Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X
Jakobs Kureks. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Arhitektūra, kas sasilda un atvēsina pilsētas. Saruna ar arhitektu Jakobu Kureku 1

6. decembrī 12:25
Anda Spriņģe | Pastaiga
Pasaulē cienītā un novērtētā, Dānijā bāzētā arhitektu biroja Henning Larsen Architects plašā starptautiskā atpazīstamība lielā mērā ir par biroja starptautiskajiem projektiem atbildīgā partnera Jakoba Kureka nopelns.

Jakoba trumpis ir vairāk nekā 20 gadu pieredze arhitektūrā, skaidra stratēģija un personīga saskarsme ar klientiem. Pavasarī kā starptautiskās žūrijas pārstāvis viņš piedalījās Latvijas Arhitektūras Gada balvas nominantu izvērtēšanā, bet šobrīd, visticamāk, ir ceļā uz Austrāliju, kur top Henning Larsen projektētā Kvīnslendas Tehnoloģiju universitāte, vai Kanādu, kur Toronto tiek būvēts jauna veida administratīvais centrs, vai arī darbojas dzimtajā Kopenhāgenā, kur joprojām netrūkst mūsdienīgu izaicinājumu.

Kāds bija jūsu iespaids par Latvijas jauno arhitektūru?
Ir lieliski redzēt, kā jaunie un uzlecošie arhitekti mēģina atrast savu pozīciju spēcīgā vēsturiskā kontekstā, vienlaikus lūkojoties nākotnē. Manuprāt, tur ir milzīgs potenciāls. Cerams, ka Latvijas sabiedrība to novērtēs un dos telpu šiem jaunajiem, enerģiskajiem censoņiem. Tas noteikti ir kaut kas, ko priecātos redzēt arī pārējā pasaule.

Dānijas lielākais urbānās vides attīstības projekts – Vinges pilsēta, kas jau sākotnēji projektēta kā ilgtspējīga pilsēta. Dzelzceļa stacija būs pirmās būvniecības kārtas centrālais objekts. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Vai pamanījāt ko interesantu arī ārpus konkursa darbu vērtēšanas?
Staigājot pa ielām, redzēju tik daudz interesanta, ka labprāt pavadītu šeit vēl nedēļu. Savukārt starp konkursa darbiem saskatīju tiešām labus piemērus, kā arhitekts vēlas kaut ko izmainīt, vienlaikus izturoties ar respektu pret detaļām un būtisko.

Vai varu dot padomu Latvijas arhitektiem? Neaizmirstiet savas saknes, atcerieties, no kurienes nākat, bet mēģiniet ieraudzīt to no citas perspektīvas! Uzmanieties, ka nekļūstat vienveidīgi.

Labākās ēkas un dizaini top, ņemot vērā kontekstu, pielietojamību un apkārtējo vidi. Tāpēc neradiet ēkas, kas varētu būt uzceltas jebkur pasaulē! Veiksmīgākie projekti atspoguļo sabiedrību, konkrēto pilsētu un cilvēkus, kas tur dzīvo.

Varat nosaukt kādu labu piemēru?
Viens no nominētajiem projektiem bija ģimenes māja Ķīpsalā (Divu ģimeņu dzīvojamā māja Ogļu ielā 20. Autori: SIA F.L.Tadao & Lukševics. – Red.) Tas ir moderns skatījums ar izpratni par apkārtējās vides vēsturi un mantojumu. Ir ņemts labākais no pagātnes un pasniegts modernā interpretācijā, lai tur varētu dzīvot mūsdienīga ģimene un māja atbilstu tās vajadzībām.

Interjers tobrīd vēl nebija pabeigts, bet no ārpuses māja izskatās ļoti, ļoti interesanti, var redzēt, ka ir rūpīgi strādāts, lai tās apjoms tiešām iederas kontekstā, piedomāts, kurā pusē ir saule, kā pēc iespējas labāk izvietot telpas, lai tās saskanētu ar ārpusi. Tiešām patīkami to redzēt.  

Ar cieņu pret dabas resursiem, kultūru un vēsturi projektētais Kirunas pilsētas administratīvais centrs Lapzemes ziemeļu daļā Zviedrijā veidots kā daudzfunkcionāla ēka visai kopienai. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Skandināviem ilgtspēja ir asinīs

Par arhitektu strādājat jau vairāk nekā 20 gadu. Kā, jūsuprāt, ir mainījušās sabiedrības vajadzības un vēlmes attiecībā pret arhitektūru?
Pirms divdesmit, pat pirms desmit gadiem, projektējot biroju ēku, tā tika radīta organizācijai vai uzņēmumam. Šodien ar tādu uzstādījumu ir lielas iespējas izgāzties, jo mūsdienās ir jāprojektē kopiena darbiniekiem. Ja uzņēmums nevar nodrošināt aicinošu, iesaistošu un iedvesmojošu kopienu, tas nespēs piesaistīt darbiniekus.

Mēs tikko pabeidzām Siemens centrālo biroju Minhenē. Siemens lielākais izaicinājums bija panākt, lai talantīgi darbinieki neaiziet pie konkurentiem. Viņi bija izpētījuši, ka jaunākā, milēniuma paaudze negribēs doties uz biroju attālā, nomaļā biznesa parkā, jo viņiem ir svarīgi būt daļai no pilsētas, būt līdzās mājām, draugiem, kafejnīcām, kurās var sēdēt virtuālos birojos, viņi grib strādāt, gandrīz sēžot uz ielas.

Tas nozīmē, ka jāveido vide, kas vairāk līdzinās kopienai nekā darba vietai, jo šai paaudzei darbs ir sapludināts ar brīvo laiku, draugiem, kolēģiem – tu vienmēr esi tiešsaistē. Sēdēt kaut kur nomaļā biznesa parkā supergarlaicīgās biroja telpās – viņi tur negrib būt!

Aktualizējusies ir ilgtspējīga arhitektūra. Tas nav saistīts tikai ar enerģijas patēriņa samazināšanu, tas ir par to, kā ēka tiks realizēta un izmantota. Kāds būs klimats telpās, produktivitāte, efektivitāte, cik kvadrātmetru tiks atvēlēti cilvēkiem. Tas ir holistisks skatījumu uz vidi un domāšanu: kā mēs varam strādāt un dzīvot efektīvi. Vai tu ar savu projektu kaut ko izmaini un uzlabo.

Koncertzāle un konferenču centrs Harpa Reikjavīkā ir nozīmīgs Islandes simbols. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Interesanti, ka, skatoties tikai no enerģijas patēriņa viedokļa, ja šodien uzbūvētu ēku pēc skandināvu 70. gadu projektēšanas noteikumiem, tā būtu LEED sudraba kategorijas ēka (LEED – Leadership in Energy and Environmental Design, klasifikācijas sistēma, ko izstrādājusi ASV Zaļās būvniecības padome, lai novērtētu ēku ilgtspēju un ietekmi uz vidi. – Red.).

Tātad varam teikt, ka mēs Skandināvijā ilgtspējīgas ēkas projektējam jau 40 gadus, tikai tagad tam ir dots nosaukums un šodien varbūt uz to esam vairāk fokusējušies. Patiesībā tas mums jau ir asinīs. Mēs domājam ilgtspējīgi, domājam par cilvēkiem, lai viņi gribētu izmantot šīs ēkas, rūpējamies par dienasgaismu, apkārtni. Tagad varam to izmērīt un salīdzināt, izmantojot LEED vai kādu citu visā pasaulē lietotu sistēmu.  

Koncertzāle un konferenču centrs Harpa Reikjavīkā. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Ir vēl kas. Mūsu arhitektu birojs šobrīd strādā 25 dažādās valstīs, un mūsu novērojumi liecina, ka tradicionālos projekta konkursus pamazām aizstāj intervijas, kurās arhitektu biroji iepazīstina ar sevi un savām vīzijām. Jā, konkurss joprojām pastāvēs, bet tur nesacentīsies dizains – drīzāk dizaina pieeja, pieredze, savstarpējā ķīmija. Pamazām mainās klientu un arhitektu attiecības. Klienti, vai tā būtu pilsēta, universitāte vai kāda organizācija, vēlas piedalīties attīstības procesā, vēlas iesaistīties.

Nav vairs tā, ka klients dod uzdevumu un arhitekts pēc dažām nedēļām ierodas ar savā nodabā izstrādātu priekšlikumu – lūdzu, te būs jūsu jaunā ēka! Stāsts ir par to, ka ir jārada kopā, jāveido dialogs, ir jābūt sarunām un sadarbībai, jo tādējādi taps labāka arhitektūra. Konkurss joprojām būs sīvs, bet tā rezultāti būs labāki.

Kvīnslendas Tehnoloģiju universitātes projekts Austrālijas trešajā lielākajā pilsētā Brisbenā. Ēkas iekšpuse un ārtelpa ir nemanāmi sapludinātas. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Atvēsināt vai sasildīt pilsētu

2010. gadā jūs nosauca par vienu no pieciem ietekmīgākajiem arhitektiem Saūda Arābijā. Pastāstiet par savu pieredzi Vidējos Austrumos!
Pēdējos desmit gadus esmu strādājis pilsētā tuksneša vidū – Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Tas man ir devis jaunas zināšanas par kultūru un klimatu. Tas ļāva saprast tādas sabiedrības vēlmes un vajadzības, kas nevēlas būt atkarīga tikai no ienākumiem par naftu.

Par laimi, tur ir paaudze, kas nav pazaudējusi savas saknes, un mums bija iespēja par šo kultūras mantojumu atgādināt modernā interpretācijā, veidojot karaļa Abdullas finanšu rajonu.

Kā jūs to realizējāt?
Saūda Arābijā ir ļoti jaukas, senas pilsētiņas, kas ir projektētas, respektējot klimatu – sauli un vēju. Taču Rijāda pēdējos 20 gados ir dramatiski izaugusi, būtiski mainot pilsētvidi. Tā ir kļuvusi ļoti atkarīga no automašīnām – tu vari aizbraukt no durvīm līdz durvīm, bet nevari aiziet kājām. Līdz ar to cilvēki tur ir kļuvuši neveselīgāki, jo viņi nekustas, tikai braukā mašīnās. Jā, tur ir saule, –  bet nu jau ir tik tālu, ka daudzas viņu slimības ir saistītas ar D vitamīna trūkumu.  

Mūsu uzdevums bija saprast saules un vēja nosacījumus un radīt ielu plānojumu un kopienu, kur vieglāk ir pārvietoties kājām nekā ar automašīnu. Pateicoties mūsdienās pieejamām tehnoloģijām, veicām dažādas klimata simulācijas, lai saprastu, kā izvietot ēku apjomus, lai novērstu karstā vēja ieplūšanu pilsētā un padarītu to atvērtu atvēsinošiem vējiem naktī.

Toronto pilsētas domes projekts. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Izmantojām vieglus, porainus materiālus, kas neabsorbē, bet atstaro karstumu. Strādājām arī ar ainavas veidošanu. Apsolījām klientam, ka ar pilsētas projektu varēsim atvēsināt publisko ārtelpu par četriem pieciem grādiem, salīdzinot ar temperatūru tuksnesī ārpus pilsētas. Pirms gada mums tas izdevās pat par deviņiem grādiem! Tikai ar dizainu, neizmantojot nekādas tehnoloģijas.

Šobrīd pa pilsētu var iet arī kājām un nav vairs 44 grādi, bet tikai 36. Tur ir ainava, tur dzied putni, tur ir ēna. Esam uzbūvējuši pilsētu, kāda viņiem bija pirms daudziem, daudziem gadiem, bet kura pamazām bija aizmirsta. Mēs to atguvām, tikai mūsdienīgā veidolā.

Tagad Saūda Arābija vairs nav jūsu galvenais darbības lauks.
Nē, esmu atgriezies Kopenhāgenā un strādāju ar citiem starptautiskiem projektiem ārpus Skandināvijas. Piemēram, mums ir projekts Toronto. Ja Saūda Arābijā ir karsts, tad Toronto ir auksts, bet atkal – ja var aizsargāties pret valdošajiem vējiem, vidi var uzsildīt.

Ne tikai Toronto, arī Kopenhāgenā reizēm vējainā laikā mīnus viena grāda temperatūra pēc sajūtām šķiet kā mīnus 15. Un tad projektētājiem ir jādomā, kā ielaist pilsētā sauli. Tagad Toronto veidojam publisko ārtelpu, kur temperatūra ir par 10 grādiem augstāka nekā ielas otrā pusē.

Tas nozīmē, ka cilvēki varēs sēdēt kafejnīcā ārā, nevis telpās kādas 15 – 16 dienas gadā vairāk. Tas ne tikai ienes vairāk naudas kafejnīcām un veikaliņiem, bet rada arī interesantāku pilsētu.

Aizvēstures un etnogrāfiskais Moesgaard muzejs Orhūsā Dānijā ir ne tikai muzeja entuziastu, bet arī dabas mīļotāju iecienīts galamērķis. Ar zāli apaudzētais slīpais jumts vasarās tiek izmantots velosportam, kā teātra skatuve vai Vikingu tirdziņu laukums, bet ziemā tā ir apkārtnes populārākā nogāze ragaviņu braukšanai. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Jo vairāk var izpētīt, jo vairāk aspektu arhitektam jāņem vērā.
Pirms gadiem desmit sapratām, ka ir jātiek skaidrībā par to, kas strādā un kas nestrādā, tāpēc īpaši pievērsāmies pētniecībai un attīstībai. Mūsu birojā strādā 20 zinātnieki, kas fokusējas uz jautājumiem par dienasgaismu, mākslīgo apgaismojumu, vēju, enerģijas patēriņu, akustiku, labsajūtu un visādām citādām lietām, kurām ir ietekme uz arhitektūru un ēkām, ko mēs projektējam.

Mēs daudz ko varam izmērīt, un tas noder ne tikai projektējot, bet ļauj arī klientam pierādīt, ka šiem aspektiem ir ietekme, ka, ņemot tos vērā, varam paaugstināt dzīves kvalitāti un tādējādi arī palielināt tās ēkas vērtību, kurā viņš investē. Un ka būtu nesaprātīgi to neņemt vērā.

Mēs šādi strādājam jau desmit gadus. Nu jau arī sabiedrība un kopienas no arhitektiem arvien vairāk gaida pierādāmus uzlabojumus. Tā vairs nav saruna tikai par skaistu arhitektūru.

Nepārtraukti sevi izaicināt

Tepat Eiropā plānojat pavisam jaunu – Vinges – pilsētu netālu no Kopenhāgenas.
Iespēja radīt jaunu pilsētu Eiropā ir diezgan unikāla. Reti notiek tā, ka klajā laukā, skaistā ainavā kāds būvētu uzreiz veselu pilsētu. Galvenais iemesls, kāpēc tas ir iespējams, ir dzelzceļa līnija no Kopenhāgenas virzienā uz ziemeļrietumiem. Vinges pilsēta atrodas šai maršrutā.

Dienviddānijas Universitātes ēka Dānijas pilsētā Koldingā. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Tas ļaus pilsētai darboties jau no pirmās dienas, jo dzelzceļa stacija būs daļa no pirmās kārtas būvniecības. Otrkārt, apkārtnē ir lieliska ainava. Ļoti pievilcīgs nosacījums ģimenēm un tiem, kas vēlas dzīvot ārpus galvaspilsētas, būt tuvu zaļai un veselīgai dzīves telpai, tomēr vienlaikus tikai 20 minūšu brauciena attālumā no Kopenhāgenas centra.

Mums bija jārada spēcīga un drosmīga vīzija, ko varēs adaptēt nākotnes vajadzībām, kuras mēs šobrīd vēl nezinām. Daļa pilsētas ir uzprojektēta, bet daļa projekta varbūt būs jāmaina. Tas fascinē, veidojot apbūves plānojumu. Tev ir jārada kaut kas, kas darbosies jau no pirmās dienas, bet strādās arī pēc trīsdesmit gadiem.

Kāda būs šī jaunā pilsēta?
Tā ir sava veida tendence, ka cilvēki meklē iespēju dzīvot kopienās, kurās kaimiņi, vecvecāki un bērni ir vairāk iesaistīti.

Mums ir aipadi, aifoni un visādas ierīces, kas ļauj strādāt un komunicēt pa visu pasauli 24/7, bet ar to ir par maz. Vajadzība pēc acu kontakta ar draugiem, ģimenes locekļiem un kolēģiem, vajadzība piederēt kādai sabiedrībai nav mazinājusies, tas ir kļuvis pat nozīmīgāk.

Dienviddānijas Universitātes ēka Dānijas pilsētā Koldingā piedāvā jaunu mācīšanās pieeju, paplašinot izmantoto vidi: pārredzamu ātriju, grupu diskusiju vietas kopējās telpās, plašas kāpnes, kur risināt sarunas. (Foto: no Henning Larsen Architects arhīviem)

Viens no veidiem, kā tas būs īstenots Vinges pilsētā, – iespēja ar kaimiņiem dalīties dārziņā. Tas ir veids, kā socializēties un mijiedarboties, dalīties savās vērtībās un zināšanās. Tas nenozīmē, ka kļūsim par hipijiem kā 70. gados, bet varēsim veidot klātesošākas attiecības moderno tehnoloģiju pilnajā nākotnē.

Cik tālu esat tikuši ar šo projektu?
Ir pabeigts teritorijas plānojums, veikta detalizācija pirmajai kārtai. Bet pagaidām tur vēl ir tikai zaļš lauks un dzelzceļa līnija.

Kādi vēl bijuši pēdējie interesantākie jūsu biroja projekti?
Pēdējos trīs četrus gadus esam projektējuši vairākus pilsētu administratīvos centrus. Ne tādā nozīmē kā pierastos rātsnamus, vairāk kā ēku pilsētas iedzīvotājiem.

Tradicionāli rātsnams ir pilsētas mēra un domnieku darba vieta, ēka, kurā rūpējas par iedzīvotājiem un pilsētu. Taču cilvēki bieži vien izjūt bailes turp doties un kaut ko vaicāt. Tur viss notiek diezgan formāli – tu ieej, paņem numuriņu, gaidi rindā, aiz letes sēž pārstāvis, kas tevi uzklausa. Tu neredzi citus darbiniekus, jo viņi sēž vairākus stāvus augstāk un ar viņiem nenotiek nekāda mijiedarbība.

It kā tā ir ēka, kurā rūpējas par pilsētas iedzīvotājiem, bet tu tajā nejūties labi. Turklāt to aktīvi izmanto tikai dienas pirmajā pusē, kad ir pieņemšanas laiks.

Mēs cenšamies šiem administratīvajiem centriem radīt daudzfunkcionālu pielietojumu. Tā ir aicinoša, atvērta iestāde, tu vari redzēt visu, kas ēkā atrodas. Tur ir gan bērnudārzs, gan ārsti, muzeji, izstāžu telpas, pēcskolas nodarbības, turpat var sastapt pilsētas mēru, paskatoties augstāk, redzēt apspriežu zāli, kur tiek pieņemti lielie lēmumi.

Parasti šīs telpas tiek paslēptas, bet te tu ar tām sastopies, tikko ienākot ēkā. Tā kā vairums domnieku strādā līdz četriem pēcpusdienā, vienā no projektiem paredzējām iespēju, ka viņu sēžu telpu brīvajā laikā izīrēs svinībām, kultūras vai sporta pasākumiem. Šādā formātā ēka daudz vairāk ir paredzēta pilsētniekiem nekā garlaicīgs vienas funkcijas nams. Tādi projekti mums ir vairāki – Dānijā, Zviedrijā, Toronto. Man šķiet, ka celtnes ar vienu funkciju pieder pagātnei.

Jūsu karjera ir veidojusies lielā arhitektu birojā. Vai kādreiz nav ienākusi prātā doma nodibināt savu biroju?
Daudzkārt! Bet man patīk strādāt, kopīgi radīt komandā, kurā cienām viens otru un kurā katram ir savas stiprās puses. No ļoti egoistiska viedokļa raugoties, tā ir arī salīdzinoši viegla piekļuve zināšanām, kādas man nebūtu, ja es viens pats darbotos savā birojā.

Kas jums kā arhitektam ir bijis lielākais izaicinājums?
Galvenais laikam ir nepārtraukti skatīties uz lietām no visām perspektīvām. Tas nozīmē, ka ir jāizaicina sevi katru dienu it visā, ko dari, jo arhitektūra ir daļa no apkārtējās vides veidošanas, tā nav ierīce vai kāds nieks, ko pēc laika var izmest.

Cerams, ka ēkas, kuras uzprojektējam, stāvēs gadsimtiem ilgi. Tas nozīmē, ka tev un visiem projektā iesaistītajiem ir jāpaveic labākais iespējamais, jo tā ir liela atbildība kā pret cilvēkiem, kas iztērējuši tam naudu, tā pret apkārtējo sabiedrību. Tas nozīmē arī nepārtraukti sevi izaicināt. Tā, lai katrs tavs jaunais projekts ir labākais, bet tu nekad nedomātu, ka esi labākais.

Ar kādām metodēm saglabājat mundru savu prātu?
Ja es katru nedēļu neeju pastaigās vai neskrienu, kļūstu slinks un zaudēju koncentrēšanos. Man vajag iet ārā – staigāt, skriet, saost un sajust gaisu, lietu, vēju, sauli. Nevaru ilgi dzīvot telpās.

Ir svarīgi arī satikt interesantus, aizrautīgus cilvēkus. Viņiem nav noteikti jābūt arhitektiem, tā var būt jebkura cita joma, kurā cilvēks gatavs iet caur uguni un ūdeni sava mērķa vārdā. Un tad vēl ceļošana. Pēc Latvijā pavadītās nedēļas nejūtos noguris, drīzāk uzlādējies, jo esmu redzējis citu pasaules daļu, atklājis jaunus konceptus. Tas dod enerģiju un jaunas idejas.