Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Var uzbūvēt arī ēku no papīra un ļaut, lai tā salīst. Arī tā ir arhitektūra. Mani tiešām interesē tas, kā tā ēka salīst. Tas ir notikums. (Foto: Oļegs Zernovs)

Arhitekts Austris Mailītis - tikai 33 gadi, un...

2017. gada 21. augustā 07:49
Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
Bez bremzēm un ierobežojumiem sapņot, fantazēt, iztēloties un it kā nereālas lietas materializēt dzīvē – tas interesē un nodarbina arhitektu Austri Mailīti, kurš šogad par Šaoliņas lidojošo mūku tempļa projektu saņēma Latvijas arhitektūras lielo Gada balvu un tagad strādā Dziesmu svētku estrādes labā. Jaunu lietu un sajūtu radīšana, pasaules paplašināšana sev un mums – tā esot viņa misija. Jā, arī Latvijas vārda nešana pasaulē. Jādzīvo un jārada bez robežām, Austris pārliecina.

Šaoliņas lidojošo mūku templis gatavs. Laimīgais – tev ir tikai 33 gadi, un vēl viens skaists, veiksmīgs projekts nav palicis uz papīra...

Tā ir. Esmu ļoti laimīgs. Reiz, pirms gadiem desmit, sapņoju, ka braukšu uz kādu citu pasaules malu un tur varētu kaut ko uzprojektēt. Tad notika EXPO 2010, un nāca Šaoliņas projekts. (Kādu ķīniešu uzņēmēju tik ļoti iedvesmoja Austra projektētais Latvijas EXPO paviljons, ka viņš uzmeklēja tā arhitektu, lai pasūtītu ko paliekošāku. – Red.)

Par Šaoliņu taisīju diplomdarbu, tas bija teorētisks projekts, bet, redz, tomēr tapa. Esmu priecīgs, ka tagad tas ir pabeigts. Vēl notikuši visādi brīnišķīgi ceļojumi un projekti Venēcijas mākslas biennālēs kopā ar Krišu Salmani un Kasparu Podnieku 2013. gadā, ar Katrīnu Neiburgu un Andri Eglīti 2015. gadā un šogad ar Miķeli Fišeru. Superskaisti ceļojumi.

Kad sāki EXPO, Šaoliņu, arī Dziesmu svētku estrādes projektu, kas pamazām sāk realizēties dzīvē, biji vēl students... Tā ir veiksme?

Patiesībā es nebiju tas labākais students, mani vairākas reizes atskaitīja no universitātes. Pirmajā reizē mēs ar draugu Matīsu Akurāteru bijām aizrāvušies, visu pavasari spēlējām mūziku pie viņa verandā. Tad man likās, ka nav tik svarīgi iet studēt, nebiju nokārtojis kaut kādas lietas, un mani atskaitīja. Otrajā reizē biju pārņemts ar Dziesmu svētku estrādes konkursa projektu, veltīju laiku tikai tam – un atkal kaut kas nebija nokārtots. Bet es gāju atpakaļ.

Trešajā reizē, kad taisījām EXPO paviljonu, akadēmisko gadu paņēmu pats, man bija kauns, ka atskaitīs trešo reizi. Kopumā tas bija varen ilgs process, bet es tomēr pabeidzu. Nenožēloju par pauzēm, jo projekti deva iespēju iegūt pieredzi, kas tieši tajā brīdī bija iespējama un bija būtiska manā ceļā.

Bet par veiksmi... Es visas šīs lietas uztveru kā brīnumu. Nezinu, kāpēc tās notiek, bet notiek. Varu tikai smaidīt un to pieņemt. Tas vienkārši notiek, gandrīz vai pats no sevis. Protams, tu tiecies uz kaut ko un dari, cik vien ir spēkos, bet... Tas ir brīnums. Esmu priecīgs par visu, kā notiek, jo tās ir lietas, ko man tiešām patīk darīt.

Kā bija ar Šaoliņu – jau agrāk biju lasījis dzenbudisma tekstus, tie rezonēja ar manu pasaules izjūtu. Un kaut kādu dīvainu sakritību virknes rezultātā es nokļuvu vietā, kur dzenbudisms ir sācies. Tajā apvidū atrodas ne tikai Šaoliņas klosteris, bet arī citas kultūrvēsturiski nozīmīgas vietas – svarīgs daoistu templis, sena konfuciānisma universitāte, Ķīnas senākā observatorija, ne velti šis reģions iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā ar nosaukumu Debesu un zemes centrs. Ļoti spēcīga vieta tēlainā un filozofiskā ziņā.

Mēģinot izdarīt kaut ko tādu, kas nekad nav darīts, nevari simtprocentīgi zināt, ka tas noteikti izdosies. Bet pasūtījums taču skaitās diezgan lielos ciparos. Adrenalīns ir garantēts. (Foto: Oļegs Zernovs)

Man tas šķita tik interesanti – vietā, kur jau ir tas piepacēlums, kur Šaoliņas mūki praktizē savas fiziskās un garīgās prakses, kur jau ir dzīvs stāsts par to, ka meditējot iespējams kļūt nemirstīgam un uzlidot debesīs, tātad ir tiekšanās uz lidojumu, mēs aizvedam propellerus, tādā raupjā matērijā dzenam uz augšu vēju un mēģinām pierunāt mūkus un citus vietējos, ka viņi tiešām var lidot. Es izdomāju pasaku, un viņi lido.
Kas vēl būtiskāk... Tajā apvidū kunfu akadēmijās dzīvo un mācās vairāk nekā 20 000 bērnu un jauniešu no visas Ķīnas, sākot jau no trīs gadu vecuma. Viņi tur dzīvo pēc traka režīma – piecos no rīta ceļas un sāk garīgās un fiziskās prakses, un tā visu dienu gadiem. Man skaistākais šķiet tas, ka tieši viņi tur uzlidos. Savos astoņos vai desmit gados nokļūs šajā pasakā, kas, iespējams, kaut ko mainīs viņu dzīvē. Cerams, ka viņiem notiks kaut neliela pasaules paplašināšana.

Pats arī tur palidoji?
Mazliet. Man gan bija jāskraida pa būvlaukumu. Bet uzlidot tur, kalnu vidū, ir iespaidīgs notikums.

Kas bija grūtākais šajā projektā?
Tādas vienkāršas, profesionālas lietas, kas nav sevišķi interesanti. Lai savu iztēloto un uzzīmēto ideju pārnestu realitātē, vajag daudz darba un labas pārliecināšanas spējas, lai pasūtītājs pieņemtu, ka tā būs vislabāk. Bet viņi ir citā pasaules malā, citā kultūrā, ar citiem pieņēmumiem, kā lietas darīt. Psiholoģiskā cīkstēšanās un argumentēšana bija grūts process. Bet kopumā tas viss bija tik ļoti iedvesmojoši un skaisti, ka pat īsti vairs nevar pateikt, kas bija grūti.

Kā tu sadzīvo ar kritiku?
Esmu diezgan stūrgalvīgs. Ja man ir bijusi skaidra ideja un esmu pārliecināts, ka tas ir izdarīts, negatīvā kritika mani īsti neķer. Tad man šķiet, ka es zinu, bet kritizētāji varbūt nezina. Vispār gan neesmu dzirdējis bargu kritiku.
Vēl man tiešām šķiet, ka tam, ko es daru, nav jāpatīk visiem. Ja patīk cilvēkiem, kas man ir svarīgi, viss ir kārtībā. Jā, bet kopumā mani ļoti saudzē.

Materializēt nereālo

Kas tev visvairāk interesē arhitektūrā?
Drīzāk tā – mani interesē arī arhitektūra, bet ne kā specifiski atdalīts lauks. Mani interesē viss, kas ir saistīts ar izgudrošanu un radīšanu. Esmu nojautis, ka jebkura no radošajām nozarēm – mūzikas komponēšana, kino veidošana, māksla, dzeja vai arhitektūra – var būt man interesanta, jo tā ir jaunu lietu un sajūtu radīšana. Vai nebijušu sajūtu restaurēšana. Mani interesē process, kad tu kaut ko iztēlojies, radi savā galvā, par kaut ko sapņo un tad mēģini to realizēt. Tikpat labi var arī uzkomponēt...
Domāju, ka lielā mērā to, kā redzu pasauli, man diezgan pamatīgi ir piespēlējis ģimenes fons.

Mana pirmā izglītība ir mākslas, jo mamma un tētis ir mākslinieki (Inese un Ivars Mailīši. – Red.) un bērnībā es visu laiku biju tajā vidē, kur notiek dažādi projekti – māksla, arhitektūra, kino, teātris. Tas viss bija iedvesmojoši. Pats arī palīdzēju, iesaistījos projektos. Droši vien šis tas turpinās no turienes.

Mūzika ik pa laikam man bijusi aktuāla. Bērnībā – bohēmas vakari, interesanti cilvēki, tētis ar akordeonu. Mūzika un māksla. Atmiņu tēli no tā visa. Akordeons jau pats par sevi vienkārši izskatās skaisti. Vēl koris, kur dziedāja vecāki, akadēmijas aula, visas tās skaņas, attēli...

Man vispār patīk cilvēki, kuri apzinās pastāvošās sistēmas, bet nepakļaujas konvencijām, savā ceļā uz ideāliem neierobežo sevi ar tām. Tas iedvesmo. Tad arī pats vari vieglāk sapņot par kaut kādām lietām, nenoraujot bremzes, jo kaut kas būtu neiespējams. Ar domām, ar savu fantāzijas, iztēles it kā nereālo pasauli tu materializē lietas. Tas ir tas, kas notiek. Domā par, fantazē, iztēlojies kaut ko – un tas materializējas.

Pēcjāņu rīts šogad pie Eglīša un Neiburgas (Purvīša balvas ieguvēji Andris Eglītis un Katrīna Neiburga. – Red.). Eglītis tur, Drustos, meža ielokā taisa brīnišķīgas telpiskas lietas, tādas kā jocīgas arhitektoniskas būves, ar jēgu vai bez jēgas, kas to lai zina, bet bez tādas parastās jēgas. Viņš ar tām konstrukcijām glezno ainavā. Tik interesanti. Jā, un tas skaistais pēcjāņu rīts, kad nevar saprast, vai saule jau aust, jo ir apmācies, bet apkārt visur pa meža malu skan lietus, putni, meža un pļavas skaņas, jūti to telpiskumu, meža akustiku.

Tajā rītā man beidzot noformulējās, kādai jābūt Dziesmu svētku estrādes akustikai. Rītā labi skan, jo ir rasa, mitrs gaiss un skaņa plūst ārkārtīgi viegli. Kad tādā gaisā aiz kalna citā sētā skan kāda skaista tautasdziesma, tad tā ir tā Latvijas ainavas akustika, kādu mēs cenšamies panākt, veidojot Dziesmu svētku estrādi. Tā dabiskā mūsu vietas sajūta. Atliek to pārtulkot, noformulēt, kā to panākt būvē. Ceru, ka tad var sanākt tā brīnišķīgā atmosfēra, kas ir līdzīga tam, ko mēs piedzīvojam, esot laukos, ko pazīstam Latvijai dabiskajā dzīves veidā.

Arī vizuāli mēģinām veidot sajūtu ainavu par to, kāda ir mūsu zeme – lēzena, horizonts ir svarīgs... Līdz ar to estrādes kupols ir tāds lēzens, mierīgs, bet plašs. Ja mēs būtu Alpu iedzīvotāji, noteikti būtu citādi, viņi savas estrādes taisa citādāk. Vieta, manuprāt, ir ļoti svarīga. Mums, Latvijas cilvēkiem, daba ir mūsu templis, vismaz daļēji. Esam bijuši un joprojām kaut daļēji esam pagāni. Gan jau arī tie, kas šobrīd ir kristieši, nes sevī daļu pagānisma, arī budisti... Kombinācijas var būt dažādas, bet dabas un vietas izjūta mums ir svarīga, tāpēc veidojam estrādi līdzībās ar šo mūsu sajūtu.

Šķiet, tev vispār ir svarīgi, lai arhitektūra nekonkurē ar dabu...

Arhitektūra man ir dabas turpinājums. Daba nav tikai koki un zāle, bet arī gaisma, gaiss, arī cilvēku daba. Tas viss savijas vienā veselumā, atmosfērā. Man šīs lietas ir ļoti svarīgas arhitektūrā. Protams, ir kvadrātmetri un viskautkas tiek rēķināts, bet mēs kā arhitektūras un telpas lietotāji uztveram to emocionāli, psiholoģiski, caur savām atmiņām. Mani interesē telpas, vietas gars, tas, kādā veidā mēs uztveram telpu un kā telpa var paplašināt mūsu pasauli – izdarot kaut ko dīvainu, nebijušu vai kaut ko atgādinot. Tas mani interesē arhitektūrā.

Bet kāda tipa arhitektūra tev pašam grauž acis, kaitina?

Pasaulē ir baigā daudzveidība, un man tas šķiet labi. Varu pateikt kaut kādas formālās pazīmes, kas man veido asociāciju plūsmu, kas ved uz kaut ko, kas man nepatīk, – kāds ritms vai materiālu kombinācija, bet nez vai tas ko izteiks.

Vispār man patīk viskautkas. Es pat domāju, ka nebūtu labi, ja kaut kas no visa man nepatiktu. Ir labi spēt novērot visu ar pieņemšanas metodi. Dalīšana patīk/nepatīk cilvēku ierobežo. Līdz ar to es cenšos skatīties atvērtā veidā. Vēl jau ir arī tas... Jaunās radošās lietās brīžiem vispār ir milzīgs diskomforts. Gan sevis, gan radošo meklējumu attīstībā ļoti ticami, ka tā ir tiešām attīstība, ja tā rada diskomfortu. Ja tu esi komfortā, tev viss patīk, tad varbūt tur kaut kas nav kārtībā. Katrā ziņā man mēdz būt tā, ka es zīmēju, domāju un... man paliek slikti. Slikta dūša uznāk no tā, ko es tur esmu sazīmējis.

Tad tu tā kā lauz un dzen sevi tajā iekšā, zīmē lietas, kas pašam šķiet sūdīgas, tik sarežģītas un bez jēgas. Vienā brīdī kļūst smagi un grūti. Bet šādos momentos vairākkārt ir bijis tas atklāsmes mirklis. Kad tu esi izgājis cauri tam purvam un pēkšņi atradis to vienu līniju. Tu iznāc ārā, un tā parādās pilnīgi citā gaismā. Tā līnija ir īstā, tā ietver visas domas, kam esi gājis cauri, bet tā ir vienkārša. Tas ir īstais brīdis, kad esi pārgājis nākamajā kvalitātē.

Arhitektūra vai izstāde, kas man nepatīk, īstenībā ir pamats sākt domāt. (Foto: Oļegs Zernovs)

Viegli tapt nevar?
Kopumā tas ir viegli, skaisti, jo tas viss aizrauj. Un es izbaudu grūtības, kas tur rodas. Bet... Laikam jau viegli tapt tomēr nevar. Es tiešām eju cauri diskomfortam, procesam, kas brīžiem ir smagnējs.

Vajag sevi pamocīt?
Jā, jā, man laikam ir tā. Ja neesi sevi pamocījis, neveidojas tas kontrasts, ka pēc tam ir, o, cik labi!
Šogad bija jocīgi ar Venēcijas mākslas biennāli. Nevarēja saprast – tik daudzi tekstildarbi, un kaut kādā brīdī liekas, ka ir tā kā pat nekomfortabli, jo tas nav tas, ko esi gaidījis, braucot skatīties. Bet tad attapu, ka tas labi, jo tas tevi izsit no sliedēm un ieved diskomfortā, un tu sāc domāt. Kas nav kārtībā? Vai kas tieši ir kārtībā? Vai – ko tu nesaproti? Tas ir par to – arhitektūra vai izstāde, kas man nepatīk, īstenībā ir pamats sākt domāt. Piemēram, tagad Venēcijas izstādes kopējais tēls un fragmenti man ir galvā, ik pa laikam par to domāju – kāpēc tur bija visi tie tekstildarbi? Kāpēc tie ir atraduši vietu tajā izstādē? Varbūt tas patiesībā ir baigi labi? Varbūt no tā var kaut ko izvilināt? Varbūt tas pēkšņi top par iedvesmu? Pilnīgi cits virziens.

Saknes ir būtiskas

Tev piemīt misijas apziņa?
Jā.

Padarīt šo pasauli labāku?
Nē – plašāku. Pasaules paplašināšana.
Man ir iespēja strādāt, lai mūsu, Latvijas, lietu padarītu daudzveidīgāku un vestu uz priekšu. Jā, tā ir misijas apziņa. Man gribas to izdarīt – palīdzēt izlauzties. Projektēt un būvēt pasaulē, arī radīt šeit jaunas, brīnišķīgas lietas un aicināt, lai pasaule brauc skatīties. Mums katram, arī nācijai, valstij, ir kaut kas jādod pasaulei, lai eksistētu jēdzīgi. Mēs varam dot savu kultūru. Tas mūs padara esošus. Ja savu kultūru neeksportējam, ja savas idejas pasaulei nedodam, mūsu nav.

Protams, mums vajag skatīties un mācīties no pasaules, bet mums ir arī jābūt pārliecinātiem par to, ka veids, kā mēs darām lietas, ir labs un vajadzīgs pasaulei. Tā ir misijas lieta, ko varam kopā darīt.

Kaut kādā ziņā arī katrs projekts ir misija, un man ar tiem ir paveicies. EXPO paviljons deva iespēju rādīt pasaulei, kas mēs esam. Dziesmu svētku estrāde noteikti ir misija pati par sevi. Cenšos un ceru, ka tas sanāk jēdzīgi.

Tā kā strādāju kopā ar cilvēkiem, misija ir arī tas, lai process arī viņiem būtu interesants un pilnveidojošs, dodošs. Lai mums būtu jēdzīgi kopā pavadīts laiks. Arī savējo es cenšos tā pavadīt – lai tas būtu jēgpilni. Tā tāda personiskā misija. Mēs esam neliela komanda, bet man ir prieks, ka man ir iespēja strādāt kopā ar Reidži no Japānas, Bredu no Ņujorkas, nākamnedēļ mums pievienosies praktikante no Spānijas, ir latvieši... Mēģinu strādāt bez robežām, nest ārā, rādīt, ko mēs varam izdarīt, un ņemt pretī. Vārdu sakot, misija ir pēc iespējas saslēgties ar pasauli un kaut ko tai dot.

Tev nekad nav gribējies būt un strādāt kaut kur citur?
Ik pa laikam esmu par to domājis, bet līdz šim vislabākā situācija bijusi, ka man ir darbnīca Rīgā un es varu strādāt visur, braukāt, kurp vajadzīgs. Šeit ir laba bāze, starta pozīcija un daudz iespēju. Nav nekādu ierobežojumu, kāpēc mēs nevarētu strādāt no Rīgas, Drustiem vai jebkurienes uz visu pasauli. Apstākļi šeit ir brīnišķīgi. Ja kādā brīdī būs labāk strādāt Ņujorkā, droši vien to darīšu. Man gan šķiet, ka galu galā es tāpat atgrieztos šeit. Saknes man ir būtiskas. Kaut kas tur ir tāds ļoti spēcīgs.

Kā stāstīja Andis Bluķis, kuram mantojumā bija Baltā pirts, – viņš ir uzaudzis Kalifornijā, tur veiksmīgi strādāja, bet atbrauca šurp un ar baigo atdevi rūpējās par pirti, mēģināja te iedzīvoties, latviešu saknes taču. Taču vienā brīdī viņš saprata, ka atšķirībā no mammas, kura reiz bija aizbraukusi no Latvijas, bet savu bērnību pavadījusi šeit un kurai atmiņā ir Latvijas priežu smarža, tāpēc viņa ir pārcēlusies šurp atpakaļ, viņa vieta tomēr ir Kalifornija – viņa smarža ir Kalifornijas priežu un okeāna smarža. Un tur neko nevar izdarīt. Viņš tur jūtas kā savā vietā. Domāju, ka man būtu līdzīgi. Mani piesaista vieta.

Pēc būtības esi pilsētas cilvēks?
Laikam tomēr ne. Esmu izaudzis pilsētā. Mežaparks gan īsti nav pilsēta. Savulaik, kad braucām uz centru, teicām, ka braucam uz Rīgu, uz pilsētu. Un centrā es tā īsti nejutos kā savā vietā. Mežaparkā atmosfēra tomēr ir citāda. Bērnībā daudz braukāju uz laukiem Latgalē, tur jutos vislabāk – brīvība, vari darīt, ko gribi, staigāt pa mežiem. Bija gan jādara visādi lauku darbi, bet visas tās lietas ir spilgti palikušas atmiņā.

Man bija bērnība ar bitēm, jo vectēvs bija bitenieks. Kopā gājām dravā. Visas tās atmiņas par putekšņiem, vasku un medu ir tik spilgtas. Tas adrenalīns, kad ej pie bišu stropa... Esi saģērbies bitenieku kostīmā, uzlicis masku, visu kārtīgi aiztaisījis – gandrīz kā iziešana kosmosā. Tad atver stropu, kūpini dūmus, tur ir bišu tūkstoši, visas var iedzelt. Ja ir lietains laiks, viņas ir niknas. Kā vectēvs teica, “sirdeigas” – tas latgaliski nozīmē niknas. Vectēvs prata izstāstīt par bišu lietu tādus stāstus, tik skaisti un poētiski un tajā pašā laikā reāli, kā viņas tur dzīvo, kā uzbūvēta viņu sabiedrība, ka man tā bišu lieta izvērtās par veselu pasauli, par kuru domāt un ieraudzīt tur vis-kaut-ko.

Tas bija baigi interesanti. Un tad tie brīži, kad vienā brīdī jāmet viss nost un jāskrien prom, jo kāda bite ir ieskrējusi zem maskas un sāk pīties tev matos... Tad vectēvs paliek viens. Bet tas bija forši. Mums arī Mežaparkā uz jumta bija daži stropi. Mamma ar tēti savulaik taisīja izstādes ar vasku.

Tas viss, protams, kaut kur paliek. Tās ir manas saknes, un man tas ir svarīgi.

No otras puses, man tiešām patīk pilsētas, ļoti labi jūtos arī ļoti lielā pilsētā, Šanhajā vai Ņujorkā, un pat gribu tur būt. Bet es gribu būt arī laukos. Man patīk tas kontrasts. Man patīk braukāt, pārvietoties, bet nomierināties un atpūsties vislabāk varu laukos. Pilsētās savukārt ir tas aktīvais režīms. Šanhajā vispār bija sajūta, ka esi nokļuvis bezsvara stāvoklī kosmosā, jo īsti nezini, kas tur notiek, tik sveši tie procesi un darbības. Tev īsti nav atbalsta punkta, lai kaut ko saprastu. Viss ir stipri citādi un intensīvi, tā ka tu rotē kā kosmosā. Tas bija baigais piedzīvojums, interesants laiks. Šanhaja riktīgi čum un mudž, un tu vienkārši lido tam cauri. Tas ir uzlādējošs un iedvesmojošs, bet ne nomierinošs process. Bet man vajag arī sakārtot sevi, tad braucu uz laukiem kaut ko būvēt...

Būvēt?
Jā, man patīk kaut ko darīt laukos, būvēt. Tas ir nomierinošs pasākums. Uzbūvēju peldošo pirti. Izskatās pēc peldoša šķūņa. Kad to iekurini, uz āru spīd gaisma. Ielec ūdenī, aizpeldi, un tad skata punkts ir tāds, it kā ezerā peld šķūnis, no kura gaisā lido dzirksteles.

Pašlaik paplašinām mūsu darbnīcu Elizabetes ielā. Paralēli sēdēšanai pie datoriem ir iespēja paņemties pa putekļiem.

Tiešām paši savām rokām taisāt remontu?
Jā. Man tas patīk. Tāds nomierinošs process un pie reizes sporta nodarbības. Baltajos aizsargkostīmos ir ļoti karsti. Sanāk bikramjoga ar perforatoru rokā. Vakaros riktīgs bikrams, kamēr izkaļas cauri trim sienām.

Tas tiešām fizisko aktivitāšu vietā?
Vispār es cenšos izkustēties. Kādu laiku braukāju ar vēja dēli, man patīk, gribas atkal. Bet šobrīd, kamēr perforēju, tiešām nesanāk. Man patīk vējš, ūdens, arī ātrums, adrenalīns. Fiziski jūti to vēju un stihiju. Saaudz ar buru, vējš tevi ceļ ārā no ūdens un aiznes pāri... Baigi foršā lieta.

Man patīk, ka nav jādomā par to, ka tas ir sporta process, bet ir kaut kas cits, šajā gadījumā stihija. Es darbojos pilnīgā amatieru līmenī. Forši gan, ka mums, latviešiem, ir arī vindsērfinga čempioni.

Tev vispār patīk ātrums – mašīna, moči, adrenalīns?
Ja godīgi, adrenalīnu es visvairāk noķeru projektos. Mēģinot izdarīt kaut ko tādu, kas nekad nav darīts, nevari simtprocentīgi zināt, ka tas noteikti izdosies. Bet pasūtījums taču skaitās diezgan lielos ciparos. Adrenalīns ir garantēts, jo tas ir tavs lēmums, ko pieņem un par ko vēl pārliecini pasūtītāju. Tā ir diezgan satraucoša sajūta.

Kas tev vēl vajadzīgs, lai varētu radīt? Ko piedzīvot, redzēt, vērot?
Kad notiek radošais process, galvenais ir pēc iespējas mazāk redzēt. Izslēgt visu. Lai var darboties iztēle. Neskatos, neiedvesmojos no esošiem paraugiem. Man ir svarīgi ceļot pa nereālajām – vai reālajām – prāta un sajūtu pasaulēm. Kādreiz bērnībā tas notika pavisam viegli, tagad vajag kaut kādus pamudinājumus, vai tā ir mūzika, filmas, kaut kas, ko izlasi, vai mežs, kurā ieej, atrodi kaut ko, izdomā un tad sāc būvēt to savu lietu. Kad idejas jau ir saliktas, var paskatīties, kādi vienā vai otrā gadījumā bijuši citu paņēmieni.

Baltā plastmasas krēsla stāsts

Tev ir kādas autoritātes?
Kas iedvesmo darboties? Jā. Daudz. Eglītis. Viņš kā mākslinieks dara super lietas. 2015. gadā kopā taisījām Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē. Tas bija tik interesanti! Mani ļoti iedvesmoja tas, kā viņš darbojas. Sanāk, ka nekur tālu nav jāskatās. Protams, ir jāskatās gan tālu, gan tuvu. Jāskatās arī tas, ko kaimiņš dara. Kā viņš tur kaltu, piemēram. Arī tas ir interesanti un svarīgi. Jāprot to ieraudzīt, novērtēt un parādīt citiem.

Man patīk un interesē, kā darbojas japāņi. Viņiem ir līdzīga izjūta. Ne velti viņi tik labi saprot latviešu kormūziku. Viņi sajūt to smalko frekvenci. Arī viņos ir tā pasaules poētiskā izjūta. Mūsu tautasdziesmas un japāņu haikas ir līdzīgas pēc savas jēgas un formas. Īss stāsts, kam ir dziļa filozofiska jēga. Man bija milzīgs gods un prieks, ka mums Gada balvu pasniedza Jošiharu Cukamoto, viņi dara brīnišķīgas lietas. Lūk, viens no autoritātēm.
Bet ir daudzi japāņu meistari, kuru domu gājiens vai realizētie stāsti mani iedvesmo. Piemēram, galds, ko uztaisīja Juņja Išigami – tāds ļoti, ļoti garš galds uz četrām kājām, bet metāla plānumā (9,5 x 2,6 metri, 3 mm plāns. – Red.).

Fiziski tas it kā nav iespējams, ja vien tur nav kāds triks. Galds tika izrādīts, apkrauts ar ēdienu, traukiem un augiem. Triks bija tāds, ka metālā ir īpašs spriegums, tāpēc, ja noņem visus tos priekšmetus, kas atrodas uz galda, tas burtiski sarullējas... Vai metāla režģis, kas izskatās pēc mākoņa. Patīk, kā japāņi strādā ar struktūrām, atrod to poētiskumu. Mani interesē līdzīgas lietas.

Superslavenais arhitekts Pīters Cumtors, kurš nodarbojas ar arhitektūras fenomenoloģiju, domājot par to, kāda jēga ir pieredzētajām lietām un vietām, kā tās tevī paliek, kā tu tās pēc tam atceries – emocionāli, zemapziņā, lietojot telpu vai izvēloties telpu, kādā gribi dzīvot u. tml. Kāpēc kāda vide tev patīk labāk, kāda sliktāk – tas ir no ietekmēm, kas tev ir bijušas. Iespējams, nākušas caur pavisam ikdienišķu saskarsmi, piemēram, čīkstošām koka kāpnēm. Tas viss aizķeras un kaut kur zemapziņā paliek, un pēc tam ietekmē tavu telpas izjūtu, lietas, kas tev patīk vai nepatīk. Cumtoram ir brīnišķīgi objekti.
Ahh... Ir daudz viskautkas no Eiropas jaunās paaudzes. Spēcīgi.

Gan sevis, gan radošo meklējumu attīstībā ļoti ticami, ka tā ir tiešām attīstība, ja tā rada diskomfortu. Ja tu esi komfortā, tev viss patīk, tad varbūt tur kaut kas nav kārtībā. (Foto: Oļegs Zernovs)

Kas tevi īpaši interesē šobrīd?
Viena no tēmām ir marginālā arhitektūra un vispār marginālās lietas, kas dažkārt netiek uzskatītas par labu praksi vai labu stilu. Kaut baltā plastmasas krēsla piemērs. Manuprāt, ja šķiet, ka būtu labi to neizmantot stila dēļ, to tieši vajadzētu izmantot, jo patiesībā tas ir absolūti jēdzīga lieta. Ļoti lēts, ērts, praktisks, tos var salikt vienu uz otra. Interesants ar savu pretrunu, ka izskatās kā veidots līdzībās ar atzveltnes krēslu tādā kā veclaicīgā stilā, bet ir parasts plastmasas gabals. Šis krēsls ir brīnišķīgs, faktiski kultūras un tehnoloģijas fenomens, bet dizaina jomā margināls. Esam paspējuši to noliegt un aizmirst, bet tam ir tik plašs stāsts fonā, ka ir vērts to izmantot.

Bet marginālais arhitektūrā?
Piemēram, viena pretrunīga tēma ir īslaicīgās būves. Tādas ir bijušas visos laikos, kaut vai lai atceramies, ka līdz pat 1956. gadam mūsu Dziesmu svētkiem nebija pastāvīgas estrādes. Tik un tā tiek uzskatīts, ka ēkai ir jābūt ilglaicīgai, izturīgai u. tml. Bet var uzbūvēt arī ēku no papīra un ļaut, lai tā salīst. Arī tā ir arhitektūra. Mani tiešām interesē tas, kā tā ēka salīst. Tā ir performance, tas ir notikums. Ļoti skaidri, tieši un varbūt skarbi izpaužas tas, kā pārveidojas materiāls.

Kāds lielais sapnis, ko gribētos realizēt?
Šobrīd vairāki sapņi ir jau realizācijas procesā. Gribas forši uztaisīt Dziesmu svētku estrādi. Un Cēsu alus brūzi, kur lēnām top Mākslas un zinātnes centrs.

Daļēji procesā ir Dziesmu svētku ekspozīcijas / instalācijas / vai-kā-lai-to-nosauc izveidošana. Respektīvi – tajā brīdī, kad nenotiek tas lielais notikums, ja tu netrāpies šeit reizi piecos gados uz pasākumu un nezini, kas tas tāds ir, jo esi no citurienes, šajā instalācijā varēsi izjust to atmosfēru un sajūtu.

Mēs jau īsti nevaram to izstāstīt. Nu, dzied tur 10 000 cilvēku liels koris. Jokojat, vai? To atmosfēru un smalko frekvenci, kas tur ir, pastāstīt grūti. Bet tur ir ļoti konkrēta frekvence, kurā mēs taču dzīvojam.

Domāju par piedalīšanos Venēcijas arhitektūras biennālē. Vajag foršu ideju, lai ir jēdzīgi.

Vēl gatavojam Tīrkultūras festivālu. Rolandam, Šipkēvicam un Semēvicam (Rolands Pēterkops, Jānis Šipkēvics juniors un Reinis Semēvics. – Red.) ir radio raidījums LR3 kanālā, bet ir doma to iznest vizuālās mākslas kontekstā. Man ļoti patīk nosaukums Tīrkultūra – ļoti ietilpīgs. Tas ir veids, kā mēs darām lietas. Tas varētu būt nosaukums tam, ko mēs no Latvijas piedāvājam pasaulei. Piemēram, ka šeit, šajā reģionā ir tāds paņēmiens, kā aust segu, un to sauc par tīrkultūru. Vai arhitektūra, vai vizuālā māksla, mūzika. Ar to mēs varam atšķirties pasaulē. Bet šis jau arī ir diezgan reāls sapnis un kļūst arvien reālāks. Tā jau parasti – tikko vēl bija sapnis, un nupat, aizvakar, pārvērtās par krietni reālāku...