķestri vadīja Normunds Vaicis, es biju sācis mācīties diriģēt. Sāku kā diriģenta asistents, vadīju pūtēju grupas mēģinājumus. Dažkārt vadīju arī visa orķestra mēģinājumu.

Bail nebija?

Ar diriģēšanu ir interesanti – pat tad, ja tu gribi mācīties, pat, ja tev ir brīnišķīga skola, tas negarantē, ka tu vari būt labs diriģents un vispār diriģents. Jā, ir lietas, ko vari un ko vajag iemācīties, – manuālā tehnika, mēģinājumu procesa metodika, mūzikas teorija utt. – tas ir daudz, bet noteicošās kvalitātes īstenībā ir citas. Komunikācija, psiholoģija, harizma, spēja iedvesmot. Pirms tam, kad tu tikai mācies, neviens nevar pateikt, kā tu jutīsies orķestra priekšā.

Es vienmēr esmu bijis kautrīgs cilvēks. Esmu kautrīgs. Protams, kaut kādā vecumā iemācies to pārvarēt un spēt izdarīt lietas, kuras jādara. Man nekad nav paticis būt uzmanības centrā. Bet tad, kad pirmo reizi biju pie pults...

Diriģents nevarēja ierasties uz mēģinājumu, domāju – kāpēc mums jāiet mājās? Piegāju pie orķestra, pateicu, ka mācos diriģēšanu, pamēģināsim... Tā bija Bēthovena otrā simfonija. Mēs spēlējām, un es jutu, ka mainos, nemaz vairs nebiju kautrīgs. Nevis tas, ka es jau būtu gatavs diriģents, nekas tamlīdzīgs, bet tā sajūta, kad saproti, ka tajā vietā jūties vislabāk, ka tā vari daudz labāk izteikt sevi kā mūziķi nekā agrāk, spēlējot klavieres vai trompeti vai dziedot.

Foto: Marco Borggreve

Atvainojiet par netaktiskumu – bet kāpēc jums vajadzēja vēl otru orķestri? Par maz darba?

Abi tādi brīnišķīgi orķestri, ar tādām tradīcijām, nevarēju atteikties. Leipcigas piedāvājums nāca kā mana mūziķa sapņa piepildījums. Kamēr esi jauns diriģents, nepieciešams kā viesdiriģentam daudz viesoties, lai redzētu dažādas kultūras ietekmes, atšķirīgas tradīcijas. Tā tu krāj savu bagāžu. Kaut vai tik vienkārši – lai dziļāk un dziļāk saprastu savu attieksmi pret konkrētu skaņdarbu, tev tas jāizpilda vairākas reizes. Nevari taču izmantot vienu orķestri un spēlēt simts reizes, tas nebūtu labi, vajag uzkrāt dažādas pieredzes.

Bet tad nāk posms... Man tūlīt būs 40, un es sapratu, ka gribu veidot dziļas ilgtermiņa muzikālās attiecības. Tā ir milzu laime, ka man piedāvāti tādas kvalitātes orķestri kā Bostonas un Leipcigas. Faktiski visvecākais orķestris Amerikā un gandrīz vecākais Eiropā.

Tik daudzus gadus strādājat ļoti dzelžainā režīmā, kā jūtaties? Varat izdarīt kaut ko spontāni?

Pēdējos desmit gadus, patiesībā arī agrāk, vienmēr viss bijis saplānots tālu uz priekšu. Arī tagad – ir skaidrs, kas kurā dienā paredzēts gandrīz nākamos desmit gadus, vismaz piecus. Ja iegadās dažas dienas brīvas, kā tagad, veltu tās meitiņai.

Režīms ir laika organizācija, bet spontanitāte ir muzicēšanas brīdis. Tad tu vari atļauties lidot pa dažādām sfērām. Un to nekad nevar saplānot. Paldies Dievam, mūzika ir vārdos neaprakstāma māksla, saistīta ar emocijām un jūtām. Lidojums, kas stāv pāri jebkam, ko mēs varam izskaidrot.

Foto: Marco Borggreve

Kā Vāgners teica, mūzika ir augstākā mākslas forma. Mūzika ir lidošana un dzīvošana citā pasaulē. Ja plānošana būtu haotiska, ja es nezinātu, kas notiks pēc nedēļas, tas varētu apgrūtināt to lidošanas brīdi.

Protams, tā ir arī mazliet ilūzija, ja mums šķiet, ka, sakārtojot savus plānus, skaidri zinām, kādi būs nākamie pieci vai desmit gadi. Īstenībā regulāri notiek lietas, kuras mēs neesam plānojuši, kuras nevaram ietekmēt. Ja skatās pavisam dziļi, cilvēka dzīve vispār ir tāds mistisks jautājums – kas ar mums notiek un kāpēc, un kāpēc tieši tagad?

Interesanti, ka jautājums “kāpēc?” mūzikā ir visu laiku, jebkurā skaņdarbā. Arī komponisti lielākā vai mazākā mērā ir domājuši, uztraukušies par to, kas notiek ar mūsu dzīvi, kas notiek ar mums pēc šīs dzīves un kāpēc.

Plānot ir labi, bet īstenībā, protams, ir jādzīvo katra diena kā pēdējā. Tas varbūt skan šausmīgi. Vismaz jānovērtē katra diena, kas ir bijusi, un katra jādzīvo ar sajūtu, ka tā varētu būt pēdējā.

Foto: Marco Borggreve

Jums izdodas?

Svarīgi ir turēt tīru sirdsapziņu attiecībā pret tuviem cilvēkiem. Par bērniem un vecākiem nedrīkst aizmirst nevienu dienu. Ja vari paspēt izdarīt kaut ko pozitīvu, tad labāk izdari to šodien, nevis plāno uz rītdienu.

Tuvojas četrdesmit. Kāda sajūta?

(Smejas.) Sāku saprast, ka iešanai uz trenažieriem vai skriešanai tiešām ir nozīme. Kad dari to jaunībā, šķiet, ka tas tikai tā, tāda modes lieta. Bet tagad saproti, ka to tiešām vajag, tam ir konkrēta praktiskā jēga.

Bet iekšējā pasaule... No vienas puses ir kaut kas, kas nemainās. Man šķiet, ka es tāds pats vien esmu kā bērnībā un jaunībā. Katrā gadījumā iedomība man nepiemīt. Nevaru ciest tādas īpašības. Dažkārt sanāk satikt cilvēku, kuru esi pazinis jaunībā, redzi viņu pēc 20 gadiem, jā, viņš ir novecojis, tas ir normāli, bet vēl redzi, ka viņš ir sev iestāstījis, ka viņš ir kļuvis svarīgāks. Citreiz atkal redzi cilvēku, kurš arī ir novecojis, bet viņa gars ir kļuvis jauneklīgāks. Interesanti. Šādi jautājumi mani šobrīd nodarbina. Varbūt, kad nāks sešdesmit, būs citi...

Jums tiešām nekad nav piemetusies iedomība? Divas Grammy balvas, atzinība, slava...

Nē. Tas rada prieku un gandarījumu par to, ka orķestris, kuram esmu galvenais diriģents, šādu balvu ir saņēmis. Vai par to, ka vairāk cilvēku uzzinās, ka Šostakoviča mūzika, kā šajā gadījumā, ir nozīmīga. Man tiešām ir prieka sajūta. Un – arvien vairāk to papildina atbildības sajūta.

Kur jūtaties kā mājās?

Tur, kur muzikāli jūtos kā mājās. Tas ir Bostonā, Tanglvudā, Leipcigā, Berlīnē, Vīnē... Kopumā vairāk Eiropā. Kad ir tūres, vienmēr ir prieks tur būt. Tur jūtos kā mājās.

Bet Rīga, Latvija man vairāk saistās ar atmiņām. Teiksim, pavisam agra bērnība, kas saistās ar Latgali, kur pavadīju vasaras ar vecomāti un vecotēvu. Viņi dzīvoja Kārsavā, bet mēs daudz braucām apkārt ar mašīnu. Vecaistēvs bija nopircis no tenora Frīnberga veco Volgu.

Tās atmiņas par benzīna smaku mašīnā, par plītiņu, kuru kurināja ārā, tās smaržas, kad cepa pankūkas, tās rīta putras – miežu graudi bez piena... Man bija kādi četri pieci gadi. Tanheizers... Vēlāk studijas, klavieres, trompete, dziedāšana... Tad sāku diriģēt. Tad – Opera.

Foto: Marco Borggreve

Tiešām jau bērnībā gribējās tikai mūziku? Puikas taču sapņo kļūt par kosmonautiem vai policistiem...

Zemapziņā man vienmēr bija mūzika. Kad bija septiņi astoņi gadi, man ļoti patika spēlēt futbolu. Vēlāk desmit gadus nodarbojos ar austrumu cīņām. Bija tāds posms – 90. gadi, neatkarības atgūšana –, tas man saistās ar cīņu pašam ar sevi. Biju ļoti disciplinēts, Austrumu cīņas, neēdu gaļu, līdz 19 gadu vecumam vispār nedzēru alkoholu. Trompetes spēlēšana bija visai grūts laiks, tādi disciplīnas gadi, vajadzēja mobilizēties.
 
…un trakie jaunības gadi tiešām izpalika?

Man nebija tādu. Viss bija saistīts ar disciplīnu.
24 gados kļuvu par Latvijas Nacionālās operas galveno diriģentu. Esmu milzīgi pateicīgs Andrejam Žagaram, ka viņš toreiz deva iespēju un uzticējās. Tagad viņš organizē mūsu koncertus.

Sanāk tāds aplis...

Jā. Un neatkarīgi no visa ceru, ka viņš kaut kad atgriezīsies Rīgas operā.

Diemžēl mēs nereti sākam novērtēt un saprast lietas, kad ir par vēlu. Neatkarības atgūšanas laikā bija tāda saliedētība un humānisma vērtības cilvēkiem bija citā līmenī,  bija pareiza vērtību skala. Bet tad tas sāka kaut kur zust, viss aizgāja citādāk... Tāpēc vajadzētu paskatīties uz sevi, uz to, kur tu esi, ko tu dari, no atstatuma un mēģināt saprast – varbūt tas ir sīkums, par ko es te uztraucos?

Varbūt ir kas cits, kam vajag pievērst daudz lielāku vērību. Tādas mazās ķildas taču ir tik nenozīmīgas un nevajadzīgas. Protams, caur tām mēs varam mācīties un augt. Man citreiz ir cilvēciskā ziņā žēl, ka mēs, tik maza tauta, kas, kā smejies, visi varētu saiet vienā Honkongas viesnīcā, īsti nenovērtējam to, kas mums ir.

Savukārt citreiz dzīvojam ar kaut kādu pārspīlētu lepnumu, ka esam izredzētā tauta – mums ir tādi mūziķi, tādi sportisti, un uz tā rēķina kļūstam slinki pret visu, kas ar mums notiek. Tādi divi grāvji...

Katrā ziņā latviešiem ir diezgan grūti paslavēt otru latvieti, pateikt – man prieks par tevi! Labākajā gadījumā noklusēs. Gan jau tas nav tikai latviešiem, bet, piemēram, krievi var noslavēt riktīgi.

Saistītās ziņas

Gustava Mālera 5. simfonija – varena, krāšņa un aizkustinoša - jau 14.oktobrī Nelsona un “Gewandhaus” orķestra izpildījumā
Vēl var pagūt nopirkt biļetes uz Nelsona, Opolais un “Gevandhaus” 14. oktobra koncertu
Andris Nelsons Losandželosā tiek pie vēl vienas prestižās "Grammy" balvas 6

No kā jums ir bail?

Man vienmēr ir bijis bail lidot. Bailes nomirt. Bailes noslīkt. Bet tās ir tādas mazās bailītes, kas saistītas ar manu eksistenci, tāda veida bailes mums saglabājas visiem visu mūsu dzīvi.
Svarīgi, lai taviem tuvajiem ir labi.

Un tad ir daudzas lietas, kuras nav saistītas ar manu ego, globālākas sajūtas, kas saistās ar mieru pasaulē. Nevaru teikt, ka man ir bail no kara, kaut gan zināmā mērā karš notiek visu laiku, tiešā vai pārnestā nozīmē. Man ir bail, ka cilvēces humāno vērtību skala, kas jau tā ir notrulinājusies...

Tā notrulināšanās pakāpe, tā liberālisma pakāpe ir kļuvusi pārāk liela. Bail, ka tā var uzkāpt tik augstu, ka mums kā cilvēkiem uz šīs pasaules vairs nebūs pienākumu, mums ir tikai tiesības. Tas, ka notrulinās arī labais un ļaunais. Jā, kaut kādas tādas bailes.

Pilnu interviju lasiet žurnāla "Pastaiga" oktobra numurā!

Foto: Publicitātes foto

Vēl portālā

Valtera Frīdenberga līgava Kristīne viņa piemiņai publicē sirsnīgu foto
9 lietas, kuras vīriešiem šķiet absolūti neseksīgas (18+) 7
Nelaid krāmus savā mājā! 5 vērtīgi padomi, kā neapaugt
Pievienot komentāru

Виктория Бекхэм два дня проплакала после высказывания Дэвида об их "тяжелом браке"

Герцогиня Меган в Австралии поразила чересчур откровенным платьем