Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Frīda Kālo uz soliņa. Nikolasa Muraja foto, 1938. (Foto: © The Jacques and Natasha Gelman Collection of 20th Century Mexican Art and The Verge/Nickolas Muray Photo Archives)

Leģendārā ikona Frīda Kālo un viņas smagā dzīve - nepārtrauktu ciešanu virkne 15

4. jūlijā 06:48
Jeļena Vlasova | Pastaiga
Visā pasaulē pērn tika svinēta meksikāņu mākslinieces Frīdas Kālo 110. dzimšanas diena un joprojām ar apskaužamu regularitāti notiek viņas darbu izstādes – tik jaudīga ir viņas mīta ietekme uz ļaužu prātiem. Šķiet, mēs par nevaldāmo Frīdu zinām jau visu, taču 16. jūnijā Londonas Viktorijas un Alberta muzejā tiks atklāta izstāde, kas tomēr ir īpašs notikums. Tajā būs skatāmas privātas un pat intīmas meksikāņu dīvai piederējušas lietas, kas ļauj uzlūkot viņas dzīvi un daiļradi no jauna redzes leņķa. 

Mīla

Vēl skolnieces vecumā Frīda Kālo iepazinās ar mākslinieku Djego Riveru. Viņš bija 21 gadu vecāks par Frīdu, tobrīd pašā slavas zenītā (viņa pasūtītāju vidū bija arī Rokfellers). Kaprīzs, iekarsīgs, augstprātīgs, maigi izsakoties, neizskatīgu ārieni, un tomēr ar milzu panākumiem pie sievietēm – tāds Rivera kļuva par Kālo galveno mīlestību un viņas “otro katastrofu”. Pirmā bija autobusa avārija, kuras sekas uz ilgu laiku piekala jaunieti pie gultas un pamudināja ņemt rokās otu un krāsas. Djego ļoti augstu vērtēja savu dzīvesbiedri un bija tai uzticīgs ar sirdi un dvēseli. Taču ne ar miesu. Piekrāpt sievu ar kārtējo gleznas modeli viņam bija kā nospļauties. Frīda to pacieta ilgi, taču, kad lietā tika iesaistīta viņas pašas māsa, gleznotāja sadumpojās un uzstāja uz šķiršanos. Tiesa, pēc gada viņi apprecējās atkal. Taču šoreiz Frīda izvirzīja noteikumus: nekādu seksuālo attiecību un finansiāla neatkarība… Atšķirībā no citām slaveno mākslinieku sievām, kas aizvadīja mūžu vīra lieliskuma ēnā, atsakoties no savas karjeras un pat dzīves, Frīdu kategoriski neapmierināja Riveras kundzes statuss. Viņa nepūlējās sacensties ar vīru radošajā darbā, jo uzskatīja Djego par ievērojami talantīgāku mākslinieku, taču izaicināja viņu kā personība, kā līdzvērtīga partnere.

Frīda Kālo un Djego Rivera Ņujorkā, 1933. (Foto: Vida Press)

Ķildu periodos, lūkojot vīram ieriebt, viņa nogrieza savas garās bizes, dzēra, uzsāka atbildes romāniņus. Un nevaldāmi šķiedās ar emocijām uz audekla. Kālo bija viena no pirmajām māksliniecēm, kas savu sievišķo pirmsākumu izvērta par savas daiļrades jēgu. Vēlāk tādu mākslu sauks par feministisku.

Mīts

Frīdas Kālo dzīvesstāstu apvij daudzas leģendas. Galvenā mistifikācija saistīta ar šo attēlu (titulbildē), kura autors ir Ungārijā dzimušais Ņujorkas fotogrāfs Nikolass Murajs. Daudzos Frīdai veltītos rakstos apgalvots, ka 1939. gadā fotogrāfija rotājusi franču Vogue vāku, jo viss konkrētā žurnāla numurs bijis veltīts Latīņamerikas sievietēm. Internetā klejo pat šā vāka makets. Tas pats, kurš redzams filmā Frīda ar Selmu Hajeku galvenajā lomā. Taču tas ir parupjš faktu viltojums. Trīsdesmito gadu beigās kolorītā meksikāniete patiesi viesojās kā ASV, tā arī Francijā, kur notika viņas gleznu izstādes, par viņu rakstīja gan amerikāņu, gan franču žurnāli (ASV Vogue viņai veltīja vairākus atvērumus), taču uz to vākiem Frīda nenonāca gan, jo pasaule vēl nebija gatava šādai vāka meitenei. Tas notika tikai pēc 70 gadiem – 2012. gadā, kad Muraja leģendāro bildi par vāka foto izvēlējās Meksikas Vogue. Starp citu, jau divus gadus iepriekš Frīdas pašportretu sāka drukāt uz 500 Meksikas peso banknotēm (otrā pusē šai naudas zīmei redzams, protams, Djego Rivera).

Sāpes

Frīdas Kālo dzīve bija nepārtrauktu ciešanu virkne. Septiņgadīgu viņu piemeklēja poliomielīts un tā sekas – viena kāja uz mūžu palika tievāka un īsāka nekā otra. 16 gadu vecumā smaga avārija padarīja viņu par invalīdi, kurai nekad nebūs bērnu. Kālo pārcieta 32 operācijas un visu atlikušo dzīvi juta baismīgas sāpes, no kurām glābās ar alkoholu, narkotikām un… mākslu. Visbiežāk viņa zīmēja pašportretus – pat gulēdama slimības gultā, raugoties pie griestiem piekārtā spogulī. “Es gleznoju sev, jo ilgu laiku pavadu vienatnē un pati esmu tā tēma, kuru pārzinu vislabāk,” Frīda reiz atzinusies. Viņa pētīja sevi ne vien no ārienes, bet arī iekšķīgi, tāpēc portretos atainotas tik naturālistiskas detaļas kā kauli, iekšējie orgāni un embrijs, kuram nekad nebūs lemts pāraugt bērnā.

Frīdas Kālo protēze no slepenā arhīva, kas tika glabāts viņas Zilajā mājā. (Foto: Viktorijas un Alberta muzeja preses dienests )

Pēc mākslinieces nāves dzīvesbiedrs Djego Rivera lika viņas personīgās mantas iesaiņot un uz 50 gadiem ieslēgt vienā istabā tā dēvētajā Zilajā mājā. Šajā Mehiko priekšpilsētas Kojoakanas namā Frīda bija nodzīvojusi visu mūžu, un 1955. gadā Djego to ziedoja viņas muzeja telpām. Kad 2004. gadā slepeno istabu atvēra, atklātībā nonāca Kālo ciešanu mēmie liecinieki: korsetes, protēzes, ortopēdiskie apavi ar dažāda augstuma zolēm. Ja filma Frīda būtu tapusi nedaudz vēlāk – tā ieraudzīja dienasgaismu jau 2002. gadā –, Selmas Hajekas atveidotais tēls būtu izskatījies nedaudz citādāk. Filmas veidotāji vēl nevarēja zināt, ka koka protēze, kuru Frīda valkāja mūža beigās, kad nācās amputēt daļu kājas, bija nevis melna, bet miesaskrāsā, ieauta sarkanā šņorzābakā ar etniskiem izšuvumiem un skanīgu zvārgulīti. Un tas atsedz viņas estētiskās pārliecības būtību: māksliniece Kālo radīja skaistumu nevis izrādīšanās labad, nevis citiem, bet pirmkārt pati sev.

Salauztā kolonna (1944.) – šajā gleznā Frīda Kālo attēlojusi sevi korsetē, kas viņai bija jāvalkā vairāk nekā divus gadus pēc avārijas. (Foto: Diego Rivera and Frida Kahlo Archives)
Tieši šis tēls iedvesmoja dizaineru Žanu Polu Gotjē radīt īpašo tērpu filmas Piektais elements varonei – citplanētietei Lilu (1996.). (Foto: Vida Press)

Saknes

Frīda Kālo dzimusi kultūru krustcelēs. Viņas māte bija meksikāniete ar indiāņu saknēm, tēvs – ebrejs no Austroungārijas impērijas. Pašportretā Divas Frīdas (1939.) viņa attēlojusi sevi divos dažādos tērpos: greznā spāņu mežģīņu kleitā un pieticīgā indiāņu apģērbā. Šajā periodā Kālo bija jau līdz pilnībai izstrādājusi savu unikālo etnisko stilu, lai gan jaunībā valkāja parastas eiropeiska stila drēbes un pat griezusi matus īsus atbilstoši 20. gadu modei. Frīdas pārvērtības pēc liktenīgās iepazīšanās ar Djego Riveru bija radikālas – viņa izaudzēja bizes, kuras mēdza sapīt lakoniskā zemnieces stila frizūrā, un sāku uteņos pirkt tautas tērpus no dažādiem tuvīnās Latīņamerikas apvidiem. Uz kāzām līgavai bija sarūpēts klasiski balts laulājamais tērps, jo meitenei no puslīdz turīgas buržuā ģimenes bija jāiet pie altāra visā paredzētajā krāšņumā, taču patvaļīgā Frīda deva priekšroku samērā pieticīgai, spilgti zaļai kleitai tautiskā stilā, sarkanai šallei ar bārkstīm, masīvai senlaicīgai kaklarotai un smagiem auskariem ar piekariņiem. Meksikāņu aristokrātijas pārstāvji tolaik par savu dzimteni sauca Spāniju un nevēlējās ne zināt par kaut kādām indiāņu saknēm. Turpretim Kālo dzīvi interesējās par Latīņamerikas senvēsturi un dievināja pirmsKolumba ēras artefaktus: indiāņu rotas, skulptūriņas, sadzīves priekšmetus.

Kālo un Riveras nams Kojoakanā ir spožs etno fusion stila interjera paraugs, kurš turpina iedvesmot daudzus dizainerus vēl šobaltdien. Šajā mājā tiek glabāta arī urna ar Frīdas Kālo pīšļiem – sens trauks bezgalvainas indiāņu dievības veidolā.

Frīda Kālo ar indiāņu statueti, 1939. Nikolasa Muraja foto (Foto: © Nickolas Muray Photo Archives )
Gvatemalas kokvilnas kleita, tradicionālā meksikāņu blūze un svārki no Frīdas Kālo garderobes.   (Foto: © Diego Rivera and Frida Kahlo Archives, Banco de México, Fiduci)
Etniska stila kaklarota, juvelieres Matildes Pulatas darbs (20. gs. 50. gadi) no Frīdas Kālo rotu kolekcijas. (Foto: © Diego Rivera and Frida Kahlo Archives, Banco de México, Fiduci)

Dumpis

Frīdas Kālo ieguldījums pasaules kultūras pūrā neaprobežojas ar mākslu un modi vien. Dumpiniece, feministe, biseksuāle, cietēja un uzvarētāja – tik daudzšķautņaina viņa joprojām sajūsmina dažādus publikas slāņus arī ar savu dzīves gājumu. Juzdamās komuniste un revolucionāre, Kālo ar nicinājumu vērsās pret trūdošo Rietumu – kā Eiropas, tā Amerikas – buržuāzisko kultūru un bija pasaules revolūcijas idejas piekritēja. Piekalta pie slimības gultas, viņa apzīmēja savu ieģipsēto ķermeni ar sarkanām zvaigznēm, sirpjiem un āmuriem, dažās viņas gleznās skaidri saskatāmas Marksa un Ļeņina sejas. Arhīvā ir pat kāds foto, kuram Frīda pozējusi uz Staļina portreta fona. Tikmēr Kālo un Riveras mājās kādu laiku mitinājās no boļševistiskās Padomju Savienības emigrējušais Trockis – un viņa nedaudz atšķirīgie uzskati namamātei netraucēja uzsākt vētrainu romānu….

Jo tieši tā viņa izprata brīvības ideju – ticēt tam, ko uzskati par pareizu, mīlēt tos, kuri tevi iedvesmo. Viņai bija sveši jebkuri nosacījumi un morāles rāmji. Viņa dzēra, smēķēja, labprāt rupji lādējās, atklāti demonstrēja savu biseksualitāti – saglabājušās fotogrāfijas, kurās Frīda slīgst vīriešu uzvalkā tērptās sieviešu mīlētājas un izcilās dziedātājas Čavelas Vargasas skavās… Savi trīsdaļīgie uzvalciņi bija arī izaicinošajai gleznotājai pašai. Un nebija nekāds pārsteigums, ka 80. gados, kad pasauli pārskaloja otrais feminisma vilnis, Frīda kļuva par vienu no šīs kustības simboliem. Viņas personā saskatīja stipras, pašpietiekamas sievietes ideālu, sievieti, kura iet pret tradicionālās morāles straumi un drosmīgi spēlē vīriešu lauciņā pēc pašas noteikumiem. Vai viņa bija laimīga? Grūti teikt. Taču viņas pēdējais darbs, glezna, kura tapa tikai dažas dienas pirms nāves, bija neticami optimistiskā sulīgā klusā daba ar arbūziem Viva la vida! – tātad “Lai dzīvo dzīve!”.

Kālo (Selma Hajeka) un Trockis (Džefrijs Rašs) filmā Frīda, 2012. (Foto: Vida Press)
Zilā māja – Frīdas Kālo muzejs Кojoakanā. (Foto: Vida Press)


 

Frīdas Kālo glezna Marksisms izdziedinās visus slimniekus, 1954. (Foto: Vida Press)

Modes ikona

Meksikāņu māksliniece kļuva par leģendu jau dzīves laikā, taču pēc nāves, tiesa, ne uzreiz, bija jāpaiet gadu desmitiem, līdz viņas gleznas un spilgto tēlu atkal pamanīja kā Amerikā, tā Eiropā, viņa pārtapa īstā stila ikonā. Jebkura mūsdienu mūzikas festivāla – vai tas būtu Coachella, vai Positivus – fotogalerijā daudzkrāsainajā jauniešu pūlī noteikti pamanīsiet vairākas tipiskas frīdas. Daudzi kultūras un mākslas zināšanu neapgrūtināti ļaudis joprojām ir pārliecināti, ka frizūru ar matos iepītiem ziediem ir izdomājusi dziedātāja Lana del Reja, bet plato mono-uzaci apritē ieviesušas skaistuma blogeres. Mūsdienu popkultūras tiražēts, meksikāņu dīvas tēls sen jau pieder tautai. Taču pašas Kālo garderobes radikālismam nebija nekāda sakara ar modi – tautiešu acīs viņa izskatījās drīzāk nejēdzīgi, ASV un Eiropā viņu uzlūkoja kā ekscentrisku būtni un dēvēja par Salvadoru Dalī brunčos… Viņa necentās izpatikt vīriešiem, ģērbās ne viņiem, bet pati sev par prieku, radot savu tēlu kā mākslas darbu. Kālo kreatīvās idejas bieži citē modes dizaineri. Viņai kolekcijas veltījuši Kristiāns Lakruā un Žans Pols Gotjē, viņas gleznu un dzīves tēlus aktīvi ekspluatē Dolce & Gabbana, Valentino, Kenzo, Missoni un daudzi citi zīmoli.

Starp personīgajām mantām, kas tika uzietas Zilās mājas slepenajā istabā, bija arī kosmētika: vaigu sārtums, lūpu krāsa, uzacu zīmulis. Ja filmas Frīda komanda būtu zinājusi, ka meksikāņu māksliniece deva priekšroku zīmolam Revlon, tā nez vai laistu garām iespēju piepelnīties, izmantojot tik jaudīgu t. s. product placement. Savādi gan, ka paši Revlon ļaudis vēl joprojām nav laiduši klajā Frīdai Kālo veltītu kosmētikas līniju – ne tuvu ne katrs zīmols taču var lepoties ar tik izsmalcinātu un spilgtu vēstnieci…

Jean-Paul Gaultier, rudens/ziema 1998. (Foto: Vida Press)
Stella Jean, pavasaris/vasara 2016. (Foto: Vida Press)
Viena no meksikāņu mākslinieces cienītājām – Lielbritānijas premjerministre Terēze Meja. (Foto: REUTERS)
Aktrise Helēna Bonema-Kārtere iejūtas Frīdas Kālo tēlā tradicionālajās Mirušo dienas svinībās Londonā. (Foto: Vida Press)

Izstāde “Frīda Kālo. Radot pašai sevi” (Frida Kahlo: Making Your Self Up), no 16. jūnija līdz 4. novembrim.

Viktorijas un Alberta muzejs, Londona, vam.ac.uk.