Kā izlietotā plastmasa Olainē iegūst jaunu dzīvi. REPORTĀŽA

Kaut gan Latvijā gadā izlieto aptuveni 35 900 tonnu plastmasas iepakojuma, uz pārstrādi nogādā mazāk nekā pusi – 14 500 tonnu. Abas rūpnīcas jau no pirmās dienas lielāko daļu pārstrādājamā materiāla iepērk citās valstīs.

Strādā bez pārtraukuma

Lasītājus nolēmu iepazīstināt ar Nordic Plast darbu, kas atrodas Olaines nomalē, rūpnīcu rajonā. Uzņēmums ar polietilēna pārstrādi sāka nodarboties 2002. gadā, bet 2014. gada rudenī notika vērienīga modernizācija, ieguldot ap 2,5 miljoniem eiro, palielinot ne tikai ražošanas jaudu, bet arī par trešdaļu uzlabojot energoefektivitāti. Ūdeni, ko izmanto sasmalcinātās plastmasas mazgāšanai, attīra un izmanto vairākas reizes.

Rūpnīca strādā bez pārtraukuma: septiņas dienas nedēļā 24 stundas diennaktī. Katru stundu šeit pārkausē tonnu plastmasas, katru gadu – 5000 tonnu plēvju, polietilēna kanniņu un pudeļu, polipropilēna maisus, un varētu pārstrādāt vēl vairāk, ja tikai būtu vairāk sašķirotu izejvielu, stāsta Nordic Plast direktors Andris Trumars.

Jāiepērk arī ārzemēs

Biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka lielāko daļu izejvielu Nordic Plast iepērk, ne tikai tuvākajās kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, bet arī Polijā, Vācijā un Somijā. Vairāk nekā 97% saražoto plastmasas granulu Nordic Plast eksportē.

Lai saražotu 5000 tonnu otrreizējās izejvielas, jāiepērk ap 10 000 tonnu šķirotas plastmasas, jo tik un tā teju puse ir pārstrādei neizmantojami polimēri, arī metāls un pūstoša draza.

Plēves no veikaliem un uzņēmumiem ir gandrīz bez piejaukumiem, bet vispārējai lietošanai izlikto šķiroto atkritumu konteineru saturs diemžēl bieži ir bagātināts ar puvekļiem – ir ļautiņi, kas netīši vai tīši dzeltenajos konteineros izgāž kartupeļu mizas un citus pārtikas atkritumus, sagādājot problēmas strādniekiem Olainē.

Nevis atkritumi, bet izejviela

Otrreizējo izejvielu pārstrādātāju dzīve būtu daudz vieglāka, ja arī parastajos konteineros nenonāktu pūstošie atkritumi. Tad varētu šo konteineru saturu nogādāt atkritumu šķirošanas rūpnīcās, ar mašīnām atšķirot dažāda smaguma sastāvdaļas un tā mazināt poligonos noglabājamo drazu lērumu. Tomēr mizas un ēdienu atliekas padara šo atkritumu pārstrādi teju neiespējamu.

Kopš zinu, ka visus manus sašķirotos atkritumus pāršķiros cilvēki, es visu iepakojumu izskaloju, izžāvēju un tikai tad vedu uz vieglajam iepakojumam paredzēto konteineru. Varu sakrāt lielu maisu, jo nekas taču nesmird.

Iepakojums ir nevis atkritumi, bet gan izejviela, no kā ražot nākamos spaiņus, plēves, automašīnu logu šķidruma kanniņas un daudz ko citu. Mums nav naftas, bet atkritumu, kas ražoti no tās, ir gana. Būtu labi, ja mēs neslinkotu un šo bagātību nevis noglabātu poligonā, bet dotu tai nākamo dzīvi.