Jaunā operdziedātāja Marlēna Keine: "Man Dievs devis balsi, kuru dzird pāri orķestrim"

Vakar dziedājusi izrādē, šodien Marlēna savu dziedājumu klausās ierakstā – analizē un vērtē, kas izdevies, kur vēl jāpiestrādā. Vienmēr objektīvi stingra pret sevi: “Veselīga paškritika palīdz attīstībai un mudina nākamreiz izdarīt labāk, skaistāk un pārliecinošāk.” Motivācijai viņa sev atgādina savas skolotājas, pasaules operteātru apritē veiksmīgi nonākušā latviešu soprāna Lienes Kinčas atziņu, ka cilvēks nekad nestāv uz vietas, jo nemitīgi svārstās starp lejupslīdi un virzību augšup.

Bet virzība augšup iespējama, tikai nepārtraukti mācoties un attīstoties. Viens no Marlēnas izglītošanās veidiem ir piedalīšanās konkursos, jo tie “liek iziet ārā no savas mazās kastītes un paraudzīties uz pasauli plašāk, lai saprastu, ka lielākie un augstākie kalni vēl tikai priekšā. Tikšanās ar citu valstu talantiem vienmēr iedvesmo, bet sava līmeņa novērtējums līdzās citiem mudina augt.”

Kāpēc Marlēna izvēlējās operu, nevis popmūziku, kas pusaudža gados noteikti vilināja vairāk? “Katram balss ir unikāla. Man Dievs devis balsi, kas skan uz operas skatuves un kuru dzird pāri orķestrim.”

Operu kā savu lielo sapni viņa apjauta, mācoties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Tālāk ceļš vedis uz Tallinas Mūzikas un teātra akadēmiju un Hansa Eislera Mūzikas akadēmiju Berlīnē. Tagad viņa ir Latvijas Nacionālās operas soliste un ir ļoti pateicīga par šo darba iespēju, bet lielais mērķis noteikti ir pasaules labākie opernami. Marlēna tic, ka reiz tur nonāks. “Man ir lieli un skaisti sapņi. Tomēr mācos paļauties uz Dievu un lūdzu, lai viņš paver durvis, ja tas ir mans ceļš. Tālākais darbs ir mana atbildība, jo apzinos, ka bez tā nebūs attīstības.”

Pagājušais gads Marlēnas profesionālajā dzīvē izskatās īpaši bagāts. Sadarbībā ar koncertaģentūru Latvijas Koncerti bijuši kamerkoncerti Spāņu un čigānu mūzika, garīgās mūzikas koncerti, muzikālās pasakas bērniem, kur Marlēna bija galvenā varone uzvedumos Sniegbaltīte, Brīnišķā pērle, Šokolādes pasaka, kā arī koncertcikls, kurā trim tūkstošiem bērnu radīts spilgts priekšstats par klasisko mūziku.

Opernamā dziedāta Barbarīnas loma Mocarta Figaro kāzās, Adele Johana Štrausa Sikspārnī, Papagena Mazajā burvju flautā, apgūta Fraskitas partitūra Žorža Bizē Karmenā un Maijas – Zigmara Liepiņa Turaidas rozē. Izdziedātas arī vairākas operetes izrādes un izcīnīta uzvara vokālistu konkursā Zviedrijā, iegūstot Andres Wall stipendiju.

Tikpat svarīga viņai bijusi piedalīšanās labdarības koncertos un iespēja muzicēt baznīcā. “Esmu iepazinusies un strādājusi kopā ar visfantastiskākajiem cilvēkiem! Tas mani ir bagātinājis gan kā mākslinieci, gan kā cilvēku,” Marlēna rezumē.

Ikvienu jaunu pieredzi Marlēna uzskata par vērtīgu skolu, kas paplašina un papildina zināšanu un prasmju krātuvīti. Liels izaicinājums viņai bijusi Maijas loma operā Turaidas Roze, kas ir ne vien vokāli sarežģīta, bet pieprasa pavisam citu skatījumu uz cilvēka dzīvi kopumā. Visvairāk bijis jāstrādā tieši emocionālā ziņā.

Maija savā būtībā ir tieša un nesamākslota – svēta, šķīsta un reizē cilvēcīga, līdz ar to tik ļoti pievilcīga. Viņa ir roze pašā tās krāšņumā. Esmu bezgala laimīga, ka varu izdzīvot viņas stāstu caur sevi. Šī loma maina arī mani, darot labāku, tīrāku, mīlošāku.”

Pirms pirmizrādes visu Marlēnas laiku aizņēma gatavošanās Annas lomai Stravinska operā Izvirtības hronika, jo opera ir sarežģīta valodas apguvē, ritmiskajā zīmējumā un mūzikas interpretācijā. To apzinoties, uzveduma mākslinieciskais vadītājs Jānis Liepiņš mēģinājumus uzsācis laicīgāk nekā citkārt, dodot iespēju materiālu apgūt līdz smalkākajai niansei.

Par spīti visam, Marlēna uzskata, ka Annas loma ir viņai kā radīta: “Dziedāt ir ļoti viegli, jo tā sēž manā balsī!” Pirms sākušies skatuves mēģinājumi ar režisori Margo Zālīti, par iestudējuma raksturu Marlēnai nekas daudz vēl nav zināms, lai gan zināma nojausma ir, jo ar šo režisori viņa jau sastrādājusies uzvedumā bērniem Mazā Burvju flauta.

“Margo darbā ir kaut kas maģisks. Viņai piemīt unikāls skatījums uz mākslu. Viņa redz un jūt savādāk. Es uzticos viņai kā režisorei un zinu, ka šī izrāde pārsteigs un iedvesmos visus, kas to redzēs.” Katrā ziņā Marlēna cer un tic, ka iestudējums būs ciešā saskaņā ar mūziku. To viņa gaida no jebkuras operas izrādes.

Novatoriski risinājumi viņu nebiedējot, taču skatuviskajai darbībai jābūt loģiski pamatotai. “Joprojām atceros Elīnas Garančas debiju Karmenas lomā 2007. gadā, ko skatījos tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas. Tā bija Karmena!

Darbība uz skatuves un mūzika papildināja viena otru, tur bija fantastiski dziedātāji, dejotāji, režija, kostīmi un muzikalitāte,” Marlēna ar sajūsmu atsauc atmiņā visspožāko iespaidu.

No Latvijas Nacionālās operas izrādēm režijas ziņā visaugstāk viņa vērtē Aika Karapetjana iestudēto Faustu. “Gribētos, lai katrs operas uzvedums ir tāds, ka to gribas ieteikt draugiem,” viņa piebilst. Varbūt šo godu izpelnīsies arī Izvirtības hronika, varbūt tāds būs maija beigās gaidāmais Dons Paskvāle – šo izrādi iestudēs Džordžo Korseti, bet Marlēna tajā dziedās izsapņoto Norīnas lomu.