Mazs, nesāpīgs bumbulis kaklā līdz diagnozei - vēzis! Iedrošinot citus, savā pieredzē dalās Kristīne

Jaunā sieviete par savu pieredzi dalās ar citiem, jo, viņasprāt, ir pārāk maz informācijas par to, kas reāli notiek ar pacientu pēc diagnozes uzzināšanas. Tāpat Krsitīne dalās padomos, lai citi, kas konstatējuši kaut vienu šaubīgu simptomu, nepalaistu slimību garām, līdz ir jau par vēlu. 

Kristīne raksta: 

Jau labu laiku domāju, ka man vajag uzrakstīt, ka pašlaik cīnos ar Hodžkina limfomu (limfātiskās sistēmas vēzi). Jā, vēzis skar arī jaunus cilvēkus. Nē, nemirstu, vismaz šobrīd. Paldies mūsu valstij, kas ir nodrošinājusi manai ārstēšanai visu nepieciešamo, un man nav jālūdz ziedojumi. Liels un sirsnīgs paldies manai ārstējošai ārstei Guntai Klucei un visam Onkoloģijas centra 6A Hematoloģijas nodaļas personālam! Jūs esat forši!

Kā tas sākās

Pagājušā gada oktobra beigās kaklā sataustīju tikko parādījušos nesāpīgu bumbuli. Par laimi, sapratu, ka tūlīt ir jādodas pie ģimenes ārstes. Ārste uzreiz uztvēra to nopietni un skaidri pateica, ka labākajā gadījumā tā būs cista. Paldies viņai! Tālāk ultrasonogrāfijas, biopsija un decembra beigās diagnoze – Hodžkina limfoma 2. stadijā. Šis skaitās no “labajiem” vēžiem, jo 90% saslimušo izārstējas, taču pati ārstēšanās ir smaga, jo ķīmijterapija nav nekāda pastaiga pļavā.

Pirmā ķīmijterapija 15. janvārī. Pēc tās – matu izkrišana, porta katetra operācija, infekcija no operācijas, otrā ķīmija, atkal uzliesmo tā pati infekcija, porta katetra izņemšana, jo tur infekcijas perēklis, trešā ķīmija, nenormālas sāpes no leikocītu špricēm, atkal ķīmijas, nenormālas vēdersāpes, vēl ķīmijas – visi šie ir iemesli, kāpēc šī gada lielāko daļu pavadīju slimnīcās. Tas arī man licis saprast, cik patiesi stipra varu būt un cik lieliski cilvēki ir man apkārt. Milzīgs paldies jums visiem!

Kāpēc vispār šo visu publiski rakstu? Jo, manuprāt, ir pārāk maz informācijas par dažādu veidu vēžu simptomiem, ķīmijterapijas blaknēm un tiem foršajiem cilvēkiem, kuri cīnās ar šo slimību. Uzzinot diagnozi, ļoti meklēju informāciju par reāliem cilvēkiem, kuri tam ir gājuši cauri, lai zinātu, ko sagaidīt, bet jāatzīst, ka latviski ir ļoti maz informācijas.

Daudzi cilvēki publiski nerunā par savu cīņu ar vēzi, jo baidās no cilvēku attieksmes. Bailes no tā, ka, uz tevi skatoties, cilvēks jau redz zārku un tevi tajā, jo daudzu cilvēku uztverē vēzis – tas uzreiz ir nāvējoši. Pie šīs uztveres vainojams arī tas, ka parasti dzirdam tikai par letālajiem gadījumiem, bet maz par citiem. Man pazīstami cilvēki atklāja, ka ir gājuši šai cīņai cauri tikai pēc tam, kad biju izstāstījusi savu diagnozi. Pirms tam pat nenojautu, ka ar viņiem kaut kas tāds noticis. Tas tāpēc, ka daudzi šo cīņas periodu dzīvo ļoti nošķirti no sabiedrības, kā tādi spitālīgie, un tikai paši tuvākie zina par notiekošo. Par vēzi nav jākaunas, kauns ir zagt, ne cīnīties ar smagu slimību. Tāpēc esmu sākusi rakstīt blogu par savu pieredzi, ejot cauri dažādām ārstēšanās „jautrībām”. 

Kad man cilvēki jautāja, kā var palīdzēt, atbildēju, ka ar labām domām, jo smaids palīdz vienmēr. Tomēr esmu sapratusi, ka man var palīdzēt vēl labāk ar reāliem darbiem:

1. Izlasiet limfomas simptomus. Vēzis var skart visus. Ja jums vai jūsu tuvajiem parādījušies kaut kādi jauni izaugumi, bumbuļi, lūdzu, ejiet pārbaudīties! Labāk būt drošam, nekā vēlāk nožēlot. Mana lielākā vēlme ir, lai nevienam nebūtu jāiet šai cīņai cauri, bet, ja tas ir jādara, tad to labāk darīt laikus.

Hodžkina limfomas simptomi:

• viena vai vairāku limfmezglu nesāpīga palielināšanās
• svara zudums
• drudzis
• svīšana naktī
• nieze, uz ādas sarkanas krāsas plankumi
• nogurums
• tūska
• elpas trūkums
• pēc alkohola lietošanas sāp limfmezgli

2. Ziedojiet asinis, tā ir reāla rīcība, kas spēj glābt cilvēkus. Agrāk pat neapjautu, cik daudziem vēža pacientiem ik dienu taisa asins pārliešanas (vismaz hematoloģijas nodaļā tā ir ikdiena).

3.Neizvairieties no saviem draugiem un paziņām, kuri cīnās ar vēzi. Vēzis nav lipīgs, mati ataugs, kāmīšu vaidziņi no ķīmijterapijas noies. Nav tādu īsto vārdu, ko teikt slimniekam. Reizēm pietiks ar to, ka pastāstīsiet, kā jums klājas, jo patiešām nav jautri visu laiku runāt tikai par savu slimību.