Tatjana Vlasova

"Sapņu upes" autore Kristīne Luīze Avotiņa: "Tas ir ļoti personisks stāsts par mani"

Cilvēki
12. oktobrī 14:12 2017. gada 12. oktobrī 14:12
Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
Pirms diviem gadiem mākslinieces Kristīnes Luīzes Avotiņas multimediālā izstāde Sapņu upe bija krāšņs un neaizmirstams notikums Latvijas mākslas dzīvē. Nu tapis izstādes turpinājums, kas īpaši tam pielāgotās telpās Mākslas un tehnoloģiju kvartālā Sporta ielā 2 skatāms līdz 15. oktobrim.

“Sapņu upe ir ļoti personisks stāsts par mani,” atzīst Kristīne Luīze Avotiņa. “Mani darbi vispār ir ļoti personīgi. Šajā izstādē būs iekļautas divas jaunas daļas. Viena ir veltīta meitas piedzimšanai, viņai šobrīd ir gads un četri mēneši. Starp citu, simboliski un man nozīmīgi – tieši tajā dienā, kad atklāja pirmo Sapņu upi, uzzināju, ka man būs meita. Vēl nākusi klāt Venēcijas daļa. Šo gadu laikā esmu uzgleznojusi darbus par šo pilsētu, kas man ļoti mīļa no agras jaunības, un animators Dzintars Krūmiņš tos ir skaisti animējis.”

“Izstāde, kas noteikti jāredz! Priekšnesums, kas jāpiedzīvo! Malks svaiga gaisa!” – skatītāju atsauksmes par pirmo Sapņu upi Rīgas Mākslas telpā bija sajūsmas pilnas. Arī pati māksliniece saņēmusi daudzus epastus, ka ļoti paticis un gribētos redzēt vēl. “Tas mums bija pārsteigums. Neviens to negaidījām. Saku “mēs”, jo izstāde nav tikai mans nopelns.

Mums ir pamatīga komanda un visāda veida ieguldījums.” Radošo komandu līdz ar Luīzi un Dzintaru veido idejas autore un izstādes kuratore Sandra Jonāne, video mākslinieks un režisors Roberts Rubīns, scenogrāfs Didzis Jaunzems (abu projekti vēl ir, piemēram, Dabas koncertzāle un Lielās mūzikas balvas scenogrāfija) un skaņu mākslinieks Uģis Vītiņš. Sapņu upe ir kļuvusi arī “garāka” – ar skaņas, gaismas un kustības efektiem tiks iedzīvināti vairāk nekā 100 mākslinieces darbi.

Sapnis vienmēr kļūst par īstenību! #sapnuupe

A post shared by Kristine Luize Avotina (@kristineluizeavotina) on

Meitas piedzimšana Luīzei (Pasē māksliniece joprojām skaitās Kristīne, bet sev atbilstošāku jūtot otro vārdu Luīze. – Red.) esot devusi vēl lielāku stimulu dzīvot un gleznot. “Esmu piedzīvojusi cilvēka esības augstāko punktu. Meita man ir iedevusi otro elpu. Cilvēki no malas saka, ka mani darbi ir kļuvuši smalkāki. Tā laikam ir pacietība, kas dabiski ir ienākusi manā dzīvē. Var tikai apbrīnot, kā mainās pieaugušie, kad piedzimst bērns. Piemēram, es neesmu rīta cilvēks, man ir diezgan grūti regulāri celties sešos vai septiņos, bet tu vienkārši to pieņem un neesi bēdīgs.

Līdz ar to var arī daudz vairāk izdarīt. Protams, ikdiena ir pamatīgāk jāmenedžē, jo Līzeloti ļoti interesē manas krāsas, tāpēc tajā laikā, kad gleznoju, kādam viņa ir jāpieskata.”
Kristīne Luīze Avotiņa paspēj daudz. Viņa apglezno tramvajus, veido sienu gleznojumus, t/c Domina uzplaukuši viņas lielformāta ziedi, bet pagājušajā ziemā Brīvības ielā pie viesnīcas Radisson Blu Hotel Latvija gozējās milzīga sniega bumba...

Madonna! Baby! #sapnuupe

A post shared by Kristine Luize Avotina (@kristineluizeavotina) on

Tomēr atzīst, ka pēc būtības ir gleznotāja, tas visvairāk silda viņas sirdi. “Es ļoti vēlos tikai gleznot, tāpēc esmu priecīga, ka man dod darbu.” Luīze gleznojot pat desmit stundas dienā, šobrīd, protams, ar pārtraukumiem. “Nemitīgi pārslēdzos – meitai jāēd pusdienas vai jāiet ārā pastaigāties. Jāatbild arī uz epastiem, jo šodien Latvijā mākslinieks ir cilvēks orķestris, pats sev menedžeris.” Un darba diena bieži vien iestiepjas līdz naktij. “Kad meita iemieg, man ir vēl pāris stundas.”

Arī nedēļas nogalēs dienas ritms parasti ir tāds pats. Citādi nav iespējams izdarīt visu, ko gribas. Bet gribas ļoti. Luīzi aizrauj gan tas, ko viņa dara, gan tas, ka, gadiem ejot, viņa mainās. “Tas tiešām aizrauj – ka man ir iecere un es spēju to realizēt. Ka mana varēšana uzlabojas. Bija diezgan nepatīkama sajūta, kad tev galvā ir vīzija, bet nespēj to dabūt gatavu. Pamazām manas vīzijas sakrīt ar audeklu. Man pašai tas ir tik interesanti!”

Par savu neparastāko projektu Luīze uzskata sienu gleznojumu Latvijas Universitātes jaunajā ēkā Torņakalnā. “800 kvadrātmetri četros mēnešos. Mani uzaicināja apgleznot vienu sienu, bet tikšanās gaitā no universitātes puses radās ideja, ka varētu visu. Kāpēc ne? Man patīk mērogs un man dotā brīvība. Tā bija ļoti liela pieredze, labs treniņš. Tev visu laiku precīzi jāiet uz priekšu, stāvu aiz stāva, aiz tevis nāk cilvēki, kas velk vadus vai liek ventilāciju. Turklāt tādās telpās nedrīksti kļūdīties. Ko tu uzliec uz sienas, tas tur paliek, īpaši, ja tas ir betons. Jūtos kā pabeigusi vēl vienu Mākslas akadēmiju.” Interesanti bijis arī tas, ka lielākā daļa gleznojumu tur ir melnbalti, bet bērnībā Luīze zīmējusi tikai ar melno tušu. “Nekas nenotiek tāpat vien, viss sasaucas.”

Patiesībā viss Luīzes dzīvē vijas ap gleznošanu. Pat ceļojumi, kas ir viņas īstā atpūtas reize. “Man patīk ceļot. Vienkārši klīst. Tad iztīrās galva un nav nekādu citu domu. Parīze. Venēcija. Bali. Bet viss vienalga saplūst ap gleznošanu. Aizbraucu, un rodas iespaidi, kurus gribas uzlikt uz audekla. Man nepatīk, ja sakrīt vairāki ceļojumi cits pēc cita, jo idejas tad sēž man uz kakla un elpo pakausī.” Nedēļu pēc Sapņu upes atklāšanas – 22. septembrī – sāksies Luīzes izstāde Ģimene Cēsīs. Pirmā gleznu izstāde pēc trīs gadiem. Arī tur lielākā daļa darbu būs veltīta meitai. Bet esot arī daži tādi, kas vairākus gadus sēdējuši galvā.

“Tāds unikāls laiks. Viena izstāde pēc otras. Ir, ko turēt.”
Vēl laikam būšot viens sienas gleznojuma projekts, un tad gan Luīze brauks uz Venēciju, jo gribas apskatīt šāgada mākslas biennāli. Bet arī pēc tam diez vai būs mierīgāk. “Bet mieru jau arī nevajag. Ir bēdīgi, ja nav darba. Labāk nevēlēties tādu baigo atpūtu – tā var uzprasīties uz viskautko. Darbs patiesībā stiprina. Un ļauj virzīties uz priekšu. Turklāt meitai kurpju izmēri mainās pa mēnešiem un drīz būs jāved uz pulciņiem...”

Vēl portālā

Zinātnieki pārsteidz ar sirdi plosošu atklājumu: patiesībā cilvēks saprot, ka viņš mirst 57
Krāšņā ceremonijā apprecējies aviokatastrofu pārcietušais "Chapecoense" vārtsargs 6
Dziednieks Raitis: "Ja reiz esi saslimis, tad pieņem slimību ar pateicību" 43