Slavenais beļģis Driss van Notens starp modi un zaptēm: "Man bija divas iespējas – modi ienīst vai mīlēt"

Šogad Driss ir kļuvis par baronu van Notenu, joprojām ir sava zīmola saimnieks un tā darbības virziena noteicējs. Tāpēc viņš var atļauties savu dienišķo luksusu, piemēram, kopt puķes dārzā un atlikt darbus modes namā tad, kad… jāvāra ievārījums.

Driss ir dzimis 1958. gadā Antverpenē un ir trešās modes dizaineru, konstruētāju, šuvēju un pārdevēju paaudzes pārstāvis. Pirmos reālos iespaidus par modes industrijas mašinēriju viņš ieguva ģimenes butikā, kurā tirgoti zīmolu Emanuel Ungaro, Salvatore Ferragamo un Ermenegildo Zegna izstrādājumi.

“Man bija divas iespējas – modi ienīst vai mīlēt. Brālis to ienīda un kļuva par ārstu, bet man mode bija īpaša, tomēr dabiska izvēle, kas sniedz neierobežotu brīvības izjūtu,” saka van Notens, kurš 18 gadu vecumā uzsāka modes studijas Antverpenes Karaliskajā akadēmijā.

“Kad 80. gados sāku strādāt patstāvīgi, bija skaidrs, ka beļģu dizainers pasaules modē ir anomālija. Es un mani kolēģi, Antverpenes dizaineri, sapratām, ka neiekļausimies industrijas sistēmā un nāksies meklēt savu individuālo ceļu. Bet apzīmējums Antverpenes sešinieks lielā mērā radās tāpēc, ka cilvēki nevarēja izrunāt mūsu vārdus.”

Bez mārketinga idejām, bez naudas, bet kopīgā darba motivēti, seši no Antverpenes – Karaliskās akadēmijas 1980. un 1981. gada absolventi Valters van Beirendonks, Anna Demulemeistere, Dirks van Sāne, Dirks Bikembergss, Marina Jē un Driss van Notens – kopā piedalījās Londonas modes izstādēs un Antverpeni padarīja par avangarda dizaina epicentru. Uz tā laika pārspīlētās un ekscentriskās modes fona beļģu minimālisms un funkcionālisms bija avangards!

Viens no sešiem – pats par sevi!

Kādu laiku kā brīvmākslinieks pastrādājis gadījuma darbus, 1986. gadā Driss prezentēja pirmo rudens/ziemas vīriešu modes kolekciju. Tas bija veiksmīgs sākums, jo Ņujorkas luksusa lielveikals Barneys, Amsterdamas Pauw un Londonas Whistles to iegādājās pārdošanai. Barneys vēlējās šos modeļus tirgot arī sievietēm, iegādājās mazākus izmērus, pasūtīja arī svārkus no tiem pašiem audumiem. Lai noorganizētu patstāvīgu vīriešu modes skati kā prezentāciju gan bija jānogaida vēl piecus gadus.

Un arī tad, demonstrējot 1992. gada pavasara/vasaras kolekciju Parīzes viesnīcas Saint James Albany pagrabā, viss – izņemot pašus tērpus – bijis amatierisks un tas, kas varēja noiet greizi, tā arī nogāja: “Tikai skates beigās sapratām, kādēļ daudzi modeļi, kuri lielākoties bija mani draugi, izgāja skatē kailām kājām.

Ģērbējs, kuru bija pārņēmusi panika, bija izmisīgi centies tiem uzvilkt nepareiza izmēra apavus.” Driss bija nomocījies, taču jutās arī atvieglots. “Auditorijas reakcija bija uzmundrinoša un pozitīva, žurnālisti un stilisti saprata manu cieņu pret tradicionālām vērtībām un vēlmi vienlaikus lauzt pieņemtos kodus un nosacījumus.” Tāda pieeja dizainam viņam ir joprojām.

2000. gadā Driss van Notens savu ateljē, biroju un arhīvu pārcēla uz lielākām telpām turpat Antverpenē, uz kādu bijušo noliktavu. Tā ir vieta, kur viņš strādā vēl aizvien, bet kolekciju prezentācijas atrāda divu stundu braucienā no mājām – Parīzē. “Antverpenē jūtos labi, šeit ir patīkami dzīvot. Ja laiks ir labs, uz darbu braucu ar velosipēdu. Kad sāk šķist par šauru, dodos uz Londonu, Parīzi, Amsterdamu vai Vāciju. Toties, šeit strādādams, neizjūtu lielās pilsētas spiedienu. Ja es dzīvotu metropolē, mans dizains būtu citāds.”

To, ka dzīvošana it kā nelielā pilsētā nenozīmē ierobežotību dizainā un domāšanā, pierāda arī Driss van Notena saņemtās neskaitāmās atzinības. Piemēram, 2008. gadā CFDA viņam piešķīra Starptautiskā Dizainera gada balvu, 2009. gadā dzimtās Beļģijas Flāmu karaliskā akadēmija piešķīra zelta medalu un Ņujorkas FIT muzeja Modes padome godināja ar savu Modes mākslinieka balvu.

2015. gadā Francijas Kultūras ministrs Žaks Langs iecēla viņu Mākslas un Literatūras ordeņa virsnieka godā, bet šogad Beļģijas karalis Filips I piešķīris Karalisko ordeni un titulu barons van Notens. 2014. un 2015. gadā Antverpenē un pēcāk Parīzē ar rekordlielu apmeklētāju skaitu notika izstāde Driss van Notens. Inspirācijas, bet šogad dienasgaismu ieraudzīja režisora Rainera Holcemera uzņemtā dokumentālā filma Dries.

Ko Driss rāda, to arī pārdod

Drisam van Notenam šķiet absurda reklāma kā mārketinga stratēģija. Viņš nevēlas auditoriju uzrunāt ar vienu konkrētu personu – mūzu, kura iemiesotu visu, kas modes namā radīts.

Izvēloties vīrieti vai sievieti, noteiktu gadu skaitu, personas matu un ādas krāsu, miesas uzbūvi un reklāmas noskaņu, “automātiski tiek izslēgta liela cilvēku grupa, kas sevi nespēj identificēt ar reklāmu tēliem”. Modes skate, pēc viņa domām, ir daudz neitrālāka vide, jo tajā apģērbu demonstrē vairāki desmiti modeļu.

Neatkarīgā dizainera principiem neatbilst arī slavenību pucēšana sarkano paklāju pasākumiem. Dries Van Noten drēbes var tikai iegādāties, nevis aizlienēt no stilistiem. Tātad tā ir valkātāja personīgā izvēle. “Oskara ceremonijai ģērbām Keitu Blanšetu, kura bija astotajā grūtniecības mēnesī. Tādas lietas notiek reti un ārpus sistēmas. Mani apbēdina sarkanā paklāja nerakstītie likumi. Piemēram, ziedu apdruku izmantošana. Ja tāds ir noteikums, tātad mums jāizmanto ziedu apdrukas? Neviena zvaigzne nevilks mūsu balinātās kokvilnas vakartērpus ar izšuvumiem, jo viņām tagad ir jābūt puskailām…”

90. gadu nogalē, kad lielie modes konglomerāti nopirka zīmolus Alexander McQueen un Jil Sander, Driss atteicis vilinošajam piedāvājumam un aizvien saglabā pilnas sava zīmola īpašuma tiesības – viņš ir gan modes nama dizainers, gan tā direktors.

“90. gadu nogalē es nejutos ērti. Viss modes bizness aizvien vairāk grozījās ap precēm, rokassomiņas un kurpes kļuva svarīgākas par apģērbu. Jā, konglomerāta paspārnē būtu iespējas, par kurām varu tikai sapņot. Kaut vai tas, ka nebūtu jādomā par finanšu problēmām un riskiem.

Mēs esam neliels, bet nopietns uzņēmums ar atbildību pret saviem darbiniekiem un piegādātājiem. Nezinu, kā būtu bez šīm problēmām, bet zinu, ka to vietā rastos citas,” spriež dizainers, kuru tiešām motivējot atbildība. Tā kā uzņēmumam ir seši printeri, kolekcijās tiek iekļautas apdrukas, bet 3000 Indijas meistaru algošana atgādina, ka lietā jāliek arī izšuvumi.

Neatkarība industrijā, kurā dizaineri ik sešas nedēļas ir spiesti atrādīt jaunas kolekcijas, van Notenam ļauj veidot tikai četras gadā – divas vīriešiem un divas sievietēm. Un pretstatā kolēģiem, kuru zīmolu skatēs prezentētajam apģērbam ir maz sakara ar veikalā iegādājamo, van Notens rāda tikai to, ko pārdod. Visu, ko redzi, vari arī nopirkt.

 “Vēlos pats uzraudzīt un kontrolēt zīmola attīstību. Neesam populārākie internetā, jo piesardzīgi izturamies pret e-komerciju. Pasaulē mums ir 550 tirdzniecības punkti. Tas ir reizē gan daudz, gan maz.” Driss nesteidzas, viņa nogaidīšanas politika ir atmaksājusies, un pēdējos trīs gados zīmola tirdzniecības apjoma pieaugums procentos ir mērāms divciparu skaitlī. “Attīstāmies maziem soļiem, bet jāatzīst, ka šobrīd ātrums ir audzis vairāk nekā paredzēts.” Drisa mērķis neesot bijusi grandioza modes impērija, taču par tādu tā ir kļuvusi.

Ieliekot sirdi un cerību

“Man nepatīk apzīmējums mode. Manuprāt, mode ir beigusies, tā vairs neeksistē. Mode bija dzīva tad, kad vēl varēja runāt par tendencēm. 50. – 80. gados bija viens siluets, viens plecu platums, viens krāsu komplekts. Patika vai ne, vienu sezonu bija jāvalkā, teiksim, brūns un oranžs, nākamajā – ābolu zaļš un spilgti zils. Vienalga, vai tev bija skaistas vai neglītas kājas, vienā sezonā jāvalkā mini, otrā – maksi.”

Driss uzskata, ka mūsdienās šis modes diktāts ir beidzies, katrs dizainers cenšas radīt ko savu un klienti var vienlīdz stilīgi un modīgi ietērpties gan Comme des Garçons vai Versace, gan Zara un H&M izstrādājumos. Modi ir aizstājis personīgais stils un attieksme. Tas palīdz arī pašam van Notenam, kurš iestājas par lietām ar dvēseli un valkājamību.

“Par savām drēbēm nedomāju kā par daļu no pasaules modes preču klāsta. Cenšos godīgi pildīt darbu un radīt lietas, kurām ir tiesības eksistēt ne tikai peļņas dēļ. Apģērbu, kas valkātājam dod iespēju paust savu personību.” Un, lai gan dizainers izdzīvošanas labad ir spiests arī radīt un tirgot pat vienkāršus, baltus tēkreklus, viņš uzstāj, ka visur ir ielicis sirdi un cerību. Tas modes namu Dries van Noten padarot īpaši vērtīgu mūsdienu pasaulē, kurā valda pārprodukcija un haoss.

Van Notena estētikas galvenais trumpis ir pēc tradicionālajām metodēm darināti audumi, eksotiskas apdrukas un krāsas no visas pasaules. Tekstīlijas ir viņa dizaina procesa sākums. Un, tā kā veikali Barneys, Selfridges, Liberty un Bergdorf Goodman kolekcijas pasūta iepriekš un iemaksā 70% no summas, Drisam un kolēģiem ir pietiekami daudz laika jauna audumu dizaina radīšanai ik sezonu.

Šis entuziasms nozīmē ne tikai senu amata prasmju saglabāšanu, bet arī kaifu, ko viņš pats gūst no skaista materiāla. “Drēbes radu ar mūsdienīgu ideju, domājot par nākotni un paužot cieņu pret tradīcijām. Bet neesmu nostalģisks. Vienkārši uzskatu, ka modernās metodes nav tik labas kā īsts roku darbs.” No mūsdienu tehnoloģijām Driss izmanto tikai digitālo druku.

Taču visvairāk Drisu iedvesmojot māksla. Visplašākajās tās izpausmēs –  no jauno mākslinieku keramikas un Pītera Paula Rubensa gleznām līdz Damjena Hērsta objektiem. “Māksla liek man domāt. Ne jau tikai par krāsām vai formu. Ir jārok dziļāk, jāsaprot mākslinieks un tas, ko viņš savā darbā ir centies pateikt. Protams, tas, ko uztveru es, var atšķirties no mākslinieka ieceres. Mākslai ir dažādas šķautnes, un mani aizrauj spēlēšanās ar tām.”

Tā ir izpēte, dizainera īpašā poētiskā un emocionālā pieeja lietām. Tajā svarīga ideja, koncepcija, elementi, apkārt valdošā noskaņa. “Kad dodos uz izstādēm, galerijām, skatos plaši atvērtām acīm. Dažkārt persona, kura stāv pie mākslas darba, ir daudz intriģējošāka par šo darbu un liek vēlēties uzzināt vairāk.”

Lai arī Dries van Noten dizaina pamatā ir tradīcijas, viņa lauciņš nav kostīmu māksla vai augstā mode, bet apģērbs šodienai. “Ja vēlies radīt sapņus, taisi augsto modi un neizliecies, ka to var iegādāties. Es vēlos radīt realitāti. Atzīšos, skaistu realitāti, kas ir mugurā 180 cm garām meitenēm un 188 cm gariem puišiem. Bet tā aizvien ir realitāte!” Realitāte, kuru iedvesmo plašs interešu diapazons: TV, grāmatas, Instagram, ceļojumi, mūzika, atmosfēra. Un – Deivids Bovijs, kurš, Drisaprāt, iemiesojot laiku, kad elegance un stilīgums vēl nozīmējis vienu un to pašu. “Tā bija ēra, kad varēja nevīžīgi valkāt zīda kreklus un cilvēki neteica, ka tas ir nepareizi, pārāk sievišķīgi vai vienkārši neticami…”

Ik kolekcija kā pirmā

Dizainera darbs ik sezonu sākas no baltas lapas. Pat tad, ja no malas šķiet, ka jaunākais veikums nav sevišķi tālu no iepriekšējās kolekcijas. Kad izvēlēts koncepcijas sākumpunkts – filma, mākslinieks, mākslas darbs u. c. –, sākas darbs pie personāža. Parasti - aplūkojot piecas dažādas sievietes.

“Ar modes nama dizaineriem spriežam par to, kādus apavus katra valkās, vai viņa ir sportiska vai šika, dzer tēju vai kokteiļus, vai smēķē, vai ir īsa vai gara augumā.” Šie it kā klišejiskie jautājumi personībai piešķir individualitāti, atsedz vairākus dzīvesveida slāņus un nav tikai viens iedvesmojošs Pinterest attēls vien.

Piemēram, 2013. gada pavasara/vasaras kolekcijas sākumpunkts bija grandža un augstās modes fotogrāfijas, pārplēstas uz pusēm un pēc tam salīmētas jauktā secībā. Vēl viens iedvesmojošs piemērs: “Kortnija Lova mīl valkāt slavenā zīmola Manolo Blahnik kurpes. Taču svarīgs ir veids, kā viņa tās valkā. Varbūt bijis par daudz alkohola, viņa pakritusi un kurpes saplēsusi. Vai kurpju šņores aizņēmusies no sava boifrenda. Tas ir sākuma punkts!” Rezultāts – elegantas, ar šņoru saitējumiem rotātas kurpes.

“Cilvēki domā, ka pēc tik daudzām skatēm man jau viss ir vienalga. Aizmirstiet to! Katra skate ir satraucoša un šķiet kā pirmā. Jā, es vēlētos atvieglot sev darbu, tomēr esmu perfekcionists, kurš visu grib darīt noteiktā veidā.”

Mūsdienu interneta pasaulē neierasts ir arī uzsvars, ko dizainers liek uz kolekciju prezentācijām, kuras viņam neesot vis ķirsis uz kūkas, bet pati kūka. Leģendārākā Dries van Noten torte pasniegta 2004. gadā Parīzē. Toreiz 500 skates viesi ieturējās pie vakariņu galda, kurš vakara gaitā pārtapa par modes defilē laukumu.

Savukārt šogad 1. martā, svinot savu simto skati, dizainers, ieskatījies modes nama arhīvos, pats no sevis aizlienēja pirmās, sestās, astotās un desmitās kolekcijas apdrukas un tām pāri pārdrukāja jaunas grafikas. Turklāt pieaicināja gandrīz visas modeles, kuras piedalījušās zīmola Dries Van Noten stāstā no pirmās līdz pēdējai skatei – dažādu vecumu sievietes ar dažādu ādas krāsu no dažādām pasaules malām. Katra no tām bija īpaša, un skates ideja, protams, simboliska – pagātne sastopas ar nākotni, to iedvesmojot.

Van Notena neatkarīgais stāvoklis, kas ļauj veidot tikai četras kolekcijas gadā, nozīmē kvalitātes garantiju, jo viņam ir laiks darīt to, kas pašam patīk, piemēram, eksperimentēt ar kurpju papēža proporcijām, izvēlēties fliterus izšuvumiem. Tā ir gan “darba patīkamākā daļa”, gan luksusa vērtā iespēja dizainu balstīt uz godīga autentiskuma principiem: “Agrāk luksuss bija kaut kas dārgs – pieczvaigžņu viesnīcas, trīszvaigžņu restorāni. Tagad luksuss ir diena bez mobilā telefona.” Un vēl – iespēja uzturā lietot paša dārzā audzētus dārzeņus...

Dārznieks mājā ar terasi

Ikdienas luksusa mīļotājs Driss van Notens dzīvo noslēgti un nejūt vajadzību piedalīties ikvienā Parīzes modīgajā ballītē.

Dizainera dienas ritmu diktējot Antverpenes sastrēgumi. “Mierīgos darba periodos ofisā ierodos pēc sastrēgumiem, aizņemtos – pirms.” Bet vismierīgākajos periodos, kuri parasti ir pavasarī, viņa dzīvi diktē dāliju, rožu un peoniju dārzi mājās Ringenhofā. Dārzkopība ir van Notena kaislība. Tiesa, ne jau kopš bērnības.

“Tēvs katru nedēļas nogali lika man strādāt dārzā. Man tas riebās, un, 18 gadu vecumā, aizbēdzis uz pilsētu, biju sajūsmā – nu vairs nekad man nebūs kāja jāsper dārzā! Bet 30 – 35 gadu vecumā pēkšņi pats sagribēju māju ar ziedošu augu ieskautu terasi...” Tagad dārzs ir viņa miera osta un līdzsvara punkts, vieta kur darbam ir gan lēns, bet redzams rezultāts. “Tā nav vienkārši māja, dārzam ir jāseko līdzi, tas jākopj. Dārzs liek saprast, ka ne viss var pagaidīt tikai tādēļ vien, ka ir jārada mode. Dažkārt, kad esam nolasījuši ogas, piedodiet, man jādodas mājās un jāvāra ievārījums.”

Tā nav dziļdomīga metafora – glancētās industrijas pārstāvis patiešām ir ieklausījies mātes pamācībā izmantot visu, ko dārzs sniedz, un pats gatavo ievārījumus. Turklāt daudz, tā, lai var dāvināt gan ģimenei, gan draugiem. “Man viss ir viens. Nevaru nodalīt formālo biroja dzīvi no radošās darba dzīves vai radošās dārza dzīves. Viss ir vienots! Es domāju vienādi, gan gatavojot ēst, gan strādājot dārzā, gan izvēloties audumus. Tas ir dzīvesveids.”

Ievārījumu burciņas gan neliecina, ka Driss gatavotos doties pensijā. “Neesmu vairs tas jaunākais un nezinu, kas mani gaida nākotnē. Bet man aizvien ļoti patīk mode.” Dizainers atzīst, ka nu jau mēdz aizdomāties par to, vai Dries Van Noten radošā komanda spētu iztikt arī bez viņa. Un atkal pamostas atbildības sajūta. “Ja ar mani kaut kas notiktu, kaut vai nelaimes gadījums un es mēnesi nevarētu strādāt, – vēl pirms dažiem gadiem man tā būtu katastrofa. Šodien es teiktu, ka viegli nebūtu. Bet varbūt man to izturēt būtu grūtāk nekā manai komandai...”

Tā domā Driss van Notens

• Šobrīd esam modes pārpilnības, virspusības un pārdozēšanas periodā, pārmaiņas ir biedējošas, bet tām ir jānotiek.
• Mūsdienu modē valda tāds bardaks un juceklis, ka tam vairs neviens nespēj sekot līdzi. Ja klients nevar izsekot modei, viņš zaudē interesi, bet dizainers – kontroli pār to.
• Modei ir jāliek sapņot, tai jābūt sapnim, nevis pasakai. Apģērbs nedrīkst kļūt par kostīmu, modei jāpiedāvā klientiem valkājami izstrādājumi.
• Starp sapni un pasaku ir liela atšķirība. Nebaidos teikt, ka mīlu sapņot, un uzskatu, ka ikviens ir pelnījis sapni. Sapņošana ļauj izdzīvot – jo īpaši mūsdienu smagajā dzīves īstenībā.
• Neesmu antidigitālists, bet atsakos radīt produktus tādus tikai tāpēc, lai tie labāk izskatās viedtālruņa vai datora ekrānā.
• Ierobežojumi ne vienmēr jāvērtē negatīvi. Reizi pa reizei pabīdot līdz šim neieņemtu teritoriju robežas, tiek stimulēts radošums.
• Nekad nebeidzu šaubīties par savu darbu. Apšaubīt izvēlētās kurpes un mūziku. Ja esi absolūti pārliecināts par to, ko dari, – kāda tad ir šā procesa jēga?
• Veiksmes un laimes filozofijas ir sajaukušās. Man, atšķirībā no daudziem, veiksme nozīmē nevis citu vērtējumu, bet gan labu sajūtu. Dzīvot labu dzīvi.
• Mani biedē ideja: “Klikšķini – un nopērc tagad!” Gaidīšana ir tik īpaša sajūta!
• Ja būtu jāatskatās atpakaļ laikā un jāpamāca sevi pašu jaunībā, es teiktu – izbaudi mirkli! Šo ieteikumu neesmu pildījis gana labi.