Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X
Oļegs Zernovs

Arhitekte Rasa Kleina: "Skumjākais, ka Latvijā nauda parasti ir oligarhiem. Tad jautājums, vai tu gribi tajā piedalīties"

3. janvārī 06:54
Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
Arhitektei Rasai Kleinai patīk lieli projekti, tas esot kā uzsēsties uz raganas slotas, pacelties augstāk, saredzēt citādāk un darīt maksimālajā pakāpē, turklāt viņai vajag, lai būtu godīgi.

Rasa ir meklētāja, un meklē – ne vairāk, ne mazāk – kā bezgalību. Kad saskata robežu, maina virzienu un meklē tālāk. Viņu neinteresē būt garākajam zāles stiebram pļavā un sava ego pacelšana, bet tīklu veidošana, jo “pa vienam mēs nekur netiksim”.

Tavs lielākais un pazīstamākais projekts ir Zeimuļs Rēzeknē. Vai arī sirdij tuvākais?
Sirdij tuvāka man ir Bāka (Ūdenstūrisma centrs Bāka Lubāna ezera krastā – Red.), kas tapa pirms tam un ko, iespējams, zina mazāk. Bet Latvijas Arhitektūras gada balvu saņēmām par Maltu (Maltas daudzfunkcionālā zāle, 2016. – Red.). Strādāju pie Bākas, kad uzvarējām Zeimuļa konkursā. Tad redzēju, cik krasi mainās cilvēku attieksme. Uzzinājuši šo faktu, sāka pret mani izturēties citādāk.

Ar lielāku cieņu?
Bija tā.
Zeimuļs ir tāds lielākais, un tam, kā jau lielajai arhitektūrai, lielam enerģijas ieguldījumam, ir arī lielāka inerce, kamēr iekustas.

Šobrīd Zeimuļs, piemēram, Japānā, Ķīnā un Korejā laikam ir populārāks nekā Latvijā. Man nāk daudzi preses pieprasījumi, viņi jau nevar iedomāties, ka pretī ir viens cilvēks, kas paralēli strādā un atbild arī uz viņu e-pastiem. Vienā brīdī biju sasniegusi tādu nogurdinājuma pakāpi, ka Zeimuļs, piemēram, neaizgāja uz a+u Latvijas izdevumu (Japānas arhitektūras žurnāls Architecture & Urbanism japāņu un angļu valodā, kura 2016. gada nogales izdevums bija veltīts Latvijai. – Red.). Vienkārši biju tā piekususi, ka nepaspēju atbildēt uz viņu papildjautājumiem.

Zeimuļs, Rēzekne, 2012. (Foto: Ingus Bajārs)

Ko tavā dzīvē vēl mainīja Zeimuļs?
Man pasaule ir pavērusies no citas – kolektīvās, sadarbības, mijiedarbības puses. Pēc visām tām cīņām būvniecības procesā, kuras no sava viedokļa pazaudēju, izdarīju secinājumu, ka to, ko es gribu paveikt, nevar izdarīt, cīnoties pret. Tu nevari izmainīt sistēmu, cīnoties pret to. Bet tu vari veidot jaunus sadarbības tīklus. Tas man pamazām noformulējās, ka būtisks ir cilvēku tīkls, nevis sava ego pacelšana. Mani interesē iekļauties konkrētajā vidē, tajos cilvēkos un to visu papildināt, būt vienam no, nevis garākajam zāles stiebram pļavā.

Kur dzīve iemet šobrīd, arī tur dibinās jauni tīkli. Es jau iepriekš biju strādājusi coworking telpās, bet tagad esmu birojā, kur esam tikai arhitekti. Šobrīd ir tāds posms, kad visiem projektēšanā ir ļoti daudz darba. No malas redzu, kā tas izskatās, kad kolēģi ļoti aktīvi strādā, – traģiski, izskatās, ka viņi mani nemīl.

Bet īstenībā vēl pirms mirkļa es pati taisīju projektu konkursam un citi nesaprata mani. Tā tas ir – kad zīmē darbu konkursam vai lielu projektu, tu tā kā dzemdē, tu nevari tajā brīdī veltīt sevi kaut kam citam. Bet par to tīklu... Redzu, ka ir brīži, kad kolēģi nonāk strupceļā. Pietiek pienākt klāt, un pusminūtē vari pagriezt to domu citādāk un situācija atrisinās. Tas nav par to, ka es būtu gudrāka...

Mums katram visu laiku ir daudz vairāk brīvā potenciāla nekā izmantotā. Ja mēs tos prastu savienot tīklā... Tas ir līdzīgi kā jogā – ja tu kaut pieliec otram roku kādā āsanā, viņš var aizstiepties tālāk, nekā viens jebkad spētu.

Ūdenstūrisma centrs Bāka, 2011. (Foto: Valts Kleins)

Kas tev šobrīd top?
Projektēju viesnīcu Pāvilostā. Man patīk strādāt pie viena projekta – un tad tā intensīvi. Šobrīd ir tāds posms, kad ir pamatīgi jāiespringst. Un man tas patīk. Man jau nav neviena priekšnieka. Varu novilkt līdz pēdējam, bet tad daru maksimālajā pakāpē. Tagad ir sasniegts tāds ātrums, ka stāvi pie kases veikalā un nesaproti, kā var būt tik lēni, kā tam cilvēkam, kurš dzīvo ikdienas ritmā.

Man patīk, ka var pārslēgties uz dažādiem ritmiem. Tāpēc man interesē arī lielie sabiedriskie projekti un konkursi – tie ir kā tāda raganas slota. Paceļ gaisā. Uz laiku iesēdies kā kosmosa kuģī. Esi sasniedzis tādu ātrumu, ka no augšas vari paskatīties uz lietām citādāk.

Foto: Oļegs Zernovs

Kad ir izdarīts, ir bijis grūti, strādā mazus darbus, kārtīgi atpūties, un tad jau atkal sagribas izkustināt asinis. Bet vispār man nebūtu nekas pretī arī dzīvot laukos, saskaņā ar dabu. Dzīve gan nav piedāvājusi tādu iespēju, bet domāju, kad man piedāvās, es jutīšos pilnībā realizējusi tos trakos skrējienus. Arī citā ātrumā, absolūtā mierā var daudz ko sasniegt un piedzīvot. Pilsētā mēs tik ļoti tiekam sagriezti – luksofori, trokšņi, citi šķērso tev ceļu... Bet laukos visa tā trūkums tevi salipina kopā, tu nomierinies.

Līdz šim tavi projekti vairāk realizēti Latgalē... Tam ir kāds skaidrojums?
Nekas jau nav nejauši. Viss ir saistīts ar cilvēkiem. Līdz tam Latgalē vispār biju bijusi tikai reizi, esmu no Vidzemes.

Man ir smieklīgs stāsts saistībā ar Latgali. Kad sāku Zeimuļa projektu, vēl nejutos kā arhitekte. Nav jau tā, ka tu iegūsti diplomu un uzreiz esi. Tev kaut kas ir jāizdara. Brīnos par tiem, kas vēl studē – un jau tā jūtas. Tikai tagad, kad man ir četrdesmit, esmu izgājusi visus tos etapus un varu apzināti pārraudzīt to procesu no sākuma līdz beigām, jūtos arhitekte.

Toreiz nejutos, un man ienāca prātā ideja, ka jānopērk brilles, jo arhitektiem taču ir tā melnā krāsa apģērbā un brilles. Man nebija redzes problēmu, nopirku ar nulles stikliņiem. Izvēloties teicu pārdevējai – nē, šitās izskatās pēc ārsta, man vajag tā, lai izskatās pēc arhitekta.

Maltas daudzfunkcionālā zāle, 2015. (Foto: Valts Kleins)

Tad Māris Igavens mani uzaicināja uz Latgali, stāstīja savu ideju, kas tolaik vēl bija pavisam nekonkrēta, – ka tur pie pilskalna vajadzētu atdot vietu bērniem. Pirmo reizi biju uzlikusi tās brilles. Aizbraucām uz pilskalnu, skatījāmies vietu. Otro un pēdējo reizi brilles uzliku, kad bijām jau vinnējuši konkursā un slēdzām līgumu. Rezultāts bija sasniegts. Man tiešām bija sajūta, ka pilskalns ir izvēlējies to, kas tur notiek, noticējis, ka es varu tur projektēt.

Savukārt par Pāvilostu mani uzrunāja klasesbiedrs Aigars Jakovels. Viņam bija ideja, un viņš lūdza man padomu. Pastāstīju, ka ir vērts taisīt konkursu, ieteicu arhitektus un interjeristus. Rezultātā dabūju uzaicinājumu piedalīties konkursā. Tā ka viss notiek caur cilvēkiem. Arī Pāvilostā viss saslēdzas ļoti interesantā tīklā.

Kopš Zeimuļa man ir skaidrs, ka nav maz talantīgu arhitektu, viss ir atkarīgs no pasūtījumiem. Tā nav māksla, kur tu pats glezno. Lai varētu projektēt, ir jābūt pasūtījumam. Un tad ir jautājums, pa kādu taciņu tie nāk.

Foto: Oļegs Zernovs

Skumjais ir tas, ka nauda Latvijā bieži mēdz būt oligarhiem un viņiem pietuvinātām personām. Jautājums – vai tu ej tos ceļus un gribi tajā piedalīties. Katrs mēs meklējam līdzsvaru un balansējam. Jā, tev brīžiem varbūt nav ko ēst un par to tevi neviens neintervēs, bet ir jāiziet visam tam cauri, un kaut kad tas, kurš ir ticis tālāk, pārējos var pavilkt līdzi.

Man ir būtiski, ka Pāvilostas pasūtītāji naudu ir nopelnījuši paši godīgā ceļā, un viņiem ir ļoti svarīgi, lai tas viss arī tālāk īstenojas godīgi. Tad tas tīkls veidojas citādāks. Tad tur uzreiz pievelkas citi spēki un citi cilvēki.

Es vispār esmu robežpārkāpēja pēc dabas. Mani neinteresē sekot likumiem tikai tāpēc, ka tā ir, vai iekļauties sistēmā, kas, manuprāt, ir negodīga. Es vienkārši to nevaru.

Kā tev ar šaubām?
Uuu... Esmu šaubu karaliene. Bet man viens draugs labi pateica: tu drīksti, tu esi sieviete. Sievietes drīkst nezināt. Sievietēm pat vajag nezināt. Kad to pasaka vīrietis, kurš dzīvē manifestē vīrišķību, saproti, ka tā arī ir.

Nekā personiska

Tev ar laiku ir mainījusies attieksme pret to, kas ir arhitektūras uzdevums, ko tu gribi radīt?
Man nav tādu izdomātu tēlu, man tas ir no otras puses, no iekšpuses. Gribas būt tajā procesā, to izdzīvot, piedzīvot, piepildīt, bet es nevaru pirms piepildījuma zināt tā rezultātu.

Nevis dzīties pēc kaut kā, bet piedzīvot to, kas notiek.
Viens ir tas, ka mani neinteresē arhitektūra.

Opā...
Piemēram, diplomdarbu es taisīju par vastu šastra, jo tajā laikā man būtiska bija joga, vēdiskās zināšanas. Ja man nebūtu ļauta tā tēma, kas patiesībā nebija saistīta ar arhitektūru, es nebūtu pabeigusi Tehnisko universtitāti. Ivars Strautmanis deva tēmai zaļo gaismu, tas savā ziņā bija brīnums. Viņš pārmeta krustu, pateica, ka esot kristīts luterānis, un aizmuka prom, bet sameklēja man jaunu vadītāju.

Maltas daudzfunkcionālā zāle, 2015. (Foto: Valts Kleins)

Ja interesējies par jogu, tad droši vien gāji pie Šivas.
Jā, bet tas bija pirms divdesmit gadiem. Tajā laikā bija jāpaskaidro cilvēkiem, kas ir joga, uz katra stūra nebija jogas studijas kā tagad. Tolaik man bija pieņemama reinkarnācijas ideja, bet es par to nevarēju runāt skaļi, jo citiem tas bija kas ļoti svešs... Tagad tā ir populāra tēma.

Bet viss mainās. Kādā brīdī saproti, kas notiek, un kāp ārā. Principā es meklēju bezgalību. Ja ieraugu galu, eju tālāk.

Tagad tev vairs neinteresē vastu šastra?
Ja kādam tas ir nepieciešams, es joprojām projektēju pēc vēdiskiem principiem, jo tos zinu, tie man ir asinīs. Es pielietoju tās zināšanas. Bet garīgais ceļš kādā brīdī pagriežas tā, ka tu vairs neej tajā tēmā iekšā, bet meklē tālāk. Manā redzeslaukā parādījās doma, ka mēs dzīvojam vienīgo dzīvi, ka nav nekādas reinkarnācijas.

Tas atkal bija izaicinājums pateikt citiem un pašai sev, ka es neticu reinkarnācijai. Jo ir tik ērti sakonstruēt tos plauktiņus, sakārtot, salikt, viss tik labi tur ieguļas. Bet tādā kosmiskajā, garīgajā līmenī jau nav vārdu, definīciju, plauktiņu un konstrukciju. Sāku sevī ielaist domu, kā būtu, ja šī būtu vienīgā dzīve.

Sāku pārkārtot savu uztveri – kā būtu? Un aktīvi uzdevu cilvēkiem, kas man šķiet nozīmīgi, jautājumu: “Vai tev ir personīga pieredze, kas apstiprina reinkarnāciju?” Uzdevu šo jautājumu arī sev, un sapratu, ka man nav. Jā, mani ir ieveduši dažādās meditācijās un stāstījuši: tagad tu redzi to un vari ieraudzīt šito...

Jā, man ir bijuši sapņi. Jā, Dienvidpirenejos esmu piedzīvojusi, ka ir pieejami dažādi informācijas slāņi vienlaikus, tie pastāv. Bet tas jau nenozīmē, ka tā ir „mana” iepriekšējā dzīve, tā būtu ego piesaiste. Kas tas vispār būtu par absurdu, ja pasaulē klejotu nemainīgs daļiņu savienojums, nemainīgi mans tieši tādā kombinācijā. Man nav bijis nekā tāda tieša, nepārprotama, kas apstiprinātu konstrukciju par reinkarnāciju.

Vēl kas ir mainījies – reizē ar reinkarnācijas beigām man tādās definētās formās ir beigušās visas ticības. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka tas, kas strādā, ir pati ticība. Tad ir vienalga, vai tu tici medicīnai, kristietībai vai budismam – ja tu tam tici, tas viss strādā.

Kas tev palīdz grūtos brīžos?
Kad esi nokļuvis jebkurā grūtā situācijā, vari izvēlēties iztīrīt to miskasti un atkal meklēt līdzsvaru un gaismas celiņu. Izvēlēties būt laimīgs. Tas ir reāli. Es izvēlējos būt laimīga. Tas nenozīmē, ka dzīve man nepiegādā visādas informācijas un situācijas. Tu pats sašūpo vai tevi kāds sašūpo. Tev atkal tas no sevis ir jāizmēž, jābalansē un jāizvēlas tavs ceļš.

Bet man tiešām šobrīd aktuāls ir tas kolektīvais. Tas vienkārši notiek, es to izjūtu. Tur vispār nav nekā par manu personu. Ja esi noķēris to “savu iepriekšējo dzīvi” vai “savu lielo sāpi”, tad sākas par tavu personu. Tu esi kaut kur iestrēdzis un tur palicis, kamēr tiksi ārā.

Bet, ja tu saproti, kādi kari un kas tik viss vēl te nav gājis pāri, kāda bijusi sievietes dzīve cauri visām iekarošanām... Tas vispār ir sīkums, ko es te pārdzīvoju, salīdzinot ar to, kas notiek visā pasaulē. Man šķiet, ka uz to ir jākoncentrējas – jācenšas neiestrēgt, visu laiku tīrīt savu miskasti, balansēt... Varbūt dzīves uzdevums nav individuāls, varbūt tas ir kolektīvs. Mēs pa vienam nekur netiksim, mēs te visi augam vienā pļavā.

Kā tu tīri to savu miskasti?
Dažkārt ir tik grūti, ka ir jāpieņem palīdzība. Tā savā laikā pieņēmu jogu. Bet principā man vienmēr ir licies, ka tev ir jāvar pašam. Pēc iespējas cenšos neiet retrītos un meditācijās, jo tas var būt lāča pakalpojums – kaut kur tev palīdz, bet kaut kur tu atkal esi noķerts uz āķa. Bet tikko biju uz stihiju deju – tas ir kas tāds, kur piedzīvoju kaut ko citu. Tur tu izdejo zemi, uguni, ūdeni, gaisu un telpu, un tas paver iespēju.

Prāta pasaulē viss ir ļoti attīstīts, es varu viskautko saprast, bet tas nenozīmē, ka no tā kaut kas mainās. Varu sev izskaidrot un izskaidrot, bet reāli no tā man nekas nemainās. Kad pieslēdz fizisko ķermeni, viss interesanti apgreidojas, sajūti, ieraugi lietas no citas puses. Un manī tas kaut ko maina. Deja atslēdz to, kas tev ir aizslēgts, palīdz paplašināt robežas. Tad tu jau atkal esi ticis tālāk. Izbaudi to paplašinājumu. Līdz atkal atduries pret nākamo robežu.

Foto: Oļegs Zernovs

Es esmu ķermeniskais tips. Tādu esot maz. Tas man dzīvē ir daudz traucējis, jo viss ir uzbūvēts tiem tipiem, kuru ir vairāk, – audiālie, vizuālie. Piemēram, kad man bija aktuālas meditācijas, citi stāstīja vizuālos tēlus vai krāsas, bet man nekas tāds nenotika – jutos, ka nemāku, ka man nesanāk. Reiz es stāstīju, ka man tur tā sažņaudzās un tad sajūta gāja uz augšu... Un man atklāja, ka esmu ķermeniskais tips. Sapratu, ka man ķermenis visu pasaka priekšā, jāmācās tajā ieklausīties.

Braucot mašīnā, piemēram, uz autoruzraudzībām, esmu daudz dziedājusi tautasdziesmas. Vari caur prātu tulkot simbolus un meklēt zināšanu, bet vari vienkārši dziedāt un justies, kā ir, un burtiski fiziski izjust, kas ir tas sidrabiņa mētelītis. Tu vienkārši to piedzīvo, tu esi tajā sajūtā. Līdzīgi, kad notiek kaut kas radošs un skrien skudras.

Vienu laiku man kā mantra bija doma: “Ir tā, kā ir, un nav tā, kā nav.” Situācijas tevi kaut kur ved, ir sajūta, ka ej pilnīgi citā virzienā, ka tas nav tavs līdzsvars, bet tu sev atkārto – bet vienalga ir tā, kā ir. Un būs tā, kā būs, un, nebūs tas, kas nebūs. Labi, skatīsimies, kurp tas viss aizvedīs. Tātad tev to tagad vajag tik un tā.

Otra mantra tajā laikā, kad dabūju sevi uz kājām, bija: “Es esmu!” Sapratu, ka esmu tik tālu aizgājusi no sevis, tik ļoti atlikusi sevi otrā plānā, ka bija sevī ļoti daudz kas jāliek, jāliek, lai atgrieztos sajūta, ka es esmu. No sevis var ļoti tālu aiziet. Vari dzīvot ilūzijā, tik ļoti gribēt ticēt tam, kas īstenībā nav. Tad visu laiku pazūd spēks, lai vilktu to līdzsvaru citādāk, nekā tas ir tavs.

Mēs parasti domājam, ka iepazīstam otru, visu sev apkārt, bet sapratu, ka mēs jau paši sevi nepazīstam, tāpat kā citus cilvēkus, un iepazīstam dzīvojot. Ja nebūvējam konstrukcijas un neizdomājam sevi.

Reiz dzīvosim paradīzē

Tu arī ikdienas dzīvē esi jutusies atšķirīga?
Līdzīgi kā meditācijas, arī izglītības sistēma ir balstīta uz vairākumu, un kaut kādos posmos esmu jutusies kā pilnīga idiote. Jo tam neatbilsti. Kad ilgāk dzīvo, izej cauri tām sāpēm un vilšanām, saproti, ka tu neesi idiote, tu vienkārši esi citādāka.

Piemēram, skatījos uz savu meitu – kad viņa mācās, viņa dara citādākā veidā. Bet tradicionālajā sistēmā jau nav laika ar to auklēties. Ja tu tajā neiekļaujies, neizdari to tā, kā pieņemts, tu esi nepareizs. Bet viņa taču ir gudra, domā... Es viņā atpazinu sevi, to mazo meiteni, kuru visu laiku aplauž, jo viņa neiekļaujas parastajā veidā. Tad tu atrodi visādus veidus, kā izdzīvot.

Meitas gadījumā es meklēju, kā to risināt. Redzēju, ka sistēma to cilvēku salauzīs. Negribēju, ka viņa pārvēršas par “vienu no”.

Zinu, cik man pašai bija grūti iet cauri tām sistēmām. Tāpēc pārcēlāmies dzīvot uz Ikšķili, meita aizgāja uz brīvo skolu. Tas palīdzēja. Viņa ieguva laiku nostabilizēt pašapziņu, saprast, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Kurā skolā pati mācījies?
1. ģimnāzijā. Tur bija tā gudri, bet dzelžaini. Pēc tam Komercskolā viss bija superīgi – parketa grīdas, skolotāji un skolnieki viens otru uzrunā uz tu, tāda absolūti ģimeniska atmosfēra. Savukārt RTU nokļuvu pilnīgi atsvešinātā vidē.

Kāpēc tad aizgāji studēt arhitektūru, ja tevi tā neinteresē?
Īstenībā es paralēli iestājos arī Latvijas Universitātē, datoros. Nespēju izlemt, kurp iet, jo visa mana ģimene ir programmētāji, man vienmēr ļoti patikusi fizika un matemātika. Mēs ar brāli esam dvīņi. Es pa vidu gadu nomācījos lietišķajos un aizgāju prom. Brālis gadu bija pastudējis ko citu. Tā mēs vienā gadā stājāmies datoros. Izdomāju, ka datoros es arī otrreiz iestāšos, bet arhitektos ne. Turklāt brālis, kaut gudrāks par mani, bija palicis pirmais aiz strīpas. Dvīņu būšana ir tāda īpaša.

Kādas jums ir attiecības ar brāli?
Tas ir tik personīgi...
Mēs ar viņu otrreiz satikāmies, kopā braucot uz Kaukāza kalniem. Bērnībā vecāki mūs ņēma līdzi uz kalniem, bijām to sajūtu ieķēruši. Tagad kopā uzkāpām Elbrusā. Pēc tam vēl arī Himalajos. Tur bija tāda īpaša sinerģija. Kalni jau vispār ir tīrākā ticības forma, kāda iespējama uz zemes.

To var saprast tikai tie, kas kalnos ir bijuši. Ne velti saka “saslimt ar kalniem”. Kaut kas tur ir. Līdz turienei nekāda šļura nenokļūst. Man patīk, ka tam apkārt nav uztaisīta kāda reliģija. Ka tu tur vienkārši esi. Visi cilvēki, kas tur ir, to piedzīvo. Tāpēc viņus vienmēr atkal velk turp, vienmēr būs nostalģija pēc tā.

Starp citu, Zeimuļs ir tieši saistīts ar to, ka uzkāpu Elbrusā. Visu laiku biju gribējusi iet prom no algotā darba, bet nespēju to izdarīt. Grūti izlauzties no tās shēmas, ja nav īpašas aizmugures.

Tev nav ne laika, ne naudas. Uzkāpu, nokāpu, un jutu, ka manī ir atbrīvojies milzīgs brīvais potenciāls. Tad kaut kas var rasties.

Citādi tu tikai atgremo klišejas. Tālāk viss notika strauji – mazliet pastrādāju jaunā darba vietā, bet gāju tālāk, faktiski ielēcu pēdējā vagonā, jo tūlīt jau sākās krīze. Visu laiku biju šaubījusies, vai varu nodarboties ar lielo arhitektūru, vai mani tas interesē, vai tas ir man... Kaut kur izskanēja: kā citādāk to sapratīsi – jāpamēģina. Darīt ir vairāk nekā nedarīt. Ja esi izdarījis, esi sapratis. Kamēr nedari, turpinās tas piekarinātais stāvoklis. Iespējams, ko tādu var izdarīt tikai tad, ja esi pilnīgā nekurienē. Naudas nebija, nekā nebija.

Dzīve jau visu laiku tevi iemet kaut kādā bedrē. Tad jābūt pietiekami stipram, lai nolaistos pietiekami zemu, lai atspertos un atkal celtos augšā. Kad vienreiz esi izgājis tam ciklam cauri, jau saproti, kā tas darbojas. Jā, tu atkal nokļūsti visādās grūtībās, bet jau skaties kā no malas, jo tu to procesu jau pazīsti, neiestrēgsti tajā.

Zeimuļs, Rēzekne, 2012. (Foto: Ingus Bajārs)

Tev ir sanācis pabūt bezdibenī?
Man bija tāds personisks satricinājums, kas pamatīgi izmainīja tālāko dzīvi... Acīmredzot tas bija nepieciešams. Studiju laikā uzzināju, ka mans tētis nav mans īstais tēvs, ka mans īstais tēvs ir kaukāzietis. Tu dzīvoji savu dzīvi, un pēkšņi nobrūk visi pamati zem kājām. Un vēl izrādās, ka puse tevis ir kaut kas pilnīgi cits.

Pāris gadus riktīgi izdzīvoju cauri depresijai. Tad ķēros pie jogas, kādā brīdī sapratu, ka jogā jau nenokļūst cilvēki, kuri tradicionālā veidā var atrisināt savas lietas. Tie visi ir palīdzības mehānismi. Izdzīvo tam cauri, un tad jau zini, kā tas mehānisms ir uzbūvēts. Tad vari arī citiem palīdzēt. Laikam jau mēs visu laiku tā elpojam – te ceļamies, te krītam, te atkal ceļamies. Apstājies nav nekas.

Pēdējā laikā esmu sapratusi: kamēr tev ir jautājumi un pārmetumi vecākiem, tu vienkārši vēl neesi pieaudzis. Ir viens brīdis, kad tu pieaudz, un tev tie pārmetumi beidzas. Saproti, ka visi konkrētajā brīdī dara vislabāko iespējamo.

Tā mēs uzkāpām tai Kaukāzā. Fiziski varēju tur arī neizturēt, bija šausmīgi grūti, man gandrīz atsala pirksti, arī zābaki bija nopirkti nepiemēroti. Bet man bija nenormāli svarīgi uzkāpt, savienoties ar to Kaukāzu. Tas bija jāizdara – dzīvo vai mirsti, citādi tu paliec pelēkajā zonā. Uzkāpu un dabūju to brīvo potenciālu. Atbrīvojās telpa, kas divus gadus bija depresēta. Tad arī radās spēks un varēju iet tālāk. Pēc tam atkal tevi iemet, un atkal... Man gan ir ticība, ka mēs varētu dzīvot paradīzē un kādreiz dzīvosim, bet vēl tā te nav iespējama.

Ko tu saproti ar paradīzi?
Man nešķiet, ka vienmēr jābūt tā šausmīgi smagi. Varētu būt citādāk. Viegli un laimīgi. Bet vēl tā nav.

No kā tas ir atkarīgs?
No godīguma un līdzsvara. Kad būs pietiekoši daudz cilvēku, kas tā var, tad svaru kausi mainīsies. Viss mainīsies. Droši vien tāpēc mums visiem ir grūti, ka viens otru šūpojam, paši sevi šūpojam.

Ar lapsas asti pilsētā

Kādās vietās tu jūties vislabāk?
Savvaļā. Kad beidzās padomju laiki un bija iespējami pirmie ceļojumi uz ārzemēm, mēs ar klasesbiedriem izbraukājām Itāliju, Spāniju... Tajā laikā bija interesanti nokļūt tajās arhitektoniski atzīmējamajās vietās – katedrālēs, panteonos, kolizejos.

Maltas daudzfunkcionālā zāle, 2015. (Foto: Valts Kleins)

Bet man ar tiem pāris braucieniem pietika, lai pēc tam, kad nokļūstu vecajā Eiropā, gribētos mukt no tā. Es gribu būt kalnos, mežā, jūrā, jebkur, kur nekas nav cilvēku būvēts. Man patīk būt dabā, kur sākas savvaļa, akmeņi, neizkoptie meži... Ja runājam par reliģijām un ticībām, man šķiet, ka nekā cita te nav, ir tikai daba. Pārējais ir sadomāts pa virsu.

Tagad mani ievilka arī Pāvilosta. Tā sakrita. Pēc ilgāka laika satikāmies ar klasesbiedreni Ieviņu Drāznieci, viņa vienmēr ir bijusi viens no maniem atslēgas cilvēkiem. Tagad viņa mani ir ļoti atbalstījusi. Viņai ir sērfs, un viņa mani tajā lietā ievelk. Man tas absolūti der, jo tas nav par “tikai paskatīties”, bet par būšanu dabā. Kad stundu esi izgriezies visos tajos ūdens virpulīšos, esi iztinies un laimīgs. Man vēl nav mērķa uzlekt uz tā dēļa, redzēs, vai radīsies...

Esam bijušas arī Klaipēdā, bet Pāvilostas jūra ir tāda īpaša, mīļa. Tur ir kaut kāds maigums. Un tā zaļzilā krāsa. Tagad tas tonis piesaistās tikai Pāvilostai. Tas jau ir aizņemts, tas ir Pāvilostas tonis. Kad visi tonīši būs aizņemti, būsi to mūžu nodzīvojis.

Braukt skatīties mūsdienu arhitektūru – tas tevi neinteresē?
Nu jau laikam esmu izaugusi līdz tam, ka varētu braukt ceļojumā pēc konkrētas arhitektūras pieredzes. Bet daba tāpat uzvarēs, ja man būs izvēles iespējas.

Skaidrs, ka vienalga tas līdzsvars ir jāsavelk. Savvaļa un kultūra. Prāts un jūtas. Diez vai es varētu tikai savvaļā, lai kā man gribētos. Kultūra arī jāpieradina un jānes iekšā. Mēs visi dzīvojam duālā pasaulē. Jā, es gribētu dzīvot mežā, ārpus pilsētas, jā, tas ir par mani. Bet paesi tajā pašā Pāvilostā kā dabas sastāvdaļa, un tad tev ir jāiekļaujas šajā pasaulē – pilsēta, projektēšana... Tas ir grūti. Tu nevari atskriet ar savu lapsas asti un uzreiz iekļauties.

Ja mums būtu paredzēts dzīvot tikai savvaļā, tad jau mēs būtu piedzimuši par stirnām un lapsām. Bet mums ir paredzēts iemācīties pazīt sevi, mainīt tās formas organiskāk, pāriet no vienas otrā, nenodarot sev un citiem pāri.

Katrā no mums taču ir viss, nevari zināt, kas kurā brīdī izleks laukā.
Jā, jā, tas arī ir par to līdzsvaru. Pašam vien balanss jāatrod. Piemēram, es esmu bijusi situācijā, kad gandrīz nogalinu. Esmu bijusi spiesta atrast veidus, kā to atrisināt. Kādā brīdī arī izdari to, ko nav pieņemts darīt. Iedur īlenu, lai tur kaut kas īsts iznāk ārā. Visi tādi sakrāsoti, smuki. Bet man tas riebjas, neinteresē.

Es agrāk biju tāda baigi pareizā – ne dzēru, ne gaļu ēdu. Pats esi tādā kā bezizejā ar to savu labiņumu un nevari tikt ārā. Piemēram, mana kolēģe, kurai arī ir tuvas tās augstās tēmas, strādājam kopā ar līdzīgiem ideāliem, visu ko ir paspējusi jaunībā – gan dzert, gan traki ģērbties utt. Un viņa ir līdzsvarā ar tiem augstajiem ideāliem. Es kaut kā to posmu savā attīstībā biju palaidusi garām. Un Valts (Rasas draugs, bijušais vīrs fotogrāfs Valts Kleins – Red.), man palīdzēja to audeklu nogruntēt. Tagad es varu arī dzert vai pīpēt, pat nolamāties... Ir pievienojusies arī melnā krāsa, tas viss vairs nav tik jēls. Pēc tam var virsū zīmēt jebko, ir koši. Mums te līdz mūža beigām ir ko darīt.

Starp citu, labs atpūtas veids ir nedarīt neko. Visi piedzīvo to savu tumšo pusi, bet par to nav pieņemts runāt. Līdz ar to jūties tāds kā neriktīgs, ka tu tā kā nedrīksti... Bet es kādā brīdī sapratu, ka tā vienkārši ir dzīves sastāvdaļa. Varu dienu nogulēt un sev nepārmest. Nonākt kaut kādā tukšumā. Restartēties. Ja ir tas melnais caurums, tu nevari ar to tikt galā, apspiežot vai iebāžot kaut ko vietā. Tam ir dabiski jāiztinas.

Kādu māju tu sev gribētu?
Neesmu vienīgais arhitekts, kurš nevar atbildēt uz šo jautājumu. Dzīvoju īrētā dzīvoklī. Jā, es gribētu koka māju, kur viss ir īsts.

Bet mājas kokos neaug. Tev pašam tās ir jārada, un es laikam vēl īsti nezinu, ko gribu, kurā Latvijas pusē. It kā gribu laukos, bet saprotu – kamēr strādāju, man jābūt pilsētā. Viss ir tik dinamisks. Tas, ko gan es šodien noteikti gribētu, - tādu savvaļas vietiņu, kur pabūt, atelpot. Pirti. Tāds punktiņš neatkarīgi no visa būtu derīgs. Nezinu, beigās vari attapties arī Kaukāza kalnos.

Foto: Oļegs Zernovs

Un vēl jau ir jautājums par taviem iekšējiem mērķiem. Man liekas, ja sieviete pati uzceļ māju, tad jau ir čau. Kurš tad nāks tajā viņas uzceltajā mājā dzīvot? Tāpēc es šo jautājumu tā ļoti aktīvi arī nekustinu. Bet noteikti gribu būt ar kādu kopā, dabu, māju, izdzīvot tādu foršo radošo dzīvi.

Zinu, ka to var dabūt gatavu arī laukos. Mans vectētiņš, piemēram, dzīvoja laukos, fotografēja, pasniedza mūziku un pats spēlēja, laivu taisīja. Visu ko. Ir tādi spēcīgi cilvēki, kuri veido vidi ap sevi. Bērnībā pirms gulētiešanas mums rādīja greizos spoguļus, izmantojot fotoplates. Mans pirmais arhitektūras etalons – tolaik gan tādu vārdu vēl nebiju dzirdējusi – bija vecā rija uz vectētiņa zemes. Tāds arhetips.