Lieldienu simboli. Krāsot olas aizsāka kristieši, lai pāraudzinātu pagānus

Senie indieši vēdiskajos rakstos vēsta, ka vispirms Visuma Valdītājs Brama radīja lielo Olu, no kuras vēlāk izšķīlās planētas, jūras un kalni, cilvēki un visa mums zināmā pasaule, tai skaitā arī vistas. Babilonieši gan uzskatīja citādi – viņi bija pārliecināti, ka Pasauli izdējis putns, precīzāk – balodis, no olas, kuru viņš iedējis Eifratā.

Olas sāka krāsot kristieši, pagānu simboliem piešķirot pareizo krāsu

Lai arī cilvēce joprojām strīdas, kas bija pirmais – putns vai ola. Par vienu gan ir panākta vienošanās – olas pavasara saulgriežos sāka krāsot kristieši. Redzot, ka pagāni Lielajā dienā godā tur olu, viņi nolēma to nokrāsot sev vēlamā niansē.

Otrajā gadsimtā kristieši pievērsa uzmanību faktam, ka viņu Kristus augšāmcelšanās svētki sakrīt ar pagānu pavasara svinībām, kurās atzīmē dzīvības uzvaru pār nāvi. Tādējādi viņi pārņēma tradicionālos šo svētku simbolus, kurus laika gaitā pārkrāsoja sev vēlamās krāsās.

Kad olas sāka krāsot, īsti zināms nav, bet par to, ka tā varētu būt kristiešu tradīcija liecina tas, kādās krāsās un kāpēc dažādas tautas krāsoja olas. Viduslaikos pareizticīgie olas krāsoja sarkanas, lai simbolizētu Kristus asinis. Sarkanā krāsa arī vēstīja prieku par augšāmcelšanos. Savukārt vācieši olas krāsoja zaļā krāsā, lai tās dāvinātu Zaļajā Ceturtdienā – divas dienas pirms kristiešu Lieldienām, kad Kristus iedibināja Svētā Vakarēdiena tradīciju. Toties Armēnijā olas sāka izkrāšļot raibāk, uz tām attēlojot reliģiskos simbolus – Mariju un Kristu.

Laika gaitā olas kļuva vēl raibākas. Uzskata, ka tās daudzkrāsainas izkrāšļoja tādēļ, ka līdz ar Lieldienām beidzās arī gavēņa laiks un ticīgie, kuri gavēņa tradīcijas ievēroja īpaši stingi, nu beidzot varēja ēst arī olas. Tādēļ tās ieguva gan delikateses, gan īpašu reliģiska simbola statusu. Tas bija īpaši „krāšņs” jeb „krāsains” ēdiens.

Latviešu tradīcija: krāsot olas sīpolu mizās

Arī latvieši, pakļaujoties baznīcas tradīcijām, sāka krāsot olas. Tā kā viņiem nebija dabīga sarkanā krāsviela, viņi to aizstāja ar sīpolu mizām. Olu krāsošanu sīpolu mizās varam uzskatīt par īsteni latvisku tradīciju. Vēlāk tās jau kļuva raibākas. Olas sāka vārīt krāsainās lupatiņās, klāt pieberot putraimus, ieliekot klāt arī kādu krāsainu bērzu lapiņu, egļu skujas, sūniņas, dažādus ziedus, zālītes vai vienkārši notinot ar krāsainu dziju.

Latviešu tradīcija ir arī kristiešu krāsainās olas izmantot latviskās izdarībās, piemēram, meitas ar tām pateicās puišiem par izšūpošanu lielajās šūpolēs, vecāki bērniem par prieku tās slēpa ābeļdārzā un tamlīdzīgi.

Bet par to, ka olu krāsošana nav īsti senlatviska tradīcija, liecina tas, ka ir tikai viena latvju daina, kurā pieminēta olu krāsošana:

Pervēsim, māsiņas,

Raibas oliņas,

Šķiņķosim bāliņam

Lieldienas rītā.

Vairākums dainu runā par zelta, sudraba un baltām olām. Tāpēc var secināt, ka olu krāsošana pie mums ieviesusies jaunākajos laikos.