Ko sāpīga šķiršanās nodara veselībai: salauztas sirds sāpes nav lirika, tās ir īstas
Sāpīga šķiršanās rada ne tikai emocionālus pārdzīvojumus, bet arī ciešanas ķermenim. Attiecību eksperte, sertificēta ģimenes terapeite Ketrīna Vudvorda-Tomasa (Katherine Woodward Thomas), iesaka trīs efektīvus paņēmienus, kas palīdzēs samazināt gan sirds un dvēseles sāpes, gan arī fiziskās ciešanas.
“Sadegt mīlas mokās…” – šā izteikuma autors noteikti labi zināja, par ko runā. Tā kā smadzenes noraidījumu fiksē tajā pašā apvidū, kura pārziņā ir arī reakcija uz fiziskām sāpēm, agrīnā šķiršanās fāzē ķermenis bieži vien reaģē ar temperatūras paaugstināšanos, radot sajūtu, ka āda burtiski deg kā ugunī… Visu ķermeni pārņem neizprotamas sāpes, sirds sitas biedējoši ātri, stresa hormona kortizola un adrenalīna uzplūdi izraisa bezmiegu, ēstgribas zudumu un pārmērīgu uzbudināmību, imūnsistēma sabrūk.
Lai gan cilvēks mēdz uzskatīt, ka spēj būt pilnīgi neatkarīgs un pašpietiekams, jaunākie atklājumi neirozinātnē liecina par pretējo, proti, cilvēks ir bioloģiski un psiholoģiski nolemts uz emocionālu pieķeršanos tā, ka šī pieķeršanās viņu padara teju pilnībā atkarīgu no konkrētā cilvēka un praktiski nespējīgu pilnvērtīgi funkcionēt vienam pašam neatkarīgi no citiem. Šā un arī citu iemeslu dēļ attiecību izbeigšana dažiem no mums var būt ne mazāk traumatiska kā, piemēram, rokas vai kājas salaušana un radīt neaptveramas fiziskas un emocionālas ciešanas.
Grāmatas "Trauma and Recovery" autore, amerikāņu psihiatre, Hārvarda Medicīnas skolas profesore Džudīte Hermane (Judith Herman) atzīst, ka “piesaistes pārrāvums” ir viens no nopietnākajiem satricinājumiem, kāds var saskart cilvēku, liekot to vienos svaru kausos ar kāda ģimenes locekļa nāvi. Pētījumi liecina, ka sāpīgas šķiršanās un tuvinieka nāves laikā cilvēka smadzenes reaģē ļoti līdzīgi.
Londonas Universitātes koledžas Wellcome Neirobioloģijas laboratorijas profesors Semīrs Zeki (Semir Zeki) savos pētījumos apraksta naidu kā “jūtas, kas ir tikpat spēcīgas kā mīlestība” un pierāda, ka naidam un romantiskai mīlestībai mūsu smadzenēs ir vismaz divas kopīgas neirālās ķēdes, kas bioloģiski nosaka, ka mēs saglabāsim piesaisti bijušajam partnerim arī tad, kad jau būsim atdevuši viņa dzīvokļa atslēgas, un vēl ilgi jutīsim intensīvu nepatiku un riebumu.
Ja patlaban piedzīvojat sāpīgu šķiršanos un jūs pametis mīļotais cilvēks, iespējams, jūtaties pilnīgi izsisti no sliedēm, nespējat kontrolēt notiekošo un tikt galā ar sakāpinātajām emocijām, kas liek nepārdomāti rīkoties. Varbūt meklējat glābiņu alkoholā, narkotikās, gadījuma dzimumsakaros vai iepirkšanās neprātā. Ir trīs efektīvi paņēmieni, kas šādos gadījumos var palīdzēt.
Nosauciet savas izjūtas vārdā
Ir kāds pārsteidzoši vienkāršs veids, kā iespējami veselīgāk nomierināt mutuļojošās emocijas, proti, nosauciet savas izjūtas vārdā.
Kalifornijas Universitātes sociālais psihologs Dr. Metjū Lībermens (Matthew Lieberman) vadīja pētījumu, kurā viņš un viņa kolēģi skenēja 30 cilvēku smadzenes, kad viņiem tika demonstrēti attēli ar cilvēku sejām, kurās bija redzamas spēcīgas emocijas, piemēram, skumjas un izmisums. Sākotnēji aktivitāte amigdalā – smadzeņu daļā, kas kontrolē bailes, paniku un citas ārkārtīgi spēcīgas emocijas, – strauji palielinājās. Taču, tiklīdz cilvēki, piemēram, dusmīgu sejas izteiksmi nosauca vārdā – “dusmas”, smadzeņu aktivitāte būtiski samazinājās.
Dr. Lībermens secināja, ka spēja nosaukt savas izjūtas vārdā, “šķiet, nomierina reakciju smadzeņu neirālajās ķēdēs, kas atbild par pamata emocijām. Tā vietā tiek iedarbināts ventrolaterālais prefrontālais kortekss – smadzeņu daļa, kas kontrolē impulsus”.
Acīmredzot šķietami nenozīmīgā ikvienas savas izjūtas nosaukšana vārdā (ko psihologi sauc par “sajūtu marķēšanu”) samazina uzbudinājumu un var palīdzēt atgūt kontroli pār savu dzīvi.
Pajautājiet sev: “Ko tieši es jūtu?” Tad nesteidzoties pa vienai vien nosauciet katru izjūtu un emociju vārdā un kādu brīdi vienkārši vērojiet tās, nemēģinot neko mainīt.
Gadījumos, kad jāatgūstas pēc traumatiskas pieredzes, cilvēkam ir raksturīga nepārvarama vēlme dalīties savā stāstā. Mēs atkal un atkal pārcilājam notikušo, no visas sirds cenšoties salikt kopā versiju, kas sadrumstalotu un nelāgu atmiņu un informācijas drusku kaudzi spētu apvienot loģiskā veselumā. Atkal un atkal pārcilājot prātā visus sīkumus, laikus nepamanītās ļaunu vēstošās zīmes, pieļautās liktenīgās kļūdas, mēs cenšamies formulēt savu šķiršanās stāstu, kas šķistu pieņemams un ar kuru būtu iespējams sadzīvot. Ja esat kā lielākā daļa cilvēku, visticamāk, tas tiks stāstīts no upura pozīcijas. Tajā netrūks aizvainojuma par to, kā tikāt pārprasti, cik slikti pret jums izturējās, kā jūs nenovērtēja un cik ļaunprātīgi izmantoja. Taču, kamēr vien jūs koncentrēsieties uz to, cik apkaunojoši, amorāli vai slikti viņš/viņa pret jums izturējās, jūs nespēsiet notikušajā ieraudzīt savu atbildības daļu.
