Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jānis Deinats

Uldis Tīrons par "Pēdējo Ļeņina eglīti": "Mēs joprojām dzīvojam viņa ēnā" 5

8. janvārī 09:42
Jeļena Vlasova | Pastaiga
Ļeņins griežas dejā kā sūfiju dervišs. Krupskaja ēģiptiešu priesterienes parūkā. Latviešu strēlnieku vokāli instrumentālais ansamblis. Jaungada eglītē rosās bērni, kas atgādina elles dēmonus… Savā jaunajā izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte Jaunajā Rīgas teātrī filozofs, žurnāla Rīgas Laiks galvenais redaktors Uldis Tīrons pa ķieģelim vien izjaucis Ļeņina mauzoleju un tā vietā uzcēlis jaunu, postmodernu. Nē, tas neesot veltījums Krievijas revolūcijas simtgadei. Tīrons uzskata, ka Ļeņina figūra joprojām ir aktuāla – “viņa ēnā mēs dzīvojam joprojām”.

Kopš perestroikas laikiem, kad uzzinājām, ka vectētiņš Ļeņins nemaz nav bijis tik labs, kā rakstīts mūsu skolas grāmatās, šis vēsturiskais personāžs tautas apziņā ir iemiesojies visos iespējamajos tēlos – no anekdošu un popkultūras varoņa līdz asinskāram maniakam. Varētu šķist, ka viss, tēma pabeigta.

Kāpēc Ļeņins pēkšņi ieinteresēja jūs?

Tas nav pēkšņi. Ļeņins ir viens no tiem retajiem vēstures personāžiem, pret kuriem mums ir saglabājušās kaut kādas jūtas, nav svarīgi kādas – mīlestība vai naids. Neviens vēstures varonis taču neeksistē pats par sevi. Viņš eksistē kopā ar mūsu jūtām pret viņu. Kādas jūtas mums var būt pret, piemēram, Maķedonijas Aleksandru vai Mahatmu Gandiju? Nekādas. Bet pret Ļeņinu ir.


Kas tad tās ir par jūtām?

Personiski man – nepatika, riebums. Esmu izgājis visas padomju cilvēka stadijas: biju oktobrēns, pionieris, komjaunietis (nu, to gan jau ar gariem zobiem, ļoti negribējās, bet piespieda). Atceros, kā lepni atzīmēja Ļeņina simtgadi, kā Ļeņins visiem apnika līdz kaklam. Tad sekoja Atmoda un ar to arī jauns intereses uzliesmojums par šo personāžu. Pēc tam interese sāka mazināties...

Uldis Tīrons. (Foto: Jānis Deinats)

Un, lūk, es skatos uz sevi un domāju: dīvaini sanāk. Manī ir kaut kāda attieksme pret Ļeņinu, un tā visu laiku mainās – atbilstoši konjunktūrai. Bet kāds tad ir sausais atlikums? Tāds pretīgs rūgtumiņš, kas, lai arī ne spēcīgi, tomēr saindē manu eksistenci. Tāds pats rūgtumiņš paliek mums dvēselē, kad esam sagrēkojuši un cenšamies to aizmirst, bet aizmirst neizdodas. Ko ar to iesākt? Pats tu ar to nevari izdarīt neko. Lai atbrīvotos no atkarības, kas tevi uztrauc, ir jāvēršas pie ārstiem. Bet te es nolēmu būt pats sev psihoterapeits.

Izārstēties no Ļeņina ar Ļeņina palīdzību?

Tieši tā.

Un no šā freidiskā eksperimenta jums kļuva vieglāk?

Kopumā, jā. (Smejas.)

Jūs ar Ļeņinu esat izrīkojies diezgan skarbi. Nepietiek ar to, ka viņš jau pats par sevi ir diezgan nesimpātisks tēls, jūs viņu turklāt rādāt visnepatīkamākajā dzīves periodā, kad viņš, slims, pa pusei paralizēts, nespējīgs runāt, vadīja savas pēdējās dienas Gorkos.

Manuprāt, dubulta nepatika nevis pastiprina šo sajūtu, bet noved pie kaut kāda citādāka rezultāta... Padomju propaganda, kas tūlīt pēc Ļeņina nāves sāka veidot viņa kultu, radīja kaut kādu nedzīvu cilvēku. Bet mums gribējās parādīt, ka viņā ir kaut kas dzīvs.

Netaisījāmies sacerēt jaunus mītus par vēsturisko Ļeņinu vai kārtējo reizi viņu gremdēt. Gribējām radīt tādu Ļeņinu, kuram var līdzpārdzīvot, par kuru var pasmieties, respektīvi, tādu, kurš kaut kādā veidā aizkustina.

Mūsu Ļeņins ir vecs, slims cilvēks, kurš stāv uz nāves sliekšņa un saprot, ka viņam tūlīt tūlīt nāksies stāties augstākās tiesas priekšā. Kāpēc tieši šis periods? Man šķiet, ka šajās pēdējās dienās Ļeņinā kaut kas mainījās. Viņš bija nokļuvis sev neiedomājamā situācijā, būtībā ieslodzījumā – pie viņa nevienu nelaida, nedeva lasīt avīzes, atņēma sakarus ar ārpasauli. Tobrīd viņš saprata ko sev ļoti svarīgu. Proti, – ka nekādas pasaules revolūcijas nebūs.

Foto: Jānis Deinats

Ļeņina sanitāru piezīmēs var izlasīt pārsteidzošas lietas. Piemēram, ka Ļeņins viņiem, sanitāriem, skūpstījis rokas, ka viņš noņem cepuri zemnieku priekšā. Iespējams, Ļeņinā pamodās cilvēcība, apjausma par to, ka pasaule var būt iekārtota citādāk. Taču tas notika pārāk vēlu. Ļeņins izrādījās pārāk slims.

Tolaik taču nebija nekādu tomogrāfiju, ārsti nevarēja paskatīties, kas viņam ir galvā – un tur viss bija neatgriezeniski –, viņi nopietni ticēja, ka viņš var izveseļoties... Arī partijas vadība tā uzskatīja. Tāpēc no viņa baidījās līdz pēdējai dienai.

Bet kur, jūsuprāt, meklējams Ļeņina noslēpums? Viņš taču nebija harizmātisks, kā, piemēram, Če Gevara. Tāds ne šāds, ne tāds večuks...

Pilnīgi jums piekrītu. Bet vai tad tas nav interesanti? Man ļoti patīk vēsturnieka Mihaila Geftera definējums. Viņa darbi par Ļeņinu arī bija iemesls, kāpēc es vispār nolēmu iestudēt šo izrādi. Tad, lūk, Gefters raksta: ja mēģināsim atminēt Ļeņina personības noslēpumu, mēs to, visdrīzāk, nespēsim. “Varbūt viņš nemaz nebija personība?” Gefters retoriski jautā. Varbūt noteiktos vēstures periodos ir nepieciešams cilvēks, kurā nav nekā cilvēciska? Lai īstenotos vēstures aklā roka. Un tas ļoti izklausās pēc patiesības.

Neredzamais cilvēks. Nekas.

Jā, nekas, kura ēnā mēs dzīvojam joprojām. Tiesa, Kuprins rakstīja, ka Ļeņinam bija lūša acis... Kaut kas viņā tomēr bija.

Rodas iespaids, ka kopumā sabiedrība pret Ļeņinu izturas daudz iecietīgāk nekā, piemēram, pret Staļinu. Kaut ļaundari bija abi.

Mūsu priekšstati par vēsturiskajiem personāžiem balstās tīrā mitoloģijā. Kad domājam, ka Staļins bija asiņains slepkava, kuram nepiemita nekas cilvēcisks, tā mums ir vieglāk dzīvot.

Kad es padomju laikā lasīju Solžeņicinu, tad darīju to nevis tāpēc, ka mani tik ļoti interesēja vēsturiskā patiesība, bet tāpēc, ka tas piešķīra manai dzīvei kaut kādu vērtību. Izlasot Gulaga arhipelāgu, es taču nekļuvu par disidentu.

Es dzīvoju tāpat kā agrāk, piedalījos visā tajā padomju murgā. Lai arī salīdzinoši pasīvi, bet tomēr... Vienkārši biju sev guvis zināmu mierinājumu: zināšanas par vēstures nelietībām palīdz tev attaisnoties savā priekšā, kad tu esi mēslos. Tā ir vieglāk dzīvot.

Bet ko par Ļeņinu domāja jūsu aktieri?

Pirms mēģinājumu sākuma mēs par to runājām. Tā kā viņi ir citas paaudzes cilvēki, Ļeņins ir vairāk izdzēsts no viņu atmiņas. Aizlīmēts – kā vienai no mūsu aktrisēm bijušas aizlīmētas lappuses mācību grāmatā. Viņa mācījās tajā laikā, kad jau bija sākusies Atmoda, bet mācību grāmatas joprojām bija vecās, padomju, un visas lappuses, kas bija saistītas ar Ļeņinu, skolotāji bija izlēmuši vienkārši aizlīmēt.

Foto: Jānis Deinats

Bērni, protams, uzreiz sāka tās plēst vaļā, lai uzzinātu, kādi noslēpumi tur atrodami. Viens no mūsu aktieriem, dzimis Valmierā, nekādi nevarēja atcerēties, vai pilsētas galvenajā laukumā bija Ļeņina piemineklis vai ne.

Ļeņina pēdējām dienām veltīta Aleksandra Sokurova filma Vērsis. Scenāriju šai filmai esot gribējis rakstīt Solžeņicins, bet Sokurovs viņam atteica…

Nezinu, kā tur bija ar Solžeņicinu, bet esmu runājis ar Juriju Arabovu, kurš ir filmas scenārists. Netaisos noniecināt ne viņu, ne Sokurovu, taču, manuprāt, viņiem bijuši ļoti vāji vēsturiskie avoti. Mūsu izrāde ir daudz spēcīgāk dokumentāli nostiprināta.

Kaut arī Ļeņins mums ir pilnīgi izdomāts, viss teksts balstīts uz reāliem notikumiem.  Tie visi ir vēsturiskie materiāli – no Ļeņina sanitāru piezīmēm līdz častuškām par Ļeņinu, ko pierakstījis kāds vācu pētnieks Latgalē 20. gadu sākumā.

Bet kāpēc jums tas ir tik svarīgi? Šis taču nav dokumentāls pētījums, šī ir fantāzija par tēmu.

Man ļoti patīk strādāt ar pirmavotiem. Kad pirms diviem gadiem uzvedu Platona Dzīres, ar milzu prieku lasīju visu, kas ar šo darbu ir saistīts. Tagad tieši tāpat lasīju Ļeņinu un par Ļeņinu.

Bet es neesmu apgaismotājs. Mans uzdevums bija ne tik daudz skatītājiem izstāstīt, kā bija, cik izraisīt viņos kaut kādas jūtas pret Ļeņinu. Pat ne pret Ļeņinu, bet pret objektu, ko mēs iedomājamies kā Ļeņina tēlu. Tas ir jauns homunkuls. Tāpēc arī izrādes nosaukums ir divdomīgs – to var saprast gan kā Ļeņina pēdējā eglīte, gan kā pēdējā Ļeņina eglīte. Tas ir apzināti, protams.

Foto: Jānis Deinats

Un es domāju, ka šis mūsu “pēdējais Ļeņins” Viļa Daudziņa izpildījumā ir daudz labāks par to Ļeņinu, ko, piemēram, savulaik spēlēja Eduards Pāvuls. Tiesa, viņam bija pavisam citi uzdevumi... Lai nu kā būtu, mums ir absolūti cits Ļeņins. Mēs viņu te radījām, mēs viņu te arī apglabājām.

...melnu kubu mauzolejā.

Bet tas jau ir Maļēvičs ar viņa melno kvadrātu. Starp citu, Maļēvičs esot ļoti gribējis kļūt par jaunās Krievijas galveno mākslinieku, taču, par laimi, viņam tas neizdevās, citādi diez vai viņš būtu izdzīvojis.

Viņam bija tāda murgaina ideja: katram boļševikam ir jāpiešķir melns kubs, lai viņš to novieto mājās ikonas vietā un lūdzas pie tā. Pilnīgi nopietni. Melns kubs viņam bija mūžības, nemirstības simbols. Viņi taču gribēja no boļševisma izveidot jaunu reliģiju.

Izrādē darbojas arī latviešu sarkanie strēlnieki. Arī viņi ir vēsturiskas personas?

Jā. Pēteris Pakalns bija pēdējais Ļeņina apsardzes priekšnieks. Lauku puika, kurš, pārcēlies uz Rīgu, strādāja fabrikā ar intriģējošu nosaukumu Erots, pēc tam aizbrauca uz Petrogradu, piedalījās karā, atbalstīja boļševikus. Daudziem latviešu strēlniekiem bija tāds liktenis.

Tomēr ne visi no viņiem kļuva par čekistiem, jo vairāk tādiem, kuri personiski nogalināja cilvēkus – uzvilka gumijas mēteļus un visu dienu šāva. Kļūt par čekistu – tā jau ir personiska izvēle, un Pakalns to izdarīja. 1937. gadā nošāva viņu pašu.

Otrs personāžs, kurš darbojas mūsu izrādē, Roberts Gabaliņš, – iepriekšējais Ļeņina apsardzes priekšnieks, arī viņš, spriežot pēc pieejamām liecībām, bija cilvēku šāvējs. Gabaliņa liktenis gan izvērtās labvēlīgāk – represiju laikā viņu izglāba tas, ka viņš veiksmīgi bija nokļuvis cietumā. Lai cik tas būtu dīvaini, par homoseksuālismu. Vēl ir trešais personāžs – Pizāns, taču par viņa asinsdarbiem nekas nav zināms.

Jūsu izrādē latviešu strēlnieki ir tādi romantiski, ar ģitārām.

Tādi viņi arī bija. Ir saglabājušās daudzas fotogrāfijas, kurās latviešu strēlnieki atspoguļoti atpūtas brīžos – stalti, iznesīgi, romantiski, ar ūsām, ar ģitārām, turējās ar cieņu. Kaut arī šie cilvēki bija izdarījuši ļoti daudz, lai nostiprinātos boļševiku režīms. Piemēram, Ukrainā, kur latviešu strēlnieki piedalījās soda ekspedīcijās kazaku sacelšanos laikā, par viņiem joprojām atceras ar šausmām.

Kāpēc tieši latvieši nospēlēja tik svarīgu lomu Krievijas revolūcijā un tai sekojošajos notikumos?

Nedomāju, ka tas ir saistīts ar kaut kādām nacionālā rakstura īpatnībām. Vienkārši tā sakrita kārtis. Vairumam no viņiem bija vienāds liktenis – lauku puisis, nokļuvis pilsētā, tad karš, piedalīšanās revolūcijā...

Pēc tam, kad tika nodibināta Latvijas valsts, strēlniekiem pārstāja uzticēties, daļa no viņiem arī pakāpeniski atgriezās Latvijā. Sākumā Ļeņina apsardzē gandrīz visi bija latvieši, viņa nāves laikā bija palikuši labi ja divi trīs no četrdesmit. Man tiešām žēl, ka mums faktiski nav Latvijas vēsturnieku pētījumu par šo tēmu.

Piemēram, bija tāds Henriks Štubis, Iekšlietu tautas komisāra Jagodas vietnieks, kurš pēc Kirova slepkavības tika nosūtīts uz Pēterburgu un ar savu roku parakstīja pavēli par tūkstošiem cilvēku nošaušanu. Bet mēs neko negribam zināt par sliktajiem latviešu strēlniekiem, negribam neko zināt par Ļeņinu un vispār par vēsturi neko zināt negribam. Mēs gribam mierīgu dzīvi un lai neviens mūs neaiztiek.

Kad skatījos jūsu izrādi, man bija sajūta, ka lasu žurnālu Rīgas Laiks. Tur ir gan Tibetas rituāli, gan ēģiptiešu Mirušo grāmata, gan sūfisms un Kurehina sirreālisms ar viņa ideju par to, ka Ļeņins bija sēne... Pat jūsu mīļais filozofs Aleksandrs Pjatigorskis, kurš virtuozi pārvalda krievu lamuvārdus, neredzams piedalās izrādē – kad Baiba Broka / Krupskaja, nogurusi no Ļeņina kaprīzēm, saka zālei “Zaje..l”. Visu savu žurnālista pieredzi esat ienesis izrādes stilistikā?

Nē, es tā neteiktu. Protams, dažas tēmas mani joprojām interesē. Bet atsauces ir diezgan precīzas – 20. gadi Krievijā, laiks, kad mežonīgais materiālisms mierīgi sadzīvoja ar milzum daudziem garīguma meklējumiem. 1922. gadā tika atrastas Tutanhamona kapenes, un Ščusevs, kurš vēlāk kļuva par Ļeņina mauzoleja arhitektu, brauca turp komandējumā. Bet slavenais arhitekts Meļņikovs, kurš radīja Ļeņina stikla zārku, vispār dvesa kaut kādus murgus par augšāmcelšanos.

Un Krasins, padomju tirdzniecības pārstāvis ārzemēs, arī pavisam nopietni uzskatīja, ka augšāmcelšanas ideja nav aiz kalniem, – vācu ārsti taču jau eksperimentēja ar organisma atjaunināšanu. Turpat vēl mistiķi, Gurdžijevs. Turpat latviešu publikas mīlulis Nikolajs Rērihs. Viņa budistu aprindās uzskatīja, ka Ļeņins ir tas pats niknais bodisatva, kas atsūtīts uz zemi, lai iznīcinātu cilvēkos visu ļauno...

Visamizantākais ir tas, ka simts gadu laikā nekas nav mainījies. Parastam, nedomājošam cilvēkam galvā ir tā pati informācijas putra, kas smelta no lētiem žurnālīšiem, – mākslīgais intelekts, dvēseļu pārceļošana, mistika, maģija... Šajā ziņā mūsu izrāde vairāk atgādina žurnālu Mistērija nekā Rīgas Laiku. Es ļoti mīlu un cienu budismu, bet nepavisam netaisījos tajā iedziļināties, veidojot šo izrādi. Mēs vienkārši laižam muļķi.

Foto: Jānis Deinats

Jūtams, ka mēģinājumos esat pamatīgi izpriecājušies...

Viena mūsu aktrise, iznākot uz skatuves, joprojām knapi valda smieklus – tik ļoti viņai ir smieklīgi, kad viņa spēlē. Un man tas patīk! Draugi, jūs esat atnākuši uz teātri, nevis politinformāciju.

Tajā pašā laikā izrāde ir absolūti postmoderna.

Man grūti iedomāties mūsdienu izrādi par Ļeņinu tradicionālā teātra žanrā, kur aktieris iedzīvotos tēlā pēc Staņislavska metodes, kur viņš mēģinātu psiholoģiski saprast savu varoni.

Man tas šķiet falši. Esmu Meierholda cienītājs, un mūsu izrādes  stilistika nāk no viņa 20. gadu estētikas. Noskatieties Dmitrija Krimova izrādi par Ļeņinu – Gorki 10 – arī tur ir postmodernisms. Šveicē nesen uzveda izrādi, kur Ļeņinu spēlē sieviete. Mums jau pašiem nav iespēju runāt citādāk. Tāpēc esmu par formas teātri.

Mākslas zemākā pakāpe ir saturiskā, tā cenšas mums kaut ko izskaidrot, iedvest. Bet saturs ļoti ātri noveco. Savukārt forma ir daudz nesatricināmāka. Man ļoti patīk Roberts Vilsons – mūsu gaismu mākslinieks, starp citu, ir mācījies pie viņa.

Tomēr Vilsonam ir cita problēma – tur viss ir ļoti skaisti, bet tevi ne īpaši skar. Mēs savukārt gribējām skatītājos izraisīt kaut kādas sajūtas. Kāda skatītāja teica, ka visu izrādi smaidījusi, uz beigām jau sejas muskuļi sākuši sāpēt, – tā man bija vislabākā uzslava.

Jums patīk strādāt teātrī?

Man šķiet, ka ir divi tādi brīži, kad esmu sevi pieķēris domājam – „esmu dzīvs!”. Toreiz, kad veidoju filmu par Pjatigorski, un tagad, kad strādāju ar aktieriem. Parasti ir tikai kaut kādi uzplaiksnījumi. Bet te tu jūties tiešām dzīvs...