Ēriks Loks: "Mēģinu iemācīties atteikties no otras porcijas"

Taču viņš ir arī Latvijas Kanoe federācijas prezidents un labprāt rosās virtuvē. Dīdžeja laikos Ēriks, tāpat kā citi amata brāļi, pret rīta pusi devies uz Makdonaldu pēc kāda hamburgera un tagad atzīst, ka nakts darbs lielā mērā ir saistīts ar liekā svara pieaugumu, jo tad, kad cilvēks ir noguris un nomocījies, viņam ir pilnīgi vienalga, ko ēd. Savukārt airēšana un sportošana diktē citus noteikumus.

Sportistiem jādzer daudz ūdens un ne tikai – arī tā dēvētie sporta dzērieni enerģijai. Bet, ja tagad kāds brīvdienu sportists, izlasījis šo, nodomās, ka nebūtu slikti pēc nelielas pasportošanas aiziet uz pārtikas veikalu un nopirkt tur enerģijas dzērienu, tad gan būs galīgi garām. Sportistiem domātie enerģijas dzērieni nav tie, ko pārdod lielveikalos, – tās ir tikai tādas limonādes, ko vislabāk būtu vispār nedzert. Īstie sporta dzērieni ir vitamīnu un minerālvielu koncentrēti maisījumi, ko sportisti lieto pirms vai pēc slodzēm, vai arī to laikā. Tie nāk par labu arī amatieriem, jo pēc sportošanas rodas ārkārtīgi liela apetīte un ar to, ko nu kuro reizi cilvēks apēd, ne vienmēr izdodas kompensēt zaudētās vielas. Un tad cerētā svara zuduma vietā bieži vien notiek pretējais – svars pieaug. Tādā gadījumā ir vai nu ļoti cītīgi jāseko līdzi, lai uzturs būtu sabalansēts, vai arī jāizlīdzas ar kādu sporta dzērienu.

Pārtikas veikalos nopērkamie enerģijas dzērieni vairāk pilda tonizējošas funkcijas, bet nekompensē organismā trūkstošās vielas. Tas ir tāpat kā ar kafiju – tā nepiegādā organismam vitamīnus vai vielas, ko esam izsvīduši; tā vienkārši sapurina to, kas mums ir iekšā, bet nekompensē zaudēto. Atšķirība ir liela.

Mēģinu apgūt mākslu – atteikties no otras porcijas

Par to, kurš sports nāk par labu veselībai un kurš kaitē, mēs varētu runāt gari un plaši. Profesionālais sports nekādā gadījumā nav draugs veselībai; tam nāk līdzi pārslodzes un traumas, kas beigu beigās ķermeni diezgan pamatīgi nolieto. Taču, ja vienkārši sporto savam priekam un mundrumam, tad nav slikti pasekot līdzi tam, ko lieto uzturā. Lielākoties cilvēkiem piemīt tendence nodarboties ar sportu, lai regulētu svaru, jo mūsdienās liekais svars ir nopietna problēma. Mēs ēdam visu, kas garšo, pēc tam ēdam arī otru porciju, kaut arī vairs tik ļoti negribas, un varbūt pat trešo... Un tad ķeramies pie sportošanas, un slodze nereti rada vēl papildu apetīti...

Es mēģinu ieklausīties sevī – ēst tad, kad esmu izsalcis. Dzīvnieks jau arī neēd tikai tāpēc, ka ir, ko ēst. Viņš ēd tad, kad gribas ēst. Un tā ir diezgan liela māksla, ko cenšos apgūt, – atteikties no otrās porcijas.

Ēdu gandrīz visu, izņemot maizes zupu. Nekad to neesmu ēdis, arī tad, kad biju pavisam mazs ne. Un nav arī nekādu notikumu, kas būtu piespieduši mani izdarīt šādu izvēli. Jau kopš bērnības, no bērna kājas neesmu varējis ieēst maizes zupu. Piena zupas tolaik gan ēdu, mamma vārīja, bet tagad man neliekas, ka tās būtu vajadzīgas. Un vēl – man patīk cept gaļu, taču karbonādēm panējumu nekad nelietoju, neviļāju tās miltos un olā.

Jā, man ļoti patīk grilēt. Ja vien ir iespēja un laiks atļauj, izmantoju nevis pirktās ogles maisos, bet pats izkurinu malku, lai rodas ogles, jo uz tādām ceptai gaļai ir pavisam cita garša. Man patīk pašam iemarinēt gaļu, pašam izdomāt marinādes. Ir bijušas gan ļoti labas, gan totāli neizdevušās. Varu izstāstīt – reiz biju iemarinējis cūkas ribiņas. Man nez kāpēc likās, ka jāmarinē medū. Vairs neatceros, ko vēl pievienoju, bet izcepu ribiņas uz grila un, kamēr turpat vēl grozījos, jau biju uzlicis vecākajam dēlam uz šķīvja, lai ēd. Īsti neatceros, cik viņam toreiz bija gadu – kādi divpadsmit, trīspadsmit. Redzu – šis ar garu ģīmi košļā, un tad viņš dabūja noklausīties veselu lekciju par cieņu pret ēdienu, par to, cik grūti tas viss nāk un kā tūkstošiem bērnu būtu priecīgi, ja viņiem kāds kaut ko būtu uzgrilējis. Viņš, nabags, klausās un košļā to gaļu, un tā turpinājās līdz brīdim, kamēr es pats pagaršoju, ko biju pagatavojis. Un tajā pašā mirklī visu to cepumu dabūja suns!

Lai sprāgst bumbas, bet pusdienas ir vienos

Pieļauju, ka daudziem cilvēkiem varētu būt līdzīgs sapnis manējam – par savu kafejnīcu. Un man jau kopš jaunības ir bijusi vēlēšanās strādāt par oficiantu. Bet pavisam nesen es savu sapni zināmā mērā piepildīju – Teātra restorānā sešas dienas nostrādāju par viesmīli. Un patiešām to izbaudīju! Man ļoti patika! Pieļauju, ka naktsklubā gan nevarētu strādāt. Bet vispār tā viesmīļu štelle, manuprāt, mums ir nedaudz greiza, jo, ja paskatāmies, kā notiek Itālijā, Spānijā un tām līdzīgās valstīs, tad tur viesmīļa amats nebūt nav jauniešu un studentu darbs. Tur strādā zinoši cilvēki, kas prot prezentēt ne tikai ēdienu, bet arī restorānu un visu valsti. Mums tas nezin kāpēc šķiet tāds jauniešu piepelnīšanās arods. Ja dzīve tā iegrozīsies, ka būs līdzekļi un iespēja pamēģināt atvērt savu kafejnīcu, es noteikti to darīšu.

Īstenībā man tīri labi patīk ēst vienā un tajā pašā laikā – kā itāļiem, kam ēšana ir sava veida kulta lieta. Ja pusdienas ir pulksten vienos, tad tā tam jābūt. Blakus var sprāgt bumbas, bet pusdienas ir vienos, un tajā laikā nav nekā cita. Bet, no otras puses, ja runājam par to, ka jāēd tad, kad gribas, kad nepieciešams, ko tad? Kura no abām pieejām ir īstā, ej nu sazini, bet man tomēr patīk itāļu ēšanas kultūra. Mani fascinē arī tas, ka vakariņas nav vienkārši barības uzņemšana, kur vienkārši visu salej šķīvjos un tad pie televizora iešļopsī. Man patīk, ka galds tiek saklāts un ēdienam pievērš uzmanību. Nav jau jābūt nekam dārgam, var ēst kaut vai ceptus kartupeļus, bet attieksme ir svarīga!

Es virtuvē nevarētu iztikt bez pipariem, esmu traks piparu ēdājs! No gatavajiem garšvielu maisījumiem cenšos izvairīties; man liekas, ka arī garšvielas jārada pašam. Arī cepot gaļu – labāk vienkāršāk, bet īstāk. Tas ir tāpat kā ar mūzikas instrumentiem – vijolei, ģitārai skaņa ir īsta, tīra. To pašu skaņu var dabūt ar sintezatoru, bet tas vairs nav tas. Un tāpat ir arī garšvielām – man patīk īstas lietas.