"Marķīzes de Sadas" tērpu autors Jozs Statkevičs pastāsta par teātra aizkulisēm: "Ļoti jūtu līdzi aktrisēm, jo viņām pūderis jārij kilogramiem"

Kopā ar Alvi Hermani strādājat jau otro reizi. Loģiski būtu sākt mūsu sarunu ar jūsu pirmo projektu, Riharda Štrausa operu Danajas mīla, ko pērn augustā rādīja Zalcburgas operas festivālā. Vai šī izrāde vēl ir kaut kur skatāma?

Diemžēl ne. Tā tika taisīta speciāli Zalcburgai, parādīta tikai divas reizes. Strādāja starptautiska komanda: Alvis Hermanis no Latvijas, horeogrāfe Alla Sigalova, gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis no Krievijas un es. Alvis mani pazīst jau sen. 1999. gadā Rīgā taisīju kostīmus operai Salome, un jau kopš tā laika viņš gribēja pastrādāt ar mani kopā. Agrāk biju aizņemts, bet šoreiz tieši biju brīvs. Sākumā viņam bija cits kostīmu mākslinieks, kura idejas Alvim nepatika, un tad Alla Sigalova atcerējās mani. Viņa bija redzējusi manu 2015. gada pavasara/vasaras augstās modes kolekciju ar arābu motīviem un nolēmusi, ka es šim uzvedumam esmu īstais.

Nu, jā, Danajas darbība taču notiek Sīrijā.

Oriģinālajā libretā, jā. Bet kopš 1940. gada, kad opera sarakstīta, daudz ūdeņu aiztecējis. Mūsdienās, kad Sīrijā ir karš, plosās teroristi un Rietumiem vispār ir sarežģītas attiecības ar musulmaņu pasauli, pret orientālajām tēmām jāizturas ļoti uzmanīgi. Tāpēc mums tur bija visai abstrakti austrumi: arābu motīvi ar Ķīnas un Krievijas, un pat antīkajām notīm. Plus mainītas proporcijas, pārspīlēti apjomi – piemēram, milzu turbāni, kurus nevar pat aptvert ar rokām. Respektīvi – tādas Šeherezādes pasakas fusion stilā.

Kā Zalcburgas publika uzņēma šo iestudējumu?

Lieliski! Mani vispār nosauca par “briljantu festivāla kronī”. Protams, jutos glaimots.  

Cik laika patērējāt kostīmu radīšanai?

Tikām galā vienā mēnesī. 365 kostīmi.

Kā to var dabūt gatavu?

Nu, esam taču profesionāļi. Visu paveicām Lietuvā, strādāju kopā ar savām 12 meistarēm dienu un nakti.

Bet pielaikošanas?

Festivālā jāstrādā ļoti ātri un precīzi, nav laika kostīmus pielaikot un pāršūt. Es zināju, kas piedalīsies izrādē, tāpēc jau Lietuvā sameklēju cilvēkus ar līdzīgām figūrām – un Zalcburgā šie kostīmi aktieriem derēja kā uzlieti.

Kur šie tērpi ir tagad?

Festivāls piedāvāja Alvim tos atpirkt, turklāt ne dārgi – par 20 000 – 30 000 eiro. Bet naudu tam, protams, neatrada. Žēl. Ja tos būtu nopirkusi, piemēram, jūsu opera, tas būtu izcils uzvedums. Cik zinu, tagad tērpus pa vienam izpērk kolekcionāri.

Marķīzes de Sadas tērpiem ir veiksmīgāks liktenis. Tie taču pārceļoja uz Jauno Rīgas teātri no Cīrihes?

Jā, sākotnēji Alvis šo izrādi uzveda Šveicē. Iestudējums nav gluži identisks, bet scenogrāfija, kostīmi, grims, parūkas ir tieši tādi paši. Turklāt pēc pusgada spēles Cīrihē kostīmiem nekas nebija noticis – nekas nav saplēsts, nav cietuši izšuvumi, Svarovska kristāli nav nobiruši. Aktrises taču tajos rāpoja un vārtījās pa skatuvi, un visādi citādi ar tiem, tā teikt, nelāgi apgājās.

Jums droši vien tādos brīžos asiņoja sirds...

Sirds man asiņoja tad, kad Cīrihes teātra ģērbtuvē desmit cilvēki lika aktrisei galvā parūku, bet uz skatuves tā krita nost! Varētu domāt, ka Šveicē, tādā labklājības zemē, visam jāstrādā kā Šveices pulkstenim. Bet tur neviens negrib uzņemties atbildību ne par ko. Visi sēž un gaida, kad viņu darbu izdarīs kāds cits.

Mani tas šokēja. Laikam tur, kur ir pārāk daudz naudas, pazūd māksla un profesionālisms. Grimam mums savu kosmētiku deva gan Chanel, gan Shiseido, bet šveicieši pat nezināja, kā elementāru pūderi uzklāt. Es viņiem rādīju, centos, bet viņi sēž un savā nodabā dzer šampanieti, atzīmē gaidāmo pirmizrādi. Kliedzu, skandalēju, nekas nelīdzēja.

Pie mums nekliedzāt?

Ko jūs, te pavisam cita lieta! Rīgā visi – aktrises, grimētājas, ģērbējas – ir kā viena liela ģimene. Atmosfēra ļoti radoša, cilvēki ļoti patīkami. Bet Šveicē ir tādas intrigas! Tur taču aktieri tiek savākti līgumdarbam: viena – kinozvaigzne, cita – teātra prīma, viņām nesadzīvot. Viena – paaudžu paaudzēs aristokrāte, zem kuras goda ir darīt to, ko dara citi. Vēl kāda nepārtraukti sauca mani savā kabinetā, pieprasot, lai nodarbojos tikai ar viņu. Respektīvi, ļoti auksta, morāli nepatīkama gaisotne. Priecājos, ka šī izrāde pārcēlās uz Rīgu.

Kad ķērāties pie Marķīzes de Sadas, jau bijāt iepazinies ar šo lugu?

Jā, pirms daudziem gadiem redzēju to mūsu teātra klasiķa Jona Vaitkus režijā. Tas bija ļoti spēcīgs iestudējums, šausminošs, man skudriņas skrēja pār ķermeni. Hermanim arī ir šausminošs, bet citādi: ārējais skaistums kontrastē ar dramatisko saturu – un no tā kļūst vēl baisāk.

Kā radās izrādes vizuālā koncepcija?

Kad režisors man stāsta par savu ideju, sākumā redzu bildīti, ko vēlāk sāku materializēt. Alvis pateica, ka tam jābūt tādam kā konfektes pūdercukurā, un man bija skaidrs. Pēc tam man parādīja scenogrāfiju – šīs satriecošās, baltās dekorācijas. Mēs nolēmām, ka pirmajā cēlienā būs glamūrs, otrajā – japāņu tēma, bet trešajā – tīra, balta krāsa. Manuprāt, izdevās diezgan pārliecinoši.

Visā jūtama vēstures elpa, taču tā nav vēsturisko kostīmu rekonstrukcija, tā ir mana fantāzija par tēmu baroks un rokoko. Mēs nolēmām visu padarīt mūsdienīgāku, piemēram, mums nav klasisko parūku – tad nu gan tas ostu pēc naftalīna –, bet ir tādas nedaudz sirreālas parūkas-cepures.

Bet japāņu tēma – kā nodeva lugas autoram Jukio Mišimam?

Jā, protams, taču ne tikai. Japāņu stils un baroks ir savā ziņā līdzīgi – tā pati samākslotība, tas pats pārspīlētais baltais grims. Es, protams, ļoti jūtu līdzi aktrisēm, jo viņām nākas pūderi rīt kilogramiem, droši vien viņām jau sākusies alerģija. Bet skaistums prasa upurus. Īpaši teātrī.  

Jūs ļoti asprātīgi pārveidojat baroka tērpus par japāņu kostīmiem, izmantojot tikai dažas detaļas.

Starpbrīža laikā aktrisēm ātri jānomaina tērpi, bet tie ir sarežģīti, ar korsetēm, apakšsvārkiem, zeķēm. Pilnībā pārģērbties īstos kimono viņas vienkārši nepaspētu. Tāpēc izdomāju, ka šiem rokoko tērpiem var pievienot atsevišķus elementus – stilizētas obi jostas, garus uzročus, kas imitē kimono piedurknes. Plus frizūras un grims.

Mani pārsteidza tas, cik rūpīgi esat izstrādājuši apakšveļu.

Viss šis stāsts taču vijas ap kārdinājumu un erotiku, tātad atkailināšanās tēma ir būtiska. Izrādes laikā aktrises ceļ augšup svārkus, izģērbjas, tāpēc svarīgas ir ne tikai kleitas, bet arī tas, kas ir zem tām. Bet, pats galvenais, kad viņas noņem parūkas – tā jau ir totāla atkailināšanās! Baroka laikā sieviete ar kailu galvu bija gluži kā kaila vispār.  

Šā perioda tērpus taisāt ne pirmo reizi?

O, jā, tos esmu uztaisījis jau daudz! Un katrreiz ir jāizdomā kaut kas jauns. Izrādē Madame Pompadour tie bija krāsaini. Lucia di Lammermoor – monohromi, jo tur viss bija ieturēts pelēkos toņos – gan scenogrāfija, gan kostīmi, arī zeķītes un pat grims. Bet Hermanim es uztaisīju īstu, cēlu baroku. Baroka augsto dziesmu. Mēs ar Alvi ļoti labi saprotamies. Viņš pasaka pamatlietas, un pēc tam mēs vairs nesazināmies, viņš manā darbā neiejaucas. Kad kostīmi bija gatavi, viņš pateica, ka nav pat sapņojis par tādu skaistumu. Biju ļoti priecīgs.

Kāda izvērtās sadarbība ar mūsu aktrisēm?

No viņām dzirdēju tikai sajūsmas pilnus vārdus. Šveicē mani arī slavēja, bet kaut kā tā greizsirdīgi, ar snobiskuma pieskaņu: re, kā, kaut kāds lietuvietis... Viņi priecājas tikai par saviem sasniegumiem. Bet Latvijā ir otrādi – ir vienotas komandas sajūta, kopīgs prieks. Galvenais, ka šī izrāde izraisa emocijas. Ja nav emociju, tad kāpēc vispār ar to nodarboties?

Aktrises nepārdzīvoja, ka viņām nākas novalkāt šveiciešu kostīmus?

Absolūti ne! Starp citu, baroka laikmetā kleitas valkāja gadiem, nodeva mantojumā. Tās nemazgāja, ķīmisko tīrītavu nebija, tērpus novalkāja burtiski līdz caurumiem. Dāmas kļuva tievākas un resnākas, bet, pateicoties korsetēm, izmēru varēja variēt. Šajā ziņā mums ir izdevies ievērot vēsturisko ticamību.

Jūsu biogrāfijā ir jau 65 izrādes. Jums tiešām tik ļoti patīk teātris?

Kad man apnīk mode, apnīk klienti – “te svārkus uztaisiet īsākus, bet te garākus, te piešujiet bantīti, bet te noņemiet...” – es bēgu uz teātri. Te var atbrīvot visu savu fantāziju, radīt to, kas, strādājot ar parastajiem cilvēkiem, nav iespējams.

Turklāt var iemācīties arī kaut ko jaunu un pēc tam to izmantot modē. Tā pati korsete – ja to savieno ar biksēm, veidojas absolūti mūsdienīgs tēls. Studējot laikmetu, uzzini ļoti interesantas lietas. Ne tikai darbam, bet, tā teikt, savai vispārējai attīstībai. Tiesa gan, teātra kostīmu radīšana ir ļoti specifisks žanrs. Uz skatuves viss ir citādāk: dārgs zīds var izskatīties kā lupata, bet kaut kāds poliesters – grezni. Tas jāņem vērā.

Var nepārspīlējot teikt, ka esat Lietuvas nacionālā bagātība. Tik talantīgs – taču  reti kaut ko darāt ārzemēs. Kāpēc?

Protams, es varētu kaut kur aizbraukt… Man desmit gadus bija šovrūms Ņujorkā. Septiņus gadus nodzīvoju Parīzē. Starp citu, tieši tur 1999. gadā apšuvu savu pirmo baroka izrādi – Le Carnaval ou la fête à l’envers (Karnevāls jeb apvērstie svētki) Versaļā, pašā baroka sirdī. Aleksandrs Vasiļjevs taisīja dekorācijas, bet mani uzaicināja radīt kostīmus.

Kritiķu atsauksmes bija ļoti labas. Programmiņā pat bija rakstīts: “Tikai francūzis var radīt tik satriecošas korsetes, tik izsmalcinātus izšuvumus...” – bet pašās beigās, mākslinieku sarakstā “Jozs Statkēvičs, Lietuva”. Smieklīgi. Man bija interesanti pabūt Parīzē, iepazīt tās virtuvi – no kā tas top, kur ņem materiālus, kā strādā sistēma. Tagad es visu to jau zinu, un man ir ļoti viegli sēdēt mājās, kur visi mani pazīst un dzimtās sienas palīdz.

Tikai sienas?

Kas tad vēl – valsts? Nesmīdiniet mani. Nu, jā, saņēmu ordeni par nopelniem Lietuvas labā, bet principā attieksme ir tāda: “Strādājat? Nu tad strādājiet tālāk!” Galvenais, ka man pašam tas patīk, citādi es to nedarītu. Hermanis grib mani uzaicināt uz La Scala un Grand Opéra. Ceru, ka reiz pastrādāsim arī tur. Bet principā vieta man nav svarīga. Svarīgi ir izdarīt labi.

Kāds ir lielākais kompliments, ko esat saņēmis?

To dabūju dzirdēt no sava elka Kristiāna Lakruā – savulaik uz viņa Parīzes skatēm braucu 20 gadus. Zalcburgas festivālā strādājām blakus ģērbtuvēs – es ietērpu Danajas mīlu, viņš – Otello. Ejot garām, Lakruā vienmēr ieskatījās pie mums. Un reiz, kad virtuvē kopā dzērām kafiju, viņš paslavēja manus tērpus.

Tad es neizturēju un izstāstīju, kā savulaik, modē vēl būdams mazs puņķutapa, lauzos cauri visām drošības ķēdēm, lai tikai tiktu uz viņa skatēm. Reiz pat nesu kaut kādu televīzijas aparatūras statīvu, izliekoties par operatora asistentu. Lakruā visu to noklausījās un teica: "Jūs esat mans labākais skolnieks."