Nekāda eiroremonta, īsts postpadomju šarms. Ciemos pie Rīgas blogera Sergeja

Modes tendences viņš jūt jau iztālēm. Vēl ilgi pirms pasaule iegaumēja vārdus Gosha Rubchinskiy un Demna Gvasalia un iemācījās izrunāt krievu vārdu gopņiks, Sergejs izgāja sabiedrībā, tērpies 90. gadu trešā – Adidas treniņbiksēs, milzīgās ādas jakās un džinsu kreklos ar izšuvumiem. Arī viņa dzīvoklī laiks ir apstājies deviņdesmitajos – nekāda eiroremonta, īsts postpadomju stila rezervāts.

No kurienes tev tāda mīlestība pret 90. gadiem? Tu taču tolaik biji maziņš.
Nu jā, esmu dzimis 1988. gadā. Droši vien nostalģija. Man deviņdesmitie bija ļoti laimīgs laiks. Ar maigumu pārlūkoju savas bērnības fotogrāfijas, un man tajās patīk viss, arī apģērbs. Vispār uzskatu, ka tā desmitgade modē bija ļoti interesanta un produktīva.

Tev ir saglabājušās tā laika drēbes?
Kaut kas no tēva, brāļa garderobes. Bet pārsvarā es valkāju to, ko nopērku sekondhendos. Izķemmēju ne tikai Rīgu, bet arī attālākas vietas. Tādas pērles var atrast! Daudzi nesaprot, kāda bagātība mums pieder, – varam nopirkt īstu vintedžu. Londonā un Ņujorkā, kur šobrīd tas ir ļoti pieprasīts, tāds apģērbs ir zelta vērtē.

Tāpēc tu atklāji vintedža interneta veikalu?
Atceros, kad pirmo reizi aizbraucu uz Ņujorku un iznācu no metro Viljamsburgas rajonā, biju pārsteigts, cik neticami daudz stilīgu cilvēku tur ir. Gopņiki, trešeri – tā ir varena subkultūra.

Tavuprāt, kāpēc šī tēma kļuva aktuāla?
Tāpēc, ka 90. gadu apģērbs oficiāli ieguva vintedža statusu, pārkāpa divdesmit gadu vecuma robežu. Mode ir cikliska, un katrus 20 gadus tai uznāk nostalģijas lēkmes. Tagad ar nepacietību gaidu, kad kļūst aktuāli divtūkstošie. Tad sāksies īstais trešs – visi tie apspīlētie, nodilušie džinsi, caurspīdīgie topiņi... Maz neliksies.

Nu, līdz tam vēl tālu. Latvijā arī pret 90. gadiem pagaidām izturas piesardzīgi.
Jā, mūsu sabiedrība ir nedaudz bailīga. Bet trendīgie ļaudis aktīvi izmanto šo stilu, meistarīgi miksējot vintedža apģērbu ar mūsdienu drēbēm.

Tev tā patīk 90. gadi, ka pat dzīvoklī netaisi remontu?
Dzīvokli man atstāja vecmāmiņa, un es netaisos tajā neko mainīt. Te ir tik tīrs stils, ka nākotnē varēs uztaisīt muzeju! Tādus interjerus mūsdienās vairs neatrast. Un, ja kāds no Balenciaga sagribēs nofilmēt reklāmas kampaņu postsovjetiskā interjerā, es ar prieku piedāvāšu viņiem tādu iespēju.

Kura ir tava mīļākā vieta mājās?
Virtuve. Man patīk uzņemt ciemiņus, diezgan labi gatavoju. Man ir vairāki firmas ēdieni – lēcas ar sēnēm, burkānu pīrāgs ar pildījumu, kas ir noslēpums. Pat, ja pasēdēšanas notiek viesistabā, agrāk vai vēlāk vienalga pārvācamies uz virtuvi. Un vispār es lielāko daļu sava laika pavadu virtuvē. Maģiska vieta.

Kad tu pēdējo reizi raudāji?
25. janvārī, savā dzimšanas dienā, kad izlasīju mammas apsveikumu dzejā. Bija ļoti aizkustinoši.
 

Ko tu gribētu mainīt savā pagātnē?
Noteikti nebūtu sācis smēķēt.

Kam tev pietrūkst drosmes?
Es nekad neskatos šausmu filmas vienatnē.

Kā tu gribētu pavadīt savas dzīves pēdējo dienu, ja uzzinātu par pasaules galu?
Sarīkotu banketu visiem draugiem, nosvinētu pēdējo reizi.

Kādu tu redzi savu dzīvi pēc 20 gadiem?
Pašam sava modes skate Parīzē vai, minimums, vieta pirmajā rindā, kā ietekmīgam modes kritiķim pienākas.

Kā tu aizrāvies ar modi?
Par modi sāku interesēties, kad man bija gadi astoņi, varbūt pat agrāk. Noskatījos modes skati televizorā un iemīlējos. Atceros, modeles iznāca uz mēles cepurēs ar gigantiskām malām, un es visu laiku domāju – kā gan viņas tādas staigā pa pilsētu?

Ja laimētu lielu naudas summu loterijā, ko tu ar to iesāktu?
Nodibinātu savu apģērba zīmolu.

Oriģinālākā dāvana, kādu esi saņēmis?
Kādi pieci kilogrami griķu skaistā iepakojumā, kur bija paslēptas manas mīļākās smaržas 212 VIP.

Kas bija tavs varonis bērnībā?
Zirnekļcilvēks. Pārējās multenes skatījos, sēžot dīvānā, bet šim par godu liku krēslu pie paša televizora, lai neko nepalaistu garām.

Tavs iecienītākais izteiciens?
Овчинка выделки не стоит. (Jērādiņa nav ģērēšanas vērta (krievu val.) – paruna par nesamērīgiem tēriņiem sīkas mantas vai lietas labad. – Red.) Agrāk man tā šķita vienkārši smieklīga frāze, tagad to lietoju pareizajā nozīmē.  

Tava attieksme pret horoskopiem?
Ļoti laba. Kopš man sastādīts personiskais horoskops, man šķiet, ka zinu par sevi nedaudz vairāk. Paldies zvaigznēm par to!
 
Ja tu uzņemtu dokumentālo filmu, par ko tā būtu?
Par Ņujorku. Esmu tur bijis trīs reizes, un šī pilsēta ir manā sirdī uz mūžīgiem laikiem.

Balts vai melns?
Melns.  

Diena vai nakts?
Nakts.

Instagrams vai žurnāls?
Instagrams.

Mīļākais ēdiens?
Kartupeļi.