Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X
Slovēņu kostīmu mākslinieks Alans Hraņiteļs. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

"Dona Žuana" kostīmu mākslinieks: "Ejot uz teātri, savu ego atstāj mājās"

2. februārī 16:47
Jeļena Vlasova | Pastaiga
Baleta izrāde "Dons Žuans" jau teju kļuvis par sezonas hitu: neparasts Mocarta un Šopēna mūzikas salikums, ekspresīva kubieša Hulio Arosarenas horeogrāfija, jaudīgs dejotāju sastāvs, iespaidīga scenogrāfija un kostīmi… Izrādes tērpiem pievērsīsimies tuvāk. Par tiem atbildīgs ir slovēņu kostīmu mākslinieks Alans Hraniteļs.

Ekstravaganta bārdiņa, labā nozīmē vecmodīgs trīsdaļīgais džentlmeņa uzvalks, neuzkrītošas, taču smalki pārdomātas detaļas, piemēram, amizants izšuvums uz kaklasaites… Neatminos nevienu teātra darbinieku, kura ārējais veidols būtu tik pārdomāts un nevainojams.

Alan, vai tā jūs ģērbjaties vienmēr?   
Jā, un?  

Vispār tas šķiet nedaudz neparasti. Kostīmmākslinieki parasti izskatās tā nekādāk, no galvas līdz kājām ģērbjas melnā…
 Nu, nezinu gan. Esmu saticis daudzus tērpu māksliniekus, kuri izskatās ievērojami ekstravagantāk nekā es. Man šīs ir parastas drēbes.

Kā jūs nonācāt šajā profesijā? Vai sapņojāt par to kopš bērnības?
Nē, tā bija vienkārša apstākļu sagadīšanās. Manā dzīvē viss ir noticis pats no sevis. Pusaudzis būdams, es daudz laika pavadīju kopā ar savu vecāko māsu un viņas kursabiedrenēm.

Viņas mācījās mākslas koledžas modes dizaina nodaļā. Bija 80. gadu sākums – postpanku ēra un neoromantisma laiks. Visi pašizpaudās ar apģērbu, ar pārspīlētu, burtiskā nozīmē smagu grimu, un man tas bija pavisam ekstrēms. Kad iestājos mākslas skolā pats, mani jau aicināja par vizāžistu uz reklāmu filmēšanām un modes skatēm. Man bija 17 gadu. Tā tas viss pamazām sākās, un iesākumā man tas bija vienkārši hobijs.

Baleta Dons Žuans mēģinājumos, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2017. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Vai plānojāt kļūt par apģērba dizaineru?
Jā, plānoju, līdz gadiem divdesmit. Bet tad pastrādāju par dizaineru Milānā, pārdomāju un nolēmu fokusēties uz teātra kostīmiem.

Kas gan notika Milānā?
Tā bija solīda kompānija, viss bija augstākajā līmenī, taču, uzzinājis, kā šī sistēma darbojas, sapratu, ka tas nav domāts man. Negribējās kļūt par skrūvīti šajā milzīgajā mehānismā.

Teātris taču arī ir milzīgs mehānisms.
Jā, taču šeit ir daudz vairāk jaunrades.  

Jūsu CV ir jau 375 projekti – teātra izrādes, operas un baleti, darbs kino un televīzijā. Paspējat veidot pat korporatīvo stilu dažādām kompānijām. Esat darba ziņā visēdājs?
Man patīk darbības veida maiņa, pārslēgšanās uz dažādiem žanriem. Apnīk viens – ķeros pie cita. Tas ir ļoti veselīgi mentālajā ziņā, tāds smadzeņu fitness. Pārtraukumos starp darbiem vēl taisu izstādes – tas gan ir tikai sev pašam, kā atpūtas veids.

Baleta Dons Žuans mēģinājumos, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2017. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Kādas izstādes?
Visdažādākās, taču visas runā par apģērbu, par tēliem, ko tas rada. Tās var būt iztēles radītas skulpturālas formas, instalācijas vai lelles – viss, kas attiecas uz kostīmu vēsturi un iziet ārpus teātra rāmjiem. Man vienkārši ir pārāk daudz ideju. (Smejas.)

Ar ko starp citiem skatuves kostīmiem izceļas baleta tērpi?
Tiem ir jākustas. Dejotājam savā tērpā jājūtas maksimāli ērti. Tā ir galvenā īpatnība. Citādā ziņā tie neatšķiras no operas vai teātra kostīmiem, tev tieši tāpat jāpavēsta stāsts, ar apģērba palīdzību jārada tēls. Runa nav par klasiskajiem baleta svārciņiem un triko, bet par tērpu laikmetīgās dejas teātrim.

Skices Donnas Elvīras un Leporello kostīmiem. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Pēdējos desmit gadus kostīmu dizains, īpaši dramatiskajā teātrī, ir nonācis spēcīgā vācu skolas ietekmē. Tas ir 70. – 80. gadu motīvu mikslis ar mūsdienīgu pienesumu. Es dievinu vēsturiskos kostīmus – gan bīdermeijera ēras, gan 20. gadsimta sākuma belle époque jeb zelta laikmeta tērpus, taču mūsdienās tos tīrā veidā praktiski neizmanto. Ja nu tikai kino. Var izmantot atsevišķas vēsturiskas detaļas, taču kopumā visam jābūt mūsdienīgotam. Un tas, manuprāt, ir daudz sarežģītāk, nekā vienkārši citēt klasiku.  

Ar ko sākas jūsu darbs? Saņemat scenāriju vai libretu…
Uzmanīgi lasu pirmavotu, pēc tam apspriežam to abi ar režisoru. Protams, galvenais vārds pieder viņam. Baleta gadījumā režisors bieži vienlaikus ir arī horeogrāfs, kas man, tērpu māksliniekam, nāk tikai par labu, jo šis cilvēks izprot mana darba specifiku, pats ir bijis dejotāja ādā.

Kad esam apsprieduši izrādes koncepciju, taisu skices. Taču es neesmu no tiem māksliniekiem, kuri atnes savas skices uz teātri un saka: te būs, uztaisiet tā, kā esmu uzzīmējis! Skice ir tikai pamats tālākajai komunikācijai ar izrādes dalībniekiem.   

Skices Donnas Elvīras un Leporello kostīmiem. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Kad iepazīstaties ar viņiem?
Tas ir atkarīgs no projekta, bet parasti pirmajā pielaikošanā. Šis brīdis man ir ļoti svarīgs. Man ir nepieciešams, lai dejotājam vai aktierim viņa tērps patīk, lai viņš izjūt gandarījumu, skatoties uz sevi spogulī. Bet, ja kādam kaut kas nepatīk, man nav problēmu veikt izmaiņas.  

Tas ir, pirmajā vietā jums ir valkātāja personība?
Absolūti. Tas taču nav tikai kostīms, tas ir apģērbs konkrētam cilvēkam. Viņam tajā ir jājūtas ērti gan fiziski, gan psiholoģiski. Tā, lai tērps palīdz, nevis traucē.  

Vai ir gadījušies arī konflikti tērpu dēļ?   
Līdz konfliktiem es šo lietu nekad nenovedu. Man vissvarīgākais ir komunikācijas jautājums. Visi esam ļoti spēcīgi indivīdi, taču tad, ja strādā komandā, lai arī kāds zvaigzne tu būtu, nākot uz teātri, tev savs ego jāatstāj mājās aiz atslēgas. Tieši tā es arī daru.

2008/ 2009 gada rudens/ziemas kolekcija izstādē Slovēnijas Nacionālajā muzejā. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Bet kā ar aktieriem, dejotājiem? Dažiem taču ir zvaigžņu slimība.   
Jā, gadās arī tā. Taču tad, ja proti sarunāties ar cilvēkiem, tu vari atrisināt jebkuru problēmu, nojaukt jebkuru sienu. Katrs projekts man sākas no baltas lapas, un es nekad neieņemu galvenā pozīcijas. Esmu šajā profesijā jau sen, šo to esmu iemācījies. Dzīve ir iemācījusi. Galvenais ir pacensties cilvēku sadzirdēt, saprast. Un šo principu es ievēroju ne tikai teātrī. Tieši tāpat sarunājos ar pārdevēju, iepērkoties tirgū, vai ar žurnālistu intervijas laikā.

Pāriesim pie jūsu darba, veidojot tērpus Donam Žuanam. Jau reklāmas plakāts rāda vīrieša rokas, kas atraisa sievietes korseti… Nav šaubu, ka šajā izrādē viss griežas ap erotikas asi.
Vairāk vai mazāk. Tas taču ir Dons Žuans, lielais pavedinātājs, viņa harizmai nevar nepakļauties neviena sieviete. Protams, šis ir ļoti juteklisks stāsts...

Miniatūro leļļu kolekcija Dessert Collection, radīta pēc veikalu tīkla Mercator pasūtījuma labdarības izsolei, Ļubļana, 2009. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Bet korsete mums ir nepieciešama arī tāpēc, ka uz tās tiek būvēts viss kostīms, – mēs taču taisījām neobaroka mūsdienīgu interpretāciju. Korsetes mums valkā ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Šodien to uztver kā uniseksu, bet Dona Žuana laikā korsete bija neatņemama vīrieša garderobes sastāvdaļa.

Viena no izrādes varonēm valkā korseti ar vīriešu uzvalku.
Jā, te izpaužas laikmetīgais erotikas redzējums. Manuprāt, sieviete uzvalkā izskatās ārkārtīgi valdzinoši. Protams, ja viņa māk to valkāt.

Kā sastrādājāties ar Latvijas kostīmu māksliniekiem, šuvējām?  Brīnišķīgi! Viņi ir visaugstākās raudzes profesionāļi un ļoti patīkami ļaudis. Sastrādājāmies izcili, un mums kopā gāja ļoti jautri.

Cik tērpus radījāt šim iestudējumam?   
Vai, neesmu skaitījis… Apmēram piecdesmit. Taču tas ir pavisam normāli.  

Cik lielā mērā jūsu darbu ietekmē budžets? Vai var uztaisīt labus izrādes tērpus, tā teikt, par pāris grašiem?
Tas atkarīgs no komandas radošuma. Šeit, Latvijā, mums nebija budžeta problēmu. Taču dažreiz tādas gadās. Jā, tā mēdz notikt… Taču mēs tiekam galā. Izeju var atrast vienmēr. Tas pieder pie darba.   

Projekts Millennium Dome, daļa no Slovēnijas prezentācijas starptautiskajā izstādē Millennium Project, Londona, 2000. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Vai jums ir iemīļotais apģērba gabals vai garderobes elements, kuru vienmēr izdomājat un radāt ar īpašu patiku?
Jebkura lieta, vai tā būtu kleita, žakete vai kurpes, kādā brīdī kļūst par vismīļāko. Un tas notiek tieši tajā brīdī, kad tu to radi. Nē, kaut ko vienu nosaukt es nevaru. Tieši tāpat kā nevaru nosaukt savu iecienītāko vēsturisko periodu.

Katrā laikmetā ir tik daudz visa kā pārsteidzoša! Arī mūsdienās tāpat. Man patīk sēdēt kafejnīcā un vērot cilvēkus, cenšos saprast – kas ir šis cilvēks, kāda ir viņa profesija, kāpēc viņš ir tā ģērbies? Katra ārienes detaļa – vai tas būtu mētelis, somiņa vai lūpu krāsas tonis – man stāsta savu stāstu. Tas ir ļoti interesanti.

Ko jūs domājat par mūsdienu modi?
Es mīlu modi un ārkārtīgi cienu cilvēkus, kuri strādā šajā biznesā. Ticiet, tas nemaz nav viegli. Taču šodien mēs runājam ne tik daudz par modi, cik par individuālo stilu. Mūsdienās par vissvarīgāko ir kļuvis izvēles jautājums.

Šovs Zarkana, Cirque du Soleil, 2011.–2016. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Lai izdarītu pareizu izvēli, nepieciešama laba gaume.
Man nav nekādu iebildumu pret sliktu gaumi. Tajā nav nekā briesmīga, ja tā ir daļa no individualitātes, ja cilvēks pats ir patīkama personība. Slikta gaume griežas acīs tikai vienā gadījumā – kad cilvēkam ir pārāk daudz naudas un viņš to demonstrē visos iespējamajos veidos.

Tieši tāpat man nepatīk laba gaume, ja tā piemīt pārāk augstprātīgam, vīzdegunīgam cilvēkam. Taču vispār mani neuztrauc tas, kāda ir cilvēka gaume, kas viņam ir mugurā, vai viņš pērk drēbes dārgos veikalos vai sekondhendā. Man galvenais ir personība.

Izrāde Leonce and Lena, režisors Mateja Koļežniks, Ļubļanas teātris, 2016. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Jūsu paša personīgais stils jums taču rūp?   
Man rūpu es pats, nevis manas drēbes. Mana āriene ir tikai projekcija tam, kā es rūpējos par sevi pašu. Man ir svarīgi, kāds ir mana prāta stāvoklis, kādā noskaņojumā es vakarā liekos gulēt, lai man nebūtu nepatīkamas sajūtas kādu neatrisinātu problēmu vai nepabeigtu sarunu dēļ. Man rūp mana mentālā tīrība, nevis modīgas bikses. Bikses varu nopirkt par pieciem eiro un pēc tam valkāt 20 gadus.   

Jūsu dzīvē ir bijis apbrīnojams periods, kad radījāt tērpus Saules cirkam – Cirque du Soleil.
Tas bija grandiozi! Ar Saules cirku strādāju četrus gadus. Vispirms mani uzaicināja uz vienu iestudējumu, pēc tam uz vēl vienu. Mūsu šovu Zarkana, kuram es radīju pavisam ap 250 kostīmiem, vispirms rādīja Lasvegasā, pēc tam tas devās pasaules turnejā.

Savukārt es lielāko daļu laika pavadīju Monreālā, kur atrodas Cirque du Soleil galvenā mītne. Tas nav vienkārši teātris, tā ir milzīga kompānija, kurā strādā pieci tūkstoši cilvēku. Īsta pilsēta pilsētā. Tur ir apbrīnojama vide – neviens neslēdz ciet durvis, jo tur viss ir pilnīgi droši, visi ir ļoti atvērti un labvēlīgi noskaņoti. Monreālas iedzīvotāji ļoti lepojas ar tādiem kaimiņiem.   

Droši vien cirkā varējāt īstenot vistrakākās idejas?  
Nu, vistrakākās idejas palika skicēs. (Smejas.) Nedomājiet, ka tur ir kaut kāds bezgalīgi radošs process. Nē, mašīna darbojas tāpat kā visur citur. Galvenais cilvēks ir režisors, viņš nosaka izrādes ideju, bet tērpu māksliniekam jātaisa bezgalīgs daudzums skiču.

Un tur ir svarīgs tieši tas, ko es jau teicu par personīgo ego – to vajag nobāzt tā patālāk. Protams, iespēju tur ir daudz vairāk. Cirque du Soleil ir satriecošas kostīmu noliktavas, kur var atrast burtiski visu. Turp brauc pat Holivudas mākslinieki. Un tehnoloģiski arī ir iespējams viss. Piemēram, vienam tērpam man vajadzēja divkrāsainu audumu, kurš būtu no vienas puses zaļš, no otras – rozā un tomēr paliktu caurspīdīgs.

Domāju, ka tas nav iespējams, taču man tādu audumu uztaisīja. Kā? Nav ne jausmas. Esmu bezgala pateicīgs liktenim par iespēju strādāt kopā ar Saules cirku. Tā ir nenovērtējama pieredze. Tas ir fun, taču nopietns fun.

Kas vēl, jūsu darbu izņemot, sagādā jums prieku?
Dzīvnieki. Esmu kaislīgs kaķumīlis. Un vēl – ēdiens, esmu vienkārši neticams gardēdis. Mana māmiņa dievināja pavārmākslu. Bērnībā viņai bija nācies badoties, tāpēc tad, kad viņa tika pie naudas un iespējas gatavot garšīgu ēdienu, viņa pievērsās šai lietai ar visu kaisli.

Man un māsai bija ideāla bērnība: izsmalcinātas pusdienas un vakariņas, izcili skaisti servēts galds. Atceros, ka jau desmit gadu vecam man mācīja, kā ēst omāru.

Šovs Zarkana, Cirque du Soleil, 2011.–2016. (Foto: no žurnāla "Pastaiga" arhīva)

Būdams tāds gardēdis, tomēr esat lieliskā formā.
Tas tāpēc, ka kopš bērnības nodarbojos ar jogu. Tas ir ļoti noderīgi gan ķermenim, gan garam. Jā, man patīk paēst, taču es ievēroju mērenību. Nekad nepērku mājās nešanai ne maizi un pastu, ne saldumus – tikai veselīgus produktus. Starp citu, mans uzvārds no horvātu valodas ir tulkojams kā “barotājs”.  

Un ar ko jūs barojat savus viesus?
Ar visu, ko tik viņi vēlēsies. Es dievinu ciemiņus.