foto: no Rēkas Lērincas privātā arhīva
Ungāru konceptuālo rotu māksliniece: "Rotas ir kā maltīte, kuru gribas pagatavot gardu, zinot, ka citi to ēdīs"
Rēkas Lērincas rotas liek smaidīt. Un domāt.
Dzīvesstils
2017. gada 15. novembris, 14:06

Ungāru konceptuālo rotu māksliniece: "Rotas ir kā maltīte, kuru gribas pagatavot gardu, zinot, ka citi to ēdīs"

Una Ulme

Pastaiga

Ungāru konceptuālo rotu māksliniece Rēka Lērinca (39) ir izcilā holandiešu rotu mākslinieka Teda Notena skolniece. Rēka mīl cilvēkus un rotas rada, lai mūs iepriecinātu un padarītu laimīgus. Viņas rotas liek smaidīt. Viņas rotas liek domāt. Tādi klasiski ekstrēmi darbi, turklāt ar humora piešprici.

Kādam juveliermākslas žanram pieskaitāt savus darbus?
Radot rotaslietas, es vados pēc sajūtām. Nekādas žanra robežas nepastāv. Turklāt veidoju ne tikai rotas, bet arī mākslas objektus. Tāpēc manus darbus nevar ievietot konkrētos rāmjos.

Pati savas rotas dēvēju par klasiski ekstrēmām. It kā šķiet nesavienojami, taču tā nav. Galvenais ir sajūta, kura pārņem, valkājot konkrētu rotu. Lai esi ar to apmierināts un laimīgs. Ja patīk ekstrēmas lietas, tad valkājiet tās, ja klasiskas – arī valkājiet, lai justos klasiski. Klasiskā ievirze nāk no mana vectēva, viņš laikmetīgo mākslu neizprot un saka, ka tā esot šausmīga. Piemēram, pērles, kuras dominē manos pēdējos darbos, ir absolūta klasika. Tādējādi es būvēju tiltu starp veco un jauno.  

Pērn Budapeštā bijāt kuratore izstādei Reproduktīvā paradīze, kurā sastapās dažādi mākslas virzieni, arī pati piedalījāties tajā. Ko domājat par šādiem konceptiem, kad dažādu žanru mākslinieki strādā kopā un mācās viens no otra?
Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Ne tikai sadarbība mākslinieku starpā, bet arī komunikācija ar cilvēkiem no citām nozarēm. Kad mācījos par vizuālās mākslas skolotāju Lietišķās psiholoģijas institūtā, daudz ieguvu no citu nozaru studentiem, topošajiem ārstiem, psihologiem.

Tas bija ārkārtīgi interesanti, jo viņi domā citādās kategorijās. Arī no citiem mākslas virzieniem var daudz mācīties. Objektu māksla reizēm var būt ļoti progresīva – nav jādomā, kā tos valkāt. Toties caur tiem var raidīt labu enerģiju. Tā kā es no apkārtējās pasaules saņemu daudz enerģijas, cenšos to sniegt atpakaļ un radīt objektus, kas cilvēkiem izraisa laimes sajūtu.

foto: no Rēkas Lērincas privātā arhīva
Nauda runā. Piespraude.

Jūtu, kā mana enerģija caurstrāvo manu mākslu. Tāpēc savus darbus radu tikai labā noskaņojumā. Man ir padomdevējs – budistu mūks, kurš ir zinošs kvantu fizikā. Pateicoties viņam, esmu ļoti daudz ko uzzinājusi par šīm tēmām – enerģiju, frekvencēm. Mēs katrs cenšamies atrast savu paradīzi. Mana paradīze pirmkārt ir laime. Un es ļoti ceru, ka ar lietām, ko radu, varu padarīt priecīgus un laimīgus citus.

Kāds ir jūsu radošais process, kā top jūsu rotas vai objekti?
Lielākoties smeļos iedvesmu no pasaules, no cilvēkiem. Man pasaule šķiet ļoti skaista. Un man ļoti patīk cilvēki. Mana māksla ir kā sarunas ar sabiedrību. Parasti dodos ielās, vēroju pūļus, indivīdus. Reizēm pamanu objektu un vēlos to papildināt. Reizēm, kad prāts ir tukšs, palasu filozofiskus rakstus, piemēram, vācu filozofu Hannesu Bēringeru. Viņam ir lielisks teksts par neko – man šis pretmets šķiet ļoti saistošs. Meklēju, vai šis nekas eksistē. Tā kā radu objektus, mani fascinē pretējais.
Katrs jauns koncepts ir kā tapas – spāņu mazās uzkodas. Šo izstādi uztveru kā joku tapas. Lielākā daļa manu rotu ir mazas mazītiņas joku ēdienreizītes.

foto: no Rēkas Lērincas privātā arhīva
Must Have. Objekts.

Kā sākās jūsu interese par rotām un kāpēc pievērsāties mākslinieces karjerai?
18 gadu vecumā biju īsta anarhiste. Nebija vēlmes neko radīt. Tomēr intereses pēc sāku apmeklēt juvelieru kursu mākslas skolā, tad pievērsos tēlniecībai. Tas viss bija interesants un radošs pašizziņas ceļš. Pavērsiens notika brīdī, kad sāku veidot rotas, objektus, instalācijas. Sapratu, ka šis process mani dara laimīgu.

Pēc tam vēlējos zināšanas nodot tālāk, tādā skaistā veidā, kā dāvanu. Tāpēc mācījos par skolotāju. Mani pašu vienmēr ļoti iedvesmojuši skolotāji. Man patīk literatūra, jo patika literatūras skolotājs, bet nepatīk vēsture, jo vēstures skolotājs nebija līmenī. Es vēlējos kļūt par labu skolotāju, tādēļ studēju šo jomu. Tikai darot dažādas lietas, mēs varam attīstīties.

Kas, jūsuprāt, rotai piešķir vērtību?
Manuprāt, vislielākā nozīme ir idejai. Manam prātam. Izejmateriāliem nav nozīmes. Reizēm izmantoju dārgus izejmateriālus, arī šajā izstādē rādīšu kaklarotas ar zelta pārklājumu. Taču pat šajā gadījumā kombinācija ir avangardiska. Materiālais kombinējas ar prāta atjautību.

Man patīk apspēlēt vērtības. Katram momentam pieskaņojas sava rota, sava noskaņa un ziņa. Jautājums – ko vajag tev? Senais stereotips, ka nauda nav savienojama ar mākslu, nav man. Piedodiet, bet man ir nepieciešama nauda, lai dzīvotu un radītu mākslu. Vēlos būt reāls cilvēks. Tāpēc savos darbos apspēlēju arī naudas tēmu. Es vēlos to iepazīt tuvāk.

foto: no Rēkas Lērincas privātā arhīva
Nauda runā. Kaklarota.

Vai rotai vienmēr jābūt valkājamai?
Man šķiet, ka ir forši, ja to var valkāt. Protams, var jau arī pajokot, bet es dodu priekšroku kam valkājamam. Ja tas nav valkājams, tā nav rota, bet objekts.

Jūsu rotas ir pamanāmas, ļoti personiskas, ar stāstu. Kādu publikas reakciju vēlaties saņemt, kad prezentējat savas rotas?
Koncentrējos uz prieku, jo vēlos cilvēkus iepriecināt. Ja man tas izdodas – arī pati priecājos. Rotas ir kā maltīte, kuru gribas pagatavot gardu, zinot, ka citi to ēdīs. Ir vēlme sajust novērtējumu, jo tu tajā ieliec visu savu sirdi. Cilvēki, kuri nāk uz manām izstādēm, noteikti ir to sarakstā, kurus manas rotas iepriecina. Ir ļoti patīkami redzam kādu valkājam manus darinājumus.

Agita (Galerijas Putti īpašniece Agita Putāne. – Red.) Vīnē iepazinās ar svešu sievieti, jo abām bija manas rotas. Ieraugot viena otru, viņas uzreiz atrada kopīgu sarunas objektu. Sajūta, ka mans darbs spēj satuvināt cilvēkus, ļoti iepriecina. Taču, ja kādam mani darbi nepatīk, par to īpaši neskumstu. Atzīstu, ka tas ir normāli, jo mēs esam dažādi.

Vai ir kāds darbs, ka pašai personiski bijis ļoti nozīmīgs?
Tie vienmēr mainās. Esmu darinājusi rotas, kuras man patīk, taču publika tās pieņem savādāk. Reizēm gadās arī otrādi. Reizēm darinājumi, kuri manā uztverē nav labākie, saņem ļoti lielu uzmanību. Reizēm pašai šis tas apnīk. Vienmēr tiecos uz izaugsmi, taču tas nav viegli sasniedzams. Zinu – lai attīstītos, jāturpina iet uz priekšu. Tāpēc nekoncentrējos uz to, kas bijis. Domāju par to, kas būs.

Izstādē galerijā Putti prezentējāt savus darbus kopā ar vācu mākslinieku Gisbertu Štahu. Vai esiet sadarbojušies iepriekš un kas jūs saista viņa mākslā?

Ar Gisbertu sadarbojamies aptuveni piecus gadus, iepriekš esam radījuši kopīgus objektus. Man ļoti patīk kā viņa darbi, tā performances. Manuprāt, es viņu labi saprotu, tāpēc mūsu māksla tiek izstādīta kopā. Ir savas līdzības. Man patīk tas, ka mākslā viņš ir absolūti brīvs. Kā jau vīrietis, viņš pats daudz rotu nevalkā, taču, tās radot, viņš eksperimentē. Tas man ļoti imponē. Viņš nav garlaicīgs. Reizēm rotas man šķiet garlaicīgas – rotas, rotas, atkal rotas. Viņa darbos ir svaigums.

Kas jūs aizrauj un piepilda jūsu ikdienu ārpus mākslas?
Es regulāri nodarbojos ar jogu, kas jau kļuvusi par sava veida rutīnu. Taču kopumā katra mana diena ir atšķirīga. Tā kā strādāju savā studijā un pati sev nosaku termiņus, nāku un eju, kad vēlos. Patiesībā nav nemaz tik viegli pateikt, kad mākslinieks strādā. Daudz laika pavadu domājot, vērojot cilvēkus, lasot un apkopojot savas domas. Līdz ar to starp manu darbu un atpūtu nav tādas noteiktas robežas.